Apustuļu nāves ikonogrāfija

APOSTOLOI Turpināt lasīt

Advertisements

Svētītājs Gregorijs Palama – Sprediķis Svēto Virsapustuļu Pētera un Pāvila svētkos

peteris un pavils

Katra svētā piemiņa noteiktā svētku dienā ir izdevība pilsētai un valstij, pilsoņiem un valdītājiem dalīties kopējā priekā un sagādā lielu labumu visiem svinošajiem. “Taisnā piemiņa tiek slavēta”, saka gudrais Salamans[1], “Kad taisnais tiek uzslavēts, ļaudis priecāsies”[2]. Ja gaismekli aizdedzina naktī, tā gaisma spīd, pakalpojot un iepriecinot ikvienu klātesošo. Tāpat arī katra svētā dievamtīkamais ceļš, viņa dzīves svētlaimīgās beigas un viņam dotā Dieva žēlastība dzīves šķīstības dēļ atnes garīgo prieku un labumu visai draudzei, kā spilgta kvēlojoša lāpa iedegta mūsu vidū. Kad zeme atnes labu ražu, ne tikai zemnieki, bet visi priecājas (jo mēs visi gūstam labumu no zemes ražas); tā arī augļi, kurus svētie atnes Dievam caur tikumiem, iepriecina ne tikai dvēseļu Zemkopi, bet arī mūs visus, jo novietoti mūsu priekšā mūsu dvēseļu kopējam labumam un baudījumam. Savas zemes dzīves laikā visi svētie ir pamudinājums uz tikumiem tiem, kuri ar izpratni viņus dzird un redz, jo viņi ir cilvēku izcilības ikonas, dzīvi labestības pīlāri un dzīvas grāmatas, kuras vedina uz labāku ceļu. Vēlāk, kad viņi aiziet no šīs dzīves, no tiem gūtais labums tiek uzturēts dzīvs mūžīgi caur viņu tikumu atcerēšanos. Pieminot viņu cildenos darbus, mēs sniedzam viņiem to uzslavu, kuru, no vienas puses, esam viņiem parādā par labo, ko viņi izdarīja mūsu priekštečiem, bet no otras puses, tā arī pienākas par palīdzību, ko viņi mums tagad sniedz. Turpināt lasīt

Atona vecajie par Svēto Garu

50_1

Piecdesmitnieces svētki ir Baznīcas piedzimšanas svētki. Svētais Gars pirms divdesmit gadsimtiem nonāca Ciānas kalna augšistabā[1] un kopš tā laika nepamet ticošos Svētajai Trijādībai. Kā kļūt Iepriecinātāja un Patiesības Gara atnākšanas cienīgam, stāsta Atona vecajie. Turpināt lasīt

Piecdesmitnieces noslēpums

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) un protopresbiters Jānis Romanidiss

Piecdesmitniece0

Pēdiņās citētais teksts ir protopresbitera Jāņa Romanidisa lekciju transkripicija, pārējais teksts no metropolīta Ierofeja.

Pēc Kristus Pacelšanās Debesīs, kā Viņš apgalvoja, piecdesmitajā dienā pēc Viņa Augšāmcelšanās un desmitajā dienā pēc Viņa Pacelšanās. Viņš sūtīja Svēto Garu, Kurš iziet no Tēva.

Pats Kristus iepriekš mācekļiem paziņoja par Svētā Gara nosūtīšanu: “Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi[1] [Paraklitu, Iepriecinātāju], lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, Kuru pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa Viņu neredz un Viņu nepazīst; bet jūs Viņu pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos” (Jņ.14:16-17).  Un tieši pēc tam Viņš teica: “Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Viņš jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis” (Jņ.14:26).  Vēlāk Viņš teica: “Tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es Viņu sūtīšu pie jums” (Jņ.16:7).

Svētā Gara atnākšana pie mācekļiem notika Piecdesmitnieces dienā (Ap.d.2:1-13). Piecdesmitniecei ir nozīmīga vieta apustuļu dzīvē. Iziedami iepriekš caur sirds šķīstīšanu un apgaismošanos – kaut ko, kas arī pastāvēja Vecajā Derībā praviešos un taisnajos – viņi tad ieraudzīja Uzcelto Kristu, un Piecdesmitnieces dienā viņi kļuva par uzceltās Kristus Miesas locekļiem. Tas ir īpaši svarīgi, tāpēc ka katrā apustulī bija jābūt Uzceltajam Kristum. Turpināt lasīt