Sv. Simeons Jaunais Teologs – 66. vārds

st.-symeon-the-new-theologian-ii

Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs

(1) Par nožēlu (prātmaiņu) un par to, ka dvēseles attīrīšanai nepietiek ar īpašuma izdalīšanu vien, ja neiemantosim arī raudāšanu. – (2)  Par Ādama izdzīšanu no paradīzes, un ka viņš nebūtu izdzīts no paradīzes, ja būtu nožēlojis Dieva baušļa pārkāpšanu. – (3) Kādu labumu viņam atnesa nožēla, ko viņš parādīja pēc izdzīšanas? – (4) Kā pienākas nožēlot [grēkus] tam, kurš grib patiesi nožēlot. – (5) Par Tā Kunga otro atnākšanu. – (6) To atmaskošana, kuri nedzīvo slikti, taču ne ar labu noskaņojumu, bet izliekoties.

1. Prātmaiņa ir labs darbs, un no tās ir liela jēga. To zināja visu paredzošais mūsu Dievs, Tas Kungs Jēzus Kristus, un teica: nožēlojiet, debesu valstība ir pietuvojusies. Vai vēlaties arī jūs uzzināt un iemācīties, ka bez nožēlas nav iespējams glābties? Es domāju tādu nožēlu, kāda mēdz būt ar visu dvēseli un no visas sirds. Paklausieties apustuli, kurš saka: katrs grēks, ko cilvēks paveiks, bez ķermeņa ir, bet netiklais savā ķermenī sagrēko (1.Kor.6:18). Un atkal citā vietā: mums visiem jāparādās Kristus soģa krēsla priekšā, lai ikviens saņemtu, ko, miesā būdams, darījis – vai labu vai ļaunu (2.Kor.5:10). Bet uz to cits var atbildēt: pateicos Dievam, es neesmu apgānījis savu ķermeni ne ar kādu apkaunojošu darbu (ko es, dažādus grēkus padarījušais, nevaru teikt), – un tā sakot, no tā ir kaut kāds mierinājums: lūk, esmu tīrs no miesīga grēka. Bet mūsu Valdnieks Kristus līdzībā par piecām ģeķīgajām jaunavām sniedz stingru apliecinājumu, ka tikai no ķermeņa tīrības mums nebūs nekādas jēgas, ja nebūs arī citu tikumu. Tām piecām jaunavām bija arī nedaudz eļļas viņu traukos, tas ir, kādi ārējie tikumi, viņām piemita arī kādas dāvanas, no kā arī viņu lukturi kādu laiku dega, bet par savu nolaidību, nevīžību (garīgajos darbos) un slinkumu viņas tika notiesātas uz mūžīgajām mocībām. Viņas neattīrījās no kaislībām, kuras paslēpušās viņu dvēselē un kuras iekustināja dēmoni, un pat neiepazina tās, kā pienākas. Tādējādi dēmoniskajā iedarbībā viņu sirdis samaitājās, savijoties ar iedomām, ar kurām slēpeni bija sajaukušās, esot to sagūstītas un uzvarētas.

Bet kādas ir šīs dēmoniskās darbības? Kaislības – skaudība, greizsirdība, ķildas, strīdi, nosodīšana un apmelošana, neieredzēšana, dusmas, sarūgtinājums, ļaunatminība, godkāre, izdabāšana cilvēkiem, izdabāšana sev, naudaskāre, miesaskāre, kurā tīksminās un ar tīksmināšanās saldmi veic domās netiklību; turklāt vēl – neticības, bezbailības (Dieva priekšā), baidīšanās (nezinot, kā priekšā), grūtsirdības, pretī runāšanas, slinkuma, miegainības, iedomības, augstprātības, lepnības, pārēšanās, mantkārības, bezcerības kaislība un visas citas smalkās un slēptās grēcīgās kaislības, kuras iekustina dēmoni.

Svētlaimīgais apustulis Pāvils uzsauc līdzīgi Kristum un saka: dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs To Kungu (Ebr.12:14). Kāda iemesla dēļ viņš teica: dzenieties, tas ir, vienmēr meklējiet mieru un svētumu, nepārtraukti meklējiet? Tādēļ, ka mums nav iespējams vienā stundā sagatavoties un kļūt svētiem. Pienākas sākt no mazākā un, pakāpeniski gūstot sekmes, iet augšup uz arvien pilnīgāku un pilnīgāku svētumu un tīrību. Un kaut arī mēs dzīvotu šajā dzīvē tūkstošiem gadu, mēs nekādi nevarēsim sasniegt pilnīgu svētumu, bet mums ir pienākums nepārtraukti askētiski virzīties tā, it kā mēs tagad tikai būtu to sākuši. To pašu parāda svētais Pāvils, kad par sevi saka: dzenos, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus (Fil.3:12).

Tāpēc lūdzu jūs, mani brāļi, ņemiet vērā to, ko jums saku un paklausiet jūsu grēcīgā brāļa vārdiem. Nāciet, paklanīsimies un zemē metīsimies mūsu labestīgā un cilvēkus mīlošā Dieva priekšā, steigsimies Viņa vaiga priekšā apliecinājumā un ieraudāsimies Viņa, mūs radījušā, priekšā, jo Viņš, Tas Kungs, ir mūsu, savukārt mēs – Viņa ļaudis un viņa ganību avis, un Viņš nenovērš Savu vaigu no mums. Tikai nožēlosim no visas sirds un atraidīsim ne tikai ļaunus darbus, bet arī pašas viltīgās un netīrās mūsu sirds iedomas, iznīcināsim tās pilnībā. Jo Dievišķie Raksti saka:  Saplosiet savas sirdis un ne savas drēbes  (Joēla 1:1). Kāds labums, saki man, ja mēs izdalīsim nabagiem savu īpašumu, bet no ļaunuma neatrausimies un nesāksim neieredzēt grēku? Tāpat arī kāds labums, ja mēs ārēji neveiksim kaut kādu miesisku grēku, bet sirdī barosim apkaunojošas un nešķīstas iedomas, tādā veidā grēku īstenojot slēpeni savā dvēselē, būdami netīro dvēselisko kaislību apņemti? Atraidīsim taču, lūdzu jūs, kopā ar sudrabu un zeltu arī mums ierasto vergošanu kaislībām; nebūsim nolaidīgi, kā līdz šim, bet uzņemsimies nomazgāt kaislību sārņus ar nožēlas asarām.

Tāpat kā, ja kāds valdnieks, sēdēdams savā tronī ar kroni galvā un ķēnišķās drānās gribēs paņemt kaut ko nešķīstu un ar savām rokām izsmērēs savu seju un aizmālēs savus jutekļus līdz nespēšanai redzēt, dzirdēt un sataustīt, bet pēc tam, nožēlojot, ka tā izdarīja, sāks attīrīties no šiem netīrumiem, bet neieies uzreiz savā mājvietā, lai apmazgātos ar ūdeni un, nomazgājot šo netīrību, atkal tīrs, kāds bija iepriekš, apsēstos savā tronī, bet tā vietā, lai nomazgātu šo netīrību, sāks nabagiem izdāļāt savus dārgumus un savu bagātību, tad kaut arī viņš izdalītu visu savu kustamo un nekustamo īpašumu, negūs no tā nekādu labumu, ja viņš nenomazgās ar ūdeni savus netīrumus, un visi, kas skatās uz viņu, uztvers to par apsmieklu, ka viņš ar tādu netīrību uz sejas vēršas pie saviem padomniekiem un saviem kņaziem: tāpat nav iespējams gūt  kādu labumu arī tam, kurš izdalīs visu savu bagātību un kļūs pavisam nabags, ja neatrausies no grēka, nenovērsīsies no ļaunuma un neattīrīs savu dvēseli ar nožēlu un asarām. Lai kāds cilvēks, kurš sagrēkojis un savas dvēseles jūtas aizklājis ar nešķīstām grēcīgajām saldmēm, izdala nabagiem visu savu bagātību un atstāj savu amatu godu, lieliskas mājas, vergus, radiniekus, draugus un paziņas, un, tādā veidā palicis nabags, trūcīgs un bez nekā atnāks un kļūs par mūku, bet klāt visam tam, kamēr viņš ir dzīvs, viņam ir vajadzīgas arī nožēlas asaras, kuras pilnībā ir nepieciešamas, lai nomazgātu un attīrītu ar tām grēku sārņus, it īpaši ja viņš, tāpat kā es, ir netīrs nevis ar kaut kādiem, bet ar daudziem un lieliem grēkiem.

Tātad, ja gribam attīrīt savu dvēseli no grēka sārņiem, tad nepietiek tikai izdalīt savu īpašumu nabagiem, bet vajag vēl raudāt un izliet asaras no visas sirds. Domāju par sevi šādi: ja es neattīrīšu grēku sārņus ar savām asarām, bet aiziešu no šīs dzīves netīrs, tad taisnīgi būšu gan Dieva, gan eņģeļu nodots apsmieklam un iemests neizdzēšamā ugunī kopā ar dēmoniem. Jā, mani brāļi, tā patiešām ir. Neko mēs neesam ienesuši pašreizējā dzīvē, lai, kad sagrēkojam, varētu kaut ko dot Dievam mūsu grēku izpirkšanai, kā arī Evaņģēlijs saka: ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu? (Mat.16:26). Lūk, taisnīgs spriedums! Lūk, taisnīga un patiesa pazemība, kā saka arī Svētais Gars ar Dāvida lūpām: Es neņemšu vēršus no tava nama, nedz āžus no tava ganāmā pulka, jo Man pieder visi meža zvēri, visi kustoņi pa tūkstošiem kalnos (Ps.49(50):9-10). Un vēl: Ja vien Tu gribētu upuri, es to dotu, bet sadedzināmo upuri Tu nevēlies. Upuris Dievam ir satriekts gars; satriektu un pazemīgu sirdi Dievs nenicinās (Ps.50 (51):18-19). Atkal arī Kristus saka: Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt (Mat.5:17). Jo vecā bauslība nevarēja izārstēt dvēseles no neredzamās grēcīgo kaislību slimības ar zemes ārstniecības līdzekļiem, tas ir, ar ķermeniskiem attaisnojumiem, dāvanām, sadedzināmajiem un pārējiem upuriem. Tāpēc arī Jānis Priekštecis saka: Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku (Jāņa 1:29). Tāpat arī apustulis Pāvils:  Jo dzīvības Gara bauslība Kristū Jēzū tevi ir atsvabinājusi no grēka un nāves bauslības (Rom.8:2).

Vai vēlaties zināt, kā Kristus piepildīja likumu un praviešus, kā Viņš Pats saka? Paklausieties. Likums saka: nenogalini, bet Kristus: nedusmojies; likums: nepārkāp laulību, bet Kristus: neiekāro; likums: tev nebūs nepatiesi zvērēt, bet Kristus: tev pavisam nebūs zvērēt. Tagad izspried: kā tāds var nogalināt, kurš nedusmojas? Kā tāds var krist netiklībā, kurš nepieļauj iekāri? Kā var zvērēt nepatiesi tas, kurš pavisam nezvēr? Tātad, Tas Kungs Kristus Gara likumā, tas ir, Evaņģēlijā, no dvēseles nocērt grēka saknes, un tā ir likuma piepildīšana, – tas, lai nevis par kādiem darbiem attaisnotu sevi vai uzskatītu sevi par taisnu, bet lai visā un visu priekšā būtu kā miris, lai pilnībā nekas nemulsinātu un nesatrauktu, un nestrīdētos ar tiem, kuri viņu apbēdina ar kaut ko sarūgtinošu, bet dzīvotu pilnībā pēc Kunga Kristus baušļiem un dedzīgi piepildītu Viņa pavēles. Visi Kristus baušļi mums doti pretēji grēkiem; šajos baušļos pienākas dzīvot un tos dedzīgi pildīt ikvienam, kurš vēlas būt līdzdalīgs debesu valstībā; bet pret visu pārejo būt bezdarbīgam un mirušam. Tas Kungs Kristus runā: ja jūs būsiet Manī un Mani vārdi būs jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, tas jums notiks (Jāņa 15:7). Sekosim Kristus vārdiem ar centību un dedzību, kamēr nonāksim tur, kur atrodas Kristus. Kur Kristus Pats atrodas, tur velk arī Viņam sekojošos un kā Diženais Virsgans ieliek viņus svētākajā no svētajām vietā – tur, kur, būdams mums līdzīgs cilvēks, Viņš uzgāja pirmais, kā Pats saka: neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani. Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība (Jāņa 14:6). Un vēl: Tēvs, Es gribu, lai, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis, lai viņi redzētu Manu skaidrību, ko Tu Man esi devis (Jāņa 17:24). Sitīsimies krustā arī mēs līdz ar Kristu, tas ir, pārcietīsim visus pārbaudījumus, lai kādi nāktu pār mums, un mīlestībā uz Viņu nomirsim visām pasaulīgajām baudām, lai dzīvotu ar Viņu. Iesim kopā ar Viņu pa ceļu, kas ved debesīs, sargājot savas sirdis tīras, jo kad iesim pa Viņa baušļu ceļu un sekosim Viņam, neskatoties atpakaļ, tad nekādu ļaunumu mums nevarēs nodarīt mūsu ienaidnieks sātans, it īpaši ja mēs iesim ar viedu vadītāju un labsirdīgiem ceļabiedriem. Bīsimies no piemēra par neauglīgo vīģes koku, kuru Kristus nolādēja par neauglību, un pienesīsim Kristum pienācīgus augļus ar nožēlas palīdzību. Neļausim sev iesnausties dvēseles nolaidībā un neļausim būt valdzinātiem šurp un turp pasaules burvībās, tajā laikā, kad pienākas strādāt Dieva baušļu  pildīšanas labad, lai nenodzēstu iedegto gaismekli, kas spīd nožēlas augļu iedarbībā, un netaptu līdzīgi ģeķīgajām jaunavām. Bet ar labajiem un Dievam tīkamajiem darbiem vairosim Kristus svētības talantu[1].

Jo visiem – ne tikai mūkiem, bet arī lajiem[2] – ir iespēja vienmēr nožēlot [grēkus] un raudāt, lūgties Dievam un gūt sekmes visos tikumos. Bet ka tas, ko es saku, ir patiess,  manus vārdus apstiprina arī svētais Baznīcas diženais pīlārs un skolotājs Jānis Zeltamute[3] sarunā, kurā izskaidro piecdesmito psalmu un kur saka, ka arī tam, kuram ir sieva un bērni, vergi un daudz kalpu, liela bagātība un pagodinājumi, un kurš ir dižs un slavens ar pasaulīgajiem nopelniem, iespējams ne tikai katru dienu raudāt, lūgties un nožēlot, bet arī sasniegt pilnību tikumos un saņemt Svēto Garu, būt Dieva draugam un cienīgam Viņu vērot. Tādi bija pirms Kristus dzīvojušie: Ābrāms, Īzāks, Jēkabs, Lats, Mozus, Dāvids – pārējos nepieminēšu, tāpēc ka viņu ir bijis ļoti daudz, bet jaunajā derībā Kristus, mūsu Dieva, iemiesotās namturības[4] laikā, tāds bija nemācīts zvejnieks, apustulis Pēteris, kurš sludināja Kristu visā pasaulē. Tomēr, kurš lai viņus visus izskaita, kad viņu ir vairāk kā jūras smiltis? Daudz bija valdnieku, kņazu un valdošo personu (nerunājot jau par nabagiem), kuri ar lieliem līdzekļiem cēla mājas, pilis, dievnamus, nabagmājas, viesnīcas, kas saglabājušās līdz šim. Un pārvaldot to visu dzīvē, viņi izmantoja to godbijīgi un dievam tīkami, nevis kā kungi un valdieki, bet kā Dieva kalpi, rīkojoties ar to, ko viņiem deva Dievs, un tā, kā Dievam bija tīkami. Viņi izmantoja pasauli, kā saka svētais Pāvils, bet nedarīja to ļaunprātīgi. Tāpēc gan dzīvojot pasaulē viņi bija slaveni un zināmi, gan citā dzīvē, debesu valstībā, mūžīgos mūžos būs slavas un gaismas pilni. Tāpat arī mums, ja mēs nebūtu bijuši nolaidīgi un bezrūpīgi Dieva baušļu nicinātāji, bet gan centīgi, dedzīgi un uzmanīgi to pildītāji, nebūtu bijusi vajadzība atstāt savus īpašumus, attālināties no pasaules un kļūt mūkiem. Bet lai labāk par to pārliecinātos, paklausies, ko teikšu tālāk.

ib41212. Dievs sākumā cilvēku radīja par visas zemes valdnieku, un ne tikai zemes, bet arī pār to, kas atrodas zem debess juma, jo gan saule, gan mēness, gan zvaigznes ir radītas cilvēka dēļ. Tātad, būdams šī visa redzamā valdnieks, vai cilvēks tādēļ cieta kādu kaitējumu savai tikumībai? Nē, necieta. Gluži pretēji, ja viņš vienmēr par to pateiktos Dievam, Kurš viņu radījis, un to visu Viņam veltītu, tad vēl jo vairāk gūtu sekmes tikumos. Un ja viņš nebūtu pārkāpis Dieva bausli, tad, protams, nezaudētu savu valstību, kāda tam bija, un neatkristu no Dieva godības. Bet tiklīdz pārkāpa Dieva bausli, taisnīgi tika izdzīts no paradīzes un sāka dzīvot pūliņos un rūpēs un nomira izsūtījumā.

Paklausies, teikšu tev kaut ko tādu, ko neviens vēl nav teicis ar pilnīgu skaidrību. Dievišķie Raksti vēstī: Dievs Tas Kungs sauca cilvēku, sacīdams: “Kur tu esi?” (1.Moz.3:9). Kāpēc to saka visa Radītājs? Protams, tāpēc, lai noskaņotu Ādamu nākt pie sajēgas, apzināties savu grēku un nožēlot. Tāpēc arī saka: kur tu esi? It kā teiktu: Ādam, ieej pats sevī, iepazīsti savu kailumu un izproti, kādu ietērpu un kādu godību tu esi zaudējis: Kur tu esi? Tādā veidā Viņš it kā pamudina viņu un saka: Ak, Ādam, atjēdzies un pazemīgi izklāsti savu grēku. Izej no turienes, kur tu slēpies. Vai domā no manis noslēpties? Saki: esmu sagrēkojis. – Taču viņš to nesaka (vai labāk sacīt: es, nabags, to nesaku, tāpēc ka tā ir manis paša kaislība), bet ko saka? Es dzirdēju Tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es paslēpos. (1.Moz.3:10). Ko Dievs viņam atbildēja: Kas tev ir teicis, ka tu esi kails? Vai tu neesi ēdis no koka, no kura Es tev aizliedzu ēst? (1.Moz.3:11) Redzi, iemīļotais, Dieva labvēlīgumu? Kad Dievs jautāja Ādamam: kur tu esi?, un Ādams neatzinās savā grēkā, bet teica: dzirdēju Tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es paslēpos, – Viņš nesadusmojās uz viņu tajā brīdī un nenovērsās no viņa, bet atkal jautāja, sacīdams: Kas tev ir teicis, ka tu esi kails? Vai tu neesi ēdis no koka, no kura Es tev aizliedzu ēst? – Vai tu saprati Dieva vieduma dziļumus, –  jo kad Ādams teica: esmu kails, Dievs viņam sacīja: kāpēc tu saki, ka esi kails, bet savu grēku slēp? Nedomā, ka Es redzu tikai tavu ķermeni, bet tavu sirdi un tavas domas neredzu. Jo Ādams apmānījās un tiešām padomāja, ka Dievs nezināja viņa grēku, sev sacīdams: pateikšu, ka esmu kails; Dievs, nezinot tā iemeslu, pajautās: kādēļ tu esi kļuvis kails? Bet es viņam atbildēšu: nezinu. Tā es Viņu apmānīšu un atkal iegūšu iepriekšējo apģērbu. Bet ja arī to nedabūšu, vismaz Viņš mani neizdzīs uzreiz no paradīzes un neaizsūtīs uz citu vietu. Lūk, ko padomāja Ādams, kā arī tagad daudzi to dara, un pirmais esmu es, slēpdams savus grēkus. Bet Dievs, nevēlēdamies, lai Ādama grēks kļūtu smagāks šīs neapzinātības dēļ, saka viņam: kā tu uzzināji, ka esi kails, ja nenobaudīji no koka, no kura tev bija liegts baudīt? Viņš it kā teica viņam: un tu domā no Manis noslēpties? It kā Es nezinātu, ko tu izdarīji? Kāpēc gan nesaki: sagrēkoju! Saki, nelaimīgais: jā, Valdniek! Patiesi esmu sagrēkojis, pārkāpjot Tavu bausli, paklausīju savas sievas padomam un izdarīju lielu grēku, klausot viņas vārdiem un pārkāpjot Tavus vārdus. Apžēlo mani, Dievs, un piedod. Bet viņš to nesaka, nekļūst pazemīgs, satriekts; viņa sirds ir nocietināta, kāda ir arī man, nabagam. Ja viņš to pateiktu, tad paliktu paradīzē un nebūtu pakļauts tiem liegumiem, kādus izbaudīja pēc tam. Ar vienu vārdu – sagrēkoju – viņš būtu izpircis visus daudzos gadus, kurus pabija ellē.

Lūk, ko es tev solīju pateikt! Bet paklausies vēl arī tālāk, un sapratīsi, cik patiesi ir mani vārdi. Dievs teica Ādamam: tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi (1.Moz.2:17), – ar nāvi, tas ir, ar dvēseles nāvi – kas arī uzreiz notika: cilvēks novilka nemirstības tērpu, un ne Dievs vairāk ko teica (par šo nosacījumu), ne arī īstenojās pēc tam kaut kas īpašs. Dievs, paredzēdams, ka Ādams sagrēkos, un vēlēdamies viņam piedot, ja viņš nožēlos, neteica neko vairāk par jau pateikto. Bet Ādams noliedza savu grēku un nenožēloja, būdams Dieva atmaskots, jo teica: sieva, ko Tu man devi, tā mani pavedināja (1.Moz.3:12). Ak vai, viņa aklajai dvēselei! Tā sakot, viņš it kā pateica Dievam: Tu Pats esi vainīgs, tāpēc ka mani pavedināja sieva, kuru Tu man iedevi. To pašu es ciešu arī tagad, nabags un nelaimīgais, kad nevēlos samierināties un pateikt no visas dvēseles, ka pats esmu vainīgs savā bojāejā, bet saku, ka, lūk, viņš mani pamudināja izdarīt vai pateikt to un to, viņš man deva padomu un noveda no ceļa. Vai manai nabaga dvēselei, kura runā tādus grēka pilnus vārdus! Ak, bezkaunīgās un nesaprātīgās dvēseles bezkaunīgie un nesaprātīgie vārdi! Tātad pēc tam, kad Ādams to pateica, Dievs viņam arī teica: Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, līdz kamēr tu atkal atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties. (1.Moz.3:19). Viņš it kā pateica viņam tā: Es tev teicu nožēlot, lai paliktu savā iepriekšējā stāvoklī, bet tā kā tu esi sirdī ciets un neatzinies, tad attālinies no Manis. Šī attālināšanās no Manis tev būs pietiekama tevis pārmācīšanai: tu esi zeme, un zemē noiesi. Vai tagad tu saprati, ka Ādams par to, ka neatzinās un nepateica: es sagrēkoju, tika izdzīts no paradīzes, notiesāts aizvadīt dzīvi pūliņos un sviedros un noiet zemē, no kuras ņemts? Pēc tam, atstājot viņu, Dievs pieiet pie Ievas, vēloties parādīt, ka arī viņa tiek taisnīgi notiesāta ar izdzīšanu kopā ar Ādamu, tā kā arī viņa negribēja atzīties, un saka viņai: ko tu esi izdarījusi? Lai vismaz viņa pasaka: es sagrēkoju. Jo kāda cita iemesla dēļ Dievs teiktu viņai tādus vārdus, ja vien tikai tādēļ, lai pamudinātu viņu teikt: ak, Valdniek, savā nesapratnē es, nabaga un nelaimīgā, to izdarīju un nepaklausīju Tevi, manu Kungu, apžēlo mani un piedod man! Taču viņa to neteica, bet ko? Čūska mani pievīla. Ak, pārakmeņojusies nejūtība! Un tu, Ieva, pēc tā, kad piekriti sarunāties ar čūsku, kura tev teica vārdus, pretējus tavam Valdniekam un Dievam, devi tai priekšroku Dieva, tava Radītāja, vietā un  tās padomu pieņēmi par labāku nekā tava Kunga bausli un to uzskatīji par patiesāku nekā Dieva bausli, – neatzīsties, ka izdarīji slikti un nenožēlo?! – Tā kā arī viņa negribēja pateikt: esmu sagrēkojusi, tad arī viņu izdzina no paradīzes saldmes un attālināja no Dieva. Taču iedziļinies cilvēkumīlošā Dieva noslēpumu dziļumā un zini, ja viņi nožēlotu, tad netiktu izdzīti no paradīzes un notiesāti atgriezties zemē, no kuras ņemti. Kā tad tā? Paklausies.

p1bbqkorbc1qin15671fqu1d09uue43. Tā kā, izdzīti no paradīzes, viņi uzreiz sāka alkt un slāpt, salt un trīcēt, pūlēties un svīst un pārciest visus tos smagumus un bēdas, kurās arī mēs tagad dzīvojam, tad ātri vien sajuta, cik rūgtā stāvoklī ir nonākuši un kādam lielam postam ir pakļauti. Tad viņi iepazina arī savu cietsirdību un nenožēlošanu, un neizsakāmo Dieva pretimnākšanu un labvēlīgumu pret viņiem. Tāpēc, staigājot un sēžot ārpus paradīzes, viņi nožēloja un lēja asaras, sita sevi vaigā un rāva matus no savas galvas, apraudot savu iepriekšējo cietsirdību. Un to viņi darīja ne vienu vai divas, vai desmit dienas, bet visu savu dzīvi. Jo kā varēja neraudāt, atceroties to rāmo un labvēlīgo Valdnieku, to neizsakāmo paradīzes saldmi, to neaprakstāmo paradīzes ziedu jaukumu un skaistumu, to bezrūpīgo un neapgrūtinošo dzīvi un atrašanos kopā ar eņģeļiem? Kā mēdz būt pasaulīgajā dzīvē, ka kalpi, kurus kāds cienījams kungs pieņēmis viņam kalpot, bauda viņa labvēlību un mīlestību un dzīvo pie viņa mierā un pārticībā, kamēr saglabā uzmanību, cieņu un paklausību savam kungam, bet kad kļūst lepni un sāk atkāpties no sava kunga gribas un ienīst savus līdzcilvēkus, ne tikai zaudē savu uzdrīkstēšanos viņa priekšā, bet arī viņa labvēlību un mīlestību un pēc viņa pavēles tiek izsūtīti uz tālu zemi, kur pakļaujas neskaitāmām vajadzībām un ciešanām, un jo vairāk cieš un ir nelaimīgi, jo vairāk jūt sava stāvokļa rūgtumu, atceroties zaudēto mierīgo un pārticīgo dzīvošanu; tādējādi to pašu pārcieta arī mūsu pirmvecāki, kuri dzīvoja paradīzē un baudīja tās dižos labumus. Viņi iepazina šo labumu diženumu un vērtību, kad tos zaudēja, būdami izdzīti no paradīzes; tad arī viņi iepazina visu viņu panestā ļaunuma diženumu. Tāpēc nepārtraukti skuma un raudāja, piesaucot Dieva labvēlīgumu.

Bet ko dara Dievs, Kurš ir ātrs un gatavs žēlot un nesteidzas pārmācīt? Viņš paredzēja, ka viņi galu galā samierināsies un nožēlos, tāpēc priekšnoteica arī īpatnēju paņēmienu atcelt Savu taisnīgo lēmumu pār viņiem, bet ne uzreiz šo priekšnoteikto piepildīja, bet nozīmēja tam gan savu laiku, gan vietu, gan veidu, lai iemācītu mūs gudri spriest un nenostāties pret savu Radītāju un Dievu. Kā priekšnoteica, tā arī pēc tam izdarīja, un tiem, kurus izdzina no paradīzes par pārgalvību Viņa priekšā un par nenožēlojošo sirdi, iekārtoja ceļu nozaudētā atgūšanai, jo viņi pēc tam samierinājās un apraudāja sevi. Proti: tādēļ beziesākuma esošā Tēva Pats Vienpiedzimušais Dēls un Vārds nonāca no debesīm uz zemi un ne tikai tapa cilvēks, līdzīgs tiem, bet arī labprātīgi izvēlējās panest varmācīgu un kaunpilnu nāvi, pēc tam nogāja ellē, izveda viņus no turienes un atjaunoja. Tātad, kā katru dienu dzirdi, Kristus tik daudz ir cietis par viņiem, lai atgrieztu viņus no tik tālas trimdas, vai tad neapžēlotu viņus, ja viņi būtu nožēlojuši jau paradīzē? Kā var būt, ka neapžēlotu viņus Tas, Kurš pēc būtības ir cilvēkus mīlošs un labvēlīgs un Kurš radīja viņus tādēļ, lai viņi baudītu paradīzes labumus un godinātu savu Labvēli?

Bet lai tu labāk to iepazītu un noticētu maniem vārdiem, klausies vēl. Ja viņi būtu nožēlojuši tad, kad vēl atradās paradīzē, viņi atkal saņemtu paradīzi un neko vairāk. Bet tā kā viņi tika izdzīti no paradīzes par nenožēlošanu un pēc tam nožēloja, daudz raudāja un cieta trūkumu, tad visa Valdnieks Dievs par viņu pūlēm un sviedriem, par nelaimēm, ko viņi pārcieta, un par viņu labo nožēlu, labestīgi vēlējās izrādīt viņiem cieņu un pagodināt, lai liktu viņiem aizmirst visu viņu pārciesto ļaunumu. Un ko Viņš tad dara? Skaties, cik dižena ir Viņa cilvēkumīlestība! Noejot ellē un izvedot viņus no turienes, Viņš neieveda viņus atkal tajā pašā paradīzē, no kuras viņi bija izdzīti, bet uzveda debesu debesīs un, kad nosēdās Savam Dievam un Tēvam pa labo roku, apsēdināja viņus Sev blakus. Padomā, ar cik lielu cieņu Viņš pagodināja Ādamu, kurš bija Viņam vergs pēc dabas, un tika pagodināts būt Viņa tēvs saskaņā ar svētīto namturību? Redzi, cik augstu viņu uzvedis mūsu Valdnieks Kristus par viņa nožēlu, samierināšanos, raudāšanu un asarām! Ak, nožēlas un asaru spēks! Ak, neizskaidrojamās cilvēkumīlestības un neizmērāmās žēlsirdības jūra!

Simeon_Novyi_Bogoslov4. Un ne tikai Ādamam Dievs izrādīja cieņu un pagodināja, bet arī mums, viņa dēliem, kuri atdarinām viņa nožēlu, asaras, raudāšanu un visu, par ko runājām, – un pat līdz šim Viņš pagodina un ciena kā Ādamu, tos, kuri nožēlo kā pienākas un dara to, ko darīja Ādams, – vēl arī tos, kuri no šī brīža un līdz [laika] beigām tā darīs un nožēlos, vai tie būtu laji, vai mūki, Viņš pagodinās tāpat kā viņu, kā Viņš Pats, mūsu īstenais Dievs, teica: “Patiesi jums saku, neatstāšu viņus nekad, bet kā Manus brāļus un draugus, tēvus un mātes, radiniekus un Manus līdzmantiniekus atklāšu viņus, pagodināju un pagodināšu viņus, gan augstu debesīs, gan zemu uz zemes, gan viņu dzīvei, gan priekam un godam nebūs gala.”

Saki man, manu brāl, kādu labumu mūsu pirmvecākiem atnesa tā dzīve bez grūtībām un bez rūpēm, kāda tiem bija paradīzē, kad viņi kļuva nolaidīgi, nevērīgi pret Dievu, neticot Viņam un pārkāpjot Viņa bausli? Jo ja Viņam ticētu, tad Ieva nebūtu uzskatījusi čūsku par pareizāku nekā Dievu, Ādams nebūtu noticējis Ievai vairāk nekā Dievam, un viņi izsargātos baudīt no aizliegtā koka. Bet baudīja un nenožēloja, un par to tika izdzīti no paradīzes. Tomēr arī no izdzīšanas viņi atkal guva nevis kaitējumu, bet ārkārtīgi lielu labumu. Tas darbojas, pateicoties mūsu glābšanas namturībai. Jo mūsu Valdnieks Kristus nonāca no debesīm, ar Savu nāvi atraisīja mūsu nāves saites un atcēla nosodījumu, kas uz mums pārgājis pirmvecāku pārkāpuma dēļ, ar svētās Kristības spēku mūs atdzīvināja, atjaunoja un atsvabināja no šī nosodījuma un padarīja mūs šajā pasaulē pilnīgi brīvus, lai mūsu ienaidnieks sātans vairs nedarbotos mūsos un uz mums vārmācīgi un piespiežot, apveltīja mūs ar pašvaru[5], kāda mums bija dāvāta [pasaules radīšanas] sākumā, un deva spēku pret ienaidnieku, lai tie, kuri vēlas, parocīgi uzvarētu viņu vairāk par visiem svētajiem, kuri dzīvoja līdz Kristus iemiesotajai namturībai. Bet arī kad tie nomirst, viņi nenoiet ellē, kā sentēvi, bet uziet debesīs un saņem turienes mieru un mūžīgo prieku – tagad tikai nosacītā mērā, bet pēc kopīgās augšāmcelšanas – pilnībā un visā kopumā.

Tātad, lai neviens neizdomā attaisnojumus saviem grēkiem un nesaka, ka mēs Ādama pārkāpuma dēļ pilnībā esam pakļauti sātana iedarbībai (bez iespējām pretoties) un piespiedu kārtā tiekam vilkti uz grēku. Kuri tā domā un saka, droši vien uzskata, ka mūsu Valdnieka un Pestītāja Jēzus Kristus iemiesotā namturība bija nevajadzīga un veltīga – šādi ir herētiķu, nevis pareizticīgo vārdi. Jo kāda cita iemesla dēļ nonāca un iemiesojās Kristus un kāda iemesla dēļ Viņš cieta, ja ne tādēļ, lai atbrīvotu no nosodījuma, kas izcēlās no grēka, un atsvabinātu mūsu dzimtu no vergošanas sātanam un no šī mūsu ienaidnieka (valdonīgās) darbošanās mūsos? Tā arī ir īstenā pašvara, lai mēs nekādā veidā nebūtu kāda cita pārvaldīti. Mēs visi piedzimstam grēcīgi no mūsu sagrēkojušā pirmtēva Ādama, [baušļu] pārkāpēji no [baušļa] pārkāpēja, grēka vergi no grēka verga, nolādētie un mirušie no nolādētā un mirušā, un Ādama dēļ, kurš pieņēma viltīgā sātana darbošanos, viņa padoma virzīts uz grēku, paverdzinājās viņam un zaudēja pašvaru, arī mēs kā viņa bērni tiekam pakļauti sātana valdonīgajai kundzībai un iedarbībai un esam viņa vergi. Tādēļ mūsu Kungs nonāca no debesīm, iemiesojās un tapa cilvēks, līdzīgs mums it visā, izņemot grēku, lai iznīcinātu grēku, – tika ieņemts un piedzima, lai iesvētītu cilvēku ieņemšanu un piedzimšanu, – tika audzināts un pamazām pieauga, lai iesvētītu jebkuru vecumu, – sāka sludināt, jau kļūdams par nobriedušu vīru, trīsdemit gadus vecu, lai iemācītu mūs nesteigties pa priekšu un nebrīdināt nevienā lietā tos, kuri prāta un tikuma ziņā ir lielāki par mums, tas ir, saprātīgāki un bagātāki tikumos par mums, it īpaši, ja mēs esam vēl jauni un nepilnīgi spriešanā un tikumos, – piepildīja visus Dieva un Sava Tēva baušļus, lai atraisītu jebkādu pārkāpumu un mūs, pārkāpējus, atbrīvotu no nosodījuma, – tapa vergs, pieņēmis verga izskatu, lai atkal mūs, sātana vergus, uzvestu kungu cieņā un padarītu par kungiem un valdniekiem pār pašu sātanu, mūsu līdzšinējo tirānu, ko arī apstiprina svētie, kuri izdzen sātanu, kā vāju un nevarīgu, un viņa kalpus ne tikai dzīves laikā, bet arī pēc nāves, – būdams pakārts pie krusta un tapis par lāstu, kā saka Pravietis: pakārtais ir Dieva lāsts (5.Moz.21:23), lai atrisinātu Ādama lāstu, – nomira, lai nomērdētu nāvi, un augšāmcēlās, lai iznīcinātu sātana spēku un darbošanos, kāda viņam bija pār mums ar nāves un grēka starpniecību.

Tā mūsu Kungs, iegremdējot nāvīgās grēcīgās indes vidē Savas Dievības un Savas miesas neizsakāmo un dzīvudarošo iedarbību, atbrīvoja mūsu dzimtu no sātana darbošanās un, attīrot mūs svētajās Kristībās un atdzīvinot ar piedalīšanos Savas godājamās Miesas un Asins Visšķīstajos Noslēpumos, dara svētus un bezgrēcīgus, bet arī tad atstāj mums piemītošo pašvaru, lai nešķistu, ka mēs piespiedu kārtā kalpojam mūsu Valdniekam Kristum, bet gan pēc mūsu pašu vēlēšanās. Tāpēc, kā sākumā Ādams bija brīvs un bezgrēcīgs, un pēc savas pašvaras viņa griba paklausīja ienaidniekam, apmānījās un pārkāpa Dieva bausli, tā gluži pretēji arī mēs, svētajās Kristībās atdzemdināti, atbrīvojamies no verdzības un, tapdami brīvi, ja pēc savas gribas nepaklausīsim mūsu ienaidniekam sātanam, tad šis viltīgais nevarēs nekādā veidā mūsos ielikt kaut kādu ļaunumu. Ja pirms likuma un Kristus atnākšanas bez šo līdzekļu palīdzības, par kuriem mēs runājam, arī ļoti daudzi izdabāja Dievam un izrādījās nevainojami, no kuriem taisno Ēnohu Dievs pagodināja ar paņemšanu pie Sevis, bet Ēliju uzveda debesīs ugunīgos ratos, tad kādu attaisnojumu mēs varam dot tagad, ja pēc svētības parādīšanās, pēc tādas un tik lielas labdarības, pēc nāves un grēka iznīcināšanas, neesam svēti, ja pēc atdzimšanas svētajās Kristībās, ko mēs saņēmām, atrodoties svēto Eņģeļu apsardzībā, kuru norobežoti un Svētā Gara svētības iedarbībā, ar kuru esam pagodināti, neesam pat līdzīgi tiem, kuri bija pirms svētības, tas ir, pirms Kristus, bet dzīvojam nolaidībā, neievērojam un pārkāpjam Dieva baušļus? – Bet mēs, ja būsim nevīžīgi savā pestīšanā, tiksim pārmācīti vairāk nekā tie, kuri grēkoja pirms Kristus, to parādīja apustulis Pāvils, sacīdams: Jo, ja caur eņģeļiem runātais vārds ir bijis stiprs un katra pārkāpums un nepaklausība dabūjusi savu taisno atmaksu,
kā mēs izbēgsim, tik dārgu pestīšanu nicinādami?
(Ebr.2:2-3).

simeon_nov_bogoslov_4315. Tātad ikviens no mums, lai arī kādā apgrēcībā nebūtu kritis, lai neapvaino Ādamu, bet nopeļ pats sevi, un lai parāda līdzīgi viņam īstenu un pienācīgu nožēlu, ja vēlas iemantot debesu valstību. Bet ja negribat dažādos veidos cīnīties, lai pasargātu sevi bezgrēcīgu un piepildītu Kristus baušļus vai, ja tos neievērojot un sagrēkojot, negribat nožēlot līdz jūsu dzīves beigām un rūgti apraudāt savus grēkus, bet atrodaties savā cietsirdīgajā nenožēlošanā, tad, lūk, ko saka Tas Kungs tiem, kuri nepilda Viņa baušļus un nenožēlo uzreiz, bet atliek to no dienas uz dienu, kuri netic un neklausa Viņa vārdiem pēc tādiem un tik daudziem brīnumiem, pēc iemiesotās namturības un tādas patiesības gaismas, kas izplatīta visā pasaulē: “Zem viņiem trīcēs zeme un sadalīsies daudzās daļās, neciešot nest uz sevis Man nepateicīgos, cietsirdīgos un nepakļāvīgos, un viņi ieraudzīs savu krišanu, kas pietuvojas viņu pēdām, un iedrebēsies. Jo kad zeme trīcēs un debesis sprakšķēdamas sakustēsies, kā tīstoklis satīsies no briesmām, tad šausmināsies viņu nelokāmās un bezjūtīgās sirdis kā zaķim upurēšanas stundā; apdzisīs gaisma, nokritīs zvaigznes, saule un mēness izdzisīs pār viņiem, bet no zemes norobežojumiem (garozas) izies uguns, pārplūstoša kā jūras viļņi.” – Kā plūdu laikā atvērās debesu dzīles un nonāca ūdens, un pamazām apklāja visus ļaudis, tā arī tad atvērsies zemes pamati un izies uguns, ne pamazām, bet visa uzreiz, un apklās visu zemi, līdzīgi ugunīgai jūrai. Tad ko darīs tie, kuri saka: kaut mani atstātu tikai pašreizējā dzīvē, un es negribētu debesu valstību? Kas būs ar tiem, kuri tagad smejas un tā runā? Ar ko viņi tad aizstāvēties? Vai viņi var teikt, ka mēs nedzirdējām vai ka mūs neviens neiemācīja, vai ka mēs nezinājām visa Valdnieka vārdu, varu, stiprumu un spēku? Nē, neko tādu mēs nevarēsim pateikt. Jo uz to mūsu Valdnieks Kristus atbildēs: ak, nožēlojamie! Cik reizes Es jums paziņoju Manu gribu caur praviešiem, apustuļiem un gandrīz visiem Maniem kalpiem!? Cik daudz Es Pats jūs mācīju, atklāju jums dažādas patiesības? Vai jūs nedzirdējāt Manu Evaņģēliju, kurā teikts: laimīgi raudošie, jo tie tiks iepriecināti (Mat.5:4)? Es saucu, bet jūs neklausījāt. Es saucu: laimīgi raudošie, bet jūs smējāties, saskatījāties, sarunājāties viens ar otru un paildzinājāt savu tukšvārdību un pēc tam saucāt viens otru uz dzīrēm, strādājot sava vēdera labā. Vai Es neteicu, ka: šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību (Mat.7:14), un ka Debesu valstībā laužas iekšā un tīkotāji ar varu cenšas to sagrābt (Mat.11:22)? Bet jūs esat izgāzušies mīkstās gultās un izgudrojuši dažādus mierinājumus savai miesai. Vai Es neteicu, ka kurš grib būt pirmais, lai ir pēdējais, gan visiem vergs, gan kalps? Bet jūs devāt priekšroku sēdēšanai priekšā, ieņemot galvenās vietas (pirmās, augstākās vietas sapulcēs), varu un augstus amatus, un negribējāt ar pazemību pakalpot nabagam, nevarīgajam un visu pamestajam. Vai Es neteicu: visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem (Mat.7:12)? Bet jūs piepildījāt tikai savas iegribas un iekāres, būdami alkatīgi, aplaupīdami, darīdami pāri un vispār izdabādami tikai paši sev. Vai Es neteicu: ja tev kāds sit pa labo vaigu, tam pagriez arī otru (Mat.5:39). Bet no jums vieni tikai smējās, to klausīdamies, bet citi pat dzirdēt to negribēja, runādami, cik slikti un netaisnīgi Es to sacīju. Vai Es neteicu: ja kāds tevi spiež iet vienu jūdzi, ar to paej divas (Mat.5:41)? Bet jūs, paši to nekad nepildīdami, likāt tā darīt tikai saviem brāļiem. Vai Es neteicu: Laimīgi esat, kad jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ (Mat.5:11)? Bet jūs nepanesāt pat dažus skaudrus vārdus, ne tikai no sev vienlīdzīgiem, bet arī no lielākiem par jums. Vai Es neteicu: priecājieties un līksmojiet vajāšanu un sēru laikā? Bet jūs vairāk mīlējāt atzinību, cieņu un godu un, kad jums nācās pārdzīvot kādas skumjas, nebijāt priecīgi pat paši par savu dzīvi. Vai Es neteicu laimīgus esam nabagus? Bet jūs nekad negribējāt no visas sirds kļūt nabagi? Vai Es neteicu, ka lēnprātīgie iemantos debesu valstību? Bet jūs kā mežonīgi zvēri attiecāties pret tiem, kuri neizpildīja jūsu mazākās vēlmes; bet kad redzējāt, ka viņi neizpildīja Manas pavēles, tad bijāt pret viņiem līdzjūtīgi un iecietīgi, sacīdami, ka Tas Kungs ir pavēlējis pret tādiem būt iecietīgiem un lēnprātīgiem. Vai Es neteicu jums: mīliet savus ienaidniekus… dariet labu tiem, kuri jūs neieredz, un lūdzieties par tiem, kuri dara jums pāri (Mat.5:44)? Bet jūs teicāt, ka tas piedien apustuļiem un diženiem svētajiem, jo kurš cits var tā darīt? Nelaimīgie un nabagi! Kāpēc tad jūs paši netapāt svēti? Vai jūs nedzirdējāt, ka Es teicu: esiet svēti, jo Es esmu svēts (1.Pēt.1:16)? Bet jūs palikāt grēkā un iekārojamās nešķīstībās.

Savukārt sievietēm Viņš īpaši teiks: vai jūs nedzirdējāt, kā baznīcā lasīja svētās Pelagijas dzīvi un darbus, kura kādreiz bija palaistuve, bet pēc tam tapa svēta? Sirdsskaidrās Ēģiptes Marijas[6] dzīvi, kura arī bija palaistuve un nešķīsta, bet pēc tam tapa par zemes eņģeli? Svētās Teodoras dzīvi, kura krita laulības pārkāpšanā, bet pēc tam kļuva brīnumdare? Vai jūs nedzirdējāt arī par jaunavas Eifrosīnijas dzīvi, kura pārveidojās par Smaragdu? Un vēl par Ksenijas dzīvi, patiesi dīvainu un brīnumainu? Vai nedzirdējāt, kā viņas atstāja radiniekus, bagātību un savus saderinātos un, Man kalpojot nabadzībā un pazemībā, tapa svētas? Kāpēc gan arī jūs nelīdzinājāties viņām – palaistuves palaistuvēm, izvirtules izvirtulēm, precētās precētajām, jaunavas jaunavām?

Tāpat arī vīriem – ķēniņiem un valdniekiem Viņš teiks: vai jūs nedzirdējāt, kā Dāvids sagrēkoja, un, kad pie viņa atnāca pravietis Nātans un atmaskoja viņu, nerunāja viņam pretī, nesadusmojās un nenoslēpa savu grēku, bet tūlīt pat piecēlās no sava troņa un, pieplokot pie zemes visu priekšā, teica: es sagrēkoju mana Kunga priekšā, – un visu savu dzīvi nepārstāja dienu un nakti raudāt, izliet par to asaras? Vai nedzirdējāt, ka tas pats Dāvids sacīja: no manas nopūtas balss pielipa mans kauls manai miesai… Pelnus kā maizi ēdu, un savu dzērienu ar raudāšanu atšķaidīju (Ps.101:6-7,10)? Un atkal: esmu paguris savās nopūtās. Ar asarām naktī es slacinu savu gultu, mana guļasvieta pludo asarās (Ps.6:7)? Vai nedzirdējāt, kā vēl viņš sacīja: Kungs mans Dievs, ja esmu to sadarījis, ja manās rokās ir netaisnība, ja atdarīšu man atdarošajiem ar ļaunu, lai atkrītu no maniem ienaidniekiem uzreiz; lai mans ienaidnieks satver manu dvēseli, un lai notver un iesper zemē manu dzīvību, un manu godību iemitina pīšļos (Ps.7:4-6)? Kāpēc gan arī jūs neatdarinājāt viņu un nelīdzinājāties viņam? Vai tikai jūs nepadomājāt, ka jūs esat lieliskāki un bagātāki par viņu, un tāpēc negribējāt samierināties Manā priekšā? Nelaimīgie un nabagi! Jūs visam tam klāt, ka esat nīcīgi un mirstīgi, gribējāt būt patvaldnieki, un ja kaut kur parādījās kāds, kurš jums nepakļāvās, jūs uzreiz stājāties viņam pretī, kā pret savu niecīgo kalpu, neraugoties, ka viņš līdz ar jums ir vergs un jums nav nekādas priekšrocības viņa priekšā: kā tad jūs negribējāt strādāt un pakļauties ar bijību un trīsām Man, savam Radītājam un Valdniekam? Un kad jūs darījāt ļaunu tiem, kuri apgrēkojās pret jums, tad ko domājāt par to, ar ko paši sagrēkojāt pret Mani? – Ka nav neviena, kurš atprasītu asinis no tiem, kurus jūs neattaisnojat? Vai, ka nav neviena, kurš redzētu visu, ko jūs darāt slepenībā? Vai jūs aizmirsāt Mani, savu Valdnieku un Dievu, un padomājāt, ka neviens jau nav lielāks par jums? Vai jūs negaidījāt, ka nāksies kaut kad nostāties Manā priekšā atsegtiem un pret savu gribu? Vai jūs nedzirdējāt, ka Es teicu: bet, kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps (Mat.20:26-27)? Kā tad jūs neietrīsējāties un nenācāt pie sajēgas, lai apzinātos savu niecīgumu un samierinātos, baidoties iekrist lepnībā šīs pasaules tukšās slavas dēļ, pārkāpt Manu bausli un tikt nodotam neapdzēšamai elles ugunij? Vai jūs nedzirdējāt, kā Dāvids, kad viņu zākāja Šimejs (1.Ķēn. 2:8), nosaucot par slepkavu, ne tikai nesadusmojās, bet sevi apzinājās par viņu sliktāku esam un aizliedza tiem, kuri gribēja viņu nogalināt?

Tātad, lūk, gan Mozus, gan Jozua, Nūna dēls, gan Dāvids, gan daudzi citi pirms iemiesotās namturības un vēl jo vairāk pēc tās tagad, kā redzat, pagodinās kopā ar Mani. Daudzi no viņiem bija ķēniņi, valdnieki, bagāti tāpat kā jūs, bet savu dzīvi aizvadīja Dieva bijāšanā, taisnībā un pazemībā, nevienam neatmaksājot ļaunu ar ļaunu, kaut arī daudzkārt tika apkaunoti un viņus noniecināja ne tikai viņiem līdzīgie, bet arī zemākie, un atstāja Manā ziņā atmaksu par viņiem, bet ar ko sagrēkoja Manā priekšā, to nožēloja no visas dvēseles un raudāja par to ar bijību un trīsām visu savu dzīvi, jo dzirdēja, ka būs Manas otrās atnākšanas diena un tiesa, un tam ticēja. Savukārt jūs nicinājāt manus baušļus, kā kādas niecīgas un nespēcīgas personības dotus. Tādējādi ar tiem, ar kuriem jūs izvēlējāties būt saskarsmē, kuru vārdiem klausījāt, kuru darbus darījāt un kuriem sekojāt, ar tiem kopā saņemsiet arī viņiem sagatavoto, tas ir, ugunīgo Gehennu[7].

Tādā pašā veidā arī grēcīgiem patriarhiem Viņš pretī nostatīs svētus patriarhus: Jāni Zeltamuti, Jāni Žēlīgo, Gregoriju Teologu[8], svētos Ignātiju, Tarāsiju, Metodiju un visus pārējos, kuri bija īstenā Dieva atveidi un līdzinieki, nevis tikai vārdos, bet arī darbos. Un grēcīgiem metropolītiem Viņš pretī nostatīs svētus metropolītus: Vasīliju Lielo[9], Vasīlija brāli Gregoriju, Gregoriju Brīnumdari, svētos Ambroziju, Nikolaju – un, vārdu sakot, katru grēcīgo patriarhu, metropolītu un bīskapu Viņš nostatīs pretī apustuļiem un svētajiem tēviem, kuri pirms viņiem spīdēja tajās pašās eparhijās (diacēzēs), un nostatīs viņus vienus pret otriem, tas ir, taisnos pret grēcīgajiem, vai, kā teikts, avis pa labi, bet āžus pa kreisi, un sacīs pēdējiem: vai ne tajās pašās vietās arī jūs aizvadījāt dzīvi, tāpat kā tie, kas Man izdabāja un kalpoja? Vai ne tajās pašās katedrās arī jūs sēdējāt? Kāpēc tad jūs neatdarinājāt viņu darbus? Kā jūs nebaidījāties Mani turēt un baudīt, tīru un nevainīgu, ar nešķīstām rokām un vēl vairāk ar savām nešķīstajām dvēselēm? Kā jūs nešausminājāties un netrīsējāt, to darīdami? Kāpēc jūs tērējāt nabagu īpašumus savai paša labpatikai un saviem radiem? Kāpēc jūs Mani pārdevāt par sudrabu un zeltu, līdzīgi Jūdam? Kāpēc jūs Mani pirkāt kā kādu nevajadzīgu vergu un izmantojāt Mani jūsu miesas vēlmju labpatikai? Tāpēc, kā jūs necienījāt Mani, tā arī Es negādāšu par jums. Ejiet prom no Manis, grēka darītāji, ejiet prom!

Tā galu galā tēvus tiesās tēvi, vergus un brīvos – vergi un brīvie, bagātos un nabagos – bagātie un nabagie, precētos – precētie, neprecētos – neprecētie, un, vienkārši sakot, ikviens grēcinieks briesmīgajā tiesas dienā ieraudzīs pretī sev līdzīgu mūžīgajā dzīvē un neizsakāmajā gaismā, un tiks viņa notiesāts. Tā sakot, ikviens grēcinieks redzēs sev pretī viņam līdzīgu taisno, tas ir, ķēniņš – ķēniņu, priekšnieks – priekšnieku, nenožēlojis netiklis – nožēlojušu netikli, nabags – nabagu, vergs – vergu, un atcerēsies, ka arī viņš bija cilvēks, un viņam bija dvēsele un ķermenis un viss pārējais, kā arī viņam šajā dzīvē piemita tāda pati cienība, tāda pati māksla, tāda pati providence, tomēr viņš negribēja to atdarināt; un aizspiedīs savu muti ciet, jo viņam nebūs ko teikt sevis aizstāvēšanai. Kad grēcīgie laji ieraudzīs debesu valstībā taisnos lajus, grēcīgie ķēniņi – taisnos ķēniņus, bagātie un precētie grēcīgie – bagātos un precētos svētos, un visi citi grēcinieki, kuri atradīsies ellē, sev līdzīgos, kuri atrodas debesu valstībā, tad viņus pārņems kauns, līdzīgi tam bagātniekam, kurš, neapdzēšamās uguns dedzināts, ieraudzīja nabaga Lācaru atpūšamies Ābrāma klēpī.

Bet mēs, mūki, – kuri līdzīgi man ir slinki, nevīžīgi un grēcīgi – ko mēs tad pārcietīsim? Kāds kauns, kādas mokas mūs apņems, kad mēs ieraudzīsim tos, kuriem šajā dzīvē bija sievas, kalpi un kalpones, līksmojam debesu valstībā kopā ar savām sievām un bērniem? Kad ieraudzīsim Dievam izdabājušus tos, kuri darbojās dažādos amatos un kuriem bija bagātība? Vai, īsāk sakot – kad mēs ieraudzīsim tos lajus, kuri sasniedza dažādus tikumus un savu dzīvi aizvadīja nožēlā un asarās, ar Tā Kunga bijību stāvam līksmībā taisno gaismā? – Tad padomāsim, ka mēs, kuri atstāja tēvus un mātes, brāļus un māsas un vispār visu pasauli savu dvēseļu glābšanas dēļ, – kādi no mums atstāja godājamus amatus, bagātību un visus pārējos šīs pasaules labumus, – un, attālinājušies no pasaules, kļuva nabagi un mūki debesu valstības iemantošanas dēļ, bet par savu nevīžīgumu un slinkumu un par izdabāšanu savām sliktajām iekārēm, paši sevi novedām līdz tam, ka mūs atmeta pa kreiso roku kopā ar netikļiem un laulības pārkāpējiem un ar visiem nepiedienīgi dzīvojušajiem šajā pasaulē, tad – ak vai, mums! – kādas bailes un trīcēšana, un kāds kauns mūs apņems?! Ticiet man, brāļi, ka šis kauns mums būs mokošāks par jebkādu grēcīgo laju kaunu. Kad es, kurš atsacījās no pasaules un visa pasaulīgā, nostāšos līdz ar grēcīgiem lajiem, kuriem bija sievas un bērni un kuri bija norūpējušies par pasaulīgām lietām, lai līdz ar viņiem kopā tiktu pakļauts mokām, bet viņi, pavērsušies pret mani un ieraudzīdami mani līdzās sev, teiks: un tu, pasauli atstājušais, mūk, arī šeit ar mums kopā stāvi? Kā tad tā? – Tad ar ko varēšu aizstāvēties viņu priekšā un ko varēšu viņiem pateikt? Mani brāļi, kurš var aprakstīt ar vārdiem, kā pienākas, bēdas, kas mani tad pārņems? Protams, neviens. Un arī, ko teikt un ar ko aizstāvēties?

Mēs, mūki, atstājām pasauli un visu, kas pasaulē, bet nenovērsāmies no tā ar visu dvēseli; taču tā arī ir patiesā attālināšanās no pasaules un visa pasaulīgā, kad kāds, aizbēdzis no pasaules, sāk neieredzēt visu pasaulīgo. Un kas ir pasaule? – Ieklausies. Tā nav nedz sudrabs, nedz zelts, nedz zirgi, nedz vērši, nedz ēdiens, nedz vīns, nedz maize, tāpēc ka visu, kas ir nepieciešams ķermeņa dzīvības uzturēšanai, arī mēs, mūki, lietojam, ēdam un dzeram, cik nepieciešams. Tā nav arī nedz mājas, nedz lauki, nedz vīnogulāji, nedz ārpilsētas īpašumi; bet kas tad ir? Grēks, kaislīga tieksme uz lietām un kaislības. Bet kas būtībā ir pasaulē esošais? Lai to mums pasaka Jānis Teologs, Kristus iemīļotais māceklis: nemīliet pasauli, nedz pasaulē esošo… jo viss, kas pasaulē, ir miesas kārība, acu kārība un sadzīves lepnība, nav no Tēva, bet no šīs pasaules ir (1.Jāņa 2:15-16). Tāpēc, ja mēs, attālinājušies no pasaules un to atstājuši, neievērojam minēto, kāda mums jēga no šīs attālināšanās? Lai no kādas pasaules vietas mēs aizietu un lai uz kādu valsti pārceltos, visur sastapsim tās pašas lietas un tās pašas vajadzības, tāpēc ka, būdami cilvēki, lai kur arī iesim, nekur nevaram dzīvot citādi, kā dzīvo cilvēki. Lai kur mēs atrastos, visur mums nepieciešams ķermenim vajadzīgais, turklāt visur sastapsim sievietes, bērnus, vīnu, dažādus augļus un pārējo. Tā ir iekārtota mūsu dzīve. Tātad no tā visa neaizbēgsi, bet no kā var aizbēgt? No kaislīgas tieksmes uz to. Tad arī no grēka ir viegli izvairīties. Bet ja mums ir miesas kārība, acu kārība un plivināšanās iedomās, tad kā, atrodoties šādā vidē, mums izvairīties no grēka un nebūt pakļautiem tā bultu ievainojumiem? Bet es zinu ļoti labi, ka daudzi gan senajos, gan šajos laikos (XI gs.) saglabāja un saglabā sevi neievainotus, un, atrodoties pasaulīgu lietu un darīšanu vidū, sadzīves rūpju un raižu vidū, aizvadīja un aizvada dzīvi pilnīgā šķīstībā un svētumā, sekojot svētā Pāvila norādēm, kurš saka: laiks ir īss. Tādēļ turpmāk precētie lai ir kā neprecēti… un kas pērk, kā tādi, kas to negrib paturēt… jo šīs pasaules kārtība paiet (1.Kor.7:29-31). Tāpēc arī par pārējo spried šādi, tas ir, kuram ceļ neslavu un nodara pāri un tādējādi virza viņu uz dusmošanos, tas lai nedusmojas; kuru cildina, tas lai nepatur savā prātā to, ko saka viņu cildinot; kurš tiek mudināts atdarīt kādam, tas lai dzīvo pasaulē kā miris savā sirdī un tā tālāk. Kurš reiz jau ir kļuvis tāds, tas lai arī turpmāk cītīgi cenšas saglabāt bezrūpību pat par pašu ķermeņa dzīvi. Tādi bija un ir visos laikos tie, kuri cītīgi askētiski virzās.

Ja mēs necenšamies kļūt tādi un aizvadīt tādu dzīvi, tad ko atbildēsim nākamajā tiesā? Ka nepievērsām uzmanību slavai un bagātībai? Bet Tas Kungs mums teiks: bet jūs neatstājāt skaudīgumu, strīdīgumu un kašķīgumu. Par to, ka tas mūs novirza un nošķir no Dieva, runā apustulis Jēkabs: ja jūsu sirdīs ir rūgta skaudība un ķildas (ir arī laba skaudība, ja kāds ir dedzīgs pret citu ar labu mērķi, tas ir, lai arī pats darītu to labo, ko redz savā brālī), nelielieties un nemelojiet pret patiesību. Tā gudrība nav no debesīm, bet no zemes nākoša, dvēseliska, dēmoniska; jo, kur ir skaudība un ķildas, tur ir juceklis un visāda nelietība (Jēk.3:14-16). Nedaudz tālāk viņš atkal saka: Jūs lūdzat un nedabūjat, tāpēc ka ar ļaunām sirdīm lūdzat, lai to šķiestu savās kārībās (Jēk.4:3), un tam klāt piemetina: Laulības pārkāpēji un pārkāpējas, vai nezināt, ka šīs pasaules draudzība ir Dieva ienaidība? (Jēk.4:4). Padomā, viņš neteica, ka tikai pasaule ir Dieva ienaidnieks, bet arī pasaules mīlēšana, tāpēc ka tās dēļ mēs mēdzam būt laulības pārkāpēji un pārkāpējas. Bet ka tas patiesi ir tā, paklausies Pašu Kungu Kristu, Kurš saka: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī (Mat.5:28). Un citā vietā teikts: neiekāro neko, kas tavam tuvākajam pieder (10. bauslis).

No tā ir redzams, ka ne tikai tas attālinās no Dieva un mēdz būt Viņa ienaidnieks, kurš darbībā veic grēku, bet arī tas, kurš to mīl un kārīgi vēlas kādu lietu, tas ir, kuram piemīt sevišķa tieksme un pieķeršanās pie kaut kā zemišķa un pasaulīga, tāpēc ka tā arī ir pasaules mīlēšana. Tāpēc, ja kāds ir kails un viņam atņemts viss zemišķais un pasaulīgais un viņš redzami nedara nekādu grēku, bet mīl un ir pieķēries tam, tas ir Dieva ienaidnieks, kā saka Jānis Teologs: ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības (1.Jāņa2:15). Bet arī mūsu Kungs Jēzus Kristus saka: tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu (Lk.10:27), tā ka, ja kādam ir tieksme, sevišķa kaislība un pieķeršanās kaut kam citam, tas jau vairs nepilda šo bausli.

Bet mēs, nabagi un nelaimīgie, atstājām to, kas dižens, godājams un augsts pasaulē, un kļuvuši mūki, kurš mīl gaišas drānas, kurš citas skaistas drēbes, kurš siksnas, kurš apavus, kurš ēdienus un saldus dzērienus, kurš nažus un citus rīkus un citas lietas, vēl neniecīgākas, kuru dēļ atkrītam no mīlestības uz visu Valdnieku Kristu un kļūstam Viņa ienaidnieki, nejuzdami to. Tāpēc ja nenožēlosim to, kā pienākas un neatrausim no mūsu dvēseles jebkuru ļaunu iekāri un viltīgumu, strīdīgumu, kašķīgumu, tad galu galā būsim notiesāti uz mūžīgo uguni, kopā ar muitniekiem, netikļiem un ar tiem bagātniekiem, kuri dzīvoja nešķīsti. Uzņemsimies taču cīņu, mani brāļi, un sāksim iemantot tikumus, savukārt ikkatru ļaunumu un ikkatru kaislību atraidīsim no visas sirds, neieredzēsim ikkatru lietu, gan lielu, gan mazu, kas mūsu dvēseli pakļauj bīstamībai, un izmantosim tikai tādas [lietas], ar kurām nav nodarbināts mūsu prāts un par kurām netīksminās sirds, lai nenokļūtu pa kreiso roku kopā ar grēcīgajiem lajiem kaut kādu sīkumu dēļ un neieraudzītu mūsu brāļus un tēvus stāvam Dievam pa labo roku un mūs notiesājam, –  neieraudzītu, saku, grēcīgiem klostera igumeniem[10] tajos pašos klosteros Dievam izdabājušos igumenus; grēcīgiem diakoniem – tādus, kuri spīdēja kā gaismekļi tādā pašā diakona amatā; grēcīgiem paklausībniekiem un rokdarbniekiem – tādus, kuri, ar to pašu nodarbojoties vai veicot vēl zemākus paklausības pienākumus, kļuva svēti un par to tika vainagoti kopā ar svētajiem mocekļiem; savu jaunību ar miesiskiem grēkiem apgānījušie –  neieraudzītu šo jaunību saglabājušos tīrībā; savas nolaidības dēļ kritušie vīri –  neieraudzītu tādus, kuri pārcieta miesisku cīņu no savas jaunības līdz vecumdienām; vecie, kas līdz savas dzīves dienām dara nesaprātīgus bērnu darbus, –  neieraudzītu tādus, kuri vecumā nožēloja vai pat kļuva mūki un īsā laikā Dieva bijības iedarbīb, nocirta ļauno ieradumu, kurš bija iesakņojies no jaunības gadiem; kuri smējās – tādus, kuri raudāja; kuri nelaikā ēda un dzēra līdz sātam un pārsātinājumam – tādus, kuri arī noteiktā laikā nebaudīja līdz pārpilnībai; kuri aizvadīja laiku izpriecās un jautrībā – tādus, kuri vienmēr bija skumji un drūmi, atceroties briesmīgo tiesas dienu un savus grēkus; kuri, atstādami bagātību un slavu, atnāca un kļuva mūki un tomēr necik negribēja pakļauties un samierināties – tādus, kuri atnāca pie mums nabadzības dēļ, bet, padzīvojot ar mums pazemīgā paklausībā, savas pazemības dēļ kļuva gaišāki un cildenāki par daudziem valdniekiem un patriarhiem, kuri stāv tajā pašā vietākopā  ar viņiem pa labo roku.

25131-493x6006. Tad nu, mani iemīļotie brāļi, vai sapratāt, ko jums teicu? Ziniet tagad, kāds kauns tad mūs var pārklāt? Vai tas iespiedās jūsu prātā un šī tiesas stunda pārņēma jūsu sajūtas? Vai arī man atkal to jāatkārto manis paša un man līdzīgu nolaidīgo un sliņķu dēļ? Jo arī ar mums notiks tas pats briesmīgās tiesas dienā; daudzi no mūsu brāļiem stāvēs Dievam pa labo roku lielā godā, bet daudzi atradīsies pa kreiso roku un tiks viņu tiesāti. Un kā gan lai netiktu viņi tiesāti? Kad divi cilvēki, kuri nodarbojas ar to pašu amatu vai divi jaunekļi, tīri no jebkāda grēka un nabagi, novērsušies no šīs pasaules, kļūs mūki, un viens no viņiem pēc paša gribas tieksies pēc jebkura tikuma, bet otrs – pēc katra ļaunuma, tad kā gan pirmo neapbalvos un otro nesodīs? Un vai tad neredzam, ka gandrīz vienmēr tā notiek mūsu vidū? Vienu redzam paklausīgu, uzmanīgu, pazemīgu, pret brāļiem viņš attiecas kā Dieva kalps, nevis cilvēku, kalpo brāļiem uzticīgi un cieņpilni, spriedumos ir pazemīgs un satriekts, par sevi pašu arī tāpat spriež un runā: es, taisnprātīgais tēv (man ne reizi nācies to dzirdēt no tādiem), arī pasaulē dzīvoju lielā trūkumā un šaurībā un ar lielām pūlēm gādāju sev iztiku, kā gan man tagad būt nolaidīgam paklausībā, atnākot uz šejieni, un dīkā ēst klostera maizi? Par to Dievs atprasīs no manis tiesas dienā. Bet tā kā es atnācu uz šejieni strādāt Dieva labā, tad arī pūlēšos, cik spēju, lai mana darba augļi pārsniegtu manas uzturēšanas tēriņus; klaušīšu savu igumenu un savus brāļus līdz nāvei, bez kurnēšanas, tā it kā klausītu Pašu Kristu, un centīšos nevienā lietā nebūt nepaklausīgs viņiem. Citu savukārt redzam godkārīgu, neuzmanīgu, nepaklausīgu un par sevi viņš spriež visu pretēji pirmajam un saka: lūk, Dievs man deva pajumti, maizi, vīnu, dažādu ēdienu pārpilnību, es kļuvu līdzīgs iepriekšējiem un pirmais starp tiem, kuri vēl nāks pēc manis; es esmu brālis visiem, vai viņi to grib, vai negrib; tāpēc ēdīšu, dzeršu, gulēšu pietiekami, jo kāpēc gan man pūlēties un strādāt, lai citi gūtu labumu no mana darba? Bet, ja man pavēlēs kaut ko izdarīt, teikšu, ka esmu vājš, nevaru to izpildīt, bet ja mani piespiedīs, sacīšu: kaut žņaudziet nost mani vai izdzeniet, bet nevaru strādāt – un saraukšu seju it kā raudātu, iesaukšos un teikšu: lūk, ceļgali ļogās un gar acīm tumšs; tāda iemesla dēļ saņemšu atļauju ēst no rīta, kad vēlos; vai arī murmulēšu, lamāšos, runāšu pretī, kurnēšu katrā paklausības darbā, ko man dos, viņiem apniks ņemties ar mani un liks mani mierā, arī ja negribēs; bet ja kādreiz iedos man kādu nelielu paklausības darbu, tad es par to vispār nelikšos zinis; piemēram, ja liks man pieskatīt mūļus, tad sākumā pateikšu, ka neprotu viņus pieskatīt, bet pēc tam speciāli atstāšu tos bez dzirdīšanas un barošanas, tad tie neviļus liks mani mierā vai arī iedos man palīgu, kuram es tad uzgrūdīšu visu darbu, pats kaut ko izdarīšu skata pēc un iesnaudīšos; ja man liks būt maizniekam, tad es, lai neizrādītos nepaklausīgs, izliekoties pārliecināšu viņus, ka neprotu cept maizi, un teikšu, ka ne reizi neesmu redzējis, kā cep maizi, bet aiziešu un izcepšu viņiem tādu maizi kā akmens, un viņi, nevarēdami to ēst, vairs nepiespiedīs mani tādai paklausībai; ja sūtīs mani piekalpot virtuvē, tad es neklausīšu igumenam un, viņam pat nepaklanījies, teikšu: Kungs, apžēlojies! No visiem tu, tēvs, izvēlējies mani, lai norīkotu tik zemā paklausībā? Vai tad klosterī nav citu brāļu? Tā viņš nodomājis pateikt, lai tiktu vaļā arī no šīs paklausības. Pēc tam viņš pārskata visas paklausības un visam sagatavo atbildes: nemāku, nevaru, bet ja piespiedīs, tad izpildīs tās kā pagadās un visu sabojās. Kā nodomājis, tā arī dara, un pat vēl sliktāk.

Tādējādi mūsu acu priekšā ir divi brāļi, no kuriem viens visam pakļaujas ar labsirdīgu paklausību un pazemīgu sirdi, bez slinkuma, kurnēšanas un ļaunuma, bet otrs rīkojas gluži pretēji. Tagad, kad pienāks nāve un paņems viņus abus tādus, kādi ir, un briesmīgās tiesas dienā šis ļaunais un slinkais, būdams nostādīts pa kreiso roku Valdniekam Kristum, kails un sasaistīts, pagriezīsies un ieraudzīs Viņam pa labo roku savu brāli, sarunbiedru un līdzgaitnieku, kurš kopā ar viņu kļuva mūks, ietērptu gaismā un slavā, līdzīgi Pašam Kristum, – ko tad viņš varēs pateikt? Patiesi, mani brāļi, nebūs tad viņam ko teikt, bet vaidot, trīcot un zobus griežot, viņš tad dosies mūžīgajā elles ugunī.

Tādā veidā arī katru no mums, grēcīgajiem, nosodīs mūsu svētais – neuzticīgos nosodīs uzticīgie, sagrēkojušos un nenožēlojušos nosodīs, iespējams, pat vairāk par viņiem sagrēkojušie, bet parādījušie lielu un siltu nožēlu. Tāpēc lūdzu jūs visus, ja zināt, ka izdarījāt kaut ko sliktu un sagrēkojāt kādā lietā, un ar saviem grēkiem ievainojāt un nomērdējāt savu dvēseli, pasteidzieties šajā pašā stundā laboties, parādiet saviem grēkiem atbilstošu nožēlu un visādā veidā atkal pacentieties kļūt cienīgi nostāties pa labo roku Jēzum Kristum, mūsu Pestītājam un Dievam. Pat ja zināt kādus savus sīkus grēkus, atmetiet arī tos pēc iespējas ātrāk, lai par šiem sīkumiem, kā jums šķiet, jums nenāktos nostāties pa kreiso roku. Neuzskatiet šos sīkumus par maziem un nesvarīgiem, bet uzskatiet par lieliem. Jo kas pēc savas gribas sagrēko mazās lietās un sargās no lielām, tas tiek pakļauts lielam sodam, jo uzvarot lielās lietās, viņš ir pieļāvis mazākām lietām uzveikt sevi. Turklāt pietiek pat ar vienu kaislību, lai iegrūstu mūs ellē, kā augstāk jau runājām, par lieciniekiem tam minot pašus apustuļus Jāni un Jēkabu. Lai to apstiprinātu vēl ar kādu piemēru, jautāšu jums: ja kādam ir jācīnās ar desmit vai divpadsmit ienaidniekiem, kad sāksies karš, un viņš sākumā uzvarēs un nogalinās visus savus pirmos drosmīgākos pretiniekus, bet, redzot ka palicis vēl viens vai divi vājāki un nevarīgāki ienaidnieki, kuri bailīgi saceļas pret viņu, nevērsīsies pret viņiem no attāluma, noķerot, sagūstot vai nogalinot viņus, vai viņš pats netiks nogalināts? Ja viņš savā lepnībā nometīs ieročus un liksies gulēt, nicinot šos vājākos, vai tie abi – vai pat viens no tiem – nesacelsies pret viņu, lai to sagūstītu un paņemtu sev līdzi kā vergu, vai arī lai nogalinātu un padarītu par apsmieklu ļaužu priekšā, kuri taisnīgi teiks: viņš saņem pēc nopelniem, jo nokļuva verdzībā vai ir nogalināts, tas ir par viņu lepnību un bezrūpību. Bet es labāk teiktu: par nesaprātīgumu un bezjēdzīgumu. Jo ne tik daudz viņš ir uzslavas cienīgs par sākotnējo drosmīgo cīnīšanos un uzvaru pār stiprākajiem ienaidniekiem, cik nopeļams, nicināms un atstumjams tādēļ, ka ļāva uzveikt sevi vienam vājākam ienaidniekam.

Tādā veidā, mani iemīļotie brāļi, arī mēs negūsim nekādu labumu, ja uzvarot spēcīgākās kaislības, tiksim mazāko kaislību sakauti, proti: ja pasargāsim savu miesu no apgānīšanās, ja neļausimies dusmām, skaudībai un mantkārībai, bet nodosimies rijībai, dzeršanai vai arī gulēšanai, vai slinkumam, vai pretīrunāšanai, vai nepaklausībai, vai kurnēšanai. Kāds labums mums, ja atturamies tikai no sliktiem darbiem, kurus minējām? Ja mēs paslepus paņemsim kaut vai tikai maizes gabalu vai ko citu un apēdīsm bez igumena atļaujas, vai arī ja pēc savas gribas bez slimošanas un neatliekamas vajadzības neiesim uz dievkalpojumu, kurš var apgalvot, ka mēs negrēkojam? To, kuram viss ķermenis bija brūcēs un pēc tam tika izdziedināts, nevar nosaukt par pilnīgi veselu, ja viņam ir palikusi kaut viena neliela rēta, bet to ir jāsauc par atveseļojušos, kurš izlīdzinās, ja iespējams, pat rētu nospiedumus savā ķermenī. Tātad beigsim uzskatīt sīkumus par sīkumiem, bet, dzirdot, ka daudzi tika sodīti to dēļ, turklāt, stipri sodīti, no visa spēka turēsimies pretī tiem, lai izvairītos no kaitējuma, ko tie nodara. Lai neviens no jums, mani brāļi, nepaliek sīkumu gūstā, kā arī jebkuras citas kaislības gūstā, bet no šī brīža lai iesāk nožēlu. Nekaunies atklāt, ka tiki uzvarēts, izsūdzot savu grēku, jo ja būsi kādas kaislības uzveikts, lai tiek apkaunots ienaidnieks un izbeidz savus uzbrukumus. Neļausim valdīt pār sevi ne skaudībai, ne dusmām, ne niknumam, ne aizkaitinājumam, no kā parasti izceļas gānīšanās un lamāšanās. Lai nevalda pār mums godkāre, lepnība un augstprātība, lai neiegrūstu mūs elles dziļumos. Dzīsim to visu tālu prom no sevis, un tā vietā iemantosim katru tikumu.

Jautāsiet, kurš gan spēj ieraudzīt visus šos sīkos grēkus, lai atturētos no tiem un nekristu nevienā no tiem, ja tie ir neskaitāmi? Es jums atbildēšu, kurš ar Dieva svētību var no tiem izvairīties. Tas, kurš vienmēr atceras savus grēkus un domā par gaidāmo tiesu, nožēlo un raud, tas pārvar un vispār uzvar visas kaislības. Jo nožēlas spēkā viņš paceļas tik augstu, ka neviena kaislība nevar viņu aizsniegt un satvert viņa dvēseli, kas lidinās augstumos. Bet ja mūsu prāts nepacelsies un ar nožēlas, asaru un garīgas pazemības palīdzību nesasniegs bezkaislību, kas rodas no asarām, mēs nevaram būt brīvi no minētajām kaislībām. Mūs nepārtraukti ievainos un kā mežonīgi zvēri grauzīs te viena, te cita kaislība, un gan šeit, gan pēc nāves to dēļ mēs neiemantosim debesu valstību un tās mūs mocīs arī visu mūžību.  Tāpēc lūdzu un nebeigšu lūgt jūs visus, mani garīgie brāļi, neiesiet nolaidīgi savā pestīšanā, bet visādi centieties pacelties nedaudz virs zemes, jo ja notiks ar jums šis brīnums, ka jūs (garīgi) pacelsieties it kā gaisā virs zemes, tad šī brīnuma pārņemti jūs vairs negribēsiet nolaisties vai stāvēt uz zemes. Par zemi es saucu miesisku spriedelēšanu, par gaisu – garīgu spriešanu. Manis teiktais nozīmē, ka tad, kad jūsu prāts atbrīvosies no ļaunām iedomām un kaislībām un mēs tā rezultātā nobaudīsim brīvību, kādu mums dāvājis Kristus, mūsu Dievs, tad mēs vairs negribēsim nonākt iepriekšējā grēka un miesiskas spriedelēšanas verdzībā. Bet būsim vienmēr moži un modri un nepārtraukti lūgsimies, kā mums licis mūsu Kungs, sakot: esiet modrīgi un lūdziet Dievu (Mt. 26:41), – kamēr neieiesim svētīgajā debesu valstībā un nesaņemsim apsolītos labumus Mūsu Kunga Jēzus Kristus svētībā un cilvēkumīlestībā, Kuram pienākas visa slava mūžīgi mūžos. Āmen.

foto no Atosa kalna virsotnes

[1] Talants – svara mērs un maksas vienība Visdusjūras baseina zemēs antīkajā periodā. – Tulk. piez.

[2]  Laji – ‘Dieva tauta’ no grieķu val. Laos tou Theou, vispār ar to domāti visi Baznīcas locekļi, bet šajā gadījumā tie, kas nedzīvo klostera dzīvi. – Tulk. piez.

[3] Svētā Jāņa Zeltamutes īss dzīves apraksts atrodams Eleison.lv http://www.eleison.lv/sveetie/viiri/sveetitaji/zeltamute.htm , savukārt plašs dzīves izklāsts darbā “Jāņa Zeltamutes krusta ceļš”, kas atrodams Biblos.lv http://biblos.lv/Sveto_dzivesstasti.html  – Tulk. piez.

[4] Iemiesotā namturība jeb namturība – Svētās Trijādības nodoma īstenotā Dieva Dēla, Otrās Personas, tapšana par cilvēku, lai glābtu, šķīstītu, dziedinātu, apgaismotu un dievišķotu cilvēku dzimtu. – Tulk. piez.

[5] Par pašvaru var uzzināt, izlasot sv. Simeona Jaunā Teologa 5. vārdu https://theognosia.wordpress.com/2019/06/05/sv-simeons-jaunais-teologs-5-vards/Tulk. piez.

[6] Sirdsskaidrās Ēģiptes Marijas dzīvesstāstu var izlasīt https://theognosia.wordpress.com/2017/04/02/sirdsskaidra-egiptes-marija/Tulk. piez.

[7] Gehenna – no aramiešu Gēhannā, ebreju – Ge Hinnom, sengrieķu – γέεννα; Taisnās tiesas simbols, vieta, kas nomainīs elli. Nosaukums ebreju val. burtiski nozīmē Hinnoma ieleja, kas atrodas dienvidrietumos no Jeruzālemes un kur pienesa kvēpināmos un dzīvnieku upurus, nedievbijīgie Izraēla ķēniņi – pat cilvēku upurus ( 2.Laiku 28:3, Jer. 7:31-32). – Tulk. piez.

[8] Gregorijs Teologs – viens no Kapadoķijas Tēviem, kuri pazīstami arī kā Trīs Kapadoķieši. Tie ir Cēzarejas bīskaps Vasīlijs Lielais (330–379), Vasīlija jaunākais brālis Nisas bīskaps Gregorijs (332–395) un tuvs draugs Nazianzas Gregorijs (329–389) jeb Gregorijs Teologs, kurš kļuva par Konstantinopoles patriarhu. Kapadoķija atrodas mūsdienu Turcijas reģionā, kur kristietības aizsākumos bija sludinājis apustulis Pāvils. Kapadoķijas Tēvi ir veikuši ārkārtīgi lielu ieguldījumu Baznīcas teoloģijā. – Tulk. piez.

[9] Vasīlijs Lielais – skat. iepriekšējo atsauci.

[10] Igumens, hegumens – klostera priekšnieks, atbildīgs par brāļu garīgo un materiālo dzīvi; arī mūku priesteru tituls. (eleison.lv) – Tulk. piez.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.