Sergiānisma mitoloģijas atmaskošana: trīs svēto dzīves aprakstu falsifikācijas

Kā ortodoksālajiem kristiešiem jārīkojas, kad pēdējais vēsturiskais Antikrists pārņems savā varā pasauli? Kā jārīkojas, kad Antikristam piedāvā Baznīcas kontroli tie, kuriem būtu jābūt uzticīgiem Kristus ganāmpulka ganiem (garīdzniekiem)?  Kā jārīkojas, kad ticīgajiem tiek piedāvāts būt lojāliem Antikristam un/vai viņa apostātiskajai[1] misijai?

Atbilde ir atrodama ārkārtīgi spēcīgā liecībā –  Krievijas Katakombu svēto asinīs, kuri atradās tieši šādās situācijās. Šī atbilde uz jautājumu, ko mēs visi varam sastap drīzā nākotnē*, ir ierakstīta viņu svētajās dzīvēs, kuras spēcīgi izgaismo ticīgajiem mūsu apokaliptisko laiku.

* Ļoti zīmīgi, ka sv. Jānis Maksimovičs (Šanhajas un San-Francisko arhibīskaps), sv. Toboļskas Hermogēns, sv. Gluhovas Damascēns un citi kā vienu no ticīgo pēdējiem kārdinājumiem identificē sergiānismu – proti kārdinājumu pieņemt Antikrista “autoritāti” kā “Dieva dotu” un piedāvāt Baznīcu ienaidniekam kaut kādu ārēju “priekšrocību” dēļ – lai saņemtu “baznīcas” organizācijas legalizāciju.

Vai ir jābrīnās, ka mūsu antisergiāņu[2] svēto dzīves tiek sagrozītas? Vai mēs neredzam, ka aiz tā visa “saprātīgi darbojas tumša roka” – tā ļoti tumšā būtne, kura meklē sev pielūgsmi Antikrista personā, tas apostātiskais gars, kurš tika nomests no Debesīm un kurš caur savu viltus pravieti liks pasaulei pieņemt Antikrista “autoritāti” un savienot to ar “baznīcu”, kura pieņems rīkojumus no Zvēra, nevis no Kristus?

Mūsu Dieva Gara apgaismotie svētie mācīja mums, kā rīkoties tieši šāda Zvēra vaiga priekšā – viņi ir mūsu diženākie piemēri un iedvesmas avots!

Taču viņu svētās dzīves tiek sagrozītas…

[Es pieņemu, kādi uzskatīs šo ierakstu par pārāk ekstrēmu, tomēr tas ir saskaņā ar un balstās uz Svēto mācību. Lūdzu paturēt to prātā.]

Gregorijs Isiopili

 

Sv. Valentīns Svencickis, sv. Glazovas Viktors, sv. Ilarions TroickisSv. Valentīns Svencickis (pa kreisi), sv. Glazovas Viktors (pa vidu), sv. Ilarions Troickis (pa labi)

Turpināt lasīšanu “Sergiānisma mitoloģijas atmaskošana: trīs svēto dzīves aprakstu falsifikācijas”

Tēvs Serafims Rouzs – Ievads grāmatai “Krievijas Katakombu svētie”

say37xut_large
Priestermūks Serafims Rouzs

Lasot, jāpatur prātā, ka šis teksts publicēts grāmatā, kas izdota 1982. gadā. Kopš tā laika ir notikušas dažādas pārmaiņas. Tēvs Serafims Rouzs nomira 1982.g. Grāmata “Krievijas Katakombu Svētie” ir viņa mūža pēdējais monumentālais darbs.

Vēlāk Maskavas Patriarhāts un tā atbalstītāji pārņēma Krievu Aizrobežu Pareizticīgās Baznīcas lielāko daļu. Nesen tika publiskots ziņojums Staļinam, par četrdesmitajos gados īstenoto krievu antipadomiskās emigrācijas pārņemšanu, kā arī publiskoti daudzi citi dokumenti.

(Ar to ASV 40.gados nodarbojās  metr. Venjamins Fedčenkovs. Pēc tam viņš kalpoja īsu brīdi Latvijā, dažus gadus pēc PSRS okupācijas un Latvijas Pareizticīgās Baznīcas pakļaušanas Maskavai, un pavisam neilgi pēc 1949. gadā notikušās latviešu deportācijas brīnījās, kāpēc latviešu pareizticīgie Vidzemē neapmeklējot dievnamus, kā arī piebilda, ka veicinās cieņu un sadarbību ar padomju varu. Turklāt tobrīd kādus vietējos priesterus ik pa laikam aizsūtīja uz Gulagu.)

Respektīvi, tika pārņemta Baznīca, kurā ietilpa t. Serafims Rouzs un citi spilgti krievu emigrācijas Baznīcas pārstāvji. Esam sastapušies ar daudz t. Serafima Rouza uzskatu sagrozījumiem un noklusējumiem, ieskaitot to, ka šī grāmata netiek atkal izdota vai tiek slēpta no sabiedrības acīm, kaut arī tas bija viņa mūža pēdējais lielais darbs. Krievijā kopš it kā PSRS sabrukuma gan Maskavas Patriarhātu, gan politiku, spiegu sistēmu, ekonomisko sfēru pārvalda tā pati padomju sistēmas nomenklatūra un KGB darboņi. Tāpēc, lai noklusinātu visu XX gs. pret to liecinošo Krievijas emigrāciju, vajadzēja to pārņemt savā varā, lai monopolizētu un nostiprinātu tikai padomisko krievu naratīvu un slēptu arī krievu lielo pretsparu un nesamierināšanos ar padomju sistēmas jūgu.

Priestermūks Serafims Rouzs

Ievads grāmatai “Krievijas Katakombu svētie” jeb “Krievijas atstumtie svētie”

unnamed
metr. Sergijs Stragorodskis

1927.g. 16./29. jūlijā Ņižegorodas metropolīts Sergijs, tajā laikā pildīdams patriarha troņa vietas pieskatītāja pagaidu vietnieka pienākumus[1], publicēja savu apkaunojošo “Deklarāciju[2]” par Krievu Pareizticīgās Baznīcas uzticību Padomju varai un solidaritāti tās “priekos” un “bēdās”. Šis dokuments tika publicēts oficiālajā padomju avīzē “Izvestija” tā paša gada 6./19.augustā un kļuva par nopietnu cēloni lielām nekārtībām, kas notika Krievu Baznīcā un kas pastāv arī šodien. Saskaņā ar kāda Baznīcas vēstures pētnieka vārdiem (“sergiāņa” – metr.Sergija atbalstītāja) deklarācijas gads bija “pagrieziena punkts. Līdz mūsdienām visa Baznīcas dzīve norit zem šī gada zīmes”[3]. Turpināt lasīšanu “Tēvs Serafims Rouzs – Ievads grāmatai “Krievijas Katakombu svētie””

Īsa svētītāja Serbijas Nikolaja biogrāfija

nikolay_serbskiy

Nikolajs (Velimirovičs) piedzima 1881. gada 5. janvārī daudzbērnu zemnieku ģimenē nelielā serbu ciematiņā Leliča. Nikolajs bija pirmais bērns no deviņiem. Vecākus sauca Dragomirs un Katarīna Velimiroviči. Viņi bija dievbijīgi zemnieki, kuri dzīvoja saskaņā ar Baznīcas kalendāra gavēņu un dievkalpojumu ritmu, dienas darbu pārtrauca, lai veltītu laiku lūgšanai, un audzināja bērnus Pareizticīgajā Tradīcijā. Māte Katarīna, ļoti dievbijīga un svēta sieviete, sniedza viņam pirmo apmācību par Dievu, Jēzu Kristu, svēto dzīvi un Baznīcas gada svētajām dienām.

Bērnībā viņš mācījās skolā, kas atradās pie Čelije klostera. Vēlāk mācījās ģimnāzijā, pēc kuras pabeigšanas Nikolajs iestājas Belgradas Garīgajā Seminārā, kur parādīja sevi kā spējīgu mācekli. Pēc semināra beigšanas viņš uz neilgu laiku kļuva par lauku skolotāju. Pateicoties viņa lieliskajām spējām un pirmajām spožajām publikācijām, viņš saņēma stipendiju mācībām Šveicē un Vācijā, un vēlāk Anglijā. Oksfordā viņš pabeidza filosofijas fakultāti. Turpināt lasīšanu “Īsa svētītāja Serbijas Nikolaja biogrāfija”

Svētais Maksims Grieķis, nenogurstošais patristiskās tradīcijas sludinātājs

ih3232

Savā ilgajā pastāvēšanas laikā Lielais svētais Vatopēda klosteris ir pierādījis, ka savā garīgajā darbībā tam piemīt divējāda loma. Tas ir gan nodevies hesihastiskajai[1] dzīvei un brīvībai no pasaulīgajām rūpēm, kas ir pamats dievišķošanās sasniegšanai, gan arī tas ir sūtījis savus svētīgos bērnus misijas darbā būt par dzīviem ortodoksāliem atoniešu tradīcijas paraugiem, tādējādi stiprinot Dieva tautu, kas nav svešs Baznīcas dzīvei gadsimtu gaitā. Šeit varam sacīt, ka šajā ziņā tas [klosteris] ir tik veiksmīgi darbojies, ka liels misijas darbs ir īstenots ne vien Grieķijas apkaimē, bet arī ārpus tās.

Svētais Vatopēda Maksims, pazīstams arī kā Maksims Grieķis, bija viens no visizglītotākajiem mūkiem, kurš izcēlās kā teologs, filosofs un dzejnieks 16. gs. pirmajā pusē, kā arī kļuva pazīstams kā “krievu tautas apgaismotājs”. Turpināt lasīšanu “Svētais Maksims Grieķis, nenogurstošais patristiskās tradīcijas sludinātājs”

Sv. Simeona Jaunā Teologa dzīve

SJT+

Sirdsskaidrā Simeona Jaunā Teologa dzīve[1]

Piemiņa 12. (25.) martā un 29. septembrī (12. oktobrī)

Starp neskaitāmajām zvaigznēm, kuras iemirdzējās Baznīcas garīgajā debessjumā, tikai trīs svētie ir pagodināti ar Teologa[2] titulu: Kristus iemīļotais māceklis evaņģēlists Jānis [26. sept.], kurš, sēdēdams pie Kunga krūts, uzņēma Dieva Vārda izziņas dzīvo ūdeni; svētītājs[3] Gregorijs[4] [25. janv.], kurš, ar šķīstu iekšējo aci ieraudzīdams Svētās Trijādības noslēpumu, izskaidroja To, bruņojies ar labāko hellēņu daiļrunību; un, visbeidzot, sv. Simeons, kurš,  iegremdēdamies Svētā Gara gaismā, bija Dieva sūtīts gluži kā jauns pravietis diezgan nodrošinātajā Bizantijas sabiedrībā ar tās formālistisko un oficiozo kristietību, lai liecinātu par to, ka katrs kristietis, kurš ir šī vārda cienīgs, ir aicināts Svētajā Garā apgaismoties un kļūt par Dieva dēlu[5]. Turpināt lasīšanu “Sv. Simeona Jaunā Teologa dzīve”

Nikodēms Svētkalnietis – Baznīcas mirdzošā zvaigzne

Piemiņa 14./27. jūlijā

Šī mirdzošā Baznīcas zvaigzne parādījās pasaulei 1749. gadā Kiklādu arhipelāga[1] Naksas salā. Vecāki, godprātīgi un dievbijīgi cilvēki, nosauca viņu kristībā par Nikolaju un veda viņu mācīties pie ciema garīdznieka, lai viņš iemāca puisēnam lasīt. Atšķirībā no citiem bērniem Nikolajs izvairījās no trauksmainām spēlēm un to vietā pastāvīgi nodevās lasīšanai. Tas Kungs apdāvināja viņu ne tikai ar žirgtu prātu, bet arī ar ārkārtīgi labu atmiņu, kura ļāva viņam uzreiz iegaumēt visu izlasīto un nekļūdīgi atkārtot to, kad vajadzīgs.

16 gadu vecumā Nikolaju aizsūtīja uz Smirnu[2] mācīties pie skolotāja Ierofeja Dendrinosa. Tur gan skolotājs, gan skolas biedri viņu iemīlēja par labsirdību un cēlsirdīgu tikumību. Bez pasaulīgajām zinātnēm un dažādām garīgajām disciplīnām viņš pilnībā apguva grieķu valodu visās tās niansēs. Tas ļāva viņam vēlāk piepildīt Tā Kunga sagatavoto misiju: [turku musulmaņu] apspiestajiem pareizticīgajiem grieķiem padarīt pieejamus Baznīcas Mantojuma dārgumus.

Pēc četru gadu skološanās Smirnā, kad pēc kara ar Krieviju turki iznīcināja vietējos grieķus, Nikolajs bija spiests atgriezties dzimtenē – Naksas salā. Šeit viņš sastapa mūkus Gregoriju, Nifontu un Arsēniju, kuri bija izdzīti no Atosa kalna kolivadu strīdu[3] dēļ. Viņi modināja viņā mīlestību pret mūku dzīvi un ievirzīja askēzes un iekšējās lūgšanas pamatos. Jauneklis no viņiem uzzināja, ka Hidras salā dzīvo kāds cilvēks ar sevišķi labiem tikumiem, svētotēvu mācības zinātājs – Korintas metropolīts Makārijs (piemiņa 17. aprīlī). Nikolajs aizsteidzās pie viņa, gluži kā izslāpis briedis pie ūdens avota (Ps.42:2[4]), un atrada pilnīgu domubiedru savos centienos darīt to, kas Baznīcai bija steidzami nepieciešams: izdot un pārtulkot svētotēvu sacerējumus – Baznīcas Mantojuma pamatu. Tur Nikolajs iepazinās arī ar slaveno vientuļnieku Cēzarejas Silvestru, kurš dzīvoja vientuļā cellē netālu no pilsētas. Askēts tik ļoti cildināja vientuļa dzīvesveida prieku, ka Nikolajs nolēma vairāk nevilcināties un uzlikt sev saldo un patīkamo Kristus jūgu.[5] Saņēmis rekomendācijas vēstuli no svētā Silvestra, viņš aizdevās uz Atosu (1775). Turpināt lasīšanu “Nikodēms Svētkalnietis – Baznīcas mirdzošā zvaigzne”

Svētais sirdsskaidrais Soras Nils

sv. Nils

Svētais Nils piedzima 1433. gadā kādā dižciltīgā ģimenē Maskavā. Sākumā kalpoja par sekretāru pie Lielā kņaza. Taču, vēl jauns būdams, atteicās no spīdošas karjeras un aizgāja uz sv. Kirilla (piemiņa 9. jūnijā) Belozerskas klosteri. Diemžēl pēc klostera dibinātāja nāves tajā vairs nevaldīja viņa iedibinatais stingrais dzīvesveids. Nils ar to neapmierināts atzīmēja, ka mūki vairāk seko savai gribai, nekā svēto tēvu nolikumiem. Sava garīgā labuma dēļ viņš pameta Belozerskas klosteri un devās meklēt patiesos mūku dzīves avotus. Ar viņu kopā devās viņa garīgais draugs un māceklis sv. Inokentijs (piemiņa 19. martā), nākamais Komeļas klostera dibinātājs.

Viņi apmeklēja Konstantinopoles klosterus un vairākus gadus nodzīvoja Svētajā Atona Kalnā, savā pieredzē mācoties svēto tēvu garīgo mantojumu un askētisko dzīvi, kas toreiz Atonā piedzīvoja uzplaukumu. Sv. Nils iemācījās grieķu valodu, kas ļāva viņam apdomāt svēto tēvu darbus par prāta sargāšanu un sirds lūgšanu. Turpināt lasīšanu “Svētais sirdsskaidrais Soras Nils”

Sirdsskaidrā Ēģiptes Marija

764b159d5050b7519190cc5a5a9a5bacKādā Palestīnas klosterī Cēzarejas apkaimē dzīvoja sirdsskaidrais mūks Zosima. Jau bērnībā atdots klosterī, viņš tajā bija vadījis garīgo cīņu līdz 53 gadu vecumam, kad viņu samulsināja iedoma: ”Vai pat vistālākajā tuksneša vietā atrastos kāds svēts vīrs, kas mani pārspētu atturībā un darbos?”

Kolīdz viņš tā bija iedomājies, viņam parādījās Kunga Eņģelis un teica: ”Tu, Zosima, priekš cilvēku mēra neesi peļami cīnījies, taču starp cilvēkiem nav neviena taisnā (Rom. 3, 10). Lai tu saprastu, cik daudz vēl ir dažādu un augstāku glābšanās veidu, izej no šīs mītnes kā Abrahāms no sava tēva mājas (1.Moz. 12, 1) un ej uz klosteri, kas atrodas pie Jordānas.”

Tūlīt pat avva Zosima izgāja no klostera un, sekojot Enģelim, nonāca Jordānas klosterī, un apmetās tur dzīvot.

Šeit viņš ieraudzīja sirmgalvjus, kas patiesi atmirdzējuši ticības varoņdarbos. Avva Zosima sāka atdarināt svēto inoku garīgo darbību.

Tā pagāja daudz laika un pietuvojās Lielais gavēnis. Klosterī pastāvēja tradīcija, kuras dēļ Dievs tad nu arī bija atvedis šurp sirdsskaidro Zosimu. Lielā gavēņa pirmajā svētdienā igumens kalpoja Dievišķo liturģiju, visi saņēma Kristus Visšķīsto Miesu un Asinis, pēc tam ieturēja vieglu maltīti un atkal sapulcējās baznīcā.

Pēc lūgšanām un noteikta skaita paklanīšanās līdz zemei veikšanas, sirmgalvji, izlūgušies viens otram piedošanu, saņēma igumena svētību un, kopīgi dziedot psalmu ”Tas Kungs ir mans Gaišums un mans Pestītājs: no kā man bīties? Tas Kungs ir manas dzīvības Sargātājs: no kā man baiļoties? (Psal. 26, 1),” atvēra klostera vārtus un devās tuksnesī.

Katrs no viņiem ņēma līdzi pieticīgu ēdiena daudzumu, cik kuram bija vajadzīgs, citi neņēma līdzi tuksnesī pilnīgi neko un pārtika no saknēm. Inoki pārgāja pāri Jordānai un izklīda tuksnesī pēc iespējas tālāk viens no otra, lai neredzētu, kā kurš gavē un cīnās.

Kad beidzās Lielais gavēnis, Pūpolu svētdienā inoki atgriezās klosterī ar savas garīgās cīņas augļiem (Rom. 6, 21.-22), veikuši savas sirdsapziņas pārbaudi (1. Pēt. 3, 16.). Turklāt neviens nevienam nejautāja, kā kurš pūlējies un veicis savu garīgo cīņu.

Tajā gadā arī avva Zosima pēc klostera ieražas pārgāja pāri Jordānai. Viņš vēlējās ieiet dziļāk tuksnesī, lai satiktu kādu no svētajiem un dižajiem vecajiem, kas tur glābās un lūdzās par visu pasauli.

Viņš gāja pa tuksnesi 20 dienas un reiz, kad viņš dziedāja 6. stundas psalmus un veica ierastās lūgšanas, pēkšņi pa labi no viņa parādījās it kā cilvēka ķermeņa ēna. Viņu pārņēma šausmas, domājot, ka redz dēmonisku rēgu, taču, pārkrustījies, viņš atmeta bailes un, pabeidzis lūgšanu, pagriezās uz ēnas pusi un ieraudzīja pa tuksnesi staigājošu kailu cilvēku, kura ķermenis bija melns no saules svelmes, bet izdegušie īsie mati izbalojuši kā jēra vilna. Avva Zosima kļuva priecīgs, jo šo dienu laikā nebija redzējis nevienu dzīvu būtni, un tūdaļ pat devās viņa virzienā. Turpināt lasīšanu “Sirdsskaidrā Ēģiptes Marija”

Svētītājs Gregorijs Divvārdis, Romas pāvests

Piemiņa 12./25. martā

ib3649

Svētītājs Gregorijs[1] piedzima Romā  ap 540. gadu senatoru kārtas ģimenē, no kuras jau iepriekš bija cēlušies Baznīcas pāvesti. Viņš lieliski pabeidza mācības un kļuva par Romas prefektu. Kopš jaunības mīlēja pārdomāt svēto grāmatu saturu, Gregorijs  uzskatīja sevi par nederīgu pasaulīgam darbam. Tāpēc pēc tēva nāves viņš atteicās no sava amata, bet milzīgo bagātību izdalīja galvenokārt klosteru iekārtošanai: sešiem Sicīlijā un vienam Romā, kurš bija nodibināts viņa paša pilī un veltīts apustulim Andrejam. Tajā Gregorijs pieņēma mūka kārtu un kļuva par vienkāršu mūku. Turpināt lasīšanu “Svētītājs Gregorijs Divvārdis, Romas pāvests”

Četrdesmit Sebastijas mocekļi

55622.p

Romas imperators Konstantīns Lielais (306–337) 313. gadā izdeva “Milānas ediktu” – likumu, ar kuru pēc trīs vajāšanu gadsimtiem kristiešiem tika atļauta ticības brīvība un piešķirtas vienlīdzīgas tiesības ar pagāniem. Tolaik Romas impērija bija sadalīta divās daļās, kuru priekšgalā atradās divi patstāvīgi imperatori. Konstantīna Lielā līdzvaldītājs imperators Licīnijs (308-324) arī parakstīja šo likumu, taču no viņa puses tā bija liekulība, jo, būdams pārliecināts pagāns, sevis pārvaldītajā impērijas daļā turpināja kristiešu vajāšanas. Kad Licīnijs gatavojās karam pret Konstantīnu, viņš, baidīdamies no nelojalitātes, nolēma savu karaspēku attīrīt no kristiešiem. Viņš izdeva ediktus, kas tika vērsti pret kristiešiem, un tie, kuri nevēlējās pakļauties, tika nodoti nāvei vai briesmīgām mocībām.

„Kas pastāvēs līdz galam, tas tiks izglābts”

320. gadā Armēnijas pilsētā Sebastijā dzīvoja zemes pārvaldnieks Agrikola, dedzīgs pagānisma piekritējs un likuma par vajāšanām izpildītājs. Agrikola bija nozīmēts par Kapadokijas (tagadējās Turcijas teritorijā) un Mazās Armēnijas (arī tagadējās Turcijas teritorijā)  pārvaldnieku. Agrikolas pakļautībā nonāca Romas impērijas divpadsmitais leģions, kura sastāvā ietilpa četrdesmit kapadokieši, drosmīgi kareivji – uzvarētāji daudzās kaujās. Viņi visi bija kristieši. Kad kareivji atteicās pienest upurus impērijas elkiem, paziņojot, ka viņi ir kristieši, pārvaldnieks Agrikola pavēlēja tos ieslodzīt cietumā. Tur karavīri dedzīgi nodevās lūgšanām un psalmu dziedāšanai. Naktī viņi izdzirdēja balsi: „Jūs esat labi iesākuši, bet vainags tik dāvāts vien tam, kurš pastāvēs līdz galam!” Turpināt lasīšanu “Četrdesmit Sebastijas mocekļi”