Piecdesmitnieces noslēpums

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) un protopresbiters Jānis Romanidiss

Piecdesmitniece0

Pēdiņās citētais teksts ir protopresbitera Jāņa Romanidisa lekciju transkripicija, pārējais teksts no metropolīta Ierofeja.

Pēc Kristus Pacelšanās Debesīs, kā Viņš apgalvoja, piecdesmitajā dienā pēc Viņa Augšāmcelšanās un desmitajā dienā pēc Viņa Pacelšanās. Viņš sūtīja Svēto Garu, Kurš iziet no Tēva.

Pats Kristus iepriekš mācekļiem paziņoja par Svētā Gara nosūtīšanu: “Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi[1] [Paraklitu, Iepriecinātāju], lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, Kuru pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa Viņu neredz un Viņu nepazīst; bet jūs Viņu pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos” (Jņ.14:16-17).  Un tieši pēc tam Viņš teica: “Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Viņš jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis” (Jņ.14:26).  Vēlāk Viņš teica: “Tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es Viņu sūtīšu pie jums” (Jņ.16:7).

Svētā Gara atnākšana pie mācekļiem notika Piecdesmitnieces dienā (Ap.d.2:1-13). Piecdesmitniecei ir nozīmīga vieta apustuļu dzīvē. Iziedami iepriekš caur sirds šķīstīšanu un apgaismošanos – kaut ko, kas arī pastāvēja Vecajā Derībā praviešos un taisnajos – viņi tad ieraudzīja Uzcelto Kristu, un Piecdesmitnieces dienā viņi kļuva par uzceltās Kristus Miesas locekļiem. Tas ir īpaši svarīgi, tāpēc ka katrā apustulī bija jābūt Uzceltajam Kristum. Turpināt lasīt

Advertisements

Miers un spēks

georgios-kapsanis-in-r

Klusā telpā (vēlams pēc kādas garīgās lasīšanas un pēc eļļas lampiņas aizdedzināšanas ikonu priekšā un kvēpināšanas), cik ļoti iespējams attālinoties no trokšņa un bažām, kad esi brīvs no visām domām un apsvērumiem, ļauj savam prātam (nous) noiet sirdī un saki lūgšanu: ‘Kungs, Jēzu Kristu, apžēlo mani grēcīgo’.

Kādu mieru un spēku mūsu dvēseles iegūst no šīs aprimšanas Dievā.

Kā tas palīdz mums citās dienas stundās saglabāt mieru, bez aizkaitināmības, spriedzes un raizēm, harmonijā un saliedētību ar visiem mūsu spēkiem!

Arhimandrīts Georgijs Kapsanis, Gregoriāta klostera igumens Atonā (+2014)

Avots: Pemptousia.com

Jautājums par Dieva zināšanu un Pareizticīgo gnosioloģiju

transfiguration_by_feofan_grek_from_spaso-preobrazhensky_cathedral_in_pereslavl-zalessky_2815th_c2c_tretyakov_gallery29

Jānis Sanidopuloss

Jautājums:

Es saņēmu vēstuli e-pastā, un zemāk ir mana atbilde uz to.

Tēvs Romanidiss mācīja, ja kāds pieredz dievišķošanos (theosis), Dieva neradīto godību un Viņa neradītās enerģijas, tad “pilnība ir atnākusi” un ticība un cerība vairs nav nepieciešamas, un tikai mīlestība paliek (1.Kor.13:10[1]). Romanidiss arī mācīja, ka sirds lūgšana ir pieredze, kurā svētais apzinās Svēto Garu lūdzamies sevī, kas ir eksistenciāls fenomens un empīrisks [fenomens] personai, kas to pieredz.

Kā tas attiecas uz sekojošo tēva Aleksandra Jeļčaņinova ideju viņa grāmatā “Krievu priestera dienasgrāmata”: “Tie, kuri pieprasa pierādījumus, lai ticētu, ir uz nepareizā ceļa. Ticība ir brīva izvēle. Kur ir vēlme (pat no mums pašiem apslēpta vēlme) pēc pierādījuma, tur nav ticības. Dievišķās izpausmes liecības nav jāuzskata par “pierādījumiem” – tā būtu dižā ticības tikuma degradācija un atcelšana.”?
Turpināt lasīt

Divu veidu ticība

patristiskā teoloģija

Protopresbiters Jānis Romanidiss

Cilvēkiem var būt divu veidu ticība. Pirmais ticības veids ir saprātīga piekrišanas ticība, kuras atrašanās vieta ir prāts. Šajā gadījumā persona racionāli kaut kam piekrīt un tic tam, kam tā ir piekritusi, bet šī ticība viņu neattaisno. Kad Svētajos Rakstos ir teikts: “jūs esat pestīti ticībā”[1], tas nenozīmē, ka cilvēks tiek pestīts vienīgi piekrišanas ticībai dēļ. Bet pastāv vēl viens ticības veids – sirds ticība. Šādi to sauc, tāpēc ka šis ticības veids nav atrodams cilvēka saprātā jeb intelektā, bet ir atrodams sirds (nous[2]) apvidū. Šī sirds ticība ir Dieva dāvana, ko nevar iegūt, ja vienīgi Dievs nenolemj to dāvāt. To sauc arī par ‘iekšējo ticību’. Tā ir ticība, kuru Evaņģēlijā mēnessērdzīgā bērna tēvs prasīja Kristum viņam iedot, kad viņš teica: “Es ticu, palīdzi manai neticībai!”[3] Protams tēvs jau ticēja ar savu saprātu, bet viņam nebija dziļās iekšējās ticības, kas ir Dieva dāvana. Turpināt lasīt

Rietumu Austrumi un Austrumu Rietumi

228061-x

metr. Ierofejs (Vlahoss)

Kad jūs man agrāk uzdevāt jautājumu, jūs pieminējāt Karli Lielo[1] un runājāt par post-karolingu ēru, jo jūs zināt, kā daudzi mani studenti šajā jautājumā, ka Kārlim Lielajam bija ļoti liela loma Eiropas vēsturē. Īstenībā viņš ir dižākais no franku karaļiem, kurš 8. gadsimtā iekaroja gandrīz visu Eiropu, sākot ar Centrālo Eiropu un tad Rietumeiropu, un uzspieda īpatnēju teoloģiju un īpatnēju kultūru. Turpināt lasīt

Pareizticība kā terapija

p-met

Protopresbiters Georgijs Metallinoss,
Atēnu universitātes godājamais teoloģijas profesors

Ja mēs gribētu vispārpieņemti nodefinēt pareizticīgo kristietību, mēs varētu teikt, ka tā ir Neradītā[1] (Dieva) klātbūtnes pieredze vēsturē, kā arī iespēja radītajam (cilvēkam) kļūt „ar svētību” par dievu. Dotajā pastāvīgajā Dieva klātbūtnē Kristū vēsturiskajā esamības realitātē kristietība piedāvā cilvēkam iespēju dievišķoties[2], gluži kā medicīna piedāvā viņam iespēju uzturēt vai atjaunot veselību, īstenojot konkrētu ārstniecību un ievērojot nosacītu režīmu. Turpināt lasīt