Sv. Simeons Jaunais Teologs – 11. vārds

Simeon_Novyi_Bogoslov

Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs

Šis vārds ir svētā Simeona vēstule

(1) Šo vārdu svētais tēvs raksta kādam māceklim no lajiem[1] un pamāca, kā cienīt svētos garīgos tēvus. – (2) Ko darīt, lai atrastu īstu garīgo tēvu? – (3) Atrodot viņu, kā pret viņu attiekties?

1. Mans iemīļotais Kungā! Kad tu atnāci pie manis, es pieņēmu tevi savā klēpī, ar siltu uzcītību sniedzu tev īsteno mācību, ar diezgan lielām pūlēm ieveidoju tevī Kristus tēlu caur nožēlu (prātmaiņu) un ar lielu pacietību, daudzām rūpēm un ikdienas asarām atdzemdināju par garīgo bērnu, kaut arī tu nezini neko no tā, ko esmu izcietis tevis dēļ. Un tas nav brīnums. Arī bērni, atrodoties mātes miesā, nemaz nejūt savas mātes skumjas, nedz sāpes, kādas viņa pārcieš viņu dzemdēšanas laikā. Bet kad piedzimst, dabiski ķeras pie mātes krūtīm, piesātinās ar pienu, kas nāk no tām, un, ēdot tādā veidā, pamazām aug un tad jau iepazīst savu māti, kura dzemdēja viņus, sāk viņu godāt un ļoti mīlēt; un kaut arī viņa sistu un lamātu viņus, viņi tāpat visi skrien pie viņas mīlestības pilni; viņi nevar iedomāties, ka viņa neieredzētu viņus un novērstos no viņiem savā sirdī, bet lai ko viņa darītu viņiem, domā, ka viņa dara to tāpēc, lai iemācītu viņiem būt saprātīgiem. Tāpat arī visbeidzot savu tēvu viņi iepazīst un sāk atšķirt no citiem, cienīt un klausīt, ne tikai saskaņā ar dabisko likumu, bet arī saskaņā ar likumiem, kurus dāvājis cilvēkus mīlošais Dievs.

Tādā veidā vecāki izrāda pienācīgas rūpes par bērniem, bet bērni atmaksā vecākiem ar labvēlīgu noskaņojumu un pienācīgu pakļāvīgumu un, dzīvojot ar viņiem, tiek mācīti Tā Kunga likumos un mācībā. Bet ja vecāki neizrāda pienācīgas rūpes par bērniem, nemāca viņiem saprātīgumu, neuzstāda viņiem labus noteikumus, tad no viņiem tiks atprasīts bērnu dvēseļu stāvoklis tā rezultātā. Un pretēji, ja bērni nicinās savus vecākus pārgalvīgi un nepiedienīgi rīkojoties, nesāks ieklausīties viņu norādījumos un izpildīt viņu pavēles, tad kaut arī viņi netiks nodoti par to laicīgai nāvei, kā to noteica likums Vecajā Derībā, taču bez šaubām viņi tiks nodoti mūžīgai ugunij un ārējai tumsībai[2]. Par to skaidri vēstī mums visi dieviedvesmotie Raksti, un mēs neklausām tos kā kurlie, bet, ja arī klausāmies, nepiepildām tos, it kā nebūtu dzirdējuši.

Man nav bijis un tagad nav nekādas vēlēšanās runāt kaut ko vai rakstīt tādiem, it īpaši dzirdot, ka Tas Kungs un mūsu Dievs teicis Saviem mācekļiem: Ja viņi Mani vajājuši, viņi vajās arī jūs[3]; un atkal:  ja tie nama kungu saukuši par Belcebulu, tad jo vairāk viņa saimi[4]. Bet kā neraugoties uz to, Viņš tomēr viņus sūtīja pie mums, pagānu tautām, sacīdams: eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis[5], un pēc tam vēl piebilda:  Kuram ir ticība un kristīts, tiks izglābts, bet, kurš netic, tiks notiesāts[6], tad esmu noskaņojies par piemiņu tavai mīlestībai uzrakstīt, kas tev labs, vajadzīgs un noderīgs. Un sevišķi tāpēc, ka mani, kā bērnu mīlošu tēvu, pārņem stipra mīlestība pret tevi, nepieļaujot man paciest, lai tu, mans garīgais dēls Kungā, aizvadītu savu dzīvi tā, kā dzīvo. Siltā attieksme pret tevi spiež mani vērsties pie tevis un tavu acu priekšā sniegt Dieva patiesību, kaut arī rakstot uzrakstīšu to pašu, ko katru dienu tu pats lasi un ko mums pavēl ievērot Dievišķie Raksti.

Varbūt tu man pajautāsi: ja tu solies man pateikt to, ko es jau zinu un ko mums māca Dievišķie Raksti, tad man pietiek ar šo pēdējo, kāpēc vēl arī tu gribi man rakstīt par to pašu? Atbildot uz to, paklausies, mans dēls, lūk, iemesls vai – labāk – iemesli, kas mani pamudināja tev rakstīt. Es to daru, pirmkārt, lai netiktu notiesāts, kā tika notiesāts tas sliktais kalps[7], kurš noslēpa sava kunga talantu, un lai es nesadzirdu, kad tiesas dienā mans Valdnieks no manis prasīs atbildi:  tu blēdīgais un kūtrais kalps… tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem[8]. Otrkārt, tāpēc, lai atstātu tev, manam iemīļotajam dēlam, kā mantojumu to, ko gribu tev teikt: tas viss nāk no mūsu garīgajiem tēviem un sentēviem, bet pirms tam es to esmu pieņēmis un nododu tev, neaizturu, pieņem tēvišķo mantojumu; savukārt man kā pateicīgs bērns atmaksā, ja izlemsi, ar lielāku mīlestību. Treškārt, tādēļ, lai parādītu tev, manam sirdsmīļajam dēlam, cik lielu garīgo bagātību man ir devis mans garīgais tēvs, kurš mani dzemdinājis caur nožēlu Svētā Gara svētībā, lai, to nezinādams, tu kādreiz nesāktu nicināt mani, savu garīgo tēvu, kā nabagu, kuram nav nekā un kurš nekā nav vērts, un nedomātu, ka neesi iemantojis no manis neko vērtīgu. Ceturtkārt, un tas ir svarīgāk par visu, tādēļ, lai, nicinot mani, tu neizrādītos vainīgs Tā Kunga Bijājamajā tiesā, ja Dievam būs labpatīkami tavu manis un manu vārdu nievāšanu uzskatīt par Viņa un Viņa vārdu nievāšanu. Piektkārt, tādēļ, lai arī citi sadzirdētu patiesības vārdus, kā tagad, tā arī pēc tam, un atnestu pēc tam augļus, kurš trīsdesmitkārtīgus, kurš sešdesmitkārtīgus, kurš simtkārtīgus[9], ja pieņems tos savā sirdī kā sēklu; savukārt ja nepieņems to, lai es paliktu nevainīgs par viņu dvēselēm.

Un garīgajās lietās mēdz būt tāpat, kā jutekliskajās. Katrs, kurš no senčiem saņēmis bagātību, atstāj pēc tam vieniem mantojumu, citiem dāvanas, piemēram: bērniem, draugiem, kalpiem, un turklāt Dieva baušļu piepildīšanai izdāļā no sava īpašuma nabagiem, cik grib, un katrs no saņēmušajiem sniedz atskaiti, kā ir izrīkojies ar to, ko saņēmis. Tādā pašā veidā arī no Dieva garīgās dāvanas saņēmušajiem – vai  kāds ir saņēmis gudrības vārdu, vai saprāta vārdu, vai dziedināšanas dāvanu, vai aizbildnību par dvēselēm, vai spēku palīdzēt, vai spriestpēju parvaldīt – ir pienākums tās nodot vispirms saviem garīgajiem bērniem, pēc tam draugiem, paziņām un kalpiem, un tālāk arī svešajiem, vai tie būtu bagāti, vai nabagi. Un katrs, kurš kaut ko māca vai dara citu labā, lai zina, ka neviens no viņiem netiks paslavēts vai nesaņems atmaksu par to, ko dara, bet no viņa tiks stingri atprasīts, viņš tiks tiesāts un pārmācīts par visu, ko izlaidīs no tā, ko var izdarīt.

Tātad lūdzu tevi, nepieņem sātanu, kad tas atnāk un sāk tev iedvest to, ka es tev rakstu, lai izrādītos, cilvēkiem izdabāšanas dēļ. Tu pats ļoti labi zini, ka tas, kurš darbojas tādā garā, ne tikai pazudina savu atalgojumu kā tāds, kurš tirgojas ar Kristus vārdu un pārdod to, bet arī tiks nodots mocībām tur, kur raudāšana un zobu trīcēšana[10]. Turklāt jāzina arī, ka kopā ar viņu tiks notiesāti arī tie, kuri viņu notiesā, jo dzirdi, ko saka tas Kungs: netiesājiet, lai netiekat tiesāti. Jo ar kādu tiesu tiesāsiet, jūs tiesās, un ar kādu mēru mērojat, jums tiks atmērots[11]. Par to padomā, manu brāl, turklāt atceroties arī apustuļa vārdus, kuros teikts: paklausiet saviem vadītājiem un pakļaujieties: tie ir nomodā par jūsu dvēselēm, kā gatavi atbildēt; lai ar prieku to dara, nevis nopūsdamies: nav jums tas derīgi[12], un Tā Kunga vārds, Kurš ikdienas uzrunā mūs Svētajā Evaņģēlijā: kurš jūs pieņem, Mani pieņem[13], un: Kas jūs klausa, tas klausa Mani, un, kas jūs nicina, tas nicina Mani[14], un degsmē par savu pestīšanu ar bijību un trīsām klausi mani un ievēro manus vārdus. Lai tava iedoma tev nesaka, ka tas ir teikts tikai par apustuļiem un ka tikai viņus mums jāklausa, bet ieklausies, ko atkal Kungs Kristus viņiem saka: ko jums saku, visiem saku[15]. Kam tas ir visiem? Tiem, kuri caur jūsu mācību Man noticēs un saglabās Manus baušļus tāpat, kā jūs.

Lūdzu tevi, ieklausies! Mūsu Valdnieks Dievs, izvēloties Sev mācekļus un apustuļus, atklāja un uzticēja viņiem visus Savas namturības[16] noslēpumus, apslēptus pirms mūžiem, pēc tam dāvāja viņiem Svēto Garu un nosūtīja viņus, sacīdams: ejiet iemāciet visas tautas, kristot tās Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā, mācot tās ievērot visu, ko jums pavēlēju[17]. Apustuļi aizgājuši mācīja un sludināja Dieva vārdu, un daudzas tautas noticēja Kristum, un pilsētās nodibinājās ticīgo Baznīcas. Kad kāds apustulis kaut kur bija nodibinājis Baznīcu un grasījās atstāt turienes ticīgos, lai ietu uz citām vietām, pilsētām un ciemiem, tad iesvētīja viņiem savā vietā bīskapus un priesterus, un atstāja tos par skolotājiem, garīgajiem tēviem un vadītājiem. Tie savukārt, pietuvojoties nāvei, izvēlējās šai kalpošanai citus cienīgos, iesvētīja tos un atstāja savā vietā. Tāda kārtība pastāvēja atbilstoši tradīcijai, kamēr nonāca līdz mums, un ar Svētā Gara darbību šāds likums tiek ievērots pat līdz šim. Tāpat, caur tām pašām personām, līdz mums nonāca arī visas tradīcijas un mācības, ko apustuļi pieņēma no visu Valdnieka un mūsu Dieva. Bet tā kā Kristus ganāmpulks ir vairojies un ticīgo tauta kļuvusi neskaitāma, tad Svētā Gara svētība iekārtoja, lai virsganiem un ganiem tiktu pievienoti arī vēl igumeni[18] un citi garīgie tēvi (no mūku kārtas), kuri darbos pauž stingru ticību Kristum, mūsu patiesajam Dievam, nes sevī Svētā Gara svētību, lai arī viņi ganītu kopā ar tiem un līdzdarbotos to glābšanā, kuri vēlas glābties.

Ja tagad kādu no šiem mūsu ganiem, bīskapiem, priesteriem, skolotājiem, igumeniem un garīgajiem tēviem, kuri glabā svēto apustuļu mācības un tradīcijas un nodod mums, mēs atļausimies nicināt vai nodarīt tam pāri, vai nepieņemt savā mājā un viņa vārdiem neklausīt, uzskatot viņu par neko, tad vai ne pašu Pāvilu, vai ne pašu Pēteri un vai ne visu apustuļu pulku mēs tādā gadījumā izdzīsim? Bet kurš viņus izdzen, vai neizrāda nicinājumu pret Pašu mūsu Kungu Jēzu Kristu un Viņa Tēvu? Jo mēs godinām apustuļus nevis vienkārši kā cilvēkus, bet tāpēc, ka viņi atnāca un sludināja uz zemes atnākušo Dieva Dēlu, lai izglābtu mūsu dzimtu, un tāpēc ka Viņš bija sūtīts caur Evaņģēlija sludināšanu un svēto kristību padarīt mūs par Dieva dēliem uz svētības pamata, par mūžīgās dzīves mantiniekiem un par neaprakstāmu labumu dalībniekiem. Ja Tas Kungs viņiem nebūtu uzticējis visu šo mums sniegt, viņi arī nesniegtu, un tad būtu kā visi pārējie cilvēki.

2. Tāpēc mums pienākas ar visu uzcītību, centību un uzmanību, ar visu modrību un daudzām lūgšanām uzmanīties, lai neuzķertos uz kāda pievīlēja (прелестника) un mānītāja vai viltus apustuļa, vai viltus kristus, bet iemantotu īstenu un dievumīlošu vadītāju, kurā mīt Kristus un kurš tieši zina svēto apustuļu mācību, noteikumus un lēmumus un svēto tēvu dogmas vai, labāk sacīt, kurš zina Paša Valdnieka un Apustuļu Skolotāju Kristus gribu un noslēpumus. Tādu skolotāju mums pienākas uzmeklēt un iemantot, kurš iesākumā dzirdētu visu to vārdos un iemācītos to no vārdiem, bet pēc tam būtu visu noslēpumaini apguvis arī īstenībā no Paša Iepriecinātāja Gara caur darbošanos un pieredzi; tā lai arī viņš kļūtu cienīgs sadzirdēt no Paša Kunga Kristus, Kurš apmācīja Apustuļus: jums ir dods zināt debesu valstības noslēpumus[19]. Ja meklēsim – protams, atradīsim, jo Dievs nav netaisnīgs, un Viņš nepriecājas par cilvēku bojāeju, bet, kā rakstīts: Dievs tā iemīlēja pasauli, ka arī Savu Vienpiedzimušo Dēlu ir devis, lai ikviens Viņam ticošais neaizietu bojā, bet iemantotu mūžīgo dzīvību[20]. Ja jau Viņš nodeva nāvei Savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai mēs caur Viņu tiktu glābti, vai tad ir iespējams, kad mēs prasīsim Viņam atsūtīt mums vai, labāk, parādīt mums kādu Savu īsteno kalpu, kurš mūs ievadītu glābšanās ceļā un iemācītu pazīt Viņa gribu, vai iespējams, ka Viņš apslēptu no mums tādu cilvēku un liegtu mums caur to nemaldīgu vadību? Nē, nē! Tas nekādi nav iespējams. Tam ticēt lai mūs iemāca notikušais ar virsnieku Kornēliju. Viņš bija ticīgs un dievbijīgs ar visu savu namu. Viņš deva ļaudīm daudz dāvanu un pastāvīgi lūdza Dievu. Par to viņš kļuva cienīgs un ap devīto dienas stundu viņš parādībā skaidri redzēja Dieva eņģeli ienākam pie viņa un uz viņu sakām: … “Dievs ir pieminējis tavas lūgšanas un dāvanas. Tagad nosūti vīrus uz Jopi un ataicini Sīmani, kam pievārds Pēteris. Tas dzīvo pie kāda ādmiņa Sīmaņa, kam ir nams jūrmalā.”[21]

 Vai redzi, cik labi esmu teicis, ka mums pienākas izmantot visu uzcītību un centību, lai iemantotu patieso Kristus mācekli? Turklāt ievēro, ko saka Raksti: Kornēlijs – ticīgs un dievbijīgs vīrs ar visu savu namu. Ne tikai sevi vien viņš turēja Dieva bijībā, bet arī visus, kuri dzīvoja viņa namā, iemācīja bijāt Dievu. Un tas ir labi un patīkami Dieva priekšā[22], lai parūpējas ikkatrs ne tikai par to vien, kas viņam pašam ir noderīgi, bet arī par to, kas visiem noderīgi, kuri dzīvo kopā ar viņu. Tādā veidā šis karavadonis, pirms tika apustuļu apmācīts, jau piepildīja apustuļu bausli, kas pavēl: lai neviens nemeklē sev labumu, bet katrs savam tuvākajam[23]. Viņš arī veica daudz žēlastības darbu, un lūdza Dievu dienu un nakti; un tādā veidā pirms vēl noticēja, acīmredzami īstenoja mūsu Kunga un Dieva bausli, kas pavēl: esiet nomodā un lūdzieties, lai neiekļūtu kārdinājumā[24], un vēl: lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts[25]. Redzi, ko izdarīja šis vēl Kristum neticošais un gandrīz pagāns? Viņš vēl nebija dzirdējis labās vēsts vārdus, bet jau uzcītīgi īstenoja Evaņģēlija baušļus, pirms kāds viņu apmācīja tajos. Lūdzās viņš caur godbijīgumu un saņēma; meklēja caur žēlastību un atrada; klauvēja caur gavēšanu un lūgšanu un viņam atvēra. Sūti, sacīja, uz Jopi, un ataicini Sīmani, kam pievārds Pēteris. Lūk, brīnumaina dāvana! Lūk, brīnišķīga svētlaime! Tas dzīvo pie kāda ādmiņa Sīmaņa, kam ir nams jūrmalā. Redzi, kā eņģelis atklāja viņam ne tikai vadītāju, bet arī tā vārdu, kurš to uzņēma kā ceļinieku, pat nama vietu, kurā viņš sev atrada pajumti? Un to eņģelis izdarīja tādēļ, lai Kornēlijs neapmaldītos un kādu citu neataicinātu Pētera vietā, un gana vietā netrāpītos pie vilka. Ja arī tu gribi sevi parādīt kā patiesu, uzticīgu un izredzētu Kristus mācekli, dzīvo tādu pašu dzīvi, dari tādus pašus darbus, meties pie Dieva savās lūgšanās tādā pašā veidā, un Viņš atvērs tavas dvēseles acis, lai arī tu ieraudzītu tādu cilvēku, kā Kornēljs ieraudzīja eņģeli. Atdarini kaut neticīgo – tu, kurš sauc sevi par uzticīgo; pagānu un nemācīto – tu, kurš sevi sauc par kristietības bērnu, audzinātu apustuļu mācībā un augsti prātojošu, kad sadzirdi nejēgu pārdomas.  Atdarini virsnieku – tu, kurš tikai savu namu pārvalda, un visādi rūpējies parādīt, ka labojies tu un tie nedaudzie, kuri ir tavā varā. Bet ja tu nicini šos darbus, kas ir tavā varā un tavā pārziņā, nerūpējies par tev zināmajiem Dieva baušļiem, nerūpējies par to īstenošanu un neesi dedzīgs, lai parādītu, ka labojies tu un tie, kuri ir tavā varā, tad saki man, kā Dievs tev parādīs skolotāju, kurš iemācītu tev pilnīgāko un augstāko? Bet ja Dievs viņu tev neparādīs, kā tu varēsi pats atrast vai uzzināt? Kā pieņemsi viņu bez šaubām, kā svēto? Vai kā saņemsi pēc tam (par tādu pieņemšanu) atmaksu par taisnā un svētā uzņemšanu[26]? Nē, nē! Tā nevar būt. Tikai tiem, kuri uzcītīgi kalpoja Dievam un, rūpēdamies par savu glābšanos, sāka tik, cik iespējams, darīt to, kas veicina glābšanu, uzmeklēja Dievu un darīja visu labo, tikai tādiem kā vienmēr parādīja, tā arī tagad parāda Dievs apustuļus, praviešus, taisnos un svētos, un viņi iepazina viņus un uzņēma tos, izrādīja tiem cieņu, kā godbijības skolotājiem un Dieva sūtņiem. Tāpēc arī viņu vārdus ievēroja kā Dieva likumus, un atmaksu saņēma atbilstoši to mēram, kurus tie  uzņēma. Un tagad, ja kaut kur atradīsies tādi, uzņemamie un uzņemošie, galu galā arī tagad šie pēdējie saņems atmaksu atbilstoši pirmo mēram.

Bet tos, kuri nicina citus un, domādami par sevi, ka viņi ir ļoti gudri, dzīvo bezrūpībā un nevērībā un nelūdz Dievu, kā Kornēlijs un viņam līdzīgie uzcītīgās lūgšanās, žēlastības dāvanās un gavēnī, īpaši tagad, kad mēs gandrīz visi, kopš mazotnes iemācoties no praviešiem un apustuļiem Dieva gribu un visu dvēseli pestījošo, domājam, ka nekas jau vairāk nav vajadzīgs, – tādiem, es saku, Dievs pieļauj atrasties šajā pašapburtībā, kurā iekrituši paši savas vainas dēļ. Viņi, būdami savu kaislību, iekāru un vēlmju tumsas aptumšoti un staigājot šajā tumsā kā dziļā naktī, trāpās arī uz tādiem pašiem skolotājiem. Un tas ir dabiski. Jo, protams, tumsas valdniekam ir tādi mācekļi un kalpi, kuri staigā šajā tumsā; uz tiem tad arī trāpās viņiem līdzīgie un pieņem viņus ar prieku, atrazdami viņus atbilstošus savām domām, un mācās no viņiem to pašu, ko paši iepriekš izvēlējās un ko nolēmuši darīt sev par postu. Un kurš nezina, ka sātans no paša sākuma cēlis pret praviešiem viltus praviešus, pret apustuļiem – viltus apustuļus, pret svētiem skolotājiem – viltus svētos un viltus skolotājus, un ka viņš visādiem līdzekļiem cenšas apburt nevīžīgos ar viltvārdību, lai iegāztu viņus pazušanas grāvī?  Par tādiem arī mūs brīdina apustulis, sacīdams: lūdzu jūs, brāļi, uzmanieties no šķelšanos un strīdus izraisošajiem, pretējiem mācībai, kuru jūs iemācījāties, un vairieties no viņiem. Tādi nekalpo mūsu Kungam Jēzum Kristum, bet savam vēderam, pieglaimīgiem vārdiem un daiļrunīgi apbur vientiesīgo sirdis.[27] Tātad, tiem, kuri vēlas izvairīties no tādiem, kā novēl apustulis, tādēļ jāattālinās no tumsas darbiem, jo kamēr kāds ir tādiem darbiem paverdzināts un staigā tumsā, tikmēr viņš nevar izbēgt no tādiem skolotājiem un nevar nonākt pie īsteno skolotāju gaismas.

Un tu, mans garīgais bērns Kungā, dzirdot Dievišķos Rakstus, kuri saka: bēdas tiem, kuri sevī gudri, un sevis priekšā ir saprātīgi[28], ar bijību un trīsām ievēro to, kas šeit izteikts, jo šis vārds izteikts ir dvēseles glābšanai.  Un ja gribi atrast īsteno skolotāju, svētu un garīgu vīru, nepaļaujies, ka varēsi viņu atpazīt pats, ar savu spriešanu, tāpēc ka tas nav iespējams. Bet pirms visa pārējā, kā jau tev teicu, pūlies labos darbos, žēlastības dāvanās, gavējot, lūdzot un nepārtrauktā lūgšanā, lai tev Dievs ir tajā palīgs un pamudinātājs.

3. Kolīdz ar Dieva palīdzību, ar Viņa svētības atbalstu, kļūsi cienīgs tādu atrast, izrādi pret viņu lielu uzmanību un jebkādi labvēlīgi izpalīdzi, augsti godā ar tīru un nešaubīgu ticību. Kāpēc? Tāpēc, lai citādi, par nelaimi, nenopelnītu sev atīdzības vietā sodu un mokas. Jo mūsu Pestītājs un Dievs par tādiem sacīja: kurš jūs uzņem, Mani uzņem[29]; kurš jūs nicina, Mani nicina. Tātad, pienākas mums tādus pieņemt, kā Pašu Kristu, jo to, kas tiek pausts pret viņiem, aiziet pie Paša mūsu Valdnieka un Dieva Kristus, un Viņš to Sev pieņem un pieskaita, it kā Viņš Pats personīgi saņemtu to; kā, gluži pretēji, arī tas, kas mēdz tikt izrādīts viltus skolotājiem, aiziet pie paša antikrista, un kuri viņus pieņem, pieņem pašu sātanu. Un lai neviens neatrunājas, ka nezina tādus, sacīdams: “Kā es varu viņus atpazīt? Es arī esmu tikai cilvēks, bet neviens no cilvēkiem nezina, kas slēpjas cita dvēselē, izņemot gars, kurš viņā dzīvo.” Neviens neizmantojiet šo izteicienu kā skaistu aizbildinājumu, jo, ja nebūtu iespējams tādus atpazīt, Tas Kungs nedotu šādu bausli: uzmanieties no viltus praviešiem, tas ir sargieties no viltus skolotājiem, kuri atnāk pie jums avju izskatā, bet iekšēji tie ir plēsīgi vilki, un nepiebilstu tam klāt: pēc viņu augļiem iepazīsiet viņus[30].

Ja tagad mūsu Kungs Jēzus Kristus ir patiess, kā tik tiešām ir patiess, tad acīmredzams, ka mēs varam atpazīt tādus pēc tā, ko viņi runā un ko dara. Tātad, parādīsim vispirms patiesā Svētā Gara augļus, tad paši atklāsies Viņam pretējā ļaunā gara augļi, bet pēc šiem augļiem mēs ļoti labi varam pēctam atpazīt, kuri skolotāji būtībā ir patiesi, svēti un taisni skolotāji un kuri nav tādi, bet tikai par tādiem izliekas. Es neko nerunāšu pats no sevis, bet visu saskaņā ar Pestītāja un Viņa svēto apustuļu vārdiem, ar kuriem pamēģināšu apliecināt tavai mīlestībai, ka manis norādītās patieso un viltus skolotāju pazīmes mums ir ērti atpazīstamas. Klausies, ko saka mūsu Kungs Jēzus Kristus: svētīgi garā nabagie, svētīgi raudošie, svētīgi lēnprātīgie[31]. Un atkal: mīliet savus ienaidniekus… dariet labu jūs nīstošajiem un lūdzieties par jums pāri darošajiem[32]. Lai vārdi neiziet pār jūsu lūpām veltīgi: Saku jums, ka par ikkatru veltīgu vārdu, ko sacīs cilvēki, jāatbild būs tiesas dienā[33]. Un vēl: ja neatgriezīsieties, un nebūsiet kā bērni, neieiesiet Debesu valstībā[34]. Citā vietā Viņš atkal saka: pēc tā visi sapratīs, ka esat Mani mācekļi, ja mīlestība būs jūsu starpā[35]. Vēl: kā jūs varat ticēt, viens no otra godu pieņemat, un godu, kāds ir no vienīgā Dieva, nemeklējat?[36] Ikkatrs sevi paaugstinošais tiks pazemots, bet sevi pazemojošais tiks paaugstināts[37]. Nesaka, ka tiks ar pasaulīgu godu paaugstināts, bet dod apsolījumu, ka tiks noslēpumaini paaugstināts ar kādu garīgu pārmaiņu. Lūk, uz ko katru dienu mūs skaļi aicina mūsu Kungs un Valdnieks Kristus. Paklausies tagad, ko saka arī apustulis Pāvils: garīgais auglis ir mīlestība, prieks, miers, ilgpacietība, labestība, žēlsirdība, ticība, rāmums, atturība[38]. Un atkal: mīlestība nepaaugstinās, nelepojas, nav rupja, nemeklē savu… visu apklāj… visu pacieš. Mīlestība nekad nebeidzas[39]. Paklausi arī Jāni Teologu, kurš saka: nemīliet pasauli, ne pasaulē esošo, ja kāds mīl pasauli, viņā nav Tēva mīlestības[40]. Un vēl: ikkatrs savu brāli neieredzošais ir cilvēku slepkava; un ziniet, ka ikkatrā cilvēku slepkavā neatrodas mūžīgā dzīvība[41]. Tā būtībā radīsies Dieva bērni un sātana bērni[42], tas ir no mīlestības un no naida. Dievu mīlošais mīl arī no Viņa dzemdinātos, tas ir savus brāļus, bet kādu no saviem brāļiem neieredzošais ir dzimis no sātana, un nav viņā Dieva mīlestības. Pēc tādām pazīmēm tie, kuri prot spriest, var atšķirt, kas ir Dieva dēli un kas ir sātana dēli; un Svētā un Vislabestīgā Gara augļi būtībā ir tie, kurus mēs norādījām augstāk.

Tagad mums pienāks parādīt arī ļaunā gara augļus, lai, zinādami tos, jūs varētu atšķirt gaismu no tumsas, saldu no rūgta, labu no ļauna. Ieklausieties jel atkal, ko saka mūsu Kungs un Dievs: labs koks nevar nest sliktus augļus, nedz slikts koks radīt labus augļus.[43] Un atkal: labs cilvēks no savas sirds labajiem krājumiem iznes labo, bet ļauns cilvēks no savas sirds ļaunajiem krājumiem iznes ļauno[44].  Vēl: ja kāds pārkāps vienu no šiem mazajiem baušļiem un mācīs cilvēkiem tā darīt, tiks nosaukts par mazāko Debesu valstībā: bet kurš īstenos un mācīs, tas tiks nosaukts Debesu valstībā par dižāko.[45] Bet ko Viņš saka par rakstu mācītājiem un farizejiem? – Jo tie sasien smagas un neērti nesamas nastas, un uzliek uz cilvēku pleciem, bet paši negrib ne ar pirkstu tās kustināt. Bet tie dara visus savus darbus tādēļ, lai ļaudis tos redzētu. Tie darina sev platus lūgšanas apsējus[46] un drēbēm taisa lielākus rakstu izšuvumus[47]. Mīl mielastos sēdēt goda vietās un sinagogās pirmajos krēslos un lai tos sveicina tirgus laukumos, un cilvēki sauktu: skolotāj, skolotāj.[48]

Tātad, kad ieraudzīsi, ka kāds tā dara, cītīgi meklē cilvēku godu un bezrūpīgi pārkāpj Dieva baušļus, lai izdabātu ļaudīm, tad zini, ka tas ir pievīlējs, nevis patiess skolotājs. Un apustulis saka: kamēr jūsos skaudība un plēšanās un ķildas, vai neesat miesīgi?[49] Miesīgs un dvēselisks cilvēks nepieņem to, kas no Dieva gara, tā viņam ir ģeķība[50]. Bet kurš nepieņem Svēto Garu, tas acīmredzot arī ir bez Svētā Gara sevī, bet kurš ir bez Svētā Gara, tas nepieder Kristum, kā apgalvo tas pats Pāvils, sacīdams: ja kādam nav Kristus Gara, tas nav Viņa[51].

Dzirdēji, kuri ir Kristus un kuri ir antikrista? – No šejienes noteikti var secināt, ka uzmanīgie var viegli atpazīt labos un ļaunos. Bet neuzmanīgie ne tikai citus ļaudis nepazīst, bet arī paši sevi. Jo kad kāds tā iepin sevi ikdienišķās rūpēs un raizēs, it kā būtu nemirstīgs šajā pasaulē, dienu un nakti mēdz būt aizņemts tikai ar pasaulīgiem darbiem un visādus paņēmienus izdomā, kā tikai kļūt bagātākam, turklāt būvē labus un ļoti vērtīgus namus, pieņem daudz kalpus, zirgus un mūļus, iepērk sudraba traukus, zeltā austus tērpus, dārgus paklājus un visu ko citu, sagādā sev miesīgu baudījumu un mierinājumu, tad saki man, vai var parādīt, ka tāds pazīst pats sevi? – Nē, mans garīgais bērns, nē, droši vien nezina viņš nedz pats sevi, nedz to, ko dara. Viņš dzīvo tā, it kā būtu nemirstīgs; ar lūpām saka: mēs esam tagadnē, nevis rītdienā vērsti; un tūlīt pat savā rosībā gatavo sev tik daudz, ka to neiztērēs vēl desmitiem gadu; klaji skaļi pasludina, ka šīs pasaules labumi nav nekas, bet tikmēr par kaut kādu mazu un niecīgu lietu sāk strīdēties un ķildoties ar saviem brāļiem; filozofē, ka viņš ir putekļi un pīšļi, bet tikmēr vienmēr ģērbjas krāšņi, parādot ar to, ka viņš ir daudz augstāks par visiem pārējiem ļaudīm; dzird Dievišķos Rakstus, kuri saka: bēdas saldkaislajiem un mīkstsirdīgajiem mīkstajās gultās[52], bet pats ļoti rūpīgi pieskata, lai viņa gulta būtu pati lieliskākā, gultas veļa būtu pati krāšņākā un galds būtu pārpilns ar visāda veida dārgiem ēdieniem. Un to viņš izrāda ne tikai viņam līdzīgajiem lajiem, bet arī mūkiem, kuri ciemojas pie viņa, kuri ne tikai nebrīnās par to visu, bet gluži pretēji, žēlo tos, kuriem tas ir, un apraud viņu nesaprātīgumu, redzot, kā viņi dižojas ar to, no kā viņiem vajadzētu visvairāk nokaunēties, proti, ka, tad, kad viņu nabaga brāļi vai, labāk teikt, Pats Kristus, izsalkuši un izslāpuši, viņi visādi iepriecinās un, kas vēl sliktāk, nejūt, ka tā rīkojoties, viņi liecina par sevi, ka ir nežēlsirdīgi kukuļņēmēji un netaisni dara nabagiem. Saki jel man tagad, vai var piekrist, ka tāds cilvēks pazīst pats sevi, kādā stāvoklī atrodas dvēselē un kādām kaislībām ir paverdzināts? Nekādi nevar. Nē, nepazīst viņš sevi, kaut arī viņam var šķist, ka it kā pazīst. Bet tas, kurš nezina pats sevi un savu stāvokli, kā var iepazīt citu un viņa kaislības? Kā var, lai aklais varētu saskatīt citu un zināt, vai viņš ir akls vai redzošs? Nē, nē; tas ir neiespējami.

Mans dēls un brāli, piebildīšu vēl teiktajam arī sekojošo, ja kāds iepriekš ar ilgām lūgšanām, ar žēlastības dāvanām, gavēni un nomodu neparūpēsies iepazīt pats sevi un savu nevarīgumu, tad viņš nevarēs iepazīt arī to, ka bez garīgā tēva, vadītāja un skolotāja, cilvēks nevar ievērot Dieva baušļus kā pienākas, dzīvot pilnībā tikumīgi un neiekrist sātana tīklos, taču kurš to neiepazīs, kā tādam izbēgt no uzstājīgās iedomības, ka viņam nav vajadzības pēc pamācības, padoma, ieteikuma vai palīdzības no citu puses? Un viņš paliek lepnības pilns, neapzinoties, ka neko nezina, un atrodas nezināšanas dziļumos jeb, pareizāk sacīt, pazušanā. Un tieši to viņš nevar saprast, ka atrodas starp bojā ejošajiem, jo šai nezināšanai ir tāda īpašība, ka tā pārklāj tādu kā biezu pārsegu pār dvēseles prāta (noētiskajām) acīm un neļauj tām skaidri redzēt patiesību, ja mīl pasauli un pasaulīgas lietas. Jo tā kā prāts (nous) attālinās no Dieva, nāves un nākamās tiesas atcerēšanās  un nedomā par labumiem, kas sagatavoti taisnajiem, un par mokām, kas gaida grēciniekus: mūžīgo uguni, ārējo tumsību un zobu trīcēšanu, bet pilnīgi būs nodevies ikdienas rūpēm un šķietamiem pasaulīgajiem labumiem, bagātībai, slavai, izpriecām, visam pārējam, ko ļaudis pasaulē uzskata par teicamu un gaišu, – kamēr prāts mēdz būt nodevies visam tādam, tikmēr viņš kļūst arvien rupjāks un rupjāks, sajūk, aptumšojas un kaut kādā veidā viss pārklājas ar necaurredzamu pārsegu; kā rezultātā mēdz notikt atkrišana no Dieva baušļu iepazīšanas un pilnīga aizmiršana par tiem. Tāpēc arī svētais Dāvids pēc sagrēkošanas izjuta tādu ļaunumu, pievērsies Dievam nožēlā, lūdzās Viņam, sacīdams: atver manas acis, un sapratīšu Tava likuma brīnumus[53].

Redzi, kā viņa acis bija aizvērtas? Redzi, kā viņš sauc Dievam, lai Viņš tās atvērtu? Arī tu, mans dēls, dari to pašu un Tas Kungs nenicinās tavu lūgumu, ja sauksi uz Viņu ar visu tavu dvēseli, bet uzklausīs tevi un atvērs tavas dvēseles acis. Un tad, tikko kā tu atgūsi redzi, pirm tam un no paša sākuma iepazīsi pats sevi un savu stāvokli, bet pēc tam arī visu pārējo, ko tev vajag zināt. Tam sekas būs tādas, ka tu no visas sirds sāksi uzskatīt nesalīdzināmi augstākus un svētākus par sevi ne tikai godbijīgus un tikumīgus ļaudis, bet arī ikvienu cilvēku vispār, lielu un mazo, taisnu un grēcīgu, pat tos, kuri grēko acīmredzami. Tā lai tev un ikvienam ir acīmredzama zīme, ka tu saņēmi visu savu grēku atlaišanu, ja nonāksi līdz šādam mēram un sasniegsi šo labo stāvokli. Jo svētā pazemība uz šāda mēra atrodas, un tam, kurš sasniedz šo mēru, tā par pirmo dāvanu dod to, lai viņš domātu, ka neviens nav no visiem ļaudīm grēcīgāks un niecīgāks par viņu, lai ar visu dvēseles jušanu, ar pilnu pārliecību vienīgi sevi uzskatītu par grēcīgu un ticētu, ka viņam vienam jāiet bojā un jābūt nodotam mūžīgām mokām. Mans iemīļotais bērns un mans brāli, saņemies cīnīties, lai iemantotu tādu pazemību, un nesaki: “To es nespēju”, nedz atkal: “Tas piedien vienīgi mūkiem, bet ne pasaulē dzīvojošajiem”. Jo Kristus Savus baušļus noteica vispār visiem, un nekādus likumus nenoteica atsevišķi mūkiem un atsevišķi lajiem. Un sentēvi, kuri bija pirms Mozus likuma, un tie, kuri dzīvoja pēc viņa, īstenoja šo bausli (par pazemību). Klausies, ko saka Ījābs: uzskatu sevi par zemi un putekļiem[54]. Un Dāvids: es esmu tārps, nevis cilvēks[55]. Redzi pazemības vārdus? Redzi dvēseli, kura sevi uzskata par nicināmāku par ikvienu cilvēku, gan lielu, gan mazu? Atdarini arī tu Dāvida nožēlu, un iemantosi viņa pazemību. Ar nožēlu tiek izkliedēts nezināšanas mākonis, kas pārklāj prātu, un tiek noņemts pārsegs, kas atrodas uz tā. Kad prāts izgaismosies, tad iepazīsim gan paši sevi, gan savu stāvokli, kāds tas ir; ieraudzīsim vēl savas dvēseles brūces un nelabumus, un pēc tam sāksim ne tikai pazemīgi prātot un runāt, bet sāksim kaunēties gan no saules, gan no zvaigznēm, gan no visām Dieva radībām, kuras radītas mūsu labad, kaunēties no tā, ka sadusmojām Dievu, Kurš visu to radīja mūsu dēļ, un sagrēkojām pret Viņu, pārkāpjot nevis vienu, bet visus Viņa baušļus. Tad neuzdrīkstēsimies pacelt savas acis, lai paskatītos uz šīm radībām, un sāksim sevi uzskatīt par necienīgiem, lai baudītu zemes augļus, paši sev izsakot spriedumu, ka taisnīgi būtu mums nomirt no izsalkuma un slāpēm. Neuzdrīkstēsimies arī uzmest acis un paskatīties uz Kunga Kristus ikonu un uz Viņa svēto ikonām, apzinādamies sevi par nelabiem, nešķīstiem un ļoti grēcīgiem. Mums šķitīs, ka pašām ikonām ir kauns no mums un no mūsu padarītā; tādēļ mēs neuzdrīkstēsimies pietuvoties tām un tās noskūpstīt; ārkārtīgs kauns mums būs pieskarties šķīstajam un svētajam ar savām apgānītajām lūpām. Pat grasoties ieiet Dieva namā, jutīsim, kā mūs apņem bijība un trīsas, apzinādamies, ka ieejam necienīgi, baidīdamies, ka tikai neatveras dievnama grīda un neierauj mūs dzīvus ellē. Šo un vairāk par šo mūs vienmēr mācīs svētā pazemība, un, izmainot mūs, pārkārtojot un pārvēršot mūs, līdz tam iespiedīsies visā mūsu dabā, ka pēc tam mēs, kaut arī gribētu, nespēsim vairs padomāt un pateikt par sevi kaut ko diženu un augstu. Šī svētā pazemība mūs pārliecinās arī par to, ka bez skolotāja mēs nespēsim iemācīties neko labu, un tiem, kuri mums prasīs, sacīdami: vai saproti, ko lasi? Tā iemācīs mūs atbildēt: kā varu saprast, ja kāds mani nepamācīs?[56] Tā iemācīs neiet bez pavadoņa pa ceļu, kuru nezinām. Tā pavēstīs mums, ka, vēloties nožēlot, mēs nevaram pieiet pie Dieva bez starpnieka un vadītāja, jo, ja tā pamudina mūs kaunēties no debesīm un no zemes un ikkatras tajās esošās Dieva radības, ar bijāšanu būt godbijīgam Pestītāja un Viņa svēto ikonu priekšā, neuzdrīkstēties uzlūkot šīs ikonas vai pietuvojoties tās noskūpstīt; vai ne jo varāk tā liks mums netuvoties Pašam Radītājam un visa Valdniekam Dievam bez starpnieka? Jo kaut arī Viņš ir cilvēkus mīlošs, bet arī ļoti priecājas par mūsu pazemību un satriektību un ļoti uzslavē, ja kāds uzskata sevi par necienīgu Viņam pietuvoties pašam bez starpnieka.

Citādi (vari par to pārliecināties) mūsu Valdnieks un Dievs, vēloties mūs iemācīt, ka mums pienākas Dievam pietuvoties ar kāda starpnieka un galvotāja palīdzību, kā it visā pārējā Pats parādīja mums piemēru un paraugu, tā arī šeit Pats bija pirmais cilvēka dabas starpnieks un vidutājs, pienesot to Sevī Savam Tēvam un Dievam. Pēc tam Viņš nolika par šīs starpniecības kalpotājiem un vidutājiem Savus svētos apustuļus, kuri arī pieveda pie Valdnieka Kristus visus Viņam noticējušos. Savukārt apustuļi no šo ticīgo skaita izvēlējās cienījamākos un tos iesvētīja sev par pēctečiem – tās pašas starpniecības kalpotājiem. Tie savukārt (izvēlējas un iesvētīja) citus, bet šie – savus pēcnācējus. Un tādā veidā šī pārmantojamības kārtība tiek ievērota pat līdz šim. Dievs negrib, lai mēs pārkāptu un mīdītu šādu Viņa uzstādījumu un tradīciju, bet vēlas, lai mēs dzīvotu saskaņā ar šo kārtību, kādu Viņš ir mums noteicis. Tāpēc Tas Kungs un Pestītājs par Sevi ar Tēvu saka: neviens nevar nonākt pie Manis, ja Tēvs, Kurš Mani sūtīja, nepiesaistīs viņu[57], un atkal: neviens netiek pie Tēva, kā tikai caur Mani[58], tā uzstādījis, ka neviens nenonāk pie ticības Svētajai un vienbūtīgajai Trijādībai, ja kāds skolotājs neapmācīs ticības dogmās, tāpat neviens nemēdz tikt kristīts un neviens nepiedalās Dievišķajos Noslēpumos (Sarkamentos) pats bez priestera. Bet kurš nekristīsies un nepiedalīsies Visšķīstajos Noslēpumos, tas nesaņems mūžīgo dzīvību, kā atkal noteicis Pats Kungs, sacīdams: kuram ir ticība un kristīsies, būs glābts; bet kuram nav ticības, būs notiesāts[59], un: ja neēdīsiet Cilvēka Dēla miesu, nedzersiet Viņa asinis, nebūs jūsos dzīvības[60]. Tātad tā kā bez svētās Kristības un piedalīšanās Dievišķajos Noslēpumos neviens kristietis nevar iemantot mūžīgo dzīvību, bet šie noslēpumi mums tiek doti nevis caur apustuļiem un nevis caur svētajiem tēviem, kuri bija pēc apustuļiem, bet tiek sniegti caur tām iesvētītajām personām, kuras tagad ir un dzīvo mūsu vidū, tad acīmredzams, ka mēs nevaram un mums nepienākas atsvešināties no viņu starpniecības mūsu pestīšanas darbā. Tā noteicis Dievs, un lai tu labprātāk ar patiku pakļautos šim likumam, paturi domās, ka to pašu mums sniedz arī mūsu garīgie tēvi, ko sniedza ticīgajiem tēvi, kuri dzīvoja tajos laikos: tie kristīja ar ūdeni un Garu, to pašu arī šie dara tagad; tie pasniedza Kristus Miesu un Asinis, to pašu sniedz mums arī šie. Un kā tiem, kuri tad kristīja un pasniedza Vakarēdienu, nebija nekādu trūkumu attiecībā pret tagadējiem, tā arī tiem, kuri tagad kristī un mums sniedz Vakarēdienu, nav nekādu trūkumu atteicībā pret iepriekšējiem. Tie mācīja ticību Kristum un Svētajai Trijādībai, vienbūtīgai un nedalāmai, tas ir Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam, to pašu māca arī mūs tagad mūsu garīgie tēvi. Tātad no tā īsumā (nerakstu visu, lai manis sarakstītais nekļūtu pārāk garš) acīmredzams, ka to, ko tad apustuļi darīja uzticīgajiem un ko tiem mācīja, to pašu arī tagad mūsu garīgie tēvi dara mums, – es domāju, bīskapus un priesterus, – tieši to pašu, bez jebkāda trūkuma un neko nezaudējot, arī viņi gan māca, gan nostāda mūs, kā savulaik tie. Ja jau viņi šajā ziņā ne ar ko neatšķiras no apustuļiem, tad viņi būtībā ir apustuļu dēli un apustuļi mums, un tie, kuri nepieņem viņus un viņu vārdiem neklausa, lai dzird, ko saka mūsu Kungs Jēzus Kristus šādām personām: Patiesi saku jums: patīkamāk būs Sodomas un Gomoras zemei tiesas dienā, nekā jums[61]. Jo ko Viņš teica apustuļiem: kurš jūs pieņem, Mani pieņem[62], un vēl:  jūs klausošais, Mani klausa; un jūs atraidošais, Mani atraida; savukārt Mani atraidošais, atraida Mani Sūtījušo[63], – tas attiecas arī uz viņiem līdzīgajiem, viņu darba turpinātājiem, gan tiem, kuri tagad dzīvo, gan tiem, kuri dzīvos pēc viņiem. Respektīvi, tie, kuri nepieņem un neklausa viņus, bet atraida, nepieņem un neklausa Pašu Kungu Kristu, bet atraida Viņu. Savukārt atraidot Viņu, viņi atraida arī Viņu sūtījušo Dievu Tēvu.

Zini, mans iemīļotais dēls, protams, ka tagad, šajos laikos, neviens nedz no lajiem, nedz no mūkiem, nedz no priesteriem vai no bīskapiem negodā, nemīl, neizjūt bijību un nepieņem nevienu kā Dieva apustuli un Kristus mācekli Kristus mīlestības dēļ vai saskaņā ar bausli, vai mums apsolīto mūžīgo labumu dēļ; bet mēs visi viens otru nicinām un viens otru sliktākus redzam: mūki nosoda mūkus, priesteri – bīskapus, laji – viņus visus, un savā starpā viens otru, un neviens pilnīgi nepatur prātā to, ka Dieva Baznīca, kāda tā bija senajos laikos, tāda pastāv arī tagad, un kā tad Dievs noteica tai, pirmkārt, (sākumā) apustuļus, otrkārt – praviešus, treškārt – skolotājus un pārējos svētā Pāvila uzskaitītos[64], tā arī tagad viņi ir savu pārmantotāju personās, Baznīcas priekšstāvjos, lai ikviens pieņemtu vienus kā apustuļus, citus kā praviešus, citus kā skolotājus. Bet mēs to esam pavisam aizmirsuši, un viens pār otru paaugstināmies bez mēra. To, kurš vakar mani nokristīja, atsvabināja manu dvēseli no grēka un bojāejas, piepildīja mani ar Svētā Gara svētību, pasniedza mūsu Kunga Jēzus Kristus visķīsto Miesu un pestījošās Asinis un padarīja mani par dēlu Dievam (ko citu tad kristiešiem visvairāk darīja Kristus apustuļi?), uz to pašu es tagad vairs nevaru paskatīties un nesveicinos ar viņu, tāpēc ka uzskatu to sev par apkaunojumu; neeju satikt viņu, kad viņš nāk pie manis, lai pagodinātu viņu un pieņemtu laipni, bet īgni saku savam kalpam: “Ko viņš tur grib? Pasaki viņam, ka tavs kungs ir aizņemts un nav laika viņu pieņemt.” Nerunāju nemaz par to, ka vēl sliktāk un necienīgāk tie dara ne tikai mūkiem, bet arī priesteriem, tie paši, kuri pie viņiem izsūdz grēkus un pārbauda savu dvēseli. Mēdz būt, ka kāds tikko izvēlas sev kādu par garīgo tēvu un skolotāju ar grēksūdzes starpniecību pie viņa, un pat nevis pēc neilga laika, bet uzreiz, tikko kā nosauc sevi par viņa garīgo dēlu, sāk izrādīt lepnību šī garīgā tēva priekšā, un tā vietā, lai būtu par garīgo bērnu un mācekli, kļūst par garīgo tēvu un skolotāju un sāk lasīt lekcijas savam garīgajam tēvam, runāt viņam pretī un noniecināt viņu, ja gadīsies, ka viņš pateiks kaut ko viņam nepatīkamu; un paiet kāds laiciņš, un viņš pavisam aizmirst, ka viņam ir garīgais tēvs un skolotājs. Savukārt ja garīgais tēvs pats iet pie viņa, bet nepilda viņa gribu un neatbalsta viņa vēlmes vai, labāk teikt, arī pats nekrīt kopā ar viņu, lai ar viņu kopā arī ietu bojā, tad viņš atstāj viņu un atrod citu, kurš sekotu viņa miesiskajām iekārēm.

Tādā veidā viss garīgais mums, kā pats arī redzi un zini, tagad atrodas nekārtībā, juceklīgā stāvoklī; apustuliskā kārtība un tradīcija aizmirsta un Kristus baušļi pamesti. Un šis nožēlojamais ļaunums dzīvo šajā dzimtā, turklāt visi vēl par sevi fantazē, ka viņi ir pietiekami izpētījuši dievišķo, zina Dieva baušļus un var izspriest, ko un kā viņiem pienākas darīt. Un, lūk, vēl kas: domājot, ka visa pašreizējā garīdzniecība ir necienīgu un grēcīgu personu kopums, viņi tomēr patur pārliecību, ka Dieva svētība darbojas arī caur šiem, necienīgajiem; bet ticot, ka bez šaubām saņem Svētā Gara dāvanas, kā mums apsolīto mūžīgo labumu ķīlu, caur noslēpumiem, kurus veic šīs personas, viņi tomēr novēršas no priestera, ar kura starpniecību viņiem tas tiek dots, un nicina viņu kā grēcinieku, kurš nav garīdzniecības cienīgs. Tāpat viņi attiecas arī pret saviem garīgajiem tēviem: domā, ka caur atzīšanos grēkos grēksūdzē pie viņiem viņi saņem savu grēku atlaišanu, bet viņus pašus uzskata par jebkādus tikumus zaudējušiem, bez jebkādas uzdrīkstēšanās Dieva priekšā un nostāda tos vienā virknē ar visiem pārējiem ļaudīm. Lūk, kādā stāvoklī mums atrodas gandrīz visi: domā, ka arī viņi saņem vai, labāk teikt, nolaupa visas tās garīgās dāvanas, kuras Dievs dāvājis apustuļiem, savukārt apustuļi nodeva tiem, kuri, pateicoties viņu darbībai, noticēja Kristum, taču cienīgu godu un ticību neizrāda tiem, caur kuriem viņiem tiek sniegtas šīs dāvanas:  – kādu godu apustuļi sākumā izrādīja Valdniekam Kristum, pēc tam apustuļiem – viņu mācekļi, savukārt viņiem – tiem pakļautie? Bet viņi uztur nekaunīgu pārliecību, it kā Dievs neprasa no viņiem, lai viņi to izrādītu arī tagad saviem bīskapiem, priesteriem, igumeniem un garīgajiem tēviem. Būdami kristīti zīdaiņi, viņi tāpēc spriež, ka nav vainīgi, ka neizrāda pēc tam godu tam, kurš viņus kristīja, un neizrāda godbijību viņu priekšā kā saviem garīgajiem tēviem. Tiek sapņots pat, ka, iemācoties kristīgo dogmu pamatzināšanas vēl bērnībā, viņi zina pietiekami daudz godbijīgai dzīvei un ka tāpēc Dievs neatprasīs no viņiem to, ka viņi nicina godbijības skolotājus un negrib vairs neko no viņiem mācīties. Viņiem šķiet, ka viņi ir pietiekami godbijīgi un aizvada dzīvi krietni kārtīgāku, kā daudzi citi, tāpēc cer, ka tiks attaisnoti tās dēļ. Vēl, – atklāti nosaukt savus grēkus, atzīties tajos un saņemt grēku atlaišanu no saviem garīgajiem tēviem, viņiem tas liekas pietiekami pestīšanai, un nevajag jau pēc tam viņiem nedz, lai būtu ticība šiem tēviem, nedz paust pret viņiem cieņu, nedz izrādīt godbījību, kāda viņiem pienākas kā apustuļu pēctečiem, starpniekiem un lūdzējiem par viņiem Dieva priekšā.

Tāda veidā tagad visa pasaule ir pārpildīta ar šo pievīlumu un ar šo ļaunumu. Šī viena baušļa pārkāpšana un nicināšana apgrieza visu otrādi Dieva Baznīcā, nogāza to pašā lejā. Tādā nekārtībā un jukās nonāca Baznīca, ka nekur gandrīz nav redzams tai piedienīgs labiekārtojums, un neatradīsi pazīmi tam, ka tā būtu labi apvienots Valdnieka ķermenis[65]. It kā Tas Kungs Kristus nebūtu mūsu galva, it kā mēs garā nebūtu brāļi, kuri saistīti un savienoti viens ar otru Svētā Gara svētībā, ka nepieļaujam, lai katru no mums savā kārtā ieliktu un labiekārtotu Baznīcas galvenie cēlāji?! Tāpēc mēs esam sadalīti un izkliedēti kā kaut kādas vielas bezdvēseliskas daļiņas (kā smiltis). Tik daudz mēs esam paverdzināti savām vēlmēm, tik stipri mūs pārņēmušas saldkaisles iekāres! Būdami to aizrauti izdabāt tikai sev, mēs sadrumstalojāmies un savstarpējas nepatikas un lepnības dēļ novērsāmies un attālinājāmies viens no otra, un tādējādi pazaudējām mūsu ticībai raksturīgu īpatnību un pazīmi, tas ir mīlestību, par kuru Tas Kungs teica: pēc tā visi sapratīs, ka esat Mani mācekļi, ja jūsu vidū būs mīlestība[66]. Bet ja mēs to nozaudējām, tad veltīgi saucamies par kristiešiem.

Lūdzu tevi, saki man – ja mēs nemīlam savus garīgos tēvus, kuri snieguši mums tik lieliskus labumus, ka Dievs caur viņiem uz svētības pamata padara mūs par Saviem dēliem, Savas godības līdzdalībniekiem un mūžīgās laimes mantiniekiem, – ja mēs viņus nemīlam, necienām un neizrādām pienācīgu cieņu, kā jābūt cienītam Dieva cilvēkam, kurš mums no Dieva sūtīts, – kurš var mums noticēt, ka mums ir mīlestība pret citiem brāļiem, mūsu tuvākajiem? Turklāt, – ja tos, kuri ir mums aizbildņi un lūdzēji Dieva priekšā, kuri pieņēma no Dieva varu sniegt mums visu grēku atraisīšanu un samierināt mūs ar Viņu, ja mēs nepieņemam viņus ar pilnīgu pārliecību un ticību kā svētos, bet skatāmies uz viņiem kā uz grēciniekiem, – kā mēs varam cerēt, ka mums caur viņiem ir dāvāta pilnīga grēku atlaišana? Jo Tas Kungs saka: lai ar jums notiek atbilstoši ticībai[67]. Un tiešām, atbilstoši mūsu ticības mēram, cik ļoti ticam viņiem, saņemsim arī mūsu grēku atlaišanu. Turklāt, ja patiess Tā Kunga pateiktais vārds: kurš jūs pieņem, Mani pieņem, un: jūs atraidošais, Mani atraida, tad nesaprotu, kā tie, kuri nepatur savā prātā pārliecību, ka mums pienākas mīlēt ne tikai visus ļaudis, sevišķi mūsu brāļus garā, bet vēl mums jāpieņem kādu no šiem garīgajiem vīriem kā Kristus apustuli, lai caur viņu pieņemtu Pašu Kristu, un katru viņa vārdu mums jāīsteno it kā tas izietu no Paša Kristus lūpām, – kā un kādā citā veidā tādi var pieņemt Kristu vai iemantot Viņu sevī? Bet tikmēr daudzi no mums pat nepazīst priesteri, kurš viņus kristīja; bet mēs, viņus pazīstošie, novērsāmies no viņiem un nicinām viņus, kā es augstāk sacīju, bet citi pat nezina, vai viņi ir kristīti. – Ja jau pat to nezinām, tad kā var pieļaut, ka mums ir ticība, vai pat uzskatīt sevi par kristītiem? Es to nesaprotu: garīgo tēvu mēs neiepazinām, bet ja arī iepazinām, tad negodājam viņu kā tēvu, skolotāju, kurš mums iemācītu godbijību, neparūpējamies atrast, bet ja arī atradām, tad nedarām neko saskaņā ar to, ko viņš mums māca, bet staigājam un darbojamies, kā patīk mūsu gribai. Ko vairāk par to var pateikt – nezinu un neatrodu, par ko un par kādu jūsu tikumu es varētu jūs nosaukt par kristiešiem?

Nabaga nelaimīgais cilvēk! Kādēļ tu necieni savu garīgo tēvu kā Kristus apustuli? Tu saki: “Neredzu, lai viņš īstenotu Dieva baušļus, tāpēc arī viņu necienu.” Bet tā ir tukša aizbildināšanās. Jo, saki man, vai pats labāk tos īsteno, ka tik drosmīgi viņu nicini un nosodi? Kaut vai tu arī patiesi piepildītu visus baušļus, arī tad tev nepienāktos viņu nosodīt un nicināt, novērsties no viņa, pārmetot viņam nevērību pret pareizu dzīvesveidu, bet pretēji – vajadzētu arī tad mīlēt un godāt viņu par tiem labumiem, kurus tev dāvāja Dievs caur viņu, un padarīt viņu par dalībnieku tavā laicīgajā dzīvē, lai tādā veidā viņam kaut cik atdarītu par to garīgo labumu, kuru viņš tev sagādāja, lai saglabātu ne tikai tev caur viņu dāvāto no Dieva, bet arī pavairotu šī dāvātā iedarbību. Savukārt tagad, kā pats redzi, par neticību, nepateicību un tava garīgā tēva un skolotāja atstāšanu, tu ne tikai visu pazudināji, ko esi saņēmis caur viņu, bet izdzēsi to, kāpēc tu esi kristietis, un zaudēji Kungu Kristu. Jo iedomājies savā prātā, ka zemes valdnieks atsūtītu pie tevis kādu no saviem mazsvarīgākajiem kalpiem, kurš nabadzīgi apģērbs, vecās skrandās, nevis uz zirga, bet uz slikta ēzelīša vai pat kājām, bet kurš tev atnesa rakstu ar valdnieka zīmogu, ko ar savu roku uzrakstījis valdnieks, un šajā rakstā valdnieks tevi pasludina par savu brāli un draugu un apsola pēc kāda laika padarīt tevi par līdzdalībnieku savā valdīšanā, vainagot tavu galvu ar valdnieka vainagu un ietērpt tevi valdnieka drānās. Saki man, kā tu izturētos pret šo kalpu? Vai pieņemtu viņu un izrādītu viņam cieņu, kā valdnieka kalpam, un tik lielu un patiesu valdnieka apsolījumu un tādas gaidāmās gaišās slavas dēļ sāktu priecāties kopā ar viņu, aplaimotu viņu, cik iespējams un apsolītu darīt labu arī vienmēr pēc tam vai arī nicinātu viņu un aizraidītu projām ar tukšām rokām un bezgodu, tikai tāpēc, ka viņš ir apģērbts nabadzīgās drēbēs un atnācis kājām?! Ja pieņemsim, ka tu viņu tādā veidā nicinātu, un valdnieks uzzinātu par to, tad vai viņš tevi paslavētu par to vai pārmestu un nosodītu? Ja es pats būtu šis valdnieks, tad vai es neuzskatītu sev par pārmetumu un negodu tādu nicinājumu, kas izrādīts manam kalpam? Un vai šo nicinājumu neuzskatītu par manis nicināšanu? Protams, tā būtu. Tu tā sadusmotos uz viņu it kā viņš tev pašam izrādītu nicinājumu, it kā tev sejā pārmezdams, ka tev ir tādi kalpi, un tu teiktu: “Kurš viņu nolicis par tiesnesi pār maniem kalpiem? Ne jau manam kalpam viņš ir pārmetis, ka viņš savā nevīžībā valkā tādas nabadzīgas un nosmērētas skrandas, bet man pašam, ka es neesmu žēlsirdīgs un man ir kalpi tādās skrandās.” Tad tu nožēlotu, ka esi sagatavojis tādus apsolījumus šim kalpa nicinātājam šī nicinājuma dēļ un tiešām nepieņemtu viņu, kad viņš atnāktu pie tevis, jo viņš, bezkaunīgais, pats sevi notiesāja un nosodīja tavu kalpu, kuru viņam nepiedien tiesāt.

Apdomā to visu sevī, mans garīgais un iemīļotais bērns, un, pilnībā saprotot īsto lietu kārtību, pacenties būt īsts kristietis ne tikai vārdos, bet arī darbos. Iemanto sev garīgo tēvu, iemanto skolotāju, starpnieku un aizbildni Dieva priekšā. Pieķeries pie viņa ar mīlestību un ticību, ar bijību un vēlēšanos, un esi ar viņu tāds, kāds būtu ar Pašu Kungu Jēzu Kristu, lai tiktu pagodināts caur viņa starpniecību savienoties ar Kristu un tapt par Viņa mūžīgās godības un valstības līdzdalībnieku un līdzmantinieku, lai apdziedātu un slavētu Viņu ar Tēvu un Svēto Garu bezgalīgi mūžīgi mūžos. Āmen.

[1] Laji – ‘Dieva tauta’ no grieķu val. Laos tou Theou, vispār ar to domāti visi Baznīcas locekļi, bet šajā gadījumā tie, kas nedzīvo klostera dzīvi.
[2] Ārējā tumsība termins sastopams Mat.8:12, Mat.22:13, Mat.25:30., grieķiski ‘σκότος τὸ ἐξώτερον’, baznīcslāvu val. ‘тьма кромешная’, krieviski ‘ тьма внешняя’, angliski ‘outer darkness’. Bibele.lv tulkots kā ‘galēja tumsība’  , Bībeles 2012.g. tulkojumā ‘āra tumsība’.
[3] Jāņa 15:20
[4] Mat.10:25
[5] Mat.28:19-20
[6] Marka 16:16
[7] Pilna līdzība atrodama Mat.25:13-33
[8] Mat.25:26-27
[9] Pilna līdzība atrodama Mat. 13:3-9 un tās skaidrojums Mat.13:18-23
[10] Mat. 13:42, Mat. 22:13, Mat. 24:51, Mat. 25:30, Lūk. 13:28
[11] Mat.7:1-2
[12] Ebr.13:17
[13] Mat.10:40
[14] Lūk.10:16
[15] Mk.13:37
[16] Dievišķā namturība (ikonomija jeb ekonomija) – Dievišķā nodoma īstenošana, lai atpestītu cilvēci. No cilvēces grēkā krišanas skatpunkta dievišķās namturības mērķis ir pestīšana vai glābšana, no cilvēka galējā aicinājuma skatpunkta – dievišķošanās. Mūsu glābšanas namturību veic Kungs Jēzus Kristus ar Dieva Tēva labvēlību un ar Svētā Gara līdzdarbību. Jēzū Kristū piepildās Dieva Nodoma iecere par visu pasauli, kas virzīta uz visu glābšanu, iesvētīšanu un dievišķošanu Dievcilvēkā. – Tulk. piez.
[17] Mat.28:19-20
[18] Igumens, hegumens – klostera priekšnieks, atbildīgs par brāļu garīgo un materiālo dzīvi; arī mūku priesteru tituls. (eleison.lv) – Tulk. piez.
[19] Mat.13:11
[20] Jāņa 3:16
[21] Ap.d.10:2-6
[22] 1.Tim.2:3
[23] 1.Kor.10:24
[24] Mat.26:41
[25] Mat.7:7
[26] Mat.10:40-41 “Kas jūs uzņem, tas uzņem Mani, un, kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis. Kas uzņem pravieti pravieša vārdā, tas dabūs pravieša algu, un, kas uzņem taisnu taisnā vārdā, tas dabūs taisnā algu.”
[27] Rom.16:17-18
[28] Jes.5:21
[29] Mat.10:40
[30] Mat.7:15-16
[31] Mat.5:3-5
[32] Mat.5:44
[33] Mat.12:36
[34] Mat.18:3
[35] Jāņa 13:35
[36] Jāņa 5:44
[37] Lūk.18:14
[38] Gal.5:22-23
[39] 1.Kor.13:4-8
[40] 1.Jāņa 2:15
[41] 1.Jāņa 3:15
[42] 1.Jāņa 3:10
[43] Mat.7:18
[44] Lūk.6:45
[45] Mat.5:19
[46] Ar “apsējiem” domāti Vecajā Derībā teiktais: “Un visus šos vārdus ņemiet pie sirds un ierakstiet savās dvēselēs, un sieniet tos kā zīmi uz savām rokām un lieciet par zīmi starp savām acīm.” (2.Moz.11:18) Saskaņā ar šiem vārdiem jūdi izveidoja sarakstus ar desmit baušļiem uz divām papirusa lapām, un vienu piestiprināja pie pieres, bet otru pielika pie labās rokas. Nozīme bija tajā, lai pildītu baušļus, nevis izrādītos. (Svētais Bulgārijas Teofilakts)
[47] Rakstu izšuvumi bija izšūti ar tumši sarkaniem vai purpursārtiem diegiem, kuri atradās drēbju augšējās malās. Tā bija noteikts Likumā. Rakstu izšuvumi atainoja gaidāmo cilvēku apzīmogošanu ar Kristus Asinīm. Bet farizeji un rakstu mācītāji to izmantoja, lai izskatītos labāki Likumu pildītāji. (Svētais Bulgārijas Teofilakts)
[48] Mat.23:4-7
[49] 1.Kor.3:3
[50] 1.Kor.2:14
[51] Rom.8:9
[52] Ec.16:49, Amosa 6:4
[53] Ps.118:18
[54] Īj.42:6
[55] Ps.21:7
[56] Ap.d.8:30-31
[57] Jāņa 6:44
[58] Jāņa 14:6
[59] Mk.16:16
[60] Jāņa 6:53
[61] Mat.10:15, 11:22
[62] Mat.10:40
[63] Lk.10:16
[64] “Bet jūs esat Kristus miesa un katrs par sevi locekļi. Un dažus Dievs draudzē ir iecēlis, pirmkārt, par apustuļiem, otrkārt, par praviešiem, treškārt, par skolotājiem, tad devis spēkus, tāpat dāvanas dziedināt, sniegt palīdzību, vadīt un runāt dažādās mēlēs.” 1.Kor.12:27-28
[65] Ar to domāta Baznīca kā Kristus Miesa. – Tulk. piez.
[66] Jāņa 13:35
[67] Mat.9:29

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.