Divējādais cilvēks

Noteikti atceries, ka tu esi divējāds cilvēks: viens – miesīgs, slims ar kaislībām[1] un vecs. To vajag nomērdēt un nenoliekties viņa uzstājīgo, grēcīgo prasību priekšā. Otrs – garīgs, jauns, Kristu meklējošs, ar Kristu dzīvojošs un Viņā mieru un dzīvi iemantojošs. Kā pirmā cilvēka prasības vajag visos iespējamajos veidos neievērot, tāpēc ka to piepildīšana ir iznīcinoša dvēselei, tā otrā prasības vajag visos iespējamajos veidos izpildīt, tāpēc ka tās ved pie mūžīgās dzīves. Uzņemies dzīvē piepildīt to, ko tu saprati.

Svētais taisnais Kronštates Jānis (1829-1908)

[1] Kaislības ir cilvēka dvēseles spēki, kas egoisma rezultātā darbojas izkropļoti, pretdabiski un grēcīgi.

Kristietības apgūšana

Svētītājs Filarets, Maskavas metropolīts

“Nevienam nav ļauts Kristietībā būt pilnībā neizglītotam un palikt par nejēgu. Vai Pats Kungs nenosauca Sevi par Skolotāju un Savus sekotājus – par mācekļiem? Vai tad tie ir neko nenozīmējoši, tukši vārdi? Un kāpēc Tas Kungs sūtīja pasaulē apustuļus? Vispirms, apmācīt visas tautas: “ Tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas” (Mat.28:19). Ja tu negribi sev apgūt un noskaidrot kristietību, tad tu neesi nedz Kristus māceklis, nedz sekotājs. Ne priekš tevis bija sūtīti apustuļi – tu neesi tas, kas bija visi kristieši no pašiem kristietības aizsākumiem; es nezinu, kas tu tāds esi un kas ar tevi būs.”

Avots: Azbyka.ru, Слово в день обретения мощей Святителя Алексия

Kļūdaina teoloģija, patiesa dziedināšana un ļaunuma būtība

Konstantīns Zalalass, katehizators (ticības skolotājs), tulks, izdevniecības Saint Nicodemos Publications www.saintnicodemos.org izveidotājs

Saskaņā ar mūsu Filokālijas Tēvu mācību neziņa, nevērība un garīgais slinkums ir viens no labākajiem nelabā ieročiem. Cits nelabā ierocis ir maldīgas zināšanas, pārspīlēšana, herēze (ķecerība), intelektuālas zināšanas, ar ko ir pārbagātas vairums no mūsdienu teoloģiskajām skolām. Tas ir tikpat bīstami. Filosofiskās zināšanas sajauktas ar Svētajiem Rakstiem. Mēģinājums izskaidrot Rakstus akadēmiski jeb intelektuāli bez Baznīcas Svētās Tradīcijas.

Pirms dažām nedēļām man bija pienākuši klāt vairāki semināristi, kuri uz nedēļas nogali apciemoja mūsu draudzi. Un viņi protestēja pret vienu no viņu cienījamajiem profesoriem, kurš viņiem teica, ka Baznīcas Tēvi ir pārāk augstu vērtēti un ka mums vajag attīstīt post-patristisko teoloģiju[1]. Tas pats profesors viņiem māca, ka ir trīs ļaunuma līmeņi: sātans, dēmoni un viņu pēcnācēji. Ar ‘pēcnācējiem’ domājot milžus, kas pieminēti 1.Mozus grāmatā 6:4[2], kur dēmoni, kā viņš domāja, sapārojās ar Kaina meitām un piedzima milži. Tas ir muļķīgi. Bet lai pateiktu tik nejēdzīgu apgalvojumu no sākuma ir jānostumj Baznīcas Tēvu autoritāti. Šis mīts par dēmonu pārošanos ar sievietēm ir atrodams apokrifiskajā Ēnoha grāmatā. Kuru mūsu Baznīcas Tēvi, piem. Afanāsijs Lielais, atmaskoja kā herētisku pirms daudziem gadsimtiem. Bet liela daļa Rietumu universitāšu neņem vērā Baznīcas Tēvus un rada paši savu teoloģiju – intelektuālo teoloģiju.

Mani draugi, mēs nevaram radīt teoloģiju. Īstena Dieva zināšana, tas ir Ortodoksija (Pareizticība), var tikt atklāta šķīstītai cilvēka sirdij. Cilvēka psihosomatiskās pastāvēšanas centrs ir sirds, nevis smadzeņu šūnas. Mūsu svētie Baznīcas Tēvi turpināja praviešu un apustuļu empīrisko pieredzi. Ar gavēni, nomodu un pastāvīgu lūgšanu viņi šķīstīja savas sirdis, un Svētais Gars runāja caur viņiem un turpina runāt caur viņiem. Un kamēr mēs nekļūsim tādi kā viņi, līdz kamēr mēs neattīrīsim mūsu sirdis ar gavēni, modrību un nepārtrauktu lūgšanu, mēs nevaram radīt teoloģiju. Mēs nevaram improvizēt. Mēs pazemīgi atkārtojam metodi, kas viņus padarīja par izredzētajiem Svētā Gara traukiem. Mēs pielūdzam mūsu Tēvu Dievu. Un mēs neizejam aiz robežām, ko nosprauduši mūsu Tēvi.

Par Baznīcu un mūsdienu kristiešiem

mūks Mozus Svētkalnietis 

Viens no mūsdienu ievērojamākajiem Atona kalna mūkiem Mozus Svētkalnietis (1952. – 2014.). Kā askēts viņš Atona kalnā aizvadīja 35 gadus. Tēvs Mozus bija ikonu gleznotājs, dzejnieks, kritiķis un rakstnieks. Viņš izdevis 52 grāmatas un sarakstījis vairāk kā 1000 rakstu, tostarp arī svēto dzīvesstāstus. Viņa darbi ir tulkoti un izdoti daudzās zemēs. Viņš piedalījies vairāk nekā 80 zinātniskajās konferencēs. Tēvs Mozus bija Svētā Kinota jeb Protāta (Atona kalna pārvaldes centrālā izpildorgāna) vecākais sekretārs un žurnāla „Protāts” izveidotājs un galvenais redaktors. 25 gadus viņš bija garīgais skolotājs jeb starecs Kutlumusas klostera svētā Jāņa Zeltamutes kalivā (kaliva – atsevišķs mūku miteklis) svētā lielmocekļa Panteleimona skitā netālu no Karejas.

Lasītājiem piedāvājam iepazīties ar vienu no daudzajiem stareca Mozus rakstiem, kurā viņš tieši, atklāti un bez aplinkiem ieskicējis mūsdienu kristieša portretu un dalījies pārdomās par to, ko tad īsti nozīmē Baznīca.

„Kad mūsdienu kristietis runā par Dievu, visai bieži ar to domāts kaut kas tāds, kas atrodas kaut kur tālu debesīs un ir nepazīstams, nesaprotams, neizdibināms, neaizsniedzams, kaut kas tāds, kam viņš piekrīt un kas ir noderīgs nepieciešamības gadījumā. Dažreiz viņš tam piedēvē maģiskas īpašības un bieži atkārto nepareizticīgo teicienu „tici un nedomā.”

Bet šāda ticība Dievam neved pie būtiskām pārmaiņām kristieša dzīvē. Viņš var reizēm svētdienās aiziet uz baznīcu, savā bibliotēkā turēt mūsdienu garīgo literatūru, viesistabā – senas ikonas, rokās – lūgšanu krelles, var dot nelielas žēlastības dāvanas. Tomēr viņš dusmojas par to, ka citi cilvēki neatbilst viņa gaidām, ir kārs uz naudu un iegrimis egoismā, komforta alkās, nemierā un konkurencē. Bet tā nav dzīve Kristū. Tā ir nāves smaka. Ar ko kristietis šodien atšķiras no pārējiem cilvēkiem? Ja viņam nav pacietības, lēnprātības, prieka, vienkāršības un, jo sevišķi, pazemības, tas nozīmē, ka viņš neko nav sapratis par dzīvi Kristū – par dzīvi, kura cilvēku atjauno, pārveido un padara cildenāku pat ikdienas grūtību spaidos.

Palamisms divpadsmit minūtēs vai mazāk

Klarks Karltons, amerikāņu filosofijas profesors, pasniedz reliģiju vēsturi un loģiku, grāmatu sēriju autors par pareizticīgās mācības pamatiem, raidījuma “Faith and Philosophy” (Ticība un filosofija) vadītājs pareizticīgajā radio “Ancient Faith”, kā arī publikāciju autors dažādos pareizticīgos izdevumos angļu valodā.

Zemāk iztulkota raidījuma transkripcija.

Svētais Gregorijs Palama

Pirms dažām dienām mans draugs atsūtīja bloga ierakstu no kāda “kabineta” teologa, kurš domāja, ka ir atspēkojis svētā Gregorija Palamas mācību, nopublicējot svētā Vasīlija Lielā citātu, kas vispār bija izņemts ārpus konteksta.

Pirmais, kas mums ir jāsaprot par palamismu, ir tas, ka tāda mācība vispār nepastāv. Palamisms ir Romas katoļu domātāju ieviesums – es nesaukšu viņus par teologiem – kuri gribēja attaisnot paši savu herēzi, piešķirdami eksotisku apzīmējumu tam, kas ir neapšaubāma un tradicionāla Pareizticīgās Baznīcas mācība, pārvēršot to par vēsturiski nosacītu “ismu”. Vienīgais, ko svētais Gregorijs izdarīja, bija gadsimtiem senas Baznīcas mācības skaidra izteikšana tā laika diskusijas rāmjos par hesihastiskās lūgšanas metodes būtību. Aiz visām sarunām par ciešu skatīšanos uz nabu un gaismas redzēšanu pastāv fundamentāla atšķirība, ko Pareizticīgie teologi bija norādījuši vismaz kopš svētā Afanāsija Lielā (298-373) laikiem.