Sergiānisma mitoloģijas atmaskošana: trīs svēto dzīves aprakstu falsifikācijas

Kā ortodoksālajiem kristiešiem jārīkojas, kad pēdējais vēsturiskais Antikrists pārņems savā varā pasauli? Kā jārīkojas, kad Antikristam piedāvā Baznīcas kontroli tie, kuriem būtu jābūt uzticīgiem Kristus ganāmpulka ganiem (garīdzniekiem)?  Kā jārīkojas, kad ticīgajiem tiek piedāvāts būt lojāliem Antikristam un/vai viņa apostātiskajai[1] misijai?

Atbilde ir atrodama ārkārtīgi spēcīgā liecībā –  Krievijas Katakombu svēto asinīs, kuri atradās tieši šādās situācijās. Šī atbilde uz jautājumu, ko mēs visi varam sastap drīzā nākotnē*, ir ierakstīta viņu svētajās dzīvēs, kuras spēcīgi izgaismo ticīgajiem mūsu apokaliptisko laiku.

* Ļoti zīmīgi, ka sv. Jānis Maksimovičs (Šanhajas un San-Francisko arhibīskaps), sv. Toboļskas Hermogēns, sv. Gluhovas Damascēns un citi kā vienu no ticīgo pēdējiem kārdinājumiem identificē sergiānismu – proti kārdinājumu pieņemt Antikrista “autoritāti” kā “Dieva dotu” un piedāvāt Baznīcu ienaidniekam kaut kādu ārēju “priekšrocību” dēļ – lai saņemtu “baznīcas” organizācijas legalizāciju.

Vai ir jābrīnās, ka mūsu antisergiāņu[2] svēto dzīves tiek sagrozītas? Vai mēs neredzam, ka aiz tā visa “saprātīgi darbojas tumša roka” – tā ļoti tumšā būtne, kura meklē sev pielūgsmi Antikrista personā, tas apostātiskais gars, kurš tika nomests no Debesīm un kurš caur savu viltus pravieti liks pasaulei pieņemt Antikrista “autoritāti” un savienot to ar “baznīcu”, kura pieņems rīkojumus no Zvēra, nevis no Kristus?

Mūsu Dieva Gara apgaismotie svētie mācīja mums, kā rīkoties tieši šāda Zvēra vaiga priekšā – viņi ir mūsu diženākie piemēri un iedvesmas avots!

Taču viņu svētās dzīves tiek sagrozītas…

[Es pieņemu, kādi uzskatīs šo ierakstu par pārāk ekstrēmu, tomēr tas ir saskaņā ar un balstās uz Svēto mācību. Lūdzu paturēt to prātā.]

Gregorijs Isiopili

 

Sv. Valentīns Svencickis, sv. Glazovas Viktors, sv. Ilarions TroickisSv. Valentīns Svencickis (pa kreisi), sv. Glazovas Viktors (pa vidu), sv. Ilarions Troickis (pa labi)

Turpināt lasīšanu “Sergiānisma mitoloģijas atmaskošana: trīs svēto dzīves aprakstu falsifikācijas”

Tēvs Serafims Rouzs – Ievads grāmatai “Krievijas Katakombu svētie”

say37xut_large
Priestermūks Serafims Rouzs

Lasot, jāpatur prātā, ka šis teksts publicēts grāmatā, kas izdota 1982. gadā. Kopš tā laika ir notikušas dažādas pārmaiņas. Tēvs Serafims Rouzs nomira 1982.g. Grāmata “Krievijas Katakombu Svētie” ir viņa mūža pēdējais monumentālais darbs.

Vēlāk Maskavas Patriarhāts un tā atbalstītāji pārņēma Krievu Aizrobežu Pareizticīgās Baznīcas lielāko daļu. Nesen tika publiskots ziņojums Staļinam, par četrdesmitajos gados īstenoto krievu antipadomiskās emigrācijas pārņemšanu, kā arī publiskoti daudzi citi dokumenti.

(Ar to ASV 40.gados nodarbojās  metr. Venjamins Fedčenkovs. Pēc tam viņš kalpoja īsu brīdi Latvijā, dažus gadus pēc PSRS okupācijas un Latvijas Pareizticīgās Baznīcas pakļaušanas Maskavai, un pavisam neilgi pēc 1949. gadā notikušās latviešu deportācijas brīnījās, kāpēc latviešu pareizticīgie Vidzemē neapmeklējot dievnamus, kā arī piebilda, ka veicinās cieņu un sadarbību ar padomju varu. Turklāt tobrīd kādus vietējos priesterus ik pa laikam aizsūtīja uz Gulagu.)

Respektīvi, tika pārņemta Baznīca, kurā ietilpa t. Serafims Rouzs un citi spilgti krievu emigrācijas Baznīcas pārstāvji. Esam sastapušies ar daudz t. Serafima Rouza uzskatu sagrozījumiem un noklusējumiem, ieskaitot to, ka šī grāmata netiek atkal izdota vai tiek slēpta no sabiedrības acīm, kaut arī tas bija viņa mūža pēdējais lielais darbs. Krievijā kopš it kā PSRS sabrukuma gan Maskavas Patriarhātu, gan politiku, spiegu sistēmu, ekonomisko sfēru pārvalda tā pati padomju sistēmas nomenklatūra un KGB darboņi. Tāpēc, lai noklusinātu visu XX gs. pret to liecinošo Krievijas emigrāciju, vajadzēja to pārņemt savā varā, lai monopolizētu un nostiprinātu tikai padomisko krievu naratīvu un slēptu arī krievu lielo pretsparu un nesamierināšanos ar padomju sistēmas jūgu.

Priestermūks Serafims Rouzs

Ievads grāmatai “Krievijas Katakombu svētie” jeb “Krievijas atstumtie svētie”

unnamed
metr. Sergijs Stragorodskis

1927.g. 16./29. jūlijā Ņižegorodas metropolīts Sergijs, tajā laikā pildīdams patriarha troņa vietas pieskatītāja pagaidu vietnieka pienākumus[1], publicēja savu apkaunojošo “Deklarāciju[2]” par Krievu Pareizticīgās Baznīcas uzticību Padomju varai un solidaritāti tās “priekos” un “bēdās”. Šis dokuments tika publicēts oficiālajā padomju avīzē “Izvestija” tā paša gada 6./19.augustā un kļuva par nopietnu cēloni lielām nekārtībām, kas notika Krievu Baznīcā un kas pastāv arī šodien. Saskaņā ar kāda Baznīcas vēstures pētnieka vārdiem (“sergiāņa” – metr.Sergija atbalstītāja) deklarācijas gads bija “pagrieziena punkts. Līdz mūsdienām visa Baznīcas dzīve norit zem šī gada zīmes”[3]. Turpināt lasīšanu “Tēvs Serafims Rouzs – Ievads grāmatai “Krievijas Katakombu svētie””

Laiks un Baznīca

 

indiktion-IN

Profesors Georgijs Mantzaridiss

Georgijs Mantzaridiss, Tesaloniku Aristoteļa Universitātes Teoloģijas Skolas profesors. Viens no pasaulē vadošajiem speciālistiem svētītāja Gregorija Palamas teoloģijā.

Kristus atnākšana ienesa pasaulē Dieva valstību. Baznīca ir vieta, kurā atklājas Dieva valstība. Baznīca ievada vēsturē mūžību un sniedz vēsturei mūžības perspektīvu. Baznīca ir Kristus Ķermenis, kas pārsniedz laiku un telpu, savienojot ļaudis kopībā ārpus laika, kur viss ir klātesošs Svētajā Garā. Baznīcā laiks un viss visums tiek atpestīts. Viss, ko Dievs sniedz pasaulei, ir atrodams Baznīcā un tiek dots cilvēkiem viņu pestīšanai un atjaunošanai.

Dieva valstība nav gaidāma tikai nākotnē, bet ir uztverama arī tagadnē. Un cilvēku augšāmcelšanās un atdzimšana Kristū arī nav gaidāma tikai nākotnē, bet ir pieejama arī tagadnē: “Nāk stunda un viņa ir jau klāt, kad mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi un, kas būs dzirdējuši, dzīvos”[1]. Kristus balss, kura jau tika sadzirdēta un ir izsaukusi cilvēkus no nāves dzīvībā, izsauks arī kapos esošos un atkal atdzīvinās tos. Stunda, kas tuvojas, bet arī ir jau klātesoša, ir Kristus klātbūtnes stunda. Tas ir Pats Kristus. Eshatons[2], pēdējās lietas, eksistē pēdējā Ādamā – Kristū. Gaidāmais jau ir sniegts Viņa Personā. Viņa klātbūtnes periods un Viņa Baznīca ir ‘pēdējo dienu’[3] periods. Tas ir periods, kurā Dievs un Viņa valstība ir izpaudusies vēsturē.[4] Tas ir mūžīgās dzīves sākums, kuru nevar pārtraukt nāve. Turpināt lasīšanu “Laiks un Baznīca”

Svētās Trijādības dogma un mistērija

Profesors protopresbiters Jānis Romanidiss un metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Piecdesmitniece - Trijādība

Pēdiņās citētais teksts ir protopresbitera Jāņa Romanidisa lekciju transkripicija, pārējais teksts no metropolīta Ierofeja.

Trīsvienīgā Dieva pieredzi noformulēja Vispasaules Koncilu Tēvi tā laika terminoloģijā, lai padarītu ticību definējamu un novērstu tās sagrozīšanu. Par spīti ticības definīcijām Svētā Trijādība, kas attiecas uz Tās būtību, ir neizprotama mistērija cilvēkiem un eņģeļiem. Turpināt lasīšanu “Svētās Trijādības dogma un mistērija”

Dievmātes Aizmigšana

Patristikas profesors protopresbiters Georgijs Dions Dragass

dormition

15./28. augustā pareizticīgie kristieši svin lielākos no visiem reliģiskajiem svētkiem, ko Baznīca ieviesusi par godu Vissvētajai Jaunavai Marijai – Dievmātes Aizmigšanas svētkus.

Jaunavas Marijas svētki svarīguma ziņā ir otrie pēc mūsu Kungam Jēzum Kristum veltītajiem svētkiem svinību gada ciklā, ko ievēro Pareizticīgā Baznīca, jo pēc Paša Kunga Vissvētā Jaunava ir vissvētīgākā persona mūsu Baznīcā.

Ja Tā Kunga dižākie svētki ir Pasha (Lieldienas), Viņa pestījošās Nāves un Augšāmcelšanās svētki, tad Viņa Mātes dižākie svētki arī ir saistīti ar viņas nāvi un pāriešanu uz Debesīm. Iemesls tam ir atrodams kristīgās pestīšanas izpratnes pamatos, kas ir nekas cits, kā cilvēku ieiešana Dieva mūžīgajā valstībā, pārvarot nāvi un atgūstot mūžīgās dzīvības dāvanu. Turpināt lasīšanu “Dievmātes Aizmigšana”

Piecdesmitnieces noslēpums

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) un protopresbiters Jānis Romanidiss

Piecdesmitniece0

Pēdiņās citētais teksts ir protopresbitera Jāņa Romanidisa lekciju transkripicija, pārējais teksts no metropolīta Ierofeja.

Pēc Kristus Pacelšanās Debesīs, kā Viņš apgalvoja, piecdesmitajā dienā pēc Viņa Augšāmcelšanās un desmitajā dienā pēc Viņa Pacelšanās. Viņš sūtīja Svēto Garu, Kurš iziet no Tēva.

Pats Kristus iepriekš mācekļiem paziņoja par Svētā Gara nosūtīšanu: “Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi[1] [Paraklitu, Iepriecinātāju], lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, Kuru pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa Viņu neredz un Viņu nepazīst; bet jūs Viņu pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos” (Jņ.14:16-17).  Un tieši pēc tam Viņš teica: “Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Viņš jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis” (Jņ.14:26).  Vēlāk Viņš teica: “Tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es Viņu sūtīšu pie jums” (Jņ.16:7).

Svētā Gara atnākšana pie mācekļiem notika Piecdesmitnieces dienā (Ap.d.2:1-13). Piecdesmitniecei ir nozīmīga vieta apustuļu dzīvē. Iziedami iepriekš caur sirds šķīstīšanu un apgaismošanos – kaut ko, kas arī pastāvēja Vecajā Derībā praviešos un taisnajos – viņi tad ieraudzīja Uzcelto Kristu, un Piecdesmitnieces dienā viņi kļuva par uzceltās Kristus Miesas locekļiem. Tas ir īpaši svarīgi, tāpēc ka katrā apustulī bija jābūt Uzceltajam Kristum. Turpināt lasīšanu “Piecdesmitnieces noslēpums”