Netīrā terapija

Kad redzat, ka jūs nomelno, pieņemiet to kā dziedniecības dūņas.

Svētītājs Teofans Vientuļnieks

Advertisements

Kur…?

Ak, mani brāļi! Vai ne visi mēs drīz pazudīsim no zemes virsas un būsim it kā nebijuši? Kur tad mīlestības darbi? Kur Radītāja baušļu izpildīšana? Kur Kristus gars mūsos? Kur neļaunošanās, kur lēnprātība, kur mīlestība pret dvēselēm, kur bezkaislība pret laicīgo? Kur rūpes ar garīgajiem labumiem? Mēs tik ļoti glupi un pasaulīgi cilvēki! Izkropļojām mūsu dvēseļu tēlu, izkropļojām visu savu dzīvi, pārvērtām – kajām gaisā to nolikām. Kristus vietā nelabajam izdabājam.
Svētais Taisnais Kronštates Jānis

262225449

Mīlestība un parāds

Vārds “parāds” ir aizvainojošs priekš mīlestības. Mīlestība nav neko parādā. Mīlestība atdod visu. Parāda nezināšana – lūk vienīgā mīlestības nezināšana. Mīlestība dāvā, parāds aizdod. Mīlestība izpleš savu domu pār visuma robežām, tāpēc šķiet, ka mīlestība ir neprātīga. Parāds ierobežo savu domu ar priekšmetiem un notikumiem, tāpēc šķiet, ka parāds ir saprātīgs.

Svētītājs Serbijas Nikolajs

līdzība “Par apstākļiem un to jēgu”

264913670

Atnāk pie tēva jauna meitene un saka:
– Tēvs, esmu nogurusi, man ir tik smaga dzīve, tādas grūtības un problēmas, es visu laiku peldu pret straumi, un man nav vairs spēka… Ko man darīt?
Atbildes vietā tēvs uzlika uz uguns trīs vienādus kastroļus ar ūdeni. Vienā iemeta burkānu, citā ielika olu, bet trešajā ielika kafijas graudus. Pēc laiciņa viņš izņēma no ūdens burkānu un olu, bet no trešā kastroļa ielēja kafijas tasi.
– Kas izmainījās? – viņš jautāja savai meitai.
– Ola un burkāns izšķīda, bet kafijas graudi izšķīda ūdenī, – viņa atbildēja.
– Nē, mana meita, tas ir tikai paviršs skatiens uz lietām. Paskaties – cietais burkāns palika mīksts un padevīgs pēc pabūšanas verdošā ūdenī. Trauslā un šķidrā ola palika cieta. Ārēji tie nemainījās, bet tikai izmainīja savu struktūru vienādi nelabvēlīgos apstākļos – verdošā ūdenī. Tā arī cilvēki – ārēji spēcīgi var sanīkt un palikt par vārguļiem tur, kur trausli un maigi tikai paliek izturīgi un stiprinās.
– Bet kafija? – jautāja meita.
– O! Tas ir pats interesantākais! Kafijas graudi pilnībā izšķīda jaunajos un naidīgajos apstākļos, izmainīja tos – pārvērta verdošu ūdeni par lielisku aromātisku dzērienu. Ir īpaši cilvēki, kas nemaina apstākļu jaudu – viņi izmaina pašus apstākļus un pārvērš tos par kaut ko jaunu un skaistu, gūstot situācijas no labumu un zināšanas….

 

Līdzība „Par ķildu un atjaunotajiem tiltiem”

Vienreiz divi brāļi Jānis un Andris, kas dzīvoja kaimiņu saimniecībās, sastrīdējās. Tā bija 40 gadu laikā pirmā lielā ķilda starp brāļiem, kurus saimniecības bija ļoti savstarpēji saistītas. Bet viņu sadarbībai pienāca gals. Viss sākās no maza pārpratuma, kas pārauga, abiem nepatīkamā, ķīviņā un ieilgušā klusēšanā. Kādu rītu pie Jāņa durvīm pieklauvēja. Uz lieveņa stāvēja namdaris, kas meklēja, kur piepelnīties. Jānis viņam teica:
– Ir man tev darbs. Paskaties uz šo strautu. Viņš šķir mūsu saimniecības. Tas atdala mūsu fermas. Vēl nedēļu atpakaļ te bija pļava, bet mans brālis ar buldozeru nobrauca pa upes dambi un tagad mūs šķir strauts. Viņš to izdarīja par spīti man. Tad lūk – tu uzbūvēsi augstu sētu starp mums un atbrīvosi mani no nepieciešamības redzēt viņa seju un saimniecību.
Namdaris piekrita un ķērās pie darba. Viņš kārtīgi visu izmērīja, zāģēja koka brusas – nezaudēja ne minūti. Pirms saulrieta, kad Jānis atgriezās no lauka, namdaris jau bija beidzis darbu. Jāņa acis iepletās un žoklis atkārās. Sētas vietā bija uzcelts tilts!

Kāds bija Jāņa izbrīns, kad viņš ieraudzīju savu brāli steidzamies pie viņa pār tiltu.
– Tu nu gan dod! Tu uzbūvēji tiltu pēc visa, ko es izdarīju! – iesaucās Andris.
Brāļi satikās tilta vidū, un viens otram paspieda rokas un apkampās.
Viņi prasīja namdarim palikt pie viņiem un vēl pastrādāt, bet viņš tiem atbildēja:
– Es jau ar prieku, bet man vēl vajag daudz tiltu uzcelt.

Vīnogu ķekars

Kaut kad Aleksandrijas Makārijam atsūtīja svaigu vīnogu ķekaru. Viņš ļoti gribējās to apēst, bet viņš šo ķekaru pārsūtīja vienam slimam brālim, kuram arī gribējās vīnogas.
Ar lielu prieku saņemot vīnogas, dēļ savas atturības, viņš aizsūtīja to citam brālim, it kā viņam negribētos vīnogas. Bet arī šis brālis, saņemot ķekaru, rīkojās tādā pašā veidā, kaut arī viņam pašam ļoti gribējās pagaršot ogas. Tādā veidā vīnogu ķekars pabija pie daudziem brāļiem, un neviens negribēja to apēst. Beidzot, pēdējais brālis, saņemot to, pārsūtīja atkal Makārijam kā dārgu dāvanu. Makārijs, atpazīstot savas vīnogas un izdibinot, kā viss bija, izbrīnījās un pateicās Dievam par tādu brāļu atturību.

Lausa grāmata jeb Vēstījums par svēto un svētlaimīgo tēvu dzīvi.