Dvēseles slimība saskaņā ar Pareizticīgās Baznīcas mācību

Nafpaktas metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

315680300Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) ir dzimis 1945. gadā Joanninā, Grieķijā. Pabeidzis Tesaloniku universitātes Teoloģijas fakultāti. 1971. gadā kļuva par priesteri un kalpoja Virsgana mājas baznīcā Atēnās. 1995. gadā hirotonizēts par Nafpaktas un svētā Vlasija metropolītu.

Metropolīts Ierofejs daudzus gadus studē patristisko mantojumu, sevišķi sv. Gregorija Palamas un citu svēto tēvu-hesihastu, „Filokalijas” autoru darbus. Daudz laika viņš pavada Atona kalna klosteros. Grieķvalodīgajā pareizticigajā vidē metropolītu Ierofeju godā kā vienu no mūsdienu dievbijības paraugiem.

Metropolīts Ierofejs pazīstams kā ražīgs rakstnieks – vairāk kā 70 metropolīta grāmatas, kas uzrakstītas pareizticīgo svēto tēvu tradīcijas garā, veltītas dažādiem aktuāliem Baznīcas jautājumiem. Daudzas no šīm grāmatām atkārtoti izdodas grieķu valodā. Aptuveni 60 metropolīta darbi iztulkoti 20 citās valodās (krievu, angļu, ukraiņu, bulgāru, franču, vācu, spāņu, ungāru, rumāņu, gruzīnu, pat pakistāniešu, suahili, ķīniešu, arābu u.c.).

2008. gadā metropolīts ieguva doktora grādu Atēnu universitātes Teoloģijas fakultātē. Viņš ir piedalījies vairāk kā 200 starptautiskās konferencēs Grieķijā un ārzemēs (ASV, Kanādā, Krievijā, Ukrainā, Lietuvā, Itālijā, Rumānijā, Vācija, Bulgārijā u.c.).

science1

Metropolīts Ierofejs ir stareca, arhimandrīta Sofronija Saharova, stareca Paīsija Svētkalnieša un viena no 20.-21.gs. ievērojamākajiem dogmatistiem, virspriestera Jāņa Romanidisa māceklis.

Fragments no grāmatas „Garīgās medicīnas zinātne: Pareizticīgā psihoterapija darbībā.” (The Science of Spiritual Medicine: Orthodox Psychotherapy in Action) no nodaļas „Slimības un kaislības”.

Dvēseles slimība saskaņā ar Pareizticīgās Baznīcas mācību

Dvēseles slimība, kā to definē pareizticīgā teoloģija, atšķiras no dvēseles slimības, kā to definē medicīnas zinātne, konkrētāk – sekulārā psihoterapija. Lai mēs ieraudzītu, kā pareizticīgā tradīcija saprot dvēseles slimību, mums ir jāaplūko, kā cilvēciska būtne darbojās pirms Krišanas un kā tā darbojas tagad, pēc Krišanas.

Nous[1] darbība jeb noētiskā spēja

Saskaņā ar svēto tēvu mācību, konkrētāk, svētā Damaskas Jāņa, kurš apkopoja visu pareizticīgās mācības patristisko[2] tradīciju, cilvēka dvēselei ir divas spējas: racionālā spēja un noētiskā spēja. Caur racionālo spēju cilvēks attiecas pret pasauli ar savām maņām, bet caur noētisko spēju viņam bija savienība un saskarsme ar Dievu.

Taču Krišanas dēļ šī noētiskā spēja, kuru sauc arī par nous, aptumšojās un sajaucās ar racionālo spēju un kaislībām. Saskaņā ar pareizticīgo tradīciju, ja kāda cilvēka noētiskā spēja nedarbojas pareizi, t. i., tā nav virzīta uz Dievu, tai nav Dieva pieredzes un tā identificējas ar racionālo spēju un kaislībām, tad viņš ir „psihopāts”[3] vārda tiešā nozīmē; viņa dvēsele cieš. Viņš var nebūt šizofrēniķis, bet viņa noētiskā spēja nedarbojas pareizi, pareizticīgā tradīcija uzskata viņu par dvēselē slimu.

Lai šī noētiskā spēja – nous – darbotos labi, sirdij vispirms jābūt šķīstītai (attīrītai) no  kaislībām un nous – apgaismotam. Tai jāatbrīvo sevi no netīrumiem un tumsas. Pazīme, ka kāda nous ir bijis apgaismots, ir tas, ka viņš sāk nepārtraukti lūgties Svētā Gara iedarbībā. Ja personas sirds nav šķīstīta no kaislībām un viņas nous – apgaismots, viņa dvēsele tiek uztverta kā slima. Viņam var būt labas un tikumiskas (morālas, ētiskas) domas; viņš var fiziski un psiholoģiski labi justies, viņš var praktizēt ārējas labdarbības[4], kā farizejs Kristus līdzībā[5]; viņš var būt psiholoģiski līdzsvarots, bet ja viņš neatrod un pareizi nenostāda noētisko spēju tā, ka tā pareizi darbojas, kā tas ir dabiskajā stāvoklī, viņa dvēsele ir slima, saskaņā ar svētīgā piemiņā esošā tēva Jāņa Romanidisa[6] mācību.

Nous nepareizas darbošanās sekas

Ja šī noētiskā spēja nedarbojas pareizi un nous ir aptumšojies, tas daudzējādi atbalsojas mūsu dzīvē. Mums īsi jāapskata dažas no šīm sekām.

Šajā stāvoklī cilvēks zaudē kontaktu ar Dievu un savas attiecības ar Viņu. Tā vietā, lai būtu fokusēts uz Dievu, viņš kļūst antropocentrisks[7]. Viņa dzīve grozās ap viņu pašu. Viņš apdievina sevi un pielūdz sevi.

Tādā veidā attīstās patmīlība, kuru Baznīcas tēvi apraksta kā nepamatotu mīlestību uz ķermeni. No mīlestības uz sevi izaug slavaskāres, savu iegribu apmierināšanas un mantrausības kaislības. Šie impulsi, kuriem to dabiskajā stāvoklī jābūt virzītiem uz Dievu, tiek pavērsti uz dabu un citiem cilvēkiem. Visa cilvēka iekšējā pasaule ieslīgst nekārtībā. Parādās bailes no nāves, un šo baiļu dēļ cilvēki uzkrāj materiālos īpašumus, lai pretotos nāvei, kura nāk caur slimībām un vecumu.

Ja nous nedarbojas pareizi, tas arī nevar vadīt nedz dvēseli, nedz ķermeni. Cilvēka dabiskajā stāvoklī viņa dvēsele barojas caur nous ar Dieva neradīto enerģiju[8], un šī garīgā pieredze tiek nodota ķermenim, kurš ir labā veselības stāvoklī, un neļauj attīstīties kaislībām. Tad ķermenis pārmaiņus nodod Dieva enerģiju nesaprātīgajai radībai – visai radītajai pasaulei. Kad nous kļūst slims un ir pamiris, dvēsele tā vietā, lai tiktu barota no Dieva, izsūc ķermeni sausu, un ķermenis izsūc radību sausu, radot dvēselē un ķermenī attiecīgās kaislības, pat arī ekoloģiskas problēmas. Dvēseles un ķermeņa līdzsvars ir pavisam sagrauts. Cilvēka ķermenis saceļas pret dvēseli, un viņš zaudē savu garīgo brīvību. Mēs zinām, ka nous ir saistīts ar brīvo gribu, tādēļ, kad nous ir kļuvis melns un ir aptumšojies, brīvība arī ir izkropļota. Cilvēks vairs nav patiesi brīvs, bet darbojas saskaņā ar kaislību izpausmēm un vēlmēm.

Šai visai iekšējai slimošanai ir arī sekas sabiedrībā. Kāds, pārdzīvojot šo slimo un nelīdzsvaroto stāvokli sevī, kļūst nepanesams, naidīgs, individuālistisks un nonāk konfliktā ar citiem. Viņam ir neiespējami būt miermīlīgam un sabiedriskam.

Šajā stāvoklī slimas cilvēciskas būtnes arī rada ekoloģiskas problēmas. Viņi dabu nemīl patiesi. Viņi nespēj tajā redzēt Dieva enerģijas klātbūtni vai uztvert būtņu iekšējās būtības (logoi), kā māca Baznīcas Tēvi. Vissliktākais, ka viņi cenšas paverdzināt radību caur savām kaislībām. Acīmredzot pārmērīga patērēšana rada vajadzību pēc pārprodukcijas, un pārprodukcija, sasniegta ar hormoniem un dažādiem tehniskiem līdzekļiem, izvaro radību, kā rezultātā rodas ekoloģiskas problēmas. Neviens nespēj izprast ekoloģiskās problēmas bez pareizticīgās psihoterapijas.

Tādējādi atbilstoši Pareizticīgajai Tradīcijai slimība sākas ar nous aptumšošanos, tad izplatās uz dvēseli, uz ķermeni, sabiedrību un visu radību. Slimība nav individuāla parādība, bet kaut kas personisks, garīgs, sabiedrisks, ekoloģisks un vispārējs. Tāpēc ārstēšanās nevar notikt caur atbrīvošanos no individuālajiem vainas iemesliem, bet tikai caur visas cilvēka būtības pilnīgu pārveidošanos. Turpināt lasīt

Advertisements

Кrusts — kristīgā dzīvesveida pamats

metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

edited-600x662

Jebkādam cilvēciskajam dzīvesveidam ir savas likumīgās robežas un pamati, kurās tā īsteno savu virzību un pastāv, tā kā ir neapšaubāms tas fakts, ka pēc cilvēka krišanas viņa dzīves nosacījumi ir palikuši daudz sarežģītāki. Cilvēks ar savu prātu (nous)[1] iekrita tumsībā un izmainīja savas attiecības ar Dievu un citiem ļaudīm. Cilvēks savā aptumšotajā prātā kļuva mantkārīgs, patmīlīgs, pašpietiekams, nekrietns – un tas viss atbalsojās ar savām traģiskajām sekām uz sabiedrības dzīvi. Šī iemesla dēļ parādījās liels skaits likumdošanu, kuras cīnījās un cīnās par to, lai uzlabotu sabiedrības dzīves apstākļus. Tātad valstiskais iekārtojums un jebkāds cilvēciskais dzīvesveids tiek dibināts un balstās uz loģiku, spriešanu, uz cilvēcisko izdomu, un, kas ir pilnībā dabiski, tie visi ir atkarīgi no pastāvošajiem sociālajiem apstākļiem, bet tomēr arī no terapijas īstenošanas iespējām.

Taču Baznīcas dzīvesveidam ir krusta raksturs. Tas balstās uz Kristus Krustu. Mēs lūdzam Dievu saglabāt Viņa draudzes dzīvesveidu ar Krustu. „Un ar savu Krustu sargā Savu draudzi.” Domāju, ka vairums cilvēku nezina, ka Krusts ir pareizticīgās Baznīcas dzīvesveida pamats. Un viņi nezina, ka pareizticīgajam dzīvesveidam piemīt krusta raksturs. Tātad būtu diezgan labi izcelt dažas domas saistībā ar apspriežamo jautājumu, tāpēc ka es ticu, ja mēs varēsim apjēgt šo diženo patiesību, tad mēs varēsim iedziļināties īstajā un dziļajā Pareizticības jēgā. Turpināt lasīt

Notiesāts uz nemirstību

Svētlaimīgā Justīna no Čelije pamācība Pashā

Фреска из храма Протата. Карея. Афон.

Mūsu tēvs, arhimandrīts Justīns Popovičs (1894-1979) bija teologs, cīnītājs, rakstnieks, pragmatiskas baznīcas dzīves kritiķis, filosofs, vadīja klosteri Čelije, blakus Valjevo.

Cilvēks notiesāja Dievu uz nāvi, ar Savu Augšāmcelšanos Viņš notiesāja cilvēku uz nemirstību. Pretī sitieniem Viņš sniedz apskāvienu; par ļaunprātīgu izmantošanu – svētī; pret nāvi dod nemirstību. Cilvēks nekad neparādīja tik daudz naida pret Dievu, kā tad, kad sita Viņu krustā; un Dievs nekad neparādīja vairāk mīlestības pret cilvēku, kā tad, kad Viņš augšāmcēlās.  Cilvēks pat gribēja novest Dievu līdz mirstīgumam, bet Dievs ar Savu Augšāmcelšanos padarīja cilvēku nemirstīgu. Krustā sistais Dievs ir Uzcēlies un nogalinājis nāvi. Nāves vairs nav. Nemirstība ir apņēmusi cilvēku un visu pasauli. Turpināt lasīt

Pilnveidošanās un Krusta Noslēpums Bībelē un Tēvu uzskatos

Protopresbiters Jānis Romanidiss

raspyatie-novgorod

Jāuzsver, ka pretēji franku-latīņu[1] sistēmām vispār, bibliskā un patristiskā[2] mācība par pilnveidošanos nav statiska. Pēc pirmajām dievišķošanās jeb Dieva redzēšanas pakāpēm, eņģeļu un cilvēku attīstīšanās uz augstāku pilnveidošanās stāvokli ir bezgalīga. Tādējādi eņģeļi un cilvēki tika radīti nosacīti pilnīgi, lai tie varētu kļūt mūžīgi un bezgalīgi pilnīgāki. Tas nozīmē, ka eņģeļu mūži (realitātes dimensija, kurā mājo eņģeļi – tulk. piez.), kā arī cilvēku laiks, netiks atcelti par spīti Dieva Godības[3] spožumam, jo vienmēr būs pilnveidošanās stāvokļu pēctecīgums. Turpināt lasīt

Pasludināšana

25. marts / 7. aprīlis

Rublev_blagoveshenie__02633.1382106263

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Pasludināšanas svētki ir Tā Kunga un Dievmātes svētki. Tie ir Tā Kunga svētki, jo tie attiecas uz To Kungu Kristu, Kurš bija ieņemts Dievadzemdētājas miesā, un Dievmātes svētki, jo tie attiecas uz personu, kurai bija loma Dieva Vārda[1] ieņemšanā un iemiesošanā, tas ir, uz Vissvēto.

Dievadzemdētājai Marijai ir liela nozīme un svarīga vieta Baznīcā, tāpēc ka tieši viņa bija persona, kuru gaidīja visas paaudzes, un tā bija viņa, kura deva Dievam Vārdam cilvēcisko dabu. Tādējādi Dievadzemdētājas persona ir cieši saistīta ar Kristus Personu. Un Vissvētās nozīme ir nevis tikai viņas tikumu dēļ, bet, pirmkārt, viņas miesas Augļa dēļ. Šī iemesla dēļ Teotokoloģija[2] ir cieši saistīta ar Kristoloģiju[3]. Kad mēs runājam par Kristu, mēs nevaram ignorēt to, kura deva Viņam miesu, un kad mēs runājam par Vissvēto, mēs tajā pašā laikā atsaucamies uz Kristu, tāpēc ka Dievmāte no Viņa smeļas žēlastību[4] un nozīmi. Tas ir skaidri parādīts Sveicināšanas kalpojumā, vai akafistos Dievmātei, kuros Dievadzemdētāja tiek cildināta, bet vienmēr saistībā ar faktu, ka viņa ir Kristus Māte: „Priecājies, jo tu esi Ķēniņa tronis; priecājies, jo tu nes To, Kurš nes visu.”

Šī saistība starp Kristoloģiju un Teotokoloģiju ir arī redzama svēto dzīvēs. Raksturīga iezīme svētajiem, kuri ir patiesi Kristus Ķermeņa locekļi, ir tas, ka viņi mīl Vissvēto. Ir neiespējams, lai būtu svētais, kurš viņu nemīlētu.

Turpināt lasīt

Īstenās Ticības uzvara

Protopresbiters Georgijs Metallinoss

This slideshow requires JavaScript.

843. gada 11. martā, kas toreiz bija Lielā Gavēņa pirmā svētdiena, Konstantinopolē koncils legalizēja un atjaunoja svēto ikonu atrašanos dievnamos, tādējādi beidzot politiskos un reliģiskos ikonu apkarošanas nemierus (726.-843. g.). Šo notikumu vadībā bija sieviete, imperatore Teodora, tādējādi apstiprinot faktu, ka sievietes kā neatņemama kultūras sastāvdaļa pasargā ticību! Teodorai bija cienījamas dzīves gājuma beigas Gastrijas klosterī, un, iespējams, kāds nezina, ka viņas netrūdošās un neiznīcīgās relikvijas atrodas Kerkīrā.

To sāka saukt par “Ortodoksijas (Pareizticības) svētkiem” kā “īstenās Ticības uzvaru”, kura tiek piedāvāta cilvēcei kā pestīšanas, proti, dievišķošanās iespēja. Atbilstoši patristiskajam raksturojumam, Ortodoksija ir “svētuma darbnīca”, kas nozīmē, ka tā ir darbnīca, kas ražo svētos – dievišķajā žēlastībā pārveidotus ļaudis, lai tie būtu spējīgi dzīvot kopā, spējīgi radīt vienlīdzīgas un brālīgas attiecības. Īstena sabiedrība nevar pastāvēt, ja nav saglabājušies šādi ļaudis. Pareizticībā, lai kur tā būtu, pastāv trīskārša Dievam ziedošanas kārtība: sevi pašus, cits citu, kuri veido ļaužu vienotību un saskaņotību. Mūsu svēto Ortodoksijā neviens neglābjas kā atsevišķs indivīds, bet gan  “caur mūsu tuvāko”. To mēs svinam šodien.

Turpināt lasīt

Teoloģija kā dzīvesveids

Klarks Karltons, amerikāņu filosofijas profesors, pasniedz reliģiju vēsturi un loģiku, grāmatu sēriju autors par pareizticīgās mācības pamatiem, raidījuma “Faith and Philosophy” (Ticība un filosofija) vadītājs pareizticīgajā radio “Ancient Faith”, kā arī publikāciju autors dažādos pareizticīgos izdevumos angļu valodā.

Zemāk iztulkota raidījuma transkripcija.

295855738

Šodienas tēma ir “Teoloģija kā dzīvesveids”. Šo nosaukumu un visu šodienas runas tēmu aizguvu no franču filosofijas vēsturnieka Pjēra Ado (jeb Hadota) grāmatas “Filosofija kā dzīvesveids”. Ado vienkāršā tēze ir tāda, ka antīkajā pasaulē filosofija nebija primāri nodarbināta ar intelektuālo sistēmu konstruēšanu, bet īstenībā bija īpatnēja dzīvesveida izpausme.

Šodien, kad mēs iepazīstinām mūsu koledžās studentus ar antīko filosofiju, mēs parasti stāstām viņiem par Platona formu doktrīnu vai Aristoteļa hilemorfismu, vai stoiķu determinismu, bet reti, ja vispār, mēs stāstām par šo filosofisko skolu dzīvi. Adots norāda, ka šīs filosofiskās doktrīnas bija radītas tieši, lai izteiktu un aizstāvētu noteiktu konkrētas filosofiskās skolas dzīvesveidu. Citiem vārdiem, Platona filosofijas atslēga nav formu doktrīna, bet gan nemitīgas sevis izmeklēšanas metode un dialogs.

Es šo tēmu ierosinu, tāpēc ka mēs sliecamies domāt par teoloģiju tādā pašā veidā, kā mēs domājam par mūsdienu filosofiju – kā pretēju antīkajai. Kādās aprindās teoloģija faktiski ir nodefinēta kā mēģinājums sistemātiski definēt visas kristīgās doktrīnas. Piemēram, katolicisma teologa Akvīnas Toma[1] “Teoloģijas Summā” tiek ieskicēta metode, kurā sāk ar kādām neapšaubāmām propozīcijām[2], un tad turpina no tām loģiski izsecināt citas propozīcijas. Tas ir vairāk vai mazāk tas, ko šodien mēs saucam par sistemātisko teoloģiju.

Tomēr agrīnie kristieši nekad teoloģiju neuztvēra kā racionālu vingrināšanos sistēmu uzbūvē vai pat pasaulredzējuma uzbūvē. Viņu pieeja teoloģijai bija mazāk vai vairāk tāda pati, kā pasaulīgajiem filosofiem. Īstenībā no pašiem aizsākumiem kristieši apgalvoja, ka kristietība ir patiesā filosofija – patiesais ceļš uz gudrību. Tādi kristieši kā senie kristīgie grieķu apoloģēti (no II gadsimta – tulk. piez.) redzēja kristietību kā grieķu filosofijas piepildījumu. Viņi redzēja, ka Platons spēlēja tādu lomu grieķiem, kas bija līdzīga Mozus lomai priekš jūdiem. Tomēr citi bija atklāti naidīgi pret grieķu gudrību. Priekš viņiem kristietība bija nostādīta pret pasaulīgo filosofiju.

Un tomēr – tas ir, ko es vēlos uzsvērt – vienalga, vai viņi atzina par labu grieķu filosofiju, vai aizguva no tās, vai nē, tomēr vairums kristiešu aplūkoja savu ticību esam filosofisku šī vārda dziļākajā un senākajā nozīmē. Ja tā ir, tad no tā izriet, ka agrīnie kristieši nebija vairāk ieinteresēti sistēmu uzbūvē kā agrīnie filosofi. Gluži pretēji, viņi pasniedza kristietību, pirmkārt, kā ceļu.[3]

Protams no pašiem aizsākumiem šo ceļu nomāca tie, kuri gribēja iet pa citu ceļu, tikmēr izlikdamies, ka seko patiesajam ceļam. Bija tādi, kuri gribēja pārvērst kristietību par ticību sistēmu, kas, protams, izraisīja visāda veida debates par dažādiem aspektiem. Tas ir 99% avots visām herēzēm. Tomēr citi bija mazāk nobažījušies par teorētiskajiem rāmjiem un vairāk nobažījušies par valdošajām uzvedības normām. Šie vilki avju izskatā atkal un atkal mēģināja pārvēst Baznīcas terapeitisko metodi par tiesību kodeksu.

Jūs zināt, ja es nebūtu tik ekumēniski smalkjūtīgs, es varētu teikt, ka Romas Katolicisms iemieso šīs abas novirzes. Bet patiesība ir tāda, ka Romas katoļiem un protestantiem nav monopols šajā jautājumā. Tie bija pastāvīgie draudi Baznīcas izdzīvošanai kopš pirmās dienas, un tie ir klātesoši Pareizticībā pat šodien. Un tomēr ar Dieva žēlastību ceļš izdzīvoja un turpina izdzīvot, un pat plaukt līdz pat mūsdienām. Mēs zinām, ka tas ir izdzīvojis, jo mums visu vēsturi līdz šodienai ir svēto apliecinājums.

Ko viņi liecina? Nevis abstraktas doktrīnas vai teorētiskas sistēmas, bet ceļa spēku. Svētie ir dzīvojoši pierādījumi faktam, ka mēs varam zināt Kristu, Tēva gudrību, šeit un tagad. Tas nav nejauši, ka Platons rakstīja vairāk dialogus, nevis traktātus, un Sokrāts lielākoties bija to galvenais varonis. Ja jūs pajautāsies Platonam nodefinēt gudrību, tad viņš jums norādītu uz Sokrātu, nevis tāpēc, ka Sokrāts apgalvoja, ka ir gudrs – gluži otrādi – bet tāpēc, ka Sokrāta dzīvesveids iemiesoja gudrības meklēšanu.

Tādā pašā veidā, ja tu gribi saprast Pareizticību, nesniedzies pēc teoloģijas grāmatam, pat manām, kas starp citu ir pieejamas izdevniecībā Regina Orthodox Press, bet aplūko svēto dzīves. Mācies pareizticību no svēto dzīvesveida. Pārāk bieži tie no mums, kuri ienākuši Pareizticībā no Rietumu kristietības tradīcijām, nes sevī pārliecību, ka Pareizticība ir teoloģiska sistēma kā Tomisms vai Kalvinisms. Mēs pārejam Pareizticībā, tāpēc ka kļūstam parliecināti par to, ka Ortodoksija ir pareizā sistēma. Mēs pretnostatam Pareizticīgās mācības par Trijādību skaistumu  ar filioque’s[4] trūkumiem. Un tomēr, ja mums jānāk pie Kristus klātbūtnes atziņas Svētajā Garā, kā to darīja svētais Siluāns, tad daudz kas no tā ir tukšas runas. Mūsu uzpūstās runas par perihorēzi[5] ir vairāk tikai runāšana, nekā darīšana. Ko svētais apustulis Pāvils teica par šķindošiem zvārguļiem[6]?

Es turpināšu šo tēmu, kad nākamreiz runāšu par dogmas traģēdiju.

Un tagad, lai mūsu diženais Dievs un Pestītājs, Jēzus Kristus, Kurš ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība, ar svētā Aļaskas Inokentija svētlaimīgā stareca Sofronija Saharova lūgšanām apžēlo mūs visus un dāvā mums bagātīgu ieiešanu Viņa mūžīgajā valstībā.

No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

Avots: Ancient Faith Radio

[1] Akvīnas Toms (~1225-1274) – Dominikāņu ordeņa mūks, ievērojams katoļu sholastiķu tradīciju filosofs un teologs. – Tulk. piez.

[2] Propozīcija (izcelsme latīņu propositio) – priekšlikums, ierosinājums, spriedums, izteikums.

[3] “Jēzus viņam saka: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jāņa 14:6)

[4]  Filioque – Romas katoļu un arī protestantu mācība, ka Svētais Gars iziet ne tikai no Tēva, bet arī no Dēla (filioque — “un Dēla”), kas ir pretrunā ar Pareizticīgās Baznīcas svēto Dieva pieredzi. Sīkāk par to, kā Pareizticīgās Baznīcas svēto pieredze ir saistīta ar dogmu par Trijādību, var lasīt rakstā “Svētās Trijādības dogma un mistērija” – Tulk. piez.

[5] Perihorēze (grieķiski περιχώρησις) – jēdziens pareizticīgajā teoloģijā, kas apzīmē savstarpēju iespiešanos (savstarpēju saskarsmi). Mācībā par Kristu tas apzīmē Dievcilvēka Jēzus Kristus cilvēciskās un dievišķās dabas savstarpējo ieplūšanu, iespiešanos un caurstrāvojumu. Mācībā par Svēto Trijādību apzīmē Svētās Trijādības Personu savstarpējo saskarsmi, kopību.

[6] Apustulis Pāvils vēstulē Korintiešiem saka: “Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.” (1.Kor.13:1-3)