Nikodēms Svētkalnietis – Baznīcas mirdzošā zvaigzne

Piemiņa 14./27. jūlijā

Šī mirdzošā Baznīcas zvaigzne parādījās pasaulei 1749. gadā Kiklādu arhipelāga[1] Naksas salā. Vecāki, godprātīgi un dievbijīgi cilvēki, nosauca viņu kristībā par Nikolaju un veda viņu mācīties pie ciema garīdznieka, lai viņš iemāca puisēnam lasīt. Atšķirībā no citiem bērniem Nikolajs izvairījās no trauksmainām spēlēm un to vietā pastāvīgi nodevās lasīšanai. Tas Kungs apdāvināja viņu ne tikai ar žirgtu prātu, bet arī ar ārkārtīgi labu atmiņu, kura ļāva viņam uzreiz iegaumēt visu izlasīto un nekļūdīgi atkārtot to, kad vajadzīgs.

16 gadu vecumā Nikolaju aizsūtīja uz Smirnu[2] mācīties pie skolotāja Ierofeja Dendrinosa. Tur gan skolotājs, gan skolas biedri viņu iemīlēja par labsirdību un cēlsirdīgu tikumību. Bez pasaulīgajām zinātnēm un dažādām garīgajām disciplīnām viņš pilnībā apguva grieķu valodu visās tās niansēs. Tas ļāva viņam vēlāk piepildīt Tā Kunga sagatavoto misiju: [turku musulmaņu] apspiestajiem pareizticīgajiem grieķiem padarīt pieejamus Baznīcas Mantojuma dārgumus.

Pēc četru gadu skološanās Smirnā, kad pēc kara ar Krieviju turki iznīcināja vietējos grieķus, Nikolajs bija spiests atgriezties dzimtenē – Naksas salā. Šeit viņš sastapa mūkus Gregoriju, Nifontu un Arsēniju, kuri bija izdzīti no Atosa kalna kolivadu strīdu[3] dēļ. Viņi modināja viņā mīlestību pret mūku dzīvi un ievirzīja askēzes un iekšējās lūgšanas pamatos. Jauneklis no viņiem uzzināja, ka Hidras salā dzīvo kāds cilvēks ar sevišķi labiem tikumiem, svētotēvu mācības zinātājs – Korintas metropolīts Makārijs (piemiņa 17. aprīlī). Nikolajs aizsteidzās pie viņa, gluži kā izslāpis briedis pie ūdens avota (Ps.42:2[4]), un atrada pilnīgu domubiedru savos centienos darīt to, kas Baznīcai bija steidzami nepieciešams: izdot un pārtulkot svētotēvu sacerējumus – Baznīcas Mantojuma pamatu. Tur Nikolajs iepazinās arī ar slaveno vientuļnieku Cēzarejas Silvestru, kurš dzīvoja vientuļā cellē netālu no pilsētas. Askēts tik ļoti cildināja vientuļa dzīvesveida prieku, ka Nikolajs nolēma vairāk nevilcināties un uzlikt sev saldo un patīkamo Kristus jūgu.[5] Saņēmis rekomendācijas vēstuli no svētā Silvestra, viņš aizdevās uz Atosu (1775).