Marīte Kalniņa – raksts par sv. Rīgas Jāni: “Apglabājiet mani alā!”

Septembra nogale un oktobris, kad zeltojas koku lapas un smaržo nobriedušie āboli, jau otro desmitgadi ir īpašs svētmocekļa Rīgas un Latvijas pareizticīgo arhibīskapa Jāņa Pommera (1876-1934) pieminēšanas un godināšanas laiks. Šobrīd ikgadus 25. septembrī ticīgie Latvijā svin viņa kanonizēšanu jeb atzīšanu par svēto, tomēr ilgu laiku 1934. gada 12.oktobrī savā vasarnīcā pie Ķīšezera zvērīgi nogalinātais pareizticīgo virsgans bija visai aizmirsts.

Sv. Rīgas Jāņa ikona

Zīmīgi, ka arhibīskapu Jāni, kuru šodien daudzviet pasaulē atzīst un godā kā vienīgo latviešu pareizticīgo svēto, pirmā kanonizēja Krievu Aizrobežu pareizticīgā baznīca (ASV, Eiropā un citur pasaulē) jau 1981. gadā, kad to vadīja svētīgais metropolīts Filarets Vozņesenskis, un drīz arī Serbijas Pareizticīgā baznīca. Krievu Aizrobežu baznīca tobrīd bija izteikti antikomunistiska un neatzina baznīcas simbiozi ar padomju varu, tikmēr citi pareizticīgie PSRS teritorijā tika vajāti par nepakļaušanos šai simbiozei.

Latvijā dominējošā Maskavas Patriarhāta Latvijas Pareizticīgā baznīca (LPB MP), Jāni Pommeru atzina par svēto svētmocekli (dubultais apzīmējums “svēt-” lietots, jo viņš bija svēts kā stingri uzticīgs Kristum un reizē svētkalpotājs – bīskaps) tikai 10 gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas – 2001. gada 25. septembrī. Savukārt 2003. gada 15. jūlijā viņa svētās netrūdošās relikvijas izcēla no kapa un pārnesa uz Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāli.

Lai gan nevis pagrabā, bet goda vietā, tomēr arhibīskapa Jāņa pīšļi tagad atdusas Kristus Piedzimšanas katedrālē, kā viņš savas dzīves laikā bija vēlējies un izteicis lūgumu ar testamenta nozīmi: “Apglabājiet mani manā alā.” Un šai viņa frāzei ir dziļa teoloģiska nozīme. Virsgans Jānis negaidīja un nepieprasīja no ticīgo ganāmpulka pagodinājumus un labumus, bet gan ikdienas dzīvē sekoja Kristus lēnprātībai un pazemībai, apmetoties uz dzīvi mitrā un drēgnā katedrāles pagrabā. Viņam, 1921. gadā kļūstot par LPB arhibīskapu, nebija citur kur iet, jo tobrīd vēl jaunajā Latvijas valstī pareizticīgo baznīcai nebija atgriezti daudzi īpašumi. Tostarp virsgana rezidence, kuru dažas dienas pirms Pommera ierašānās Latvijā, atdeva Romas katoļu baznīcai.

Bet tāpat kā Jēzus Kristus neuzskatīja par apkaunojumu piedzimt alā (kas vienlaikus simbolizēja arī viņa apbedīšanas vietu pēc nomiršanas pie krusta), kur gani sliktos laikapstākļos sadzina lopus, arī arhibīskaps Jānis skaidri apzinājās, ka patiesam Kristus sekotājam dzīves laikā ir jāmeklē nevis labklājība, dažādi iepriecinājumi un mierinājumi, bet gan jāpanes nabadzība, dažādas ciešanas un liegumi.

Tāpēc arī arhibīskaps Jānis katedrāles pagrabu bieži dēvēja par “savu alu” un “simbolu”, redzēdams un pravietodams, kādās grūtībās nāksies pastāvēt gan viņam personīgi, gan pareizticībai Latvijā: “Mans pagrabs uz visiem laikiem paliks tā stāvokļa piemineklis, kādā atradās Pareizticīgā Baznīca mums lemtajos grūtajos laikos. Šis pagrabs ir ne tikai mans dzīvoklis, bet arī simbols. Tam ir jāpaliek par goda pieminekli, bet ne par Pareizticīgās Baznīcas apsmieklu. Tāpēc esmu gatavs tajā ne tikai dzīvot, strādāt, bet arī pakāpeniski izkust un nomirt, un būt apbedītam tajā pašā, lai padarītu to par simbolisku pieminekli nākamajām paaudzēm.”

Starp rembrantisko tumsu un dievišķo gaismu

Piemineklis V. Irbem Rīgā, Brīvības ielas malā pie Dailes teātra

Muļķītis, naivs grēcinieks vai varbūt svētais? Šķiet, ko vēl jaunu varētu pateikt par baskāji Irbīti jeb mākslinieku Voldemāru Irbi (1893-1944)? Un tomēr Irbīte joprojām ir un paliek noslēpums. Neliksim viņu nevienā no šiem rāmjiem. Lai gan, manuprāt, ticības prizma, konkrētāk – pareizticīgais askētisms – palīdz vistuvāk ieraudzīt un saprast viņa attieksmi pret dzīvi un mākslu.

“Irbīte – pieder pie Rīgas mīlestībām. Āgenskalna, Iļģuciema, Mīlgrāvja, Purvciema vecākā paaudze atceras mākslinieku, kas aukstajās dienās skrējis kā liels, bezpalīdzīgs putns, kam salauzts spārns un kas nevar aizlidot uz siltajiem dienvidiem.” Šī poētiskā alegorija uzjundī dvēselē tiešām smeldzīgu viņa personības skaistuma un traģiskuma sajūtu.“

Pasteļkrītiņi viegliņām uzberzti uz tumša papīra — sniegots lauks, vakars, pakalnā mājiņa un logā uguntiņa, pa auksto vakaru cilvēks atnācis, lai rastu pajumti, visapkārt sniegi un tumsa. Daudz šādu darbu radījis Voldemārs Irbe, “mājiņa” ar ziemas ainavu pārtop sarežģītā alegorijā, kura mudina pēc līdzcietības, iejūtības, patvēruma, kas vajadzīgs basajam māksliniekam un katram cilvēkam,” tik izjusti un netipiski padomju laikam 1968. gadā runājis rakstnieks, publicists un mākslas recenzents Aivars Kalve (1937-1994), kad norisinājās plaša Irbes retrospektīva izstāde.

Jā, tā ir tā īstā Irbītes sajūta, jo runa nav tikai par pavarda siltumu, kā viņam būtu mūždien pietrūcis, vai par vilnas mēteli plecos. Irbīte nebija nabags. Daži pat stāstījuši, ka viņam bija lieli naudas uzkrājumi, jo izdevās pārdot ne tikai skicītes, ko viņš zīmēja ar pasteļiem un atdeva par “mazu, melnu naudiņu”, bet reizēm arī lielus un vērtīgus darbus.

Man gribas turpināt A. Kalves domu un teikt, ka stāsts par Irbīti ir stāsts par to, cik trausla un viegli ievainojama ir cilvēka dvēsele. Un cik daudzi no mums cīnās ar šo salauzto spārnu visu mūžu, tā arī vairs nespēdami nokļūt dvēseles dienvidos. Un laime vai dzīves piepildījums ir tad, kad, nesot savu krustu, izdodas vismaz pietuvoties šai ilgotajai vietai, kur dvēsele jūt mieru un dziedinājumu…Šodien par baskāji Irbīti joprojām runā kā par Rīgas leģendu, par pasteļu meistaru, bez kura ekscentriskā tēla un dīvainās uzvedības nav iedomājama pagājušā gadsimta 20. un 30. gadu Rīga un kura darbi joprojām atrodami daudzās mājās un kolekcijās. Par viņu sarakstītas vairākas grāmatas, desmitiem publikācijas, kā arī vēl nesen Dailes teātrī bija skatāma izrāde “Zibeņu domas. Irbīte”.