Tolerances netolerance

Gregorijs Kukls

Iespējams, neviens jēdziens nav tik izplatīts mūsu politiski korektajā kultūrā kā tolerances ideja. Diemžēl viens no ASV labākajiem tikumiem ir ticis tik ļoti izkropļots, ka kļuvis par trūkumu.

Ir moderns mīts, kas uzskata, ka īsta tolerance sastāv no neitralitātes. Tas ir viens no visdziļāk iesakņotajiem pieņēmumiem sabiedrībā, kas padevusies relatīvismam.

Toleranta persona ieņem neitrālu pamatu, pilnīgas objektivitātes vietu, kur katrai personai atļauts pašai izvēlēties. Nekādi vērtējumi nav atļauti. Nedrīkst “uzspiest” personīgos uzskatus. Katrs ieņem neitrālu nostāju pret cita pārliecību.

Šī pieeja ir ļoti populāra postmodernistu vidū, kas rada radikālus skeptiķus, kuru idejas iedveš nepamatotu cieņu mūsdienu augstskolās. Viņu apvienotajam kliedzienam: “Patiesības nav,” bieži seko aicinājums uz toleranci.

Visā viņu pašpaļāvīgajā, bramanīgajā valodā relatīvistu aicinājums patiesībā aizstāv divas patiesības: viena racionāla un viena morāla. Pirmā ir “patiesība”, ka nav patiesība. Otrā ir morālā patiesība, ka vajag būt tolerantam pret citu uzskatiem. Viņu nostāja, pretrunīga vismaz divos aspektos, kalpo kā brīdinājums, ka mūsdienu tolerances ideja ir nopietni maldinoša.

Turpināt lasīt

Advertisements

Apustuļi un Svētie Tēvi – Pasaules Gaisma

Metr. Ierofejs (Vlahoss)

Pamācība IV Vispasaules koncila Svēto Tēvu piemiņas dienā

Šodien tiek svinēti IV Vispasaules koncila Svēto Tēvu piemiņa, kuri nodibināja un nostiprināja dogmatu par to, ka Kristū divas dabas: dievišķā un cilvēciskā, ir savienotas Viņa hipostāzē [1]“nesajaucoties, nemainīgi, nešķirami un nedalāmi”[2]. Šim dogmatam ir milzīga nozīme Baznīcā un kristiešiem.

l_1224648

Vispirms jāsaka, ka Baznīcas Tēvi, izveidojot šo dogmatu, darīja to nevis filozofējot, nevis spriedelējot vai attīstot filozofiju, bet sniedza atbildi uz sava laika teoloģizējošo herētiķu prātojumiem. Savukārt pēdējie tik tiešām filozofēja. Svētie Tēvi teoloģizē pavisam citādā veidā, nekā filozofējošie teologi.

Svētie Tēvi ir praviešu un Apustuļu darba turpinātāji, un viņi nodarbojās ar pieredzes teoloģiju. Tas ir, pieredzē balstīta teoloģija bija pirms tam, bet pēc tās sekoja dogmatiska ticības apliecināšana. Tādā veidā, saskaņā ar precīzo svētītāja Gregorija Palamas piezīmi, “mēs esam dievišķo piedzīvojušie, nevis prātojošie”, tas ir, Svētie Tēvi bija Dievišķās svētības līdzdalībnieki, nevis spriedelētāji.

Turpināt lasīt

Iekšējā uzmanība

Uzmanība ir pirmā patiesības skolotāja un tāpēc ir absolūti nepieciešama. Uzmanība mudina dvēseli izzināt sevi un savas ilgas, lai iemācītos to patieso raksturu un noraidītu tās, kuras ir nesvētas. Uzmanība ir prāta sargeņģelis, tā vienmēr dod tam padomu: “Esi uzmanīgs.” Uzmanība uzmodina dvēseli, mudina to pamosties no miega… Uzmanība pārbauda katru domu, katru vēlmi un katru atmiņu. Domas, vēlmes un atmiņas ir dažādu cēloņu izraisītas un bieži vien parādās nomaskējušās un greznā ietērpā, lai varētu pievilt neuzmanīgu prātu un ieiet dvēselē, un pārņemt to savā varā. Vienīgi uzmanība var atklāt to apslēpto saturu. Bieži vien to izlikšanās ir tik pilnīga, ka ir ļoti sarežģīti izšķirt to patieso dabu un ir nepieciešama ļoti liela uzmanība. Jāatceras Kunga pestījošie vārdi: “ Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā.”[1] Tas, kurš ir modrs, neiekrīt kārdinājumā, jo viņš ir piesardzīgs un uzmanīgs.

l_1223345

Svētais Eginas Nektārijs (1846-1920)

[1] Mk.14:38

Kristus nepiedzima, lai nodibinātu jaunu reliģiju

315680300

metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Atkal Dieva mīlestība un žēlastība mūs padarīja cienīgus svinēt dižos Kristus Piedzimšanas svētkus, Jēzus Kristus Piedzimšanu kā cilvēkam. Viņš, Kurš bija piedzimis no Tēva kā Dievs pirms mūžības, un bija piedzimis bez sēklas no Vissvētās Dievmātes kā cilvēks. Divas dzimšanas: mūžībā un laikā, kura kļuva par iemeslu mūsu pašu atdzimšanai. Šī iemesla dēļ mūsu Baznīcas svētie dziedājumu sacerētāji un arī visi Svētie Tēvi dzied un slavē Dievcilvēku Kristu, Kurš atdzemdināja cilvēku un atjaunoja visu radību, tādejādi dodot gan cilvēkam, gan visai radībai citu perspektīvu un jēgu. Turpināt lasīt

Dievs ir iegājis cilvēka dzīves dzīlēs

Sirdsskaidrais Justīns (Popovičs)

Sirdsskaidrais Justīns (Popovičs)

Kristus ir piedzimis!

Tik tiešām Dievs kā cilvēks ir piedzimis uz zemes! Kāpēc? – “Lai mēs dzīvotu caur Viņu” (1.Jņ.4:9). Jo bez Dievcilvēka Kunga Jēzus Kristus cilvēka dzīve ir pilnībā pašnāvnieciska aplamība, nāve, tik tiešām visacīmredzamākā un pati šausmīgākā aplamība uz zemes. Apjēgt nāvi – tas nozīmē apjēgt dzīvi visos tās dziļumos, augstumos un bezgalībās. Un to dara tikai visu cilvēku mīlošais Kungs, Kurš neizmērojamas mīlestības vadīts kļūst par cilvēku un uz visiem laikiem paliek par Dievcilvēku cilvēciskajā pasaulē. Cilvēka dzīve tikai kā Diev-dzīve, dzīve Dievā, iegūst savu mūžīgo jēgu. Bet ārpus Dieva dzīve ir pati bezjēdzīgākā aplamība, kas pārpildīta ar aizvainojumu un rūgtumu. Cilvēk, tava dzīve tikai Dievā iegūst savu vienīgo saprātīgo, vienīgo prātīgo un vienīgo loģisko jēgu. Un tava doma, brāli, tava cilvēciskā doma, iegūst savu dievišķo un nemirstīgo jēgu tikai Dievā, tikai kā Diev-doma. Cilvēka doma tikai Dievcilvēkā Kungā Jēzū Kristū kļūst par Diev-domu. Tāpat arī tavas jūtas, cilvēk, tikai Dievā atrod savu dievišķu un savu nemirstīgo jēgu. Bez tā tavas jūtas ir tikai tavs visnežēlīgākais mocītājs, kas pastāvīgi tevi sit krustā uz mūžīgā krusta, pēc kura nav augšāmcelšanās. Bet sirdsapziņa? No kurienes mūsos, cilvēkos, ir šis nejaukais svešinieks? Arī tā tikai kā Diev-sirdsapziņa savienojas ar savu dievišķo un mūžīgo jēgu. Bez tā arī cilvēka sirdsapziņa ir nejauka un šaušalīga nejēdzība. Bet mana un tava, un vispār visu cilvēku nāve – vai tās nav pašas cietsirdīgākās mocības cilvēka būtībai visā kosmosā? Jā, tā tiek tiešām ir. Bet arī viņa, tikai kā Dievcilvēka nāve, sasniedz savu mūžīgo jēgu caur Dievcilvēka Kunga Jēzus Kristus augšāmcelšanos, jo Viņā, tikai Viņā, piepildās uzvara pār nāvi un cilvēku pasaulē tiek apjēgta nāve. Tā arī viss cilvēciskais, viss cilvēks ar visām savām neskaitāmajām dimensijām tikai kā svētīgais Dievcilvēks dievišķojošajā un visu atdzīvinošajā Dievcilvēka Kristus Miesā – Baznīcā – iegūst savu dievišķo, savu mūžīgo, savu augsto dievcilvēcīgo jēgu.

Ar Savu iemiesošanos, cilvēciskošanos un iecilvēciskošanos Dievs visacīmredzamākajā veidā iegāja pašās cilvēciskās dzīves dzīlēs, iegāja asinīs, sirdī, visa esošā centrā. Izspiests ar labprātīgu cilvēku grēku no pasaules, no miesas, no cilvēka dvēseles Dievs ar iemiesošanos, cilvēciskošanos atgriežas pasaulē, miesā, dvēselē. Viss kļūst par cilvēku un, esot par to, pūlas cilvēka dēļ, ienāk pasaulē un starp radību, rūpējās par radību, iesvēta radību, pestī radību, pārveido radību un dievišķo radību. Dieva iemiesošanās ir pats stiprākais satricinājums un pats pārdomātākais notikums kā uz zemes, tā arī debesīs, jo šeit ir piepildījies lielākais brīnums no visiem brīnumiem. Ja līdz šim laikam pasaules radīšana no nekā bija pats lielākais brīnums, tad Dieva iemiesošanās cilvēkā neapšaubāmi ir pārspējusi to ar savu brīnumainību. Ja pasaules radīšanā Dieva vārdi ietērpās matērijā, tad mūsu Kunga Jēzus Kristus iemiesošanā Pats Dievs ietērpās ķermenī, matērijā, miesā. Tāpēc Dieva iemiesošanās kļuva pārdomāta visā pasaulē: katrai personai, katrai būtnei, katrai radībai.

Un tu dzīvo ar Viņu – dzīvo Dievcilvēkā un izdziedināsies no visām nāvēm, no visiem grēkiem, no visām kaislībām, no jebkādas velnišķības. Lai tava dzīve kļūst par Dievdzīvi. Tajā slēpjas viss tavs debess-zemes noslēpums, ak, cilvēk, cilvēk, tikko kā tu kļūsi par Baznīca locekli – Dievcilvēciskās Kristus Miesas locekli. Bet kā dzīvot Kristus Baznīcā? – Dzīvot svētajos noslēpumos un svētajās labdarbībās. Tādēļ pirms Kristus Piedzimšanas ir gavēnis. Gavēnis kā pirmā labdarbība un ar to kopā vienmēr ir lūgšana. Šīs divas pamata labdarbības noved cilvēku pie Dievcilvēka un dievprātīgi viņu māca, kā dzīvot ar Viņu un Viņā. Ko darīt ar miesu, ko tev devis Dievs? – Attīrīt to, atbrīvot to no jebkādas netīrības, no jebkādas kaislības, no jebkāda ļaunuma, no jebkāda dēmona. Bet ko tas nozīmē? – Tas nozīmē attīrīt to no jebkāda grēka, jo ikkatrā grēkā slēpjas velns, ikkatrā grēkā darbojas velns neatkarīgi no tavas brīvās gribas. Lielā grēkā ir dēmonu valdnieks, mazā – dēmoniņš. Un tev un man, un katram cilvēkam ir doti līdzekļi uzvarēt tos dēmonus, visas kaislības, visus grēkus, visas nāves mūsos un mums apkārtējā pasaulē. Pirmajā vietā ir lūgšana un gavēnis. Vispatiesākā Kunga Jēzus Kristus vispatiesākās lūpas ir izteikušas arī šo dzīvudarošo patiesību: “Bet šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību” (Mt.17:21), – visu grēku paveidi, visu kaislību veidi, visi dēmonu veidi.

Kristus Piedzimšana ir tavā priekša, manā priekšā, mūsu visu priekšā, brāļi un māsas: Dievs piedzimst kā cilvēks, “lai mēs dzīvotu caur Viņu” un tādejādi piepildītu ar Dievu gan dvēseli, gan miesu. Bet tas visērtāk tiek sasniegts ar lūgšanu un gavēni. Tie spodrina, attīra gan miesu, gan dvēseli, lai tajos priecīgi iemājotu brīnišķīgais un vissaldais Dievišķais mazulis Kungs Jēzus un ar Dievu pilnīgi piepildītos mūsu cilvēciskā būtība, visas tās neskaitāmās bezgalības. Jo tāpēc arī ir radīti, cilvēk, gan tava miesa, gan tava dvēsele, lai piepildītos ar Dievu un dzīvotu Dievā augstajā dievišķajā pasaulē. Mūsu Dieva dotie skolotāji tajā ir pazemīga lūgšana un pazemīgs gavēnis – šīs svētās un galvenās evaņģēliskās labdarbības. Lai tās ar mums lido, lai aizsteidzas mums un visiem cilvēkiem priekšā visā pasaulē, nerimstoši pasludinot vispestījošāko un vispriecīgāko labo vēsti: Kristus ir piedzimis!

Kristus Piedzimšana, 1970.g., Serbija

no krievu valodas tulkoja Aleksandrs Armands Kalniņš

Из книги «Преподобный Иустин Попович. На богочеловеческом пути», C-Пб., 1999 г.

“Vārds tapa miesa”

l_1205530

Svētais taisnais Kronštates Jānis

(Sprediķis Kristus Piedzimšanas svētkos)

Vārds tapa miesa[1], tas ir, Dieva Dēls, beziesākuma esošais līdz ar Dievu Tēvu un Svēto Garu, izveidojies par cilvēku, iemiesojoties no Svētā Gara un Jaunavas Marijas. Brīnišķīgs, neaptverams un pestījošs noslēpums! Beziesākuma esošais pieņēma sākumu cilvēcībā, bezmiesīgais kļuva par miesas nesēju, Dievs par cilvēku, nepārstājot būt Dievs: nepieejamais, Kura priekšā trīc Sērafi un Ķerubi, aizklājot savas sejas; – kļuva visiem pieejams pieņemdams kalpa veidu[2]. Kāpēc un priekš kā tāda Radītāja pretimnākšana pie Savām noziedzīgajām radībām – cilvēkiem, kuri pēc savas gribas atkrita no Dieva, sava Radītāja? Visgrandiozākās un neizsakāmākās Valdnieka žēlastības dēļ pret Savu radību, Kurš nevarēja noskatīties uz cilvēku dzimtu, ko Viņš izveidoja, apdāvinātu ar brīnišķīgām dāvanām, – ka tā ir velna paverdzināta un uz mūžiem nolemta ciešanām un mokām. Un Vārds tapa miesa!.. Tādēļ, lai mūs, zemiskos, padarītu par debešķīgiem, grēcīgus par svētiem; lai no iznīcības aizvestu uz neiznīcību; no zemes uz debesīm; no verdzības grēkam un velnam – uz cildeno Dieva bērnu brīvību; no nāves uz nemirstību, lai padarītu mūs par Dieva bērniem un nosēdinātu uz troņa kā ķēniņa bērnus.

Ak, neizmērojamā Dieva labvēlība! Ak, neizsakāmais Dieva viedums! Ak, brīnums, kas apmulsina ne tikai cilvēka, bet arī eņģeļu prātu!

Pagodināsim Dievu! Līdz ar Dieva Dēla atnākšanu uz zemi miesā, līdz ar Viņa Sevis Paša atnešanu par upuri par grēcīgo cilvēku dzimtu, lāsta vietā, kas sākumā bija Dieva izteikts, – ticīgiem cilvēkiem tiek dāvāta Debesu Tēva svētība; viņi var tikt pieņemti par bērniem un var iegūt mūžīgās dzīves iemantošanas apsolījumu; grēka dēļ par bāreni esošajai cilvēcei tiek atgriezts Debesu Tēvs caur atdzimšanas svētnoslēpumu, tas ir, caur Kristībām un Nožēlu. Cilvēki atbrīvojas no mokošās nāvi nesošās velna varas, no grēka plosīšanās un visādām kaislībām; cilvēka būtība tiek dievišķota Dieva Dēla neizmērojamās žēlsirdības dēļ, un viņam septiņdesmit reiz septiņas reizes[3] tiek atlaisti grēki; grēcinieki – apžēloti, netīrie – attīrās, apgānītie – iesvētās, nespējīgie izdziedinās; aptumšotie apgaismojas ar Dievišķo svētības un saprāta gaismu; cilvēcīgajam prātam dots Dieva saprāts – mums ir Kristus prāts[4], saka svētais apustulis Pāvils; cilvēka sirdij – Kristus sirds; nīcība – padarīta neiznīcīga, kailais un grēka un kaislību savainotais – izgreznots ar Dievišķo godību; izbadējies un izslāpušais piesātināts un remdināts ar dvēseli barojošo un stiprinošo Dieva vārdu un Visšķīsto Kristus Miesu un Dievišķajām Asinīm; bēdu nomāktie – iepriecināti, velna nomāktie atbrīvoti un joprojām tiek atbrīvoti.

Brāļi, kas no mums visiem ir nepieciešams, lai izmantotu visu svētību, ko no augšas uz zemi atnesa Dieva Dēls? Pirmkārt, ir vajadzīga ticība Dieva Dēlam, Evaņģēlijam vai pestījošajai debešķīgajai mācībai; īstena nožēla par grēkiem un dzīves un sirds izlabošana; kopība lūgšanā un svētnoslēpumos; Kristus baušļu zināšana un piepildīšana. Vajadzīgas labdarbības: kristīga pazemība, žēlastības dāvanas nabagiem, atturība, tīrība un nevainojamība, sirds vienkāršība un nevainojamība.

Atnesīsim šīs labdarbības, brāli un māsa, kā dāvanu Piedzimušajam mūsu pestīšanas dēļ, – zelta, vīraka un mirru vietā, kurus Viņam atnesa austrumu gudrie[5], kā Ķēniņam, kā Dievam un kā Cilvēkam, kas atnāca mūsu dēļ nomirt. Tas būs patīkamākais upuris Dievam un Zīdainim Jēzum Kristum no mums. Āmen.

no krievu valodas tulkoja Aleksandrs Armands Kalniņš

[1] Jņ.1:14

[2] Fil.2:7

[3] Mt.18:21-22

[4] 1.Kor.2:16

[5] Mt.2:1-11