Sv. Simeons Jaunais Teologs – 13. vārds

Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs

Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs

(1) Dvēseli dziedinošās zāles ir vienas, nevis to ir daudz.
(2) Cilvēki grēko četros veidos.
(3) Visu pestīšana ir Dieva vienotajā gribā; savukārt cilvēkam pašam nepiemīt nekas tāds, ar ko viņš pats varētu glābties.

1. Mūsu dvēsele ir vienkārša un nesarežģīta; tāpēc, kad tā saslimst, to dziedina vienas zāles. Bet ķermenim, savienotam no daudz un nevienādām daļām, kas pašas arī sastāv no četrām stihijām: zeme, ūdens, uguns un gaiss[1], kad tas sasirgst, ir vajadzība kā sarežģīti veidotam pēc dažādām zālēm, un turklāt dziedinošās zāles sastāv no dažādām dabā ievāktajām zālītēm. Arī hellēņu[2] gudrie to labi izskaidrojuši, sacīdami, ja cilvēka ķermenis būtu vienveidīgs, tas ir vienkāršs un nesarežģīts, tam būtu nepieciešamas tikai vienas zāles, bet tā kā tas ir apvienots no daudz daļām, tad tam ir vajadzīgas daudz un dažāda sastāva zāles. Bet pretēji ir ar dvēseli, jo tā ir nemateriāla, vienkārša un nesarežģīta, kad tā sasirgst, to dziedina tikai vienas, nevis daudzas zāles. Kādas ir šīs zāles? Svētais Gars, mūsu Kunga Jēzus Kristus svētība, kā saka apustulis: kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība[3]. Tāpēc ikvienam kristietim pienākas caur prātmaiņu[4], žēlastības dāvanām un visiem pārējiem tikumiem, cik vien ir spēka, ne ar ko citu nenopūlēties, kā vien ar to, lai pieņemtu Svētā Gara svētību, Kura spēkā viņš arī sāks dzīvot patiesu dzīvi Kristū. Jo nav cita paņēmiena, mākslas un metodes, lai kristietis dzīvotu Kristū, kā tikai uztvert no augšienes spēku jeb Jēzus Kristus svētību.

2. Cilvēks grēko četros veidos – tīšām, netīšām, apzinoties un neapzinoties. Tīšām grēko, kad to dara labprāt, kaut arī noteikti zina, ka ļaunums ir ļaunums un ka no paša gribas atkarīgs – darīt to vai nedarīt. Netīšām grēko, kad grēko bez vēlēšanās to darīt, kad mēdz būt kaut kādas nepieciešamības spiests to izdarīt, un dara ļaunu nevēlēdamies, kā, piemēram, daži mocekļi no Kristus atsacījās neizturamo mocību dēļ, kādām viņus pakļāva. Mēdz būt, ka dažs arī citā veidā, nezinādams un nevēlēdamies, izdara ļaunu, kad, piemēram, izšaujot bultu, lai nogalinātu kādu zvēru, nogalina cilvēku, to nevēlēdamies. Apzinoties grēko, kad dvēsele zina, ka noteikta rīcība ir grēks, bet, būdama nevarīga un tikumīgi vārga, dara to, nevarēdama nostāties cīņā pret uznākušo stipro dziņu grēkot, sliecoties uz to un iekārojot to it kā pret savu gribu. It īpaši šādā gadījumā ticīgie arī iepazīstas ar Kristus spēku, proti: kad viņi kļūst spējīgi nedarīt to, ko iedveš viņu ienīstās iekāres, tad iepazīst, ka viņiem piemīt Kristus svētība. Neapzināti grēko tad, kad kāds dara ko sliktu, nezinādams, ka tas ir slikti, bet uzskatīdams, ka tas ir labi.

Turklāt jāatzīmē, ka tīši grēki mēdz būt nedaudzi, un tie, tā kā lielākoties mēdz būt ļoti acīmredzami un neatvairāmi spiežas apziņā, sit kā rīkstes (rīks, lai pamudinātu darba lopus – red.) tam, kurš tos dara, un ievirza viņu uz prātmaiņu. Savukārt citu grēku, tas ir, apzinoties un neapzinoties netīšām paveiktu grēku mēdz būt ļoti daudz, pat neskaitāmi daudz, bet tie visi maz paliek atmiņā un īsā laikā pavisam izdziest no apziņas arī tam, kurš tos dara, neskatoties uz savu daudzskaitlīgumu, neduras apziņā un neievirza uz prātmaiņu, jo viņš tos nemaz neuzskata par grēkiem un nedomā par tiem. Tāpēc visvairāk mums tieši jālūdzas, lai Dievs mums dāvā gan apjaust, gan iepazīt šo grēcīgumu, jo tas, ka mēs neatceramies un nejūtam šos grēkus, nepadara mūs par nevainīgiem tajos, bet tikmēr sātans lielu daļu cilvēku ierauj lepnībā viņu nezināšanas dēļ, tāpēc arī tā ir, ka cilvēki neapzinās šos grēkus, nedomā, ka tie kaut ko nozīmē, bet uzskata tos par neko; daži cilvēki, neskatoties uz to, ka runā, it kā būtu gudri, tomēr izrādās, muļķīgi un nesaprātīgi, jo nav iepazinuši to, ka visu pestīšanas pamatā ir vienīgi Dieva žēlastība.

3. Nevienam cilvēkam – nedz taisnam, nedz grēcīgam – nepiemīt pašam nekas tāds, ar ko varētu izglābties. Tāpēc ka Pats Dievs saka:  apžēloju, kuru apžēloju, un būšu līdzcietīgs, pret kuru gribu[5]. Un Dāvids to apliecina, saucot uz Dievu: Kungs, manas pestīšanas Dievs[6]. Kā notiek glābšanās jeb pestīšana? Kļūstot par Dieva svētuma līdzdalībniekiem, bet no Dieva gribas atkarīgs tas, lai Viņš sniegtu Savu svētību tiem, kuri pārvalda savas sirdis tā, lai virzītos pie Viņa un neko greizu nedomā, kuru dvēseles uzticīgas[7], tas ir, kļuvušas uzticīgas Dievam un Viņa vārdiem, jo, saskaņā ar pravieša teikto, Viņa seja redz taisnību[8]. Ļaudis redz redzamo, bet Dievs redz arī apslēpto. Rakstos teikts:  sagatavojiet Tā Kunga ceļu, dariet taisnas Viņa takas[9]. Šīs Dieva takas ir cilvēku dvēseles, kad tās mēdz būt taisnas, tas ir, kad atzīst savu neapzināšanos, neiemācīšanos un nepārmācītību, savu nepietiekamību darīt labu un iekāri uz visādiem grēkiem, kad negrib dzīvot liekulīgi, sevī iekšēji būdami savādāki nekā rādās cilvēku priekšā, pieņemdami godu no cilvēkiem, nevis no Dieva; tāpēc ka Dievs, Kurš pārbauda sirdis, neieredz tādas dvēseles, kuras līdzīgas sātanam, jo sātans dara tā, ka, būdams ienaidnieks, pieņem drauga izskatu un, būdams tumsa, izliekas par gaismu.

Tā kā visu cilvēku pestīšana ir vienīgajā Dievā, tad lai katrs pats sevi sagatavo un lai piepūlas kļūt taisns, lai taptu Dieva žēlastības cienīgs; jo kurš ir taisns, tas ir patiess; kurš patiess, tas pazemīgs, bet kurš ir pazemīgs, tas vienīgi ir žēlastības cienīgs. Dievs, Kurš ir esošā patiesība, nevar žēlot to, kurš ir netaisns, jo tāds nav patiess. Tātad, neuzbāzies Dievam lūgšanā, lai izrāda tev žēlastību, pirms neesi tapis taisns, jo nav iespējams, lai Dievs savienotos ar viltīgu un samaitātu dvēseli; jo Dieva žēlastība ir piedalīšanās Dieva svētumā. Un ja tiec viltīgā sātana, ļaunuma valdnieka, pārvarēts, un tev nav spēka būt taisnam, ar savu centīgo lūgšanu pamudini Dieva labestību dāvāt tev spēku vispirms kļūt taisnam, lai tāpēc varētu kļūt arī Dieva diženās žēlastības cienīgs, proti varētu uzņemt Viņa svētumu. Šis svētums ievieš ienaidu starp iesvētāmo un grēku, citiem vārdiem sakot, padara iesvētāmo par jebkāda grēka ienaidnieku. Jo kurš mīl Dievu, tas mīl arī to, kas Viņam labpatīk, un novēršas no tā, pret ko Dievs nav labvēlīgs. Bet Dievam nepatīkamais, pašsaprotams, patīk sātanam. Tāpēc ikviens cilvēks, kurš ir netaisns (un tātad, nemīl to, kas labpatīk Dievam), ir sātana draugs un Dieva ienaidnieks. Kāda tādam cerība uz pestīšanu?

Tātad tiem, kuri dara ļaunu, ko varēja nedarīt, un nedara labu, ko varēja darīt, nav iespējas izglābties, kamēr viņi tādi ir. Bet arī par tiem, kuri dara labu, nevar vēl teikt, ka viņiem tāpēc jau pašiem piemīt kaut kas tāds, kas nodrošina pestīšanu. Viņi tikai dara visu, ko viņiem jādara līdzīgi tam, kā ikviens kalps dara to, ko pienākas darīt, lai netiktu sodīts. Ja gadās, ka namatēvs pateicas tādam kalpam, tad pateicību izsaka savas labestības dēļ. Bet ja kāds kalps kļūst lepns, sacīdams, ka viņš tik labi dara savu darāmo, tad var tikt sists arī par to, lai atcerētos, ka viņš nevar izdarīt neko vairāk par to, ko viņam vajadzēja izdarīt, – tā kā, ja tāds kalps (it visā kārtīgs) grib, lai viņa kungs viņam pateiktos, tad pienākas visādi samierināties un sacīt: es izdarīju tikai to, ko vajadzēja izdarīt, un ja neizdarītu to, tad tiktu sodīts kā nederīgs kalps. Tā arī ikviens kristietis, kurš dara visu, ko pienākas, nevar gaidīt par to neko. Bet labi būtu, ja ikviens, kurš vēlas darīt Dieva gribu, varētu to darīt; citādi katram nereti mēdz gadīties, ka viņš nevar izdarīt to, ko vēlas, un dara to, ko neieredz, tāpēc ka miesīga prātošana un iekāre viņam pretojas. Kā pēc tam var sacīt: tikai vēlies pestīšanu un izglābsies? Pestīšana nenotiek dabiski, tāpēc neredzam, lai kāds kaut kad pats izglābtos. Un Dievs saka: Es esmu Dievs, bez Manis nav cita Glābēja[10]. Jo visi sagrēkojuši, un visiem atņemta dievišķā godība[11]. Kā tad kāds pats var izglābties?

 Bet ja tagad nožēlos (atgriezīsies) vienā dienā tūkstošiem tūkstoši un neskaitāmi daudz grēcinieku un, pievēršoties Kungam Kristum, sadraudzēsies ar Viņu, Viņa svētumā savienosies un iesvētīsies, tad uzreiz iepazīs no Viņa uzņemto svētību, ar kuru tiek iekārtota glābšana, sajūtot sevī kādu dievišķu spēku. Jo Kungs Kristus ikvienam, kas Viņam tic, mēdz būt par spriešanas spēku, saprāta jaudu, gudrības stiprumu, taisnības valstību, mīlestības pamatu uz Dievu un cilvēkiem, ikkatras Dieva svētās bauslības un gribas darbošanos, par kādu saprātīgu un par dabisku kļuvušu novēršanos no jebkāda ļaunuma un grēka, jebkādas iekāres un viltības neieredzēšanu. Kungs Kristus ir mūsu cerība un mūsu miers. Bez Kunga Jēzus ne tikai neviens nevar darīt labu, bet arī ikviens ir attālināts no Dieva. Tikai vienu prasa Kungs no ikviena Viņam ticošā. Lai viņš pilnībā uztic sevi Viņam – Kungam Kristum, tas ir, lai piemīt pilnīga uzticība Viņam un lai uzturētu nešaubīgu pārliecību, ka tikai Kristus spēkā, nevis pats ar savu spēku kāds var izglābties. Un tikai tāds ir īsts kristietis, kurš visu cerību liek vienīgi uz Kristu, ka vienīgi Viņš visu viņā izlabos un izārstēs gan dvēselē, gan miesā. Bet kad pēc šīs ticības, kas piemīt ar saprātu, seko arī darbi, tad dzimst mīlestība uz Kristu, tas ir, kad kāds īstenībā saņem to, ko cerēja iegūt no Kristus, un sajūt to, tad iemīļo Viņu. Jo cilvēks, kurš saņem labestību, nevar palikt bezjūtīgs pret šo labestību un dabiski sāk mīlēt Labdari, pat neatkarīgi no savas gribas. Pēc tam, kad viņš nostiprinās mīlestībā pret savu Labdari, atrod pats sevī arī Pašu Labdari, tāpēc ka arī Viņš pilnībā uzticas un ieiet tajā, kurš Viņu iemīlējis. Bet sātans to, ko sākumā izdarīja ar cilvēku, mēģina darīt arī tagad ar ikvienu, kurš sāk atzīt un nožēlot, iedvešot viņam: Nav tev pestīšanas tavā Dievā[12], tas ir, ka pestīšana mēdz būt nevis ar tava Dieva spēku, bet ir tava paša spēkos. Un bēdas tam, kurš viņam notic! Ienaidnieks ar šādu paņēmienu grib dvēselei atņemt Dieva svētību, lai pēc tam noķertu to un aprītu, kā vilks jēru. Tāpēc pienākas vienmēr ar prātu lūkoties uz Dievu, no Kura vienīgā nāk jebkāda palīdzība, lai šis prāts apgaismotos ar Dievišķās gaismas stariem un dievišķots nostiprinātos arī sava veida nemainīgumā, lai neatgrieztos pie ļauna. Tad beidzot viņš kļūs par zemes valdnieku, tā ka viņam vairs nespēs pietuvoties nekāda zemišķa iekāre, bet viss zemišķais trīsēs viņa priekšā un bijās viņu, nevis viņa paša dēļ, bet Dieva dēļ, Kurš ir baigs pat pašiem Ķerubiem[13], Kuru viņš vienmēr uztur klātesošu sevī un no Kura viņš neļauj ne uz acumirkli atrauties domai vai attālināties vēlmei un jūtām. Mūsu Labdarim Dievam slava, gods un pielūgšana mūžīgi mūžos.


[1] Četras stihijas jeb elementi – antīkajā un viduslaiku dabas filozofijā bija četras sākotnējās vielas: zeme, ūdens, uguns un gaiss. (Mēdza klāt pievienot piekto stihiju jeb elementu – ēteru.)

[2] Senā Grieķija jeb Hellāda (sengrieķu: Ἑλλάς (Hellás)) ir apzīmējums grieķiski runājošajai pasaulei senajos laikos — ne tikai pašreizējās Grieķijas teritorijai, bet arī teritorijām, kuras tad apdzīvoja grieķi: Kiprai, Turcijas Egejas jūras krastam (tolaik sauktam par Joniju), Sicīlijai, Dienviditālijai un grieķu piekrastes apmetnēm tagadējā Albānijā, Bulgārijā, Ēģiptē, Francijā, Lībijā, Spānijā un Ukrainā. (Avots: Wikipedia)

[3] 2.Kor.3:17

[4] Prātmaiņa ir nožēla Dieva priekšā, atzīstot, apraudot un atraujoties no grēka, un pievēršanās Dievam, uzmanību un tikumus pieskaņojot Viņam caur garīgo dzīvi – baušļu īstenošanu, pastāvīgāku lūgšanos un piedalīšanos sakramentos, kas noris svēto tēvu Tradīcijas ietveros.

[5] Rom.9:15

[6] Ps.87:2

[7] Ps.77:37: “Jo viņu sirds nebija taisnas Viņa priekšā, un viņi nebija uzticīgi Viņa derībai”

[8] Ps.10:7 “Jo Tas Kungs ir taisns, Viņš mīl taisnību. Viņa seja redz taisnību.”

[9] Mat.3:3

[10] Jes.43:11

[11] Rom.3:23

[12] Ps.3:3

[13] Ķerubi – eņģeļu kārta. Viena no Dievam vistuvākajām – otrā pēc serafiem. “Un Viņš izdzina cilvēku ārā; un Viņš nolika uz austrumiem no Ēdenes dārza ķerubus un abpus liesmojošu zobenu, lai sargātu ceļu uz dzīvības koku.” (1.Moz.3:24); “Viņš brauca uz ķeruba un aizlidoja tālēs, Viņš lidinājās ar vētras spārniem.” (Ps.17(18):11); “Un tauta nosūtīja ziņnešus uz Šīlo, un tie atveda no turienes Dieva, Tā Kunga Cebaota, kas mīt ķerubu tronī, derības šķirstu” (1.Sam.4:4)

“Ķerubs nozīmē ne ko citu, kā pilnīgu gudrību. Lūk, kāpēc Ķerubiem ir daudz acu: mugura, galva, spārni, kājas, krūtis – viss acu piepildīts, tāpēc ka gudrība skatās visur, uz visurieni atvērtas acis.” Sv.Jānis Zeltamute

“Ķerubu nosaukums nozīmē viņu spēku – zināt un vērot Dievu, spēja uzņemt augstāko gaismu un vērot Dievišķo krāšņumu tam tikko parādoties, vieda ir viņu māksla – nodot un saņemt, bagātīgi citiem nodot pašiem uzdāvināto viedumu.” Aeropagīta korpuss

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.