Sv. Simeons Jaunais Teologs – 10. vārds

Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs

(1) Dievs sākumā nav radījis cilvēku nevarīgu, tādu, lai viņš sagrēkotu nevarības dēļ, kā grēko tagad. – (2) Viens ir Ādama grēks, bet kas cits ir pārējie grēki, kādos mēs krītam tagad.  – (3) Ko mums dāvājis Kristus, un kas ir grēks? – (4) Tādēļ Dievs kļuva cilvēks, lai atceltu velna darbus.

Kristus Krusta un Augšāmcelšanās noslēpums

 

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) un protopresbiters Jānis Romanidiss

Pēdiņās citētais teksts ir protopresbitera Jāņa Romanidisa lekciju transkripicija, pārējais metropolīta Ierofeja teksts.

Kristus upuris uz Golgātas Krusta, kurš cieši saistīts ar Kristus Augšāmcelšanos, ir Baznīcas dzīves un mācības centrālais punkts. Īstenībā mēs runājam par Kristus Krusta un Augšāmcelšanās noslēpumu[1], kas attiecas uz Kristus uzvaru pār grēku, sātanu un nāvi.

Ir atšķirība starp “iemiesotā Dieva Vārda[2] Krustā sišanu un Augšāmcelšanos ķermenī” un “Kristus Krusta un Augšāmcelšanās noslēpuma spēku, kuram pravieši un daži no apustuļiem bija liecinieki pirms Kristus upura Golgātā”. Tomēr par spīti šādai atšķirībai pastāv cieša saistība starp Krusta noslēpumu un Kristus upuri uz Golgātas Krusta.

Par paklanīšanos svētajām ikonām

Sirdsskaidrā Damaskas Jāņa[1] vārds par paklanīšanos svētajām ikonām

Tā kā daudzi nopeļ mūs par to, ka mēs paklanāmies un godājam mūsu Pestītāja tēlu un Dieva Mātes tēlu, kā arī citu svēto Kristus kalpu tēlus (ikonas)[2], tad lai viņi zina, ka sākotnēji Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla. Kādēļ mēs paklanāmies cits citam (sveicinām cits citu), kā ne tā iemesla dēļ, ka mēs visi esam radīti pēc Dieva tēla? Dievnesošais un svētais dižais Baznīcas tēvs Vasīlijs Lielais[3] saka, ka tēlam izrādītā cieņa tiek attiecināta uz pirmtēlu. Pirmtēls ir tas, kā līdzība tiek uzzīmēta un kas tiek attēlots ikonā. Un kāda iemesla dēļ Mozus ļaudis paklanījās debesu lietu saiešanas teltij, stāvot apkārt tai, tikmēr kā saiešanas telts izpauda sevī daudzu attēlu līdzības, jo Dievs sacīja Mozum: “Un ievēro, ka tos taisi pēc parauga, kas tev kalnā tika parādīts” (2.Moz.25:40). Tāpat arī altāri apklājošie ķerubi, vai tad nebija cilvēku roku darbs; tieši tāpat arī visgodājamā Jeruzālemes baznīca nebija uzcelta ar cilvēka roku meistarību? Svētie Raksti nosoda tikai tos, kuri paklanās elkiem un kuri pienes upurus dēmoniem. Gan hellēnisti, gan jūdi pienesa upurus: bet pirmie pienesa upurus ļaunajiem gariem, savukārt otrie – Dievam. Hellēnistu upuri tika noraidīti un nolādēti, savukārt jūdu upuri Tam Kungam bija labpatīkami. Lūk, Noa[4] pienesa upuri, un “Kungs saoda tīkamu smaržu” (1.Moz.8:21), jo šis upuris tika pienests no tīras un labvēlīgas sirds; bet hellēnistu elki, kā riebīgi un dievamnīstami, tika aizliegti un nolādēti, jo bija dēmonu dievekļi.

Kristus Piedzimšana

Metr. Ierofejs (Vlahoss)

25.decembris / 7.janvāris

Kristus Piedzimšanas svētki ir svētku galvaspilsēta, kā saka svētais Jānis Zeltamute[1]. Visi pārējie Tā Kunga svētki – Kunga Kristības jeb Dieva Parādīšanās, Pārveidošanās, Ciešanas, Krusts, Augšāmcelšanās un Uziešana Debesīs izriet no Piedzimšanas. Bez Piedzimšanas nebūtu bijusi Augšāmcelšanās, bet arī bez Augšāmcelšanās dievišķās iemiesošanās nolūks nebūtu bijis piepildīts. Visi šie Kunga svētki ir savstarpēji saistīti. Mēs tos iedalām, lai varētu tos svinēt un ieskatīties tuvāk to saturā. Katrā dievišķajā Liturģijā[2] mēs izdzīvojam visus dievišķās iemiesošanās notikumus. Tādējādi, saskaņā ar Tēvu uzskatiem, vienmēr ir Kristus Piedzimšana, vienmēr Augšāmcelšanās, vienmēr Piecdesmitniece.

Tas, kas notika Labās Vēsts Pasludināšanā, sāka atklāties Kristus Piedzimšanā. Kad mēs to saucam par atklāsmi, mēs ar to domājam, ka ir atsevišķas personas, tādas kā Vissvētā Dievmāte, Jāzeps utt., kuriem tika atklāts, ka Kristus, Kuru gaidīja visos laikmetos, ir nācis pasaulē. Protams, Kristus, kad atklājas, reizē ir arī apslēpts, un kad ir apslēpts, reizē arī atklājas. Mēs to redzam visā Viņa dzīvē kopumā, kā arī Viņa atklāsmē svētajiem.

Laiks un Baznīca

 

Profesors Georgijs Mantzaridiss

Georgijs Mantzaridiss, Tesaloniku Aristoteļa Universitātes Teoloģijas Skolas profesors. Viens no pasaulē vadošajiem speciālistiem svētītāja Gregorija Palamas teoloģijā.

Kristus atnākšana ienesa pasaulē Dieva valstību. Baznīca ir vieta, kurā atklājas Dieva valstība. Baznīca ievada vēsturē mūžību un sniedz vēsturei mūžības perspektīvu. Baznīca ir Kristus Ķermenis, kas pārsniedz laiku un telpu, savienojot ļaudis kopībā ārpus laika, kur viss ir klātesošs Svētajā Garā. Baznīcā laiks un viss visums tiek atpestīts. Viss, ko Dievs sniedz pasaulei, ir atrodams Baznīcā un tiek dots cilvēkiem viņu pestīšanai un atjaunošanai.

Dieva valstība nav gaidāma tikai nākotnē, bet ir uztverama arī tagadnē. Un cilvēku augšāmcelšanās un atdzimšana Kristū arī nav gaidāma tikai nākotnē, bet ir pieejama arī tagadnē: “Nāk stunda un viņa ir jau klāt, kad mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi un, kas būs dzirdējuši, dzīvos”[1]. Kristus balss, kura jau tika sadzirdēta un ir izsaukusi cilvēkus no nāves dzīvībā, izsauks arī kapos esošos un atkal atdzīvinās tos. Stunda, kas tuvojas, bet arī ir jau klātesoša, ir Kristus klātbūtnes stunda. Tas ir Pats Kristus. Eshatons[2], pēdējās lietas, eksistē pēdējā Ādamā – Kristū. Gaidāmais jau ir sniegts Viņa Personā. Viņa klātbūtnes periods un Viņa Baznīca ir ‘pēdējo dienu’[3] periods. Tas ir periods, kurā Dievs un Viņa valstība ir izpaudusies vēsturē.[4] Tas ir mūžīgās dzīves sākums, kuru nevar pārtraukt nāve.

Кrusts — kristīgā dzīvesveida pamats

metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Jebkādam cilvēciskajam dzīvesveidam ir savas likumīgās robežas un pamati, kurās tā īsteno savu virzību un pastāv, tā kā ir neapšaubāms tas fakts, ka pēc cilvēka krišanas viņa dzīves nosacījumi ir palikuši daudz sarežģītāki. Cilvēks ar savu prātu (nous)[1] iekrita tumsībā un izmainīja savas attiecības ar Dievu un citiem ļaudīm. Cilvēks savā aptumšotajā prātā kļuva mantkārīgs, patmīlīgs, pašpietiekams, nekrietns – un tas viss atbalsojās ar savām traģiskajām sekām uz sabiedrības dzīvi. Šī iemesla dēļ parādījās liels skaits likumdošanu, kuras cīnījās un cīnās par to, lai uzlabotu sabiedrības dzīves apstākļus. Tātad valstiskais iekārtojums un jebkāds cilvēciskais dzīvesveids tiek dibināts un balstās uz loģiku, spriešanu, uz cilvēcisko izdomu, un, kas ir pilnībā dabiski, tie visi ir atkarīgi no pastāvošajiem sociālajiem apstākļiem, bet tomēr arī no terapijas īstenošanas iespējām.

Taču Baznīcas dzīvesveidam ir krusta raksturs. Tas balstās uz Kristus Krustu. Mēs lūdzam Dievu saglabāt Viņa draudzes dzīvesveidu ar Krustu. „Un ar savu Krustu sargā Savu draudzi.” Domāju, ka vairums cilvēku nezina, ka Krusts ir pareizticīgās Baznīcas dzīvesveida pamats. Un viņi nezina, ka pareizticīgajam dzīvesveidam piemīt krusta raksturs. Tātad būtu diezgan labi izcelt dažas domas saistībā ar apspriežamo jautājumu, tāpēc ka es ticu, ja mēs varēsim apjēgt šo diženo patiesību, tad mēs varēsim iedziļināties īstajā un dziļajā Pareizticības jēgā.

Pasludināšana

25. marts / 7. aprīlis

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Pasludināšanas svētki ir Tā Kunga un Dievmātes svētki. Tie ir Tā Kunga svētki, jo tie attiecas uz To Kungu Kristu, Kurš bija ieņemts Dievadzemdētājas miesā, un Dievmātes svētki, jo tie attiecas uz personu, kurai bija loma Dieva Vārda[1] ieņemšanā un iemiesošanā, tas ir, uz Vissvēto.

Dievadzemdētājai Marijai ir liela nozīme un svarīga vieta Baznīcā, tāpēc ka tieši viņa bija persona, kuru gaidīja visas paaudzes, un tā bija viņa, kura deva Dievam Vārdam cilvēcisko dabu. Tādējādi Dievadzemdētājas persona ir cieši saistīta ar Kristus Personu. Un Vissvētās nozīme ir nevis tikai viņas tikumu dēļ, bet, pirmkārt, viņas miesas Augļa dēļ. Šī iemesla dēļ Teotokoloģija[2] ir cieši saistīta ar Kristoloģiju[3]. Kad mēs runājam par Kristu, mēs nevaram ignorēt to, kura deva Viņam miesu, un kad mēs runājam par Vissvēto, mēs tajā pašā laikā atsaucamies uz Kristu, tāpēc ka Dievmāte no Viņa smeļas žēlastību[4] un nozīmi. Tas ir skaidri parādīts Sveicināšanas kalpojumā, vai akafistos Dievmātei, kuros Dievadzemdētāja tiek cildināta, bet vienmēr saistībā ar faktu, ka viņa ir Kristus Māte: „Priecājies, jo tu esi Ķēniņa tronis; priecājies, jo tu nes To, Kurš nes visu.”

Šī saistība starp Kristoloģiju un Teotokoloģiju ir arī redzama svēto dzīvēs. Raksturīga iezīme svētajiem, kuri ir patiesi Kristus Ķermeņa locekļi, ir tas, ka viņi mīl Vissvēto. Ir neiespējams, lai būtu svētais, kurš viņu nemīlētu.

Svētā Gregorija Palamas mācības vēstījums mūsdienām

Protopresbiters Georgijs Metallinoss

Hesihasms[1] ir Ortodoksālās tradīcijas kvintesence[2], cieši saistīta ar to, ko ietver un pauž jēdziens ORTODOKSIJA. Ārpus hesihastiskās tradīcijas Ortodoksija nevar pastāvēt un nav iedomājama. Turklāt hesihasma prakse ir īstenas kristietības atpazīšanas kritērijs. Saskaņā ar Pareizticīgo patristisko[3] tradīciju caur “gavēšanu, nomodu, lūgšanām” – ar hesihasma praktizēšanu – tiek iemantotas debešķīgas dāvanas. Jau sākumā paskaidrosim, ka hesihasms galvenokārt nozīmē ceļu uz dievišķošanos[4] un dievišķošanās pieredzi, un, sekundāri – izmeklēt un pierakstīt šo ceļu un pieredzi, ko vārds “teoloģija”  nozīmē akadēmiski (pareizticīgajā vidē – tulk. piez.).

Hesihasms ir Vispasaules Koncilu dogmatisko un teoloģisko lēmumu pamatā, tas ir ceļojums Svētajā Garā caur “šķīstīšanos, apgaismošanos un dievišķošanos”, un nevis kaut kāds intelektuāls-apcerīgs-zinātnisks process. Tādēļ Dieva zināšana kā dievišķošanās ir domāta ikvienam, gan izglītotam, gan neizglītotam, gudram un negudram, nevis tikai filosofiem, kā četrpadsmitajā gadsimtā uzskatīja uniāts[5] Kalabrijas Varlaāms (jeb Barlaāms) (1290.-1359.g.). Svētais Gregorijs Palama, būdams hesihastiskās tradīcijas pārstāvis un cīnītājs, sava laikmeta diženākais  Pareizticīgais teologs un izcils Ortodoksālās Baznīcas Tēvs, sākumā atspēkoja Varlaāmu.

Svētais Gregorijs mācījās Teoloģiju īstā Pareizticīgajā Teoloģiskajā Skolā, saskaņā ar 1. Korintiešiem 12.-14. nodaļu (kura konstruē Baznīcu caur garīgajām dāvanām), proti caur askēzi un nožēlu. Palama kļuva par Teologu kenobītu[6] klosterī. Viņa Teoloģijas avots nebija sholastisks vai akadēmisks, kaut arī pirms došanās uz klosteri viņš bija ieguvis ļoti labu izglītību abilstoši savam laikmetam. Viņa teoloģijas avots bija dzīve Svētajā Garā.  Tādējādi viņš kļuva par Praviešu, Apustuļu un Tēvu pēcteci un šīs tradīcijas patieso Teologu. Balstoties uz viņa brīnumiem, kuri apstprināja to, ka viņš bija “Svētā Gara templis”[7], 1368. g. viņš tika pasludināts par Pareizticīgo svēto, atbilstoši Baznīcas hagioloģiskiem[8] kritērijiem, un nevis viņa brīnišķīgo rakstu darbu dēļ, kā mēdz domāt sekulārs gars.

Rediģēšanas un pētniecības ieguldījumu ir snieguši mūsu zināmākie akadēmiskie teologi Panaiotiss  Hristu, tēvs Jānis Romanidiss, tēvs Georgijs Florovskis, tēvs Jānis Meijendorfs, tēvs Justīns Popovičs, tēvs Dumitru Staniloae, Georgijs Mantzaridis, Nafpaktas metropolīts Ierofejs (Vlahoss). Viņi padarīja svēto Gregoriju Palamu plaši zināmu 20. gadsimtā.

Gregorijs Palama un Hesihastisko strīdu patiesā būtība

Profesors Panaiotiss Hristu,
viens no lielākajiem 20. gadsimta Baznīcas Tēvu pētniekiem

Hesishastisko strīdu cēloņi un galvenās personas

Strīdu cēloņi ir tas, ka antihesihasti novienādoja filsofiju ar teoloģiju, turpretī hesihasti tās nošķīra; antihesihasti padarīja teoloģiju par izpētes objektu, turpretī hesihasti to pielietoja kā terapeitiskas pieredzes veidu; antihesihasti nepieņēma vispārēja viedokļa pastāvēšanu, turpretī hesihasti to pieņēma; antihesihasti, būdami racionālisti, balstīja zināšanas uz cilvēka prāta spējām un Dieva transcendentāluma dēļ uzskatīja Dieva zināšanu par neiespējamu, turpretī hesihasti uzskatīja, ka Dieva zināšana ir iespējama caur Viņa enerģijām, kuras izstaro no Viņa, kaut arī Viņš paliek neizzināms Savā būtībā.

Enerģiju iedalījums: kā Svētais Gars darbojas radībā un kā glābj Pareizticīgajā Baznīcā

 

“Pastāv patristisks[1] iedalījums, kas skaidro Svētā Gara darbību ārpus Baznīcas[2] Eiharistiskās[3] sapulces. Tas ir šāds: Svētais Gars tik tiešām darbojas starp visiem cilvēkiem un it īpaši starp tiem, kuri vēlas sekot Kristum, bet kā Viņš darbojas?

Tā ir atbilde uz svarīgu jautājumu. Viņš darbojas, vedot tos pie Kristus, mācot viņiem par Kristu, darot visu, kas ir nepieciešams, lai viņi nonāktu pie sevis zināšanas (autognosia) un Dieva zināšanas (teognosia), bet visa šī darbība ir ārēja,  un joprojām ir jānokļūst līdz šķīstīšanai, apgaismošanai un dievišķošanai. Tas tā paliek līdz persona ir pieņemta Baznīcā – kristīta, svaidīta ar mirrēm un piedalās Eiharistijā. Vienīgi Baznīcā ir pieejama šķīstīšanās, apgaismošanās un dievišķošanās (teoze).”