Sv. Simeona Jaunā Teologa dzīve

SJT+

Sirdsskaidrā Simeona Jaunā Teologa dzīve[1]

Piemiņa 12. (25.) martā un 29. septembrī (12. oktobrī)

Starp neskaitāmajām zvaigznēm, kuras iemirdzējās Baznīcas garīgajā debessjumā, tikai trīs svētie ir pagodināti ar Teologa[2] titulu: Kristus iemīļotais māceklis evaņģēlists Jānis [26. sept.], kurš, sēdēdams pie Kunga krūts, uzņēma Dieva Vārda izziņas dzīvo ūdeni; svētītājs[3] Gregorijs[4] [25. janv.], kurš, ar šķīstu iekšējo aci ieraudzīdams Svētās Trijādības noslēpumu, izskaidroja To, bruņojies ar labāko hellēņu daiļrunību; un, visbeidzot, sv. Simeons, kurš,  iegremdēdamies Svētā Gara gaismā, bija Dieva sūtīts gluži kā jauns pravietis diezgan nodrošinātajā Bizantijas sabiedrībā ar tās formālistisko un oficiozo kristietību, lai liecinātu par to, ka katrs kristietis, kurš ir šī vārda cienīgs, ir aicināts Svētajā Garā apgaismoties un kļūt par Dieva dēlu[5].

Sv. Simeons Jaunais Teologs piedzima 949. g. Paflagonijas Galatā[6]. Viņa ģimene bija turīga un ietekmīga politiskajās aprindās. Divpadsmit gadu vecumā viņu aizsūtīja mācīties uz Konstantinopoli[7], lai pēc tam viņš varētu iestāties imperatora dienestā.

2
Konstantinopole, Romas impērijas galvaspilsēta kopš 330.g. līdz 1453.g.

Atteicies no daudzsološas karjeras, atstājis mācības,  viņš kādu laiku dzīvoja vieglprātīgu dzīvesveidu. Bet Tas Kungs, apžēlodamies par viņu, nepieļāva viņam krist un caur garīgo lasīšanu izvilka viņu no bezdibeņa. Tad jauneklis sāka meklēt svētu cilvēku, kas spētu viņu vest pa pestīšanas ceļu, neraugoties uz viņa tuvāko nomācošajiem vārdiem, ka tādus svētos viņa laikā nevar atrast. Ilgstošie meklējumi vainagojās ar panākumiem: viņš atrada sev garīgo vadītāju Simeona Dievbijīgā personā – mūku, kurš noslēgti dzīvoja Studijas[8] klosterī. Tas atteicās viņu pieņemt par mūku un aprobežojās ar to, ka iedeva viņam palasīt sv. Marku Askētu [5. marts].

The interior of the St. John Stoudios (Imrahor) Monastery in February 2017
Studijas klosteris

Tikko atvēris grāmatu, jauneklis ieraudzīja frāzi: “Ja meklē izveseļošanos, ielūkojies savā sirdsapziņā un dari visu, ko tā tev saka, – tas tev nāks par labu”[9]. Uztvēris šos vārdus kā Dievišķu norādījumu, viņš uzņēmās to izpildīt. Sirdsapziņa viņam ieteica, lai ziedo sevi Kristus mīlestības labad, pagarinot gavēņus un nomodu līdz rīta gaiļiem.

Svētās dedzības spārnu pacilāts, viņš drīzumā saņēma Dieva labvēlības zīmi un brīnumainu neradītās gaismas (godības[10]) redzējumu, kas pacēla viņu pār pasauli un pār paša ķermeni. Ārkārtīgi liela prieka piepildīts, siltu asaru apmazgāts, viņš nepārtraukti dziedāja “Kungs, apžēlo!”, un šīs gaismas vidū ieraudzīja savu garīgo skolotāju Simeonu, stāvam pa labi no mirdzoša mākoņa un pasniedzam viņam nepārtrauktās lūgšanas mākslu.

Taču šī pirmā saskaršanās pieredze ar Dievišķo godību vēl nebija nostiprināta viņā uz bezkaislīguma klints, tāpēc viņš pakāpeniski iekrita remdenumā un nevērībā, ko viņam drīzumā nācās nožēlot kā ļoti lielu grēku. Sešus vai septiņus gadus viņš turpināja kontaktēties ar garīgo tēvu, bet neatstāja pasauli un tās mānīgo rosību[11]. Un atkal Tas Kungs apžēlojās par Savu izredzēto un, “satvēris aiz matiem”, izvilka no šīs pasaules dubļiem un nolika Savā priekšā.

Izmantodams braucienu uz dzimteni, Simeons sakārtoja savas darīšanas, atvadījās no vecākiem un steidzīgi atgriezās galvaspilsētā, lai pilnīgi uzticētos savam tēvam Dievā, klusā un pilnīgā pakļāvībā. Dzīvesvietu viņam ierādīja nelielā padziļinājumā zem viņa garīgā skolotāja celles trēpēm, kur viņš nodevās pārdomām par saviem grēkiem un svētajai nožēlai, kuru iemācījās pasaulē, klaiņodams pa kapiem, un kura kļuva par viņa dvēseles nemainīgu stāvokli. Simeons veica visnecienīgāko darbu, pilnīgi atsacījies no savas gribas, skatoties uz savu tēvu, gluži kā uz Pašu Kristu, skūpstot kā Svētāko no svētākajām katru vietu, kur viņš apstājās palūgties. Tā, apbruņojies ar lūgšanu, viņš bezbailīgi atgaiņāja uzmācīgos baiļu, slinkuma, nešķīstības un skaudības dēmonus.

Simeon_Novyi_BogoslovBūdams visiem svešs un klusējošs, viņš atradās dievkalpojumos, raudzīdamies uz zemi un aprasinādams to ar asarām, klausoties sakrālos tekstus. Kādus mūkus aizkaitināja paklausībnieka[12] ātrie panākumi, jo tie redzēja viņā nosodījumu savai remdenībai un apvainoja viņu igumena[13] priekšā pārāk tuvās attiecībās ar garīgo vadītāju. Māceklis  lūdza skolotāju atbalstīt viņu šajā pārbaudījumā ar lūgšanu. Simeons Dievbijīgais nomierināja garīgo bērnu, sacīdams, ka drīzumā tas saņems svētību, divreiz pārāku, nekā viņa paša. Un patiesi, tikko kā Simeons atgriezās sevā cellē, viņa prātu (nous[14]) apņēma Debesu gaisma. Aizrauts neizsakāmā priekā, viņš, būdams neskolots, saņēma tādu gudrību, kas pārsteidza visus viņa brāļus. Taču tādas pārdabiskas dāvanas, protams, izraisīja skauģos niknumu, un viņiem izdevās sv. Simeonu izdzīt no Studijas klostera.

Viņš kļuva par paklausībnieku nelielā Svētā Mamanta klosterī, saglabājot par garīgo vadītāju Simeonu Dievbijīgo. Pieņēmis no viņa mūku kārtu, viņš sāka jaunu garīgo augšupeju,  pilnīgi veltījot sevi mieram, lūgšanām un pārdomām par Svētajiem Rakstiem, uzturot savu ķermeni tikai ar nedaudz zālaugiem. No celles viņš iznāca tikai uz dievkalpojumiem, un tā bija īsta kvēlojoša krāsns, kurā viņš pilnīgi iegremdējās, lai pārvērstos par mīlestības liesmu. Tas Kungs bieži viņu pacēla dievišķajās sajūsmās.

Vienā no saviem visskaistākajiem stāstiem Simeons sevi pielīdzina nelaimīgajam, kurš, iekritis netīrā aizā, tika ar varu izrauts no turienes Tā Kunga žēlastībā, izejot cauri dažādiem šķēršļiem un grūtībām. Garīgais tēvs aizveda viņu pie tīra ūdens avota, lai apmazgātos un attīrītos, lai no akla taptu par redzīgu un vērotu garīgos priekšmetus.

ib4121Atbilstoši tam, cik ļoti attīrījās askēta iekšējais skatiens, viņš saņēma arvien gaišākas parādības[15]. Bezformīgai saulei līdzīgā gaismā, kas, kā viņam izskatījās, mirdzēja pār debesīm un sniedza viņam bezkaislīguma pārklāju, viņš pakāpeniski saskatīja Kristus seju, kas kļuva arvien skaidrāka. Vēlāk Simeons tika aizrauts no sava ķermeņa neizsakāmā ekstāzē, kuras laikā Kristus runāja ar viņu, nosaukdams par brāli un draugu. Bet tikai pēc daudzām citām parādībām, reiz nokrizdams asarās Dievmātes ikonas priekšā, viņš saprata, ka apzināti, savas sirds iekšienē, ieguvis šo iehipostazēto[16] Mīlestību, kura ir Pats Kungs.

Pēc diviem gadiem igumens, redzēdams šo brīnumu, iesvētīja viņu priestera kārtā. Tajā dienā Svētais Gars nonāca kā vienkārša gaisma bez formas un apklāja pienesumu[17].  Šī parādība Dievišķajā liturģijā vienmēr piemeklēja sirdssk. Simeonu visu viņa garīdznieka kalpošanas laiku. Tad svētā vaigs, gaiša mākoņa apņemts, pieņēma eņģeļa izskatu, un neviens nespēja skatīties uz viņu, kad viņš svētīja tautu.

Igumens nomira gadu pēc sirdsskaidrā iesvētīšanas par garīdznieku. Svētā Mamanta klostera mūki ar patriarha Nikolaja Krisoverga (ap 980.g.) piekrišanu Simeonu izvēlējās par viņa pēcteci. Mantojis klosteri, kurā mūku dzīve bija gandrīz apdzisusi, bet pats klosteris faktiski pārvērties par laju[18] kapiem, viņš sāka visu celtņu pārbūvi, izņemot dienvamu, un – kas vēl sarežģītāk – sāka mudināt mācekļus karsti meklēt Dievu, tāpat kā viņš pats to darīja. Saskaņā ar sv. Teodora Studita tradīciju, trīs reizes nedēļā igumens teica aizrautīgu sprediķi, kas modināja mūkos dedzību. Viņš neaprobežojās ar kopdzīves pamatprincipu atgādināšanu. Gluži kā “brāļus mīlošais nabags”[19], kurš, saņēmis grasi, skrien to parādīt saviem nabagajiem biedriem un aicina viņus tecēt pie sava labvēļa pēc žēlsirdības dāvanas, Simeons parādīja viņiem brīnumus, ko viņā īstenoja Dievs, un ar pārliecību pierādīja, ka mēs visi jau šajā dzīvē varam nonākt pie Debesu Valstības redzējuma. Šī dziļā vēlēšanās sniegt brāļiem iespēju piedalīties viņam dāvātajā svētībā izskaidro viņa rakstiem piemītošo personisko uzticēšanos, reti sastopamu svēto tēvu literatūrā.

SJTNevaldāma dedzība, kuru izrādīja Simeons, izraisīja dažu mūku opozīciju un ironiju, kuri deva priekšroku ērtākai dzīvei un sāka apvainot viņu lielībā. Opozīcija tik ļoti pieauga, ka reiz trīsdesmit mūki, asi apraujot sv. Simeona sprediķi, metās viņam virsū, kā mežonīgi zvēri, un gribēja izdzīt no klostera. Viņš palika nekustīgs, smaidīgs un mierīgs nelabvēļu priekšā, apstādināja viņu izlēcienu, un tie ar troksni izskrēja no dievnama.

Tad Simeona ienaidnieki sūdzējās patriarham Sisīnijam (995-998), bet viņš, izskatījis lietu, attaisnoja igumenu un izdzina dumpīgos mūkus. Taču Simeona tēvišķā mīlestība neļāva avīm pazust ārpus aploka. Viņš izlūdzās sprieduma atcelšanu un pats devās meklēt nepakļāvīgos, prasīja katram piedošanu un lūdza atgriezties klosterī.

Kad pēc šiem bēdīgajiem notikumiem tika atjaunots miers, sv. Simeons atgriezās pie klostera vadīšanas. Viņa klosteris kļuva  par vienu no galvaspilsētas garīgajiem centriem un piesaistīja daudz godbijīgu laju un mācekļu, kuri nāca no tālienes. Neskatoties uz pastorālajām rūpēm, Simeons neatslāba askēzē un trīs reizes dienā noslēdzās cellē, lai aprasinātu to ar asarām. Asaras kļuva par viņa otro dabu: gluži kā brīnumskaisti ziedi, tajās uzziedēja mīlestība, līdzjūtība pret  visiem, ilgpacietība pārbaudījumos. Viņa vaigs bija patīkams un laipns, starojot no Gara iekšējā prieka.

25131-493x600Pēc jaunas gaišās parādības viņš saņēma teoloģizēšanas svētību un, kad viņš nebija sajūsmas aizgrābts, pavadīja naktis, sacerēdams apbrīnojamās “Dievišķās mīlestības himnas”, kas līdz mūsdienām saglabājušās kā ļoti vērtīga liecība tam, kā svētība iedarbojās uz svētā dvēseli. Viņa rakstu un mācības izplatīšanās ļāva daudzām dvēselēm iegūt svēto tēvu laikmeta dedzību un jau iepriekš sagatavoja hesihasma[20] kā Pareizticīgās Baznīcas oficiālās mācības uzvaru.

Mīlestībā uz Dievu 1005. g. Simeons pēc paša gribas atteicās no ieņemamā amata, kurā bija pavadījis divdesmit piecus gadus, un atstāja par pēcteci savu mācekli Arsēniju, kurš bija sagatavots ar ilgu vingrināšanos paklausībā. Pats viņš aizgāja prom uz attālu celli, lai nodotos svētajai klusēšanai un ar lūgšanu atbalstītu savu mūku garīgo cīņu gluži kā jauns Mozus uz kalna (2.Moz.17:11). Pieradis pie Dievišķo parādību vērošanas, viņš tad saņēma dāvanu ieskatīties nākotnē un pasaules pēdējos laikos. Reiz naktī gaisma iekļuva visos viņa ķermeņa locekļos un pacēla viņu, padarot viņu visu par liesmu un gaismu. Simeons sadzirdēja, ka šī viņu pārveidojošā godība ir sagatavota izredzētajiem visu kopīgās augšāmcelšanas dienā. Svētā Gara apņemts, svētības dievišķots, viņš rakstīja teoloģiskus un mistiskus sacerējumus.

Simeon_nov_Bogoslov_Rmini_kanon_logoBet arī pēc pilnības sasniegšanas sirdsskaidrajam vēl bija jāiet caur jauniem pārbaudījumiem. Kad nomira viņa garīgais tēvs Studijas Simeons, viņš pasūtīja viņa ikonu un sastādīja viņam par godu dievkalpojumu, kuru svinīgi kalpoja katru gadu šī apustuliskā vīra piemiņas dienā, uz ko sanāca daudz ļaudis[21]. Šī ieraža darbojās jau sešpadsmit gadus, kad ļoti skolots un ļoti ietekmīgs cilvēks oficiālajās aprindās, bijušais Nikomīdijas metropolīts Stefans, kļuvis par patriarha sinkelu (palīgu) sāka ar aizdomām izturēties pret sv. Simeona kā Dieva cilvēka un teologa slavu, kura bija izplatījusies visā galvaspilsētā. Stefans sāka meklēt izdevību, lai laupītu viņam godu un autoritāti. Viņš izprovocēja sv. Simeonu ar smalku teoloģisku jautājumu, bet saņēma izcilu atbildi dzejā, kurā sinkelam tika atgādināts, ka īsti teoloģizēt var tikai balstoties uz pieredzes Garā. Šī atbilde aizsvilināja garīdzniekā nevaldāmu naidu, un viņš sāka izplatīt zemiskas baumas par Simeonu, apvainojot viņu tajā, ka viņš izrāda cieņu grēcīgam cilvēkam [savam garīgajam tēvam Simeonam Dievbijīgajam]. Visbeidzot ar intrigu palīdzību viņam izdevās panākt šī Dieva cilvēka izsūtīšanu (1009).

Viens pats, ziemā, tuksnešainā kalnā, Propontīdā netālu no Krisopoles, Simeons izteica pateicību Dievam un nosūtīja sinkelam vēstuli ar pateicību par pārbaudījumiem, kuriem tas viņu pakļāvis. Saņēmis vēstuli, Stefans trakumā lika pārmeklēt celli pie tā, kuram viss bija atņemts un kurš “par smagu uzskatīja pat savu miesu”. Stefanam bija aizdomas, ka askēts slēpj mājoklī zeltu. Simeons atbildēja uz to, tikai nosūtot “labvēlim” vēl vienu pateicības vēstuli. Uzgājis pamestu pussagrautu lūgšanu namu par godu sv. Marinai, viņš tur sāka neatlaidīgi kalpot visus klostera ritma dievkalpojumus un nodevās mierīgai lūgšanai. Vairāki dižciltīgi svētā mācekļi un cienītāji aizbilda par viņu patriarham. Atkal nostājies Koncila priekšā, Simeons atteicās piekāpties attiecībā uz sava garīgā tēva cienīšanu. Patriarhs atlaida viņu ar mieru, sakot: “Tu, protams, esi īsts studijietis, mīlestības pilns pret garīgo tēvu, bet pret tevi ir vērsts viņu naids, un varbūt arī tas ir uzslavas cienīgs?”

Simeons atgriezās savā dievnamā, lai nodotos svētajam mieram. Viņš saņēma daudz ziedojumu, kuri ļāva pārvērst dievnamu par klosteri, neskatoties uz dēmonu radītajām grūtībām. Tur uz sv. Simeona Dievbijīgā svētkiem sāka nākt visi dedzīgie galvaspilsētas kristieši. Gara iedvesmā sv. Simeons turpināja rakstīt himnas un apoloģētiskus rakstus, kuros mācīja, ka nedz grēku piedošana, nedz svētums netiek dots bez apzinātas Svētā Gara svētības parādīšanās mūsos. Šī svētība ne tikai paaugstināja viņu, bet arī radīja ļoti daudz brīnumu viņa mācekļu un apmeklētāju mierināšanai.

Sasniedzis vecumdienas, viņš nolikās slimības gultā ar smagu slimību. Saskaņā ar kāda mācekļa liecību, reiz sv. Simeons, neraugoties uz savu kaiti, lūgšanas laikā tika pacelts virs zemes un bija neaprakstāmas gaismas ieskauts.

im4120Pabeidzis cīņu, viņš saņēma ilgoto atsvabināšanu un 1022. g. 12. martā pievienojās svēto pulkam, precīzi paredzēdams savas pēdējās dienas datumu un relikviju pārnešanas laiku, kas notika trīsdesmit gadus vēlāk. Slavējot Dievu dzīves laikā, sv. Simeons tika Viņa pagodināts pēc nāves ar daudziem brīnumiem, bet īpaši ar garīgo prieku, kuru līdz šai dienai viņa raksti sniedz ikvienam, kurš meklē dzīvo Dievu.

No krievu valodas tulkoja Aleksandrs un Tabita Kalniņi.
Avots: «Синаксарь: Жития святых Православной Церкви».

[1] Tā kā viņa piemiņai pienācās būt Lielajā gavēnī, sv. Nikodēms Svētkalnietis, kurš sastādīja dievkalpojumu viņam par godu, pārcēla to uz 12. oktobri. Šeit pārstāstīts sirdsk. Simeona brīnišķīgais dzīves stāsts, ko sarakstīja viņa māceklis Nikita Stifats.

[2] Teologs nav tas, kurš zinātniski pēta dogmas, bet kurš ir saņēmis zināšanas par Dievu caur dzīvu pieredzi un nodevis to Baznīcai, līdzīgi dzīvību nesošam avotam.

[3] Svētītājs – svētumu sasniedzis bīskaps jeb virsgans. – Tulk. piez.

[4] Svētītājs Gregors Teologs http://www.eleison.lv/sveetie/viiri/sveetitaji/GregorsTeologs.htm

[5] Dažreiz šiem trim Teologiem pieskaita arī svēt. Gregoriju Palamu. – Red. piez.

[6] Mazāzijā.

[7] Pašreizējā Turcijas galvaspilsēta Stambula.

[8] Studijas klosteris – svarīgākais klosteris Konstantinopolē, ko 8. gs. izveidoja sv. Teodors Studits.

[9] О духовном законе. Гл. 69 / SC 445, 92.

[10] Godība jeb slava (grieķu val. doksa, ebreju val. kavod, krievu val. слава, angļu val .glory) Baznīcas terminoloģijā pārsvarā apzīmē Dieva neradītās enerģijas krāšņumu jeb neradīto gaismu. Grieķu vārds ortodoksia, latviski tiek tulkots kā ‘pareizticība’, bet burtiskāk tas būtu ‘pareiza godība/slava’. Pareizticīgās teoloģijas, dievkalpojuma un dzīves pamatā ir svēto pieredze, kuri bija sasnieguši pagodināšanu (ciešu savienību ar dievišķo godību) jeb dievišķošanu. Svēto izklāsts par šo pareizo, īsteno Dieva pieredzi, ticību un kalpošanu izriet no šī augstākā dievsaskarsmes stāvokļa, kuru piedzīvoja kā Vecās Derības patriarhi, pravieši un taisnie, tā Jaunās Derības apustuļi, Baznīcas tēvi un citi svētie līdz mūsdienām, kuri redzēja Dievu “vaigu vaigā”. Apustuļi redzēja Tabora kalnā Kristus godību, kad “Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma”(Mt.17:2). Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, neiemiesotā Dieva Vārda godība atspīdēja no viņa vaiga: “Un notika, Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, ka divas liecības plāksnes bija viņa rokā; un Mozus nezināja, no kalna nokāpjot, ka viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu”(2.Moz.34:29). – Tulk. piez.

[11] Viņa biogrāfs Nikita Stifats piedāvā citu šo notikumu versiju, ko izstāstīja pats Simeons. Saskaņā ar viņa vārdiem, Simeons pieņēma mūka kārtu uzreiz, bez atdzišanas posma.

[12] Paklausībnieks – klostera iemītnieka pirmā pakāpe pirms mūka kārtas pieņemšanas. Šajā pakāpē pārbaudes periodu iziet cilvēks, kurš vēlas kļūt par mūku vai izprast to, vai ir derīgs mūku dzīvei. – Tulk. piez.

[13] Igumens, hegumens – klostera priekšnieks, atbildīgs par brāļu garīgo un materiālo dzīvi; arī mūku priesteru tituls. (eleison.lv) – Tulk. piez.

[14] Nous, latviski izrunā kā [nūs] – grieķ.val. νοῦς vai νόος – intelekts, gara spējas, prāts, bet šie tulkojumi latviski ir neprecīzi un var būt maldinošijo ar šiem vārdiem latviski apzīmē arī loģisko, racionālo domāšanu (grieķ. logos, λόγος) un spriestspēju (grieķ. dianoia, διάνοια), ko šodien saista ar smadzeņu darbību. Tāpat pareizticīgajā literatūrā krievu val. tiek lietoti vārdi ум, разум, bet ar tiem bieži vien tiek saprasta racionālā spēja kā laicīgajā terminoloģijā. Šo vārdu patieso nozīmi var noskaidrot to pareizticīgo autoru darbos, kas paskaidro svēto tēvu lietoto terminoloģiju.

Pareizticīgajā literatūrā ar vārdu nous (prāts) visbiežāk apzīmē dvēseles aci (sv. Makārijs Lielais, sv. Jānis Pakāpnieks, sv. Damaskas Jānis u.c.) vai dvēseles enerģiju (garīgo dabu), turpretī ar vārdu sirds apzīmē dvēseles būtību. “Dvēseles acs”, smalkākā uzmanība, Dieva izziņas un saskarsmes orgāns. Pareizi darbojoties, tas atrodas cilvēka sirdī, bet, nepareizi darbojoties (kritušajā stāvoklī), ir sapiņķerējies un sapinies ar saprāta, loģikas, racionālās domāšanas jeb spriestspējas darbību. Nepareizā nous darbība ir cieši saistīta ar atsvešinātību no Dieva un ir egoisma pamats.

Lai vairāk saprastu par nous, var izlasīt rakstus Tēvs Džons Vaitfords “Kas ir nous un kā tas atšķiras no dvēseles?”Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) “Dvēseles slimība saskaņā ar Pareizticīgās Baznīcas mācību”

Noētisks (gr. noeros) – tāds, kas attiecas uz nous; dvēseles spēja, kura darbojas sirdī lūgšanas, dievklātbūtnes, dievbijības, nožēlas u.c. garīgu stāvokļu laikā, un nepārtraukti darbojas nemitīgās lūgšanas laikā. – Tulk. piez.

[15] Parādība (виде́ние) – 1) Pārdabiska Dieva Atklāsme; 2) pretdabiska dēmoniska darbība, kas uzbudina cilvēka apziņā un iztēlē maldinošus vizuālus tēlus; 3) sapņošana, sapnis; 4) redzes halucinācija, ilūzija; 5) optisks efekts, mirāža.

[16] Iehipostazēts – šajā gadījumā šis termins nozīmē vienas dabas (dievišķas) pastāvēšanu citā dabā (cilvēciskajā), proti, Svētās Trijādības dievišķā mīlestība sāka pastāvīgi būt sv. Simeona sirds dziļumos. Dieva Tēva mīlestība Svētajā Garā caur Kristu ir sākusi īsteni eksistēt svētā attīrītajā un apgaismotajā sirdī. – Tulk. piez.

[17] Pienesums – Liturģijā uz altāra pienestā maize un vīns, kas dievkalpojumā Svētā Gara iedarbībā top pārvērsts par Kristus Miesu un Asinīm. – Tulk. piez.

[18] Laji – ‘Dieva tauta’ no grieķu val. Laos tou Theou, vispār ar to domāti visi Baznīcas locekļi, bet šajā gadījumā tie, kuri nedzīvo klostera dzīvi un kuri nepieder pie garīdzniecības. – Tulk. piez.

[19] Св. Симеон Новый Богослов. Огласительное слово 89 (в греческом оригинале 34).

[20] Hesihasms – Pareizticīgās Tradīcijas garīgās dzīves kodols, iekšējās lūgšanas un dievklusēšanas tradīcija, kas nesaraujami saistīta ar dzīvi Baznīcas svētnoslēpumos (sakramentos) un Baznīcas svēto dogmatiskās mācības rāmjos. – Tulk. piez.

[21] Oficiālā sankcija svētā svinēšanas ieviešanai tika dota tikai no XIV gs. Līdz mūsdienām Baznīcas administrācija ir aicināta tikai apstiprināt to godāšanu, kas tautā jau ir izveidojusies.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.