Svētā Gregorija Palamas mācības vēstījums mūsdienām

Protopresbiters Georgijs Metallinoss

5276

Hesihasms[1] ir Ortodoksālās tradīcijas kvintesence[2], cieši saistīta ar to, ko ietver un pauž jēdziens ORTODOKSIJA. Ārpus hesihastiskās tradīcijas Ortodoksija nevar pastāvēt un nav iedomājama. Turklāt hesihasma prakse ir īstenas kristietības atpazīšanas kritērijs. Saskaņā ar Pareizticīgo patristisko[3] tradīciju caur “gavēšanu, nomodu, lūgšanām” – ar hesihasma praktizēšanu – tiek iemantotas debešķīgas dāvanas. Jau sākumā paskaidrosim, ka hesihasms galvenokārt nozīmē ceļu uz dievišķošanos[4] un dievišķošanās pieredzi, un, sekundāri – izmeklēt un pierakstīt šo ceļu un pieredzi, ko vārds “teoloģija”  nozīmē akadēmiski (pareizticīgajā vidē – tulk. piez.).

Hesihasms ir Vispasaules Koncilu dogmatisko un teoloģisko lēmumu pamatā, tas ir ceļojums Svētajā Garā caur “šķīstīšanos, apgaismošanos un dievišķošanos”, un nevis kaut kāds intelektuāls-apcerīgs-zinātnisks process. Tādēļ Dieva zināšana kā dievišķošanās ir domāta ikvienam, gan izglītotam, gan neizglītotam, gudram un negudram, nevis tikai filosofiem, kā četrpadsmitajā gadsimtā uzskatīja uniāts[5] Kalabrijas Varlaāms (jeb Barlaāms) (1290.-1359.g.). Svētais Gregorijs Palama, būdams hesihastiskās tradīcijas pārstāvis un cīnītājs, sava laikmeta diženākais  Pareizticīgais teologs un izcils Ortodoksālās Baznīcas Tēvs, sākumā atspēkoja Varlaāmu.

Svētais Gregorijs mācījās Teoloģiju īstā Pareizticīgajā Teoloģiskajā Skolā, saskaņā ar 1. Korintiešiem 12.-14. nodaļu (kura konstruē Baznīcu caur garīgajām dāvanām), proti caur askēzi un nožēlu. Palama kļuva par Teologu kenobītu[6] klosterī. Viņa Teoloģijas avots nebija sholastisks vai akadēmisks, kaut arī pirms došanās uz klosteri viņš bija ieguvis ļoti labu izglītību abilstoši savam laikmetam. Viņa teoloģijas avots bija dzīve Svētajā Garā.  Tādējādi viņš kļuva par Praviešu, Apustuļu un Tēvu pēcteci un šīs tradīcijas patieso Teologu. Balstoties uz viņa brīnumiem, kuri apstprināja to, ka viņš bija “Svētā Gara templis”[7], 1368. g. viņš tika pasludināts par Pareizticīgo svēto, atbilstoši Baznīcas hagioloģiskiem[8] kritērijiem, un nevis viņa brīnišķīgo rakstu darbu dēļ, kā mēdz domāt sekulārs gars.

Rediģēšanas un pētniecības ieguldījumu ir snieguši mūsu zināmākie akadēmiskie teologi Panaiotiss  Hristu, tēvs Jānis Romanidiss, tēvs Georgijs Florovskis, tēvs Jānis Meijendorfs, tēvs Justīns Popovičs, tēvs Dumitru Staniloae, Georgijs Mantzaridis, Nafpaktas metropolīts Ierofejs (Vlahoss). Viņi padarīja svēto Gregoriju Palamu plaši zināmu 20. gadsimtā. Turpināt lasīt

Advertisements

Dogmas traģēdija

Klarks Karltons, amerikāņu filosofijas profesors, pasniedz reliģiju vēsturi un loģiku, grāmatu sēriju autors par pareizticīgās mācības pamatiem, raidījuma “Faith and Philosophy” (Ticība un filosofija) vadītājs pareizticīgajā radio “Ancient Faith”, kā arī publikāciju autors dažādos pareizticīgos izdevumos angļu valodā.

Zemāk iztulkota raidījuma transkripcija.

%d0%be%d0%b1%d1%80%d0%b0%d0%b7%d1%8a_%d1%81%d1%82%d1%8b%d1%8f_%d0%bd%d0%b0%d1%88%d0%b5%d1%8f_%d1%86%d1%80%d0%ba%d0%b2%d0%b5_%d0%b7%d0%be%d0%b3%d1%80%d0%b0%d1%84

Ortodoksija ir pazīstama ar savu doktrinālo[1] konservatīvismu, ar savu stingro uzticību Vispasaules Koncilu spriedumiem un Baznīcas Tēvu dogmatiskajiem rakstu darbiem. Tas, ko es gatavojos stāstīt, var izskatīties negaidīti. Dogma ataino pamatīgu traģēdiju Baznīcas dzīvē. Ar to es domāju: Baznīcas dogmatiskā mācība ir tiešs ticības nozaudēšanas un grēka rezultāts. Vai savādāk izsakoties, ja kristieši no pašiem aizsākumiem būtu uzticējušies askēzes un lūgšanas terapeitiskajai metodei, tad nebūtu nekad bijusi vajadzība pēc Koncilos noformulētajām definīcijām un tādiem vārdiem, kā homoousios (vienādas būtības[2]) vai hipostātiskā vienotība[3].

Iemesls tam ir vienkāršs: Ortodoksālā terapeitiskā metode ir pavisam pretēja mēģinājumiem saprast Dievu vai izprast, kāpēc un kā Viņš dara to, ko Viņš dara. Mēs esam iepriekš minējuši (citā raidījumā – tulk. piez.), ka Tēvi cenšas atšķirt saprāta jēdzieniskās domāšanas spēju (dianoia) no intuitīvās apzināšanās jeb nojautas spējas – nous.

Saskaņā ar Tēvu mācību, Dievs ir zināms tikai tik lielā mērā, kādā nous ir attīrīts no visāda veida pieķeršanās pasaulīgajam un noiet dziļākajā daļā (sirdī – tulk. piez.), kur sastop Kristu. Šajā metodē racionālā jeb jēdzieniskā domāšana par Dievu, pat ja domas ir pareizas, ir šķērslis tīrai lūgšanai, kas ir nous kopība ar Kristu caur Svēto Garu.

Vai tas nozīmē, ka mēs vienkārši izslēdzam dvēseles racionālo spēju? Nē, mēs to nevaram. Tāpēc mums ir psalmi un lūgšanas, un it īpaši Jēzus lūgšana[4], lai nodarbinātu saprātu un fokusētu dvēseles uzmanību (nous) uz sirdi. Turpināt lasīt