Priekšteču grēka pārmantojamība

Arhimandrīts Maksims Panagiotu

Mēs neiemantojam vainu par iedzimto jeb priekšteču grēku, bet gan tā sekas. Tādējādi, mūsu attālinātības no Dieva dēļ, visa cilvēku dzimta ir kritusi un sabojāta ar tiekšanos uz ļaunu. Var sniegt šādas paralēles piemēru: ja mūsu dabiskā vide mūsu pašreizējās nesaprātīgās lietošanas dēļ ir neatgriežami izpostīta, nākamās paaudzes nebūs atbildīgas par šo ļaunumu, kādā viņas ir piedzimušas, bet viņas iemantos dabas sabojātību.

Notiesāts uz nemirstību

Svētlaimīgā Justīna no Čelije pamācība Pashā

Mūsu tēvs, arhimandrīts Justīns Popovičs (1894-1979) bija teologs, cīnītājs, rakstnieks, pragmatiskas baznīcas dzīves kritiķis, filosofs, vadīja klosteri Čelije, blakus Valjevo.

Cilvēks notiesāja Dievu uz nāvi, ar Savu Augšāmcelšanos Viņš notiesāja cilvēku uz nemirstību. Pretī sitieniem Viņš sniedz apskāvienu; par ļaunprātīgu izmantošanu – svētī; pret nāvi dod nemirstību. Cilvēks nekad neparādīja tik daudz naida pret Dievu, kā tad, kad sita Viņu krustā; un Dievs nekad neparādīja vairāk mīlestības pret cilvēku, kā tad, kad Viņš augšāmcēlās.  Cilvēks pat gribēja novest Dievu līdz mirstīgumam, bet Dievs ar Savu Augšāmcelšanos padarīja cilvēku nemirstīgu. Krustā sistais Dievs ir Uzcēlies un nogalinājis nāvi. Nāves vairs nav. Nemirstība ir apņēmusi cilvēku un visu pasauli.

Pilnveidošanās un Krusta Noslēpums Bībelē un Tēvu uzskatos

Protopresbiters Jānis Romanidiss

Jāuzsver, ka pretēji franku-latīņu[1] sistēmām vispār, bibliskā un patristiskā[2] mācība par pilnveidošanos nav statiska. Pēc pirmajām dievišķošanās jeb Dieva redzēšanas pakāpēm, eņģeļu un cilvēku attīstīšanās uz augstāku pilnveidošanās stāvokli ir bezgalīga. Tādējādi eņģeļi un cilvēki tika radīti nosacīti pilnīgi, lai tie varētu kļūt mūžīgi un bezgalīgi pilnīgāki. Tas nozīmē, ka eņģeļu mūži (realitātes dimensija, kurā mājo eņģeļi – tulk. piez.), kā arī cilvēku laiks, netiks atcelti par spīti Dieva Godības[3] spožumam, jo vienmēr būs pilnveidošanās stāvokļu pēctecīgums.

Par Pashu Baznīcas Tēvu mācības gaismā

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Kristus Augšāmcelšanās ir unikāls vēsturisks notikums, ar kuru kristietība atšķiras no jebkuras citas reliģijas. Citu reliģiju izveidotāji – mirstīgi, bet Baznīcas Galva ir augšāmcēlies Kristus. Kristus Augšāmcelšanās ir cilvēka dabas atjaunošana, cilvēku dzimtas pārradīšana, Dieva Valstības pārdzīvošana, kas ir atnākusi spēkā.

Baznīca pastāvīgi runā par Kristus Augšāmcelšanos, jo tai ir neatsverama nozīme ticīgo dzīvē. Mēs nekļūdīsimies, ja salīdzināsim Kristus Augšāmcelšanos ar patiesu apvērsumu pasaules kārtībā, tā kā pateicoties Augšāmcelšanai cilvēks ir atgriezies savā sākotnējā vietā – un pat ir pacēlies vēl augstāk. Runa ir par cilvēka izlabošanu, atjaunošanu, kas notika caur Kristus Augšāmcelšanos.

Ap. Pāvils saka: „Bet, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir jūsu ticība…”[1]. Ticības spēks un patiesums sakņojas gaišajā Kristus Augšāmcelšanās notikumā. Bez tās kristieši ir „visnožēlojamākie cilvēki”[2].