“Vai ekonomika eksistē priekš cilvēkiem vai cilvēki eksistē priekš ekonomikas? Mūsdienās mēs mēģinām turēties pie skaitļiem un upurēt cilvēkus. Cilvēki cieš, cilvēki izdara pašnāvību, bet mēs fokusējamies uz ekonomiku. Vai te nav kaut kas palaists garām tajā, ko mēs saucam par izglītību?”
Sisanijas un Siatistas metropolīts Pāvils
Gregorijs Kukls
Iespējams, neviens jēdziens nav tik izplatīts mūsu politiski korektajā kultūrā kā tolerances ideja. Diemžēl viens no ASV labākajiem tikumiem ir ticis tik ļoti izkropļots, ka kļuvis par trūkumu.
Ir moderns mīts, kas uzskata, ka īsta tolerance sastāv no neitralitātes. Tas ir viens no visdziļāk iesakņotajiem pieņēmumiem sabiedrībā, kas padevusies relatīvismam.
Toleranta persona ieņem neitrālu pamatu, pilnīgas objektivitātes vietu, kur katrai personai atļauts pašai izvēlēties. Nekādi vērtējumi nav atļauti. Nedrīkst “uzspiest” personīgos uzskatus. Katrs ieņem neitrālu nostāju pret cita pārliecību.
Šī pieeja ir ļoti populāra postmodernistu vidū, kas rada radikālus skeptiķus, kuru idejas iedveš nepamatotu cieņu mūsdienu augstskolās. Viņu apvienotajam kliedzienam: “Patiesības nav,” bieži seko aicinājums uz toleranci.
Visā viņu pašpaļāvīgajā, bramanīgajā valodā relatīvistu aicinājums patiesībā aizstāv divas patiesības: viena racionāla un viena morāla. Pirmā ir “patiesība”, ka nav patiesība. Otrā ir morālā patiesība, ka vajag būt tolerantam pret citu uzskatiem. Viņu nostāja, pretrunīga vismaz divos aspektos, kalpo kā brīdinājums, ka mūsdienu tolerances ideja ir nopietni maldinoša.
Θεογνωσία 