Svētās Trijādības dogma un mistērija

Profesors protopresbiters Jānis Romanidiss un metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Piecdesmitniece - Trijādība

Pēdiņās citētais teksts ir protopresbitera Jāņa Romanidisa lekciju transkripicija, pārējais teksts no metropolīta Ierofeja.

Trīsvienīgā Dieva pieredzi noformulēja Vispasaules Koncilu Tēvi tā laika terminoloģijā, lai padarītu ticību definējamu un novērstu tās sagrozīšanu. Par spīti ticības definīcijām Svētā Trijādība, kas attiecas uz Tās būtību, ir neizprotama mistērija cilvēkiem un eņģeļiem. Turpināt lasīt

Advertisements

Dievmātes Aizmigšana

Patristikas profesors protopresbiters Georgijs Dions Dragass

dormition

15./28. augustā pareizticīgie kristieši svin lielākos no visiem reliģiskajiem svētkiem, ko Baznīca ieviesusi par godu Vissvētajai Jaunavai Marijai – Dievmātes Aizmigšanas svētkus.

Jaunavas Marijas svētki svarīguma ziņā ir otrie pēc mūsu Kungam Jēzum Kristum veltītajiem svētkiem svinību gada ciklā, ko ievēro Pareizticīgā Baznīca, jo pēc Paša Kunga Vissvētā Jaunava ir vissvētīgākā persona mūsu Baznīcā.

Ja Tā Kunga dižākie svētki ir Pasha (Lieldienas), Viņa pestījošās Nāves un Augšāmcelšanās svētki, tad Viņa Mātes dižākie svētki arī ir saistīti ar viņas nāvi un pāriešanu uz Debesīm. Iemesls tam ir atrodams kristīgās pestīšanas izpratnes pamatos, kas ir nekas cits, kā cilvēku ieiešana Dieva mūžīgajā valstībā, pārvarot nāvi un atgūstot mūžīgās dzīvības dāvanu. Turpināt lasīt

Piecdesmitnieces noslēpums

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) un protopresbiters Jānis Romanidiss

Piecdesmitniece0

Pēdiņās citētais teksts ir protopresbitera Jāņa Romanidisa lekciju transkripicija, pārējais teksts no metropolīta Ierofeja.

Pēc Kristus Pacelšanās Debesīs, kā Viņš apgalvoja, piecdesmitajā dienā pēc Viņa Augšāmcelšanās un desmitajā dienā pēc Viņa Pacelšanās. Viņš sūtīja Svēto Garu, Kurš iziet no Tēva.

Pats Kristus iepriekš mācekļiem paziņoja par Svētā Gara nosūtīšanu: “Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi[1] [Paraklitu, Iepriecinātāju], lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, Kuru pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa Viņu neredz un Viņu nepazīst; bet jūs Viņu pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos” (Jņ.14:16-17).  Un tieši pēc tam Viņš teica: “Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Viņš jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis” (Jņ.14:26).  Vēlāk Viņš teica: “Tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es Viņu sūtīšu pie jums” (Jņ.16:7).

Svētā Gara atnākšana pie mācekļiem notika Piecdesmitnieces dienā (Ap.d.2:1-13). Piecdesmitniecei ir nozīmīga vieta apustuļu dzīvē. Iziedami iepriekš caur sirds šķīstīšanu un apgaismošanos – kaut ko, kas arī pastāvēja Vecajā Derībā praviešos un taisnajos – viņi tad ieraudzīja Uzcelto Kristu, un Piecdesmitnieces dienā viņi kļuva par uzceltās Kristus Miesas locekļiem. Tas ir īpaši svarīgi, tāpēc ka katrā apustulī bija jābūt Uzceltajam Kristum. Turpināt lasīt

Kritērijs tam, vai Baznīca ir vai nav labā stāvoklī

maxresdefault

Protopresbiters Jānis Romanidiss

Iztēlosimies, ka Baznīca vienmēr kopš nodibināšanas ir bijusi klīnika, slimnīca, kurā cilvēki ieiet, lai ārstētos, un šī ārstēšana ir nous[1] attīrīšana, tad nous apgaismošana, tad cilvēka dievišķošana tā, ka viņš var sasniegt savu dabisko stāvokli. Cilvēka dabiskais stāvoklis ir nesavtīga mīlestība, tāda mīlestība, kura “nemeklē savu labumu”[2]. Turpināt lasīt

Apustuļi un Svētie Tēvi – Pasaules Gaisma

Metr. Ierofejs (Vlahoss)

Pamācība IV Vispasaules koncila Svēto Tēvu piemiņas dienā

Šodien tiek svinēti IV Vispasaules koncila Svēto Tēvu piemiņa, kuri nodibināja un nostiprināja dogmatu par to, ka Kristū divas dabas: dievišķā un cilvēciskā, ir savienotas Viņa hipostāzē [1]“nesajaucoties, nemainīgi, nešķirami un nedalāmi”[2]. Šim dogmatam ir milzīga nozīme Baznīcā un kristiešiem.

l_1224648

Vispirms jāsaka, ka Baznīcas Tēvi, izveidojot šo dogmatu, darīja to nevis filozofējot, nevis spriedelējot vai attīstot filozofiju, bet sniedza atbildi uz sava laika teoloģizējošo herētiķu prātojumiem. Savukārt pēdējie tik tiešām filozofēja. Svētie Tēvi teoloģizē pavisam citādā veidā, nekā filozofējošie teologi.

Svētie Tēvi ir praviešu un Apustuļu darba turpinātāji, un viņi nodarbojās ar pieredzes teoloģiju. Tas ir, pieredzē balstīta teoloģija bija pirms tam, bet pēc tās sekoja dogmatiska ticības apliecināšana. Tādā veidā, saskaņā ar precīzo svētītāja Gregorija Palamas piezīmi, “mēs esam dievišķo piedzīvojušie, nevis prātojošie”, tas ir, Svētie Tēvi bija Dievišķās svētības līdzdalībnieki, nevis spriedelētāji.

Turpināt lasīt