Vai esi glābts uz žēlastības pamata?

l_264104923

Tēvs Mihails Šanburs

Tu esi atgriezies no brīvdienām; spēlējis bumbu pludmalē, niris zem ūdens ar masku, gājis pārgājienā un vēl visu ko darījis. Bet pienāk briesmīgā pirmdiena, un ir jāatgriežas darbā korporatīvajā birojā zem fluorescējošām gaismām.

Tu sastopies ar Robertu, gudrinieku, datortīkla speciālistu, pie ūdens aparāta. Tu nopūties un sagatavojies dīvainajai sarunai, jo “Bobs”, izskatās, nekad nevar tikt ārā no savas galvas reālajā pasaulē.

“Tu izskaties savādāk,” viņš piezīmē.

“Ak, jā,” tu atbildi, “es tikko atgriezos no Havaju salām. Es daudz atrados ārā saulē, tāpēc patiešām iedegu.”

Pēc neilgas pauzes Roberts visbeidzot asi atbild: “Tā ir interesanta ideja.”

“Ideja? Tā nav ideja! Tas ir saules iedegums!”

“Es tikai domāju, ka saule ir interesants jēdziens,” turpina Roberts. “Vai nebūtu lieliski, ja varētu patiešām pieredzēt sauli, kāda tā ir?”

“Bet es to pieredzēju!” Tu esi nedaudz sapīcis pret sevi, jo pieļāvi viņam atkal sevi aizskart… bet ne pietiekoši, lai vienkārši aizietu prom. “Es pieredzēju sauli, un man ir iedegums,” tu uzstāj.

Roberts ķiķina: “Nu saule ir gandrīz 100 miljons jūdžu no zemes. Tu nevari patiešām pieredzēt sauli.”

“Bet saule staro…” tu sāc nedaudz sapīcis skaidrot. Bet Bobs, it kā būtu pats savā mazajā pasaulē, jau pagriezies un sāk iet prom it kā viņš nebūtu tevi dzirdējis. Pēdējais, ko tu dzirdi ir: “Saule! Cik apbrīnojams jēdziens!”

METAFORA

Augstāk izklāstītais izdomātais stāsts var sniegt mums metaforu, lai aprakstītu radikālo atšķirību starp seno pareizticīgo kristiešu žēlastības teoloģiju un jauno protestantu uzskatu. Tieši kā saule Robertam bija tikai jēdziens, bez īstas, organiskas saistības ar tevi, kā cilvēcisku būtni, protestantiem žēlastības ideja ir tikai ideja. Žēlastība kļūst par ideju, ka pārliecība par Jēzus nāvi un augšāmcelšanos maģiski padara cilvēku piemērotu, lai pēc nāves dotos uz debesīm. Turpināt lasīt

Advertisements

Svētās relikvijas

relics

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Pareizticīgā Baznīca ir “augšāmcelšanās darbnīca” un, var teikt arī, – svēto relikviju darbnīca. [..]

Dieva atklāsme un spilgta izpausme, kas tiek dāvāta svētajiem, notiek caur dievišķošanos. Cilvēks saņem Atklāsmi, jo viņš piedalās Dieva neradītajā dievišķojošajā enerģijā. Tādējādi Atklāsme ir cieši saistīta ar cilvēka dievišķošanos. Dievišķās Atklāsmes augstākais punkts ir Piecdesmitniece. Kad cilvēks sasniedz dievišķošanos, viņš ir pilnībā dievišķots gan dvēselē, gan ķermenī, un šī iemesla dēļ eksistē žēlastības[1] pārpilnās un neiznīcīgas relikvijas. Svētās, neiznīcīgās un brīnumdarošās relikvijas liecina par Augšāmcelšanās patiesību un dievišķošanās pieredzi. Turpināt lasīt

Mūsu Pestītāja Pārveidošanās svētki

transfiguration_by_feofan_grek_from_spaso-preobrazhensky_cathedral_in_pereslavl-zalessky_2815th_c2c_tretyakov_gallery29

Georgijs Mantzaridiss, Tesaloniku Aristoteļa Universitātes Teoloģijas Skolas profesors. Viens no pasaulē vadošajiem speciālistiem svētītāja Gregorija Palamas teoloģijā.

Mūsu Pestītāja Pārveidošanās[1] (“Apskaidrošanās”[2]) notikumam ir centrālā vieta Pareizticīgajā Baznīcā un Pareizticīgajā teoloģijā.

Šis notikums atklāj Baznīcas un ticīgo godību. Tā liecina par jauno realitāti, kas ieviesta ar Kristus ienākšanu vēsturē.

Savā Pārveidošanās brīdī Kristus atklāja Sava dievišķuma neradīto godību[3] Savā cilvēciskajā dabā. Tajā pašā laikā Viņš uzcēla Viņam apkārt esošos Savā neradītajā dievišķajā godībā. Mozus un Ēlija piedalījās tajā pašā mirdzumā, kurā bija Kristus. Vienīgā atšķirība ir tajā, ka Kristus ir dievišķā mirdzuma Avots, turpretī pārējie ir tās saņēmēji.

Iemesls, kāpēc Kristus pārveidojās Savu mācekļu priekšā, bija Viņa Krustā Sišanas dienas tuvošanās: “Lai, kad redzēs Tevi krustā sistu, saprastu labprātīgās ciešanas…”[4]

Ar Savu Pārveidošanos Kristus, no vienas puses, liecina par Savu Dievišķumu, kuru Viņa mācekļi nesen bija apliecinājuši caur apustuļa Pētera lūpām[5]; un, no citas puses, Viņš sniedz sākotnējo Savas Valstības atnākšanas pieredzi. Turpināt lasīt

Piecdesmitnieces noslēpums

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) un protopresbiters Jānis Romanidiss

Piecdesmitniece0

Pēdiņās citētais teksts ir protopresbitera Jāņa Romanidisa lekciju transkripicija, pārējais teksts no metropolīta Ierofeja.

Pēc Kristus Pacelšanās Debesīs, kā Viņš apgalvoja, piecdesmitajā dienā pēc Viņa Augšāmcelšanās un desmitajā dienā pēc Viņa Pacelšanās. Viņš sūtīja Svēto Garu, Kurš iziet no Tēva.

Pats Kristus iepriekš mācekļiem paziņoja par Svētā Gara nosūtīšanu: “Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi[1] [Paraklitu, Iepriecinātāju], lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, Kuru pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa Viņu neredz un Viņu nepazīst; bet jūs Viņu pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos” (Jņ.14:16-17).  Un tieši pēc tam Viņš teica: “Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Viņš jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis” (Jņ.14:26).  Vēlāk Viņš teica: “Tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es Viņu sūtīšu pie jums” (Jņ.16:7).

Svētā Gara atnākšana pie mācekļiem notika Piecdesmitnieces dienā (Ap.d.2:1-13). Piecdesmitniecei ir nozīmīga vieta apustuļu dzīvē. Iziedami iepriekš caur sirds šķīstīšanu un apgaismošanos – kaut ko, kas arī pastāvēja Vecajā Derībā praviešos un taisnajos – viņi tad ieraudzīja Uzcelto Kristu, un Piecdesmitnieces dienā viņi kļuva par uzceltās Kristus Miesas locekļiem. Tas ir īpaši svarīgi, tāpēc ka katrā apustulī bija jābūt Uzceltajam Kristum. Turpināt lasīt

Kristus pacēlās neradītās godības mākonī

theophanes_the_cretan_-_the_ascension_-_wga22198

Protopresbiters Jānis Romanidiss

Kristus pacēlās mākonī debesīs.[1] No vienas puses, ja personai, [lasot šo Svēto Rakstu vietu – tulk. piez.], nav nekāda sakara ar dievišķošanās pieredzi, un ja tā nav pat nekad par to dzirdējusi, tā sāks smieties par to, kad lasīs par šādu notikumu. Tā teiks: “Kā ir iespējams cilvēkam sēdēt uz mākoņa?” No otras puses, ja šī persona ir māņticīgs pareizticīgais kristietis, tā teiks: “Ak lūk, mūsu jaukais mazais Jēzus paveica arī šādu brīnumu! Viņš apsēdās uz mākoņa un uzgāja debesīs.” Un viņš tam ticēs. Kāds cits varētu pat iztēloties, ka Pacelšanās dienā Kristus sāka pacelties uz mākoņa it kā tas būtu pacēlājs. Turpināt lasīt

Svētītājs Gregorijs Palama – pasaules Gaisma (1296 – 1359)

t.Basams Nasifs no Ziemeļamerikas Antiohijas Pareizticīgo kristiešu arhidiocēzes

163976-p

Lielā Gavēņa otrajā svētdienā svētīgajā pilsētā Tesalonikos, Grieķijā, notiek lielas svinības. Tie ir svētītāja Gregorija Palamas svētki. Šajā dienā svētā svētītās relikvijas tiek iznestas no sv. Gregorija baznīcas un bīskapu, priesteru, jūrnieku, policistu un daudzu ticīgo pavadībā iet gājienā caur pilsētu. Var brīnīties, kāpēc šīs viņa zemes paliekas arvien tiek tik augsti godinātas? Kā viņa kauli ir palikuši nesatrūdējuši vairāk kā sešus simtus gadu pēc viņa nāves? Patiesi, sv. Gregorija dzīve izskaidro šos brīnumainos faktus. Tā ataino apustuļu iedvesmotos vārdus, ka mūsu miesas ir Svētā Gara tempļi[1] un ka mēs esam „dievišķās dabas līdzdalībnieki”[2].

Turpināt lasīt