Sirdsskaidrā Ēģiptes Marija

764b159d5050b7519190cc5a5a9a5bacKādā Palestīnas klosterī Cēzarejas apkaimē dzīvoja sirdsskaidrais mūks Zosima. Jau bērnībā atdots klosterī, viņš tajā bija vadījis garīgo cīņu līdz 53 gadu vecumam, kad viņu samulsināja iedoma: ”Vai pat vistālākajā tuksneša vietā atrastos kāds svēts vīrs, kas mani pārspētu atturībā un darbos?”

Kolīdz viņš tā bija iedomājies, viņam parādījās Kunga Eņģelis un teica: ”Tu, Zosima, priekš cilvēku mēra neesi peļami cīnījies, taču starp cilvēkiem nav neviena taisnā (Rom. 3, 10). Lai tu saprastu, cik daudz vēl ir dažādu un augstāku glābšanās veidu, izej no šīs mītnes kā Abrahāms no sava tēva mājas (1.Moz. 12, 1) un ej uz klosteri, kas atrodas pie Jordānas.”

Tūlīt pat avva Zosima izgāja no klostera un, sekojot Enģelim, nonāca Jordānas klosterī, un apmetās tur dzīvot.

Šeit viņš ieraudzīja sirmgalvjus, kas patiesi atmirdzējuši ticības varoņdarbos. Avva Zosima sāka atdarināt svēto inoku garīgo darbību.

Tā pagāja daudz laika un pietuvojās Lielais gavēnis. Klosterī pastāvēja tradīcija, kuras dēļ Dievs tad nu arī bija atvedis šurp sirdsskaidro Zosimu. Lielā gavēņa pirmajā svētdienā igumens kalpoja Dievišķo liturģiju, visi saņēma Kristus Visšķīsto Miesu un Asinis, pēc tam ieturēja vieglu maltīti un atkal sapulcējās baznīcā.

Pēc lūgšanām un noteikta skaita paklanīšanās līdz zemei veikšanas, sirmgalvji, izlūgušies viens otram piedošanu, saņēma igumena svētību un, kopīgi dziedot psalmu ”Tas Kungs ir mans Gaišums un mans Pestītājs: no kā man bīties? Tas Kungs ir manas dzīvības Sargātājs: no kā man baiļoties? (Psal. 26, 1),” atvēra klostera vārtus un devās tuksnesī.

Katrs no viņiem ņēma līdzi pieticīgu ēdiena daudzumu, cik kuram bija vajadzīgs, citi neņēma līdzi tuksnesī pilnīgi neko un pārtika no saknēm. Inoki pārgāja pāri Jordānai un izklīda tuksnesī pēc iespējas tālāk viens no otra, lai neredzētu, kā kurš gavē un cīnās.

Kad beidzās Lielais gavēnis, Pūpolu svētdienā inoki atgriezās klosterī ar savas garīgās cīņas augļiem (Rom. 6, 21.-22), veikuši savas sirdsapziņas pārbaudi (1. Pēt. 3, 16.). Turklāt neviens nevienam nejautāja, kā kurš pūlējies un veicis savu garīgo cīņu.

Tajā gadā arī avva Zosima pēc klostera ieražas pārgāja pāri Jordānai. Viņš vēlējās ieiet dziļāk tuksnesī, lai satiktu kādu no svētajiem un dižajiem vecajiem, kas tur glābās un lūdzās par visu pasauli.

Viņš gāja pa tuksnesi 20 dienas un reiz, kad viņš dziedāja 6. stundas psalmus un veica ierastās lūgšanas, pēkšņi pa labi no viņa parādījās it kā cilvēka ķermeņa ēna. Viņu pārņēma šausmas, domājot, ka redz dēmonisku rēgu, taču, pārkrustījies, viņš atmeta bailes un, pabeidzis lūgšanu, pagriezās uz ēnas pusi un ieraudzīja pa tuksnesi staigājošu kailu cilvēku, kura ķermenis bija melns no saules svelmes, bet izdegušie īsie mati izbalojuši kā jēra vilna. Avva Zosima kļuva priecīgs, jo šo dienu laikā nebija redzējis nevienu dzīvu būtni, un tūdaļ pat devās viņa virzienā. Turpināt lasīt

Advertisements

Svētītājs Gregorijs Divvārdis, Romas pāvests

Piemiņa 12./25. martā

ib3649

Svētītājs Gregorijs[1] piedzima Romā  ap 540. gadu senatoru kārtas ģimenē, no kuras jau iepriekš bija cēlušies Baznīcas pāvesti. Viņš lieliski pabeidza mācības un kļuva par Romas prefektu. Kopš jaunības mīlēja pārdomāt svēto grāmatu saturu, Gregorijs  uzskatīja sevi par nederīgu pasaulīgam darbam. Tāpēc pēc tēva nāves viņš atteicās no sava amata, bet milzīgo bagātību izdalīja galvenokārt klosteru iekārtošanai: sešiem Sicīlijā un vienam Romā, kurš bija nodibināts viņa paša pilī un veltīts apustulim Andrejam. Tajā Gregorijs pieņēma mūka kārtu un kļuva par vienkāršu mūku. Turpināt lasīt

Četrdesmit Sebastijas mocekļi

55622.p

Romas imperators Konstantīns Lielais (306–337) 313. gadā izdeva “Milānas ediktu” – likumu, ar kuru pēc trīs vajāšanu gadsimtiem kristiešiem tika atļauta ticības brīvība un piešķirtas vienlīdzīgas tiesības ar pagāniem. Tolaik Romas impērija bija sadalīta divās daļās, kuru priekšgalā atradās divi patstāvīgi imperatori. Konstantīna Lielā līdzvaldītājs imperators Licīnijs (308-324) arī parakstīja šo likumu, taču no viņa puses tā bija liekulība, jo, būdams pārliecināts pagāns, sevis pārvaldītajā impērijas daļā turpināja kristiešu vajāšanas. Kad Licīnijs gatavojās karam pret Konstantīnu, viņš, baidīdamies no nelojalitātes, nolēma savu karaspēku attīrīt no kristiešiem. Viņš izdeva ediktus, kas tika vērsti pret kristiešiem, un tie, kuri nevēlējās pakļauties, tika nodoti nāvei vai briesmīgām mocībām.

„Kas pastāvēs līdz galam, tas tiks izglābts”

320. gadā Armēnijas pilsētā Sebastijā dzīvoja zemes pārvaldnieks Agrikola, dedzīgs pagānisma piekritējs un likuma par vajāšanām izpildītājs. Agrikola bija nozīmēts par Kapadokijas (tagadējās Turcijas teritorijā) un Mazās Armēnijas (arī tagadējās Turcijas teritorijā)  pārvaldnieku. Agrikolas pakļautībā nonāca Romas impērijas divpadsmitais leģions, kura sastāvā ietilpa četrdesmit kapadokieši, drosmīgi kareivji – uzvarētāji daudzās kaujās. Viņi visi bija kristieši. Kad kareivji atteicās pienest upurus impērijas elkiem, paziņojot, ka viņi ir kristieši, pārvaldnieks Agrikola pavēlēja tos ieslodzīt cietumā. Tur karavīri dedzīgi nodevās lūgšanām un psalmu dziedāšanai. Naktī viņi izdzirdēja balsi: „Jūs esat labi iesākuši, bet vainags tik dāvāts vien tam, kurš pastāvēs līdz galam!” Turpināt lasīt

Svētā Gregorija Palamas mācības vēstījums mūsdienām

Protopresbiters Georgijs Metallinoss

5276

Hesihasms[1] ir Ortodoksālās tradīcijas kvintesence[2], cieši saistīta ar to, ko ietver un pauž jēdziens ORTODOKSIJA. Ārpus hesihastiskās tradīcijas Ortodoksija nevar pastāvēt un nav iedomājama. Turklāt hesihasma prakse ir īstenas kristietības atpazīšanas kritērijs. Saskaņā ar Pareizticīgo patristisko[3] tradīciju caur “gavēšanu, nomodu, lūgšanām” – ar hesihasma praktizēšanu – tiek iemantotas debešķīgas dāvanas. Jau sākumā paskaidrosim, ka hesihasms galvenokārt nozīmē ceļu uz dievišķošanos[4] un dievišķošanās pieredzi, un, sekundāri – izmeklēt un pierakstīt šo ceļu un pieredzi, ko vārds “teoloģija”  nozīmē akadēmiski (pareizticīgajā vidē – tulk. piez.).

Hesihasms ir Vispasaules Koncilu dogmatisko un teoloģisko lēmumu pamatā, tas ir ceļojums Svētajā Garā caur “šķīstīšanos, apgaismošanos un dievišķošanos”, un nevis kaut kāds intelektuāls-apcerīgs-zinātnisks process. Tādēļ Dieva zināšana kā dievišķošanās ir domāta ikvienam, gan izglītotam, gan neizglītotam, gudram un negudram, nevis tikai filosofiem, kā četrpadsmitajā gadsimtā uzskatīja uniāts[5] Kalabrijas Varlaāms (jeb Barlaāms) (1290.-1359.g.). Svētais Gregorijs Palama, būdams hesihastiskās tradīcijas pārstāvis un cīnītājs, sava laikmeta diženākais  Pareizticīgais teologs un izcils Ortodoksālās Baznīcas Tēvs, sākumā atspēkoja Varlaāmu.

Svētais Gregorijs mācījās Teoloģiju īstā Pareizticīgajā Teoloģiskajā Skolā, saskaņā ar 1. Korintiešiem 12.-14. nodaļu (kura konstruē Baznīcu caur garīgajām dāvanām), proti caur askēzi un nožēlu. Palama kļuva par Teologu kenobītu[6] klosterī. Viņa Teoloģijas avots nebija sholastisks vai akadēmisks, kaut arī pirms došanās uz klosteri viņš bija ieguvis ļoti labu izglītību abilstoši savam laikmetam. Viņa teoloģijas avots bija dzīve Svētajā Garā.  Tādējādi viņš kļuva par Praviešu, Apustuļu un Tēvu pēcteci un šīs tradīcijas patieso Teologu. Balstoties uz viņa brīnumiem, kuri apstprināja to, ka viņš bija “Svētā Gara templis”[7], 1368. g. viņš tika pasludināts par Pareizticīgo svēto, atbilstoši Baznīcas hagioloģiskiem[8] kritērijiem, un nevis viņa brīnišķīgo rakstu darbu dēļ, kā mēdz domāt sekulārs gars.

Rediģēšanas un pētniecības ieguldījumu ir snieguši mūsu zināmākie akadēmiskie teologi Panaiotiss  Hristu, tēvs Jānis Romanidiss, tēvs Georgijs Florovskis, tēvs Jānis Meijendorfs, tēvs Justīns Popovičs, tēvs Dumitru Staniloae, Georgijs Mantzaridis, Nafpaktas metropolīts Ierofejs (Vlahoss). Viņi padarīja svēto Gregoriju Palamu plaši zināmu 20. gadsimtā. Turpināt lasīt

Sirdsskaidrais Efrēms Sīrietis

ib3270

Šī Baznīcas starojošā zvaigzne parādījās Austrumos tālajā Nusaibinā, Mezopotāmijā (tagad – Turcijā), ap 306. gadu. Sirdsskaidrā Efrēma[1] tēvs bija pagānu priesteris. Viņš izdzina dēlu no mājām viņa līdzjušanas kristīgajai ticībai dēļ. Tad jaunieti pieņēma svētais bīskaps Jēkabs[2] un pamācīja viņu mīlestībā uz labdarbībām un pastāvīgās pārdomās par Dieva vārdu. Svēto Rakstu izpēte iekvēlināja sirdsskaidrajā Efrēmā uguni, kas lika viņam  neievērot šīs pasaules kņadu un rūpes un pacelties ar dvēseli pie debešķīgajām svētībām. Ticība un paļaušanās uz To Kungu, kas bija nelokāmas kā Ciānas kalns, padarīja viņa dzīvi apbrīnas cienīgu. Sirdsskaidrajam Efrēmam piemita tāda ķermeņa un dvēseles šķīstība, kas pārspēja cilvēciskās dabas iespējas. Tās ļāva viņam būt valdniekam pār visām sava gara tieksmēm, un neviena slikta iedoma neparādījās pat pašā viņa dvēseles dziļumā. Dzīves beigās sirdsskaidrais Efrēms atzinās, ka nekad ne par vienu neteica neko ļaunu un nekad pār viņa lūpām neizspruka neapdomāts vārds. Turpināt lasīt

Svētmoceklis Kipriāns, Kartāgas bīskaps

svetmoceklis-kiprinans-kartagas-biskaps

Piemiņa 31.augustā / 13.septembrī

Svētmoceklis Kipriāns, Kartāgas bīskaps piedzima ap 200. gadu pilsētā Kartāgā (Ziemeļāfrikā), kur noritēja visa viņa dzīve un darbošanās. Tascijs Kipriāns bija bagāta pagāna senatora dēls, un saņēma ļoti labu laicīgo izglītību, kļuva par lielisku oratoru, daiļrunības un filosofijas skolotāju Kartāgas skolā. Viņš bieži uzstājās tiesas sēdēs, lai aizstāvētu savus līdzpilsoņus.

Kipriāns pēc tam atcerējās, ka ilgi “palika dziļā nakts miglā, [..] tālu no Patiesības gaismas”. Bagātību, kas bija saņemta no vecākiem un iegūta ar paša darbošanos, viņš tērēja greznās dzīrēs, bet tās nespēja apklusināt viņā alkas pēc patiesības. Kad viņš ieinteresējās par kristietību, viņš iepazinās ar apoloģēta presbitera Tertuliāna (dzimis ap 160. g.) sacerējumiem, kas viņu pārliecināja par kristietības patiesumu. Vēlāk svētītājs[1] rakstīja, ka viņam šķita neiespējams sasniegt Pestītāja apsolīto atdzimšanu savu slikto ieradumu dēļ.

No tāda smaga un neizlēmīga stāvokļa viņu izveda draugs un pavadonis, presbiters Cecīlijs, kurš pārliecināja viņu par Dieva žēlastības spēku[2]. 46 gadu vecumā skolotākais pagāns tika pieņemts kristiešu kopienā par katehumēnu[3]. Vēl pirms Kristīšanās viņš izdalīja nabagiem visu īpašumu un pārvācās uz presbitera Cecīlija māju.

Vareno Dieva atdzemdējošās svētības darbību, ko viņš saņēma Kristībās, svētītājs Kipriāns aprakstīja vēstulē draugam Donatam: “Kad atdzemdējošais ūdens attīrīja manas iepriekšējās dzīves netīrumus, klusa un skaidra gaisma nogāja no Debesīm manā sirdī… un otrā dzimšana ar Debešķīgo Garu pārveidoja mani par jaunu cilvēku. Tad brīnumainā veidā es nostiprinājos pret šaubām, man atklājās noslēpumi (mistērijas), apgaismojās tumsa… es uzzināju, ka tas, kurš bija dzimis no miesas un dzīvoja priekš grēka, piederēja zemei, bet, kuru bija dzīvinājis Svētais Gars, sāka dzīvot no Dieva… Dievā un no Dieva viss mūsu spēks; no Viņa ir mūsu stiprums… Caur Viņu mums, kamēr mēs dzīvojam uz zemes, ir nākotnes svētlaimīgā stāvokļa priekšnojauta.” Turpināt lasīt

Svētmoceklis Lionas Irinejs

Piemiņa: 23. augusts / 5. septembris

74440-p

Svētmoceklis Irinejs, Lionas (Francijā) bīskaps dzimis 130.g., Smirnā (Mazāzija pussalā, pašreizējās Turcijas teritorijā). Tur viņš ieguva spīdošu izglītību, studējot poēziju, filosofiju, retoriku un pārējās klasiskās zinātnes, kādas tika uzskatītas par nepieciešamām pasaulīgam jauneklim.

Viņa vadītājs kristīgās mācības patiesībās bija apustuļa Jāņa Teologa māceklis svētītājs Polikarps no Smirnas (piemiņa 23. februārī). Svētais Polikarps arī kristīja jaunekli, vēlāk iesvētīja viņu par presbiteri un nosūtīja uz pilsētu Lugdunu[1] Gallijā[2] pie mirstoša bīskapa Potina. Turpināt lasīt