Radītājs, redzēdams bojā ejam cilvēku, ko Viņš ar Savām rokām radījis, debesis nolaidis, kāpj zemē un paņem visu viņa dabu, tik tiešām miesu pieņemdams no dievišķīgas šķīstas Jaunavas; jo Viņš ir paaugstinājies. … Kristus Dievs, Tēva Gudrība, Vārds un Spēks, Dēls un Atspīdums pirms visiem debesu un zemes spēkiem neizprotamā veidā par cilvēku tapis, mūs atjaunoja: jo Viņš ir paaugstinājies. … Visuaugstākais! Tu pasaulē esi atnācis kā līdzīgs mirstīgiem cilvēkiem, labprāt no Jaunavas miesu pieņemdams, lai iznīcinātu čūskas galvas indi; un lai Dievs vestu visus no tumsības vārtiem pie dzīvudarošas gaismas.
Šodien, ļaudis, ir mūsu pestīšanas iesākums; jo no neauglīgās piedzima Tā kopš seniem laikiem priekšsludinātā Māte, Jaunava un Dievadzemdētāja, izauga zieds no Isaja un zars no viņa saknes. Lai ciltstēvs Ādams priecājas un Ieva priekā dej; jo, redzi, no Ādama sāna radītā meita, visiem dzirdot, arī meitas meitu slavē: jo man, saka viņa, ir piedzimusi glābēja, caur kuru es tapšu atsvabināta no elles saitēm. Lai Dāvids priecājas, uz koklēm spēlēdams, un lai Dievu teic, jo, redzi, no neauglīgām miesām cēlās Jaunava mūsu dvēseļu pestīšanai.
(2. meldiņš)
Nāciet visi, jaunavīgie un šķīstības sargātāji, nāciet ar mīlestību paaugstiniet to jaunavības godu, no cieta akmens tekošo dzīvības avotu un no neauglīgās izaugušo “ērkšķu krūmu”, tā garīgā uguns, kas šķīstī un apgaismo mūsu dvēseles.
Kas tas par svētku troksni? Joakims un Anna slepenībā svin, saukdami: Ādam un Ieva, priecājieties šodien ar mums; jo tā pārkāpuma dēļ, caur kuru citkārt paradīze tapa aizslēgta, mums ir dots svētības auglis, dievišķīgā Jaunava Marija, kas visiem paradīzes vārtus atver.
Šodien no teicamās Annas neauglīgajām miesām izcēlās priekšsludinātā visu Ķēniņiene, Dieva mājoklis, mūžīgās būšanas dievišķīgais miteklis, caur kuru varmācīgā elle ir uzvarēta un ciltsmāte Ieva top ievesta pastāvīgā dzīvošanā. Uz Viņu lai cienīgi saucam: Tu esi augsti teicama starp sievām un augsti teicams ir Tavas miesas auglis.
Slava Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam, tagad, vienmēr un mūžīgi mūžos. Āmen. ( 8. meldiņš)
Pūtīsim garīgās stabules mūsu augsti godājamā svētku dienā; jo šodien no Dāvida sēklas piedzima dzīvības Māte, kas tumsību aizdzen, Ādamu atjauno, Ievu uzaicina, nemirstību iztecina, no nīcības izglābj un caur kuru mēs esam ar Dievību savienoti un no nāves izglābti. Uz Viņu mēs ticīgie ar Gabriēlu lai saucam: esi sveicināta, Tu Dieva apžēlotā, Tas Kungs ir ar Tevi, Tevis dēļ mums dāvinādams lielu žēlastību.
(Stihiras ar psalmu rindām, 4.meldiņš)
No taisnajiem – Joakima un Annas mums ir atspīdējis visas pasaules prieks, augsti teicamā Jaunava, kas savas lielās šķīstības dēļ ir par dzīvu Dieva namu tapusi un top atzīta par vienīgo īsteno Dievadzemdētāju. Viņas lūgšanu dēļ, Kristu Dievs, nosūti mieru pasaulei un mūsu dvēselēm lielu žēlastību.
Pants: Klausies, meita, un raugi un pievērs šurp savas ausis.
Caur eņģeļa priekšsludināšanu šodien no taisnajiem Joakima un Annas izcēlās visšķīstais auglis – Jaunava, debesis, Dieva godības krēsls un šķīstības trauks, prieka vēstnese visai pasaulei, mūsu dzīvības gādātāja, lāstu atņēmēja un svētības devēja. Tad nu, ak Dieva aicinātā Jaunava, savas piedzimšanas svētkos izlūdz mieru pasaulei un mūsu dvēselēm lielu žēlastību.
Pants: Bagāti ļaudis tavā priekšā pielūgs.
Šodien neauglīgā, bez bērniem esošā Anna lai līksmi plaukšķina ar rokām, virs zemes dzīvojošie lai ģērbjas spožā apģērbā, ķēniņi lai spēlē, augstie priesteri lai svētīdami līksmojās, visa pasaule lai svētkus svin; jo, redzi, no Isaja saknes ir cēlusies Ķēniņiene, Tēva nevainīgā Līgava. Nu sievas vairs nenoskums, bērnus dzemdēdamas; jo prieks ir atspīdējis un pasaulē dzīvo visu cilvēku dzīvība. Un nu vairs netaps atstumtas Joakima dāvanas; jo Annas raudas ir par prieku pārvērstas. Priecājies ar mani, – sauc viņa, – viss izredzētais Izraēls; jo Tas Kungs man ir devis dzīvu Dieva Godības pili, visiem par prieku un līksmību un mūsu dvēselēm par pestīšanu.
Slava Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam, tagad, vienmēr un mūžīgi mūžos. Āmen. (8.meldiņš)
Nāciet visi ticīgie, tecēsim pie Jaunavas; jo, redziet, piedzima tā, kas pirms dzimšanas izredzēta par mūsu Dieva Māti, – jaunavības trauks, Ārona zaļojošais zizlis no Isaja saknes, praviešu priekšsludinātā un taisno Joakima un Annas auglis. Redziet, viņa piedzima, un – pasaule ar Viņu atjaunojās. Viņa piedzima, un – draudze tērpjas savā glītumā. Viņa – svētais nams un Dieva mājoklis, šķīstības trauks un ķēniņa pils. Kurā noticis augsti teicams noslēpums – Kristū sastapušos dabu neizteicamā savienošanās. Viņam klanīdamies, mēs visnevainīgās Jaunavas piedzimšanu augsti slavējam.
Fragmenti no metropolīta Ierofeja Vlahosa grāmatas „Kunga svētki” („The Feasts of the Lord”, 2013)
Kunga Ieiešana Jeruzalemē jeb Palmu svētdiena Pareizticīgajā Baznīcā ir vieni no divpadsmit lielajiem svētkiem. Tos svin Lielā gavēņa laikā, nedēļu pirms Kunga augšāmcelšanās svētkiem. Tāpat kā katru gadu mainās Pashas svinēšanas datums, mainās arī Palmu svētdienas datums.
Palmu svētdienai ir piesaistīti citi nozīmīgi svētki – Lācara sestdiena, kuru svin dienu ātrāk – sestdienā pirms Palmu svētdienas.
Abiem svētkiem pamatā ir notikumi, kas aprakstīti sinoptiskajos evaņģēlijos, proti, Mateja, Lūkas un Marka evaņģēlijā. Katram autoram nedaudz atšķiras aprakstīto notikumu detaļas, bet kopumā viņu liecības ir ļoti līdzīgas.Turpināt lasīšanu “Lācara sestdiena un Kunga ieiešana Jeruzalemē”→
Ņujorkas metropolīts Filarets (Vozņesenskis) ir Krievu Aizrobežu Pareizticīgo Baznīcas pirmais hierarhs 1964.-1985.g.
Kristus Piedzimšanas svētku priekšvakara sprediķis par mieru
«Ar mums ir Dievs, ņemiet vērā, tautas, un padodieties, jo ar mums ir Dievs.»
Mēs dzirdējām, kā šīs dienas svētku dievkalpojuma pašā sākumā dziedātāji svinīgi un priecīgi izdziedāja šos svētos vārdus; tie izteikti vairākus simtus gadu pirms Kristus Piedzimšanas un tos sacīja dižais noslēpumu redzētājs un pravietis Jesaja. Kad viņš tos pauda, visa pasaule atradās pagānisma tumsībā. Tikai pavisam vāji dega īstenās dievzināšanas liesmiņa mazā ebreju tautā, mazajā Palestīnā, bet cilvēku miljoni atradās pagānisma tumsībā, un tomēr, Svētā Gara apspīdēts, pravietis ar savu iedvesmoto skatienu sniedzas tālu uz priekšu caur šo pagānisko tumsību, un to, kas piepildījās daudz vēlāk, jau vēro, kā notikušuun saka: “Ar mums ir Dievs. Ņemiet vērā, tautas” (Jes.8:9,10).
Pagāja vairāki simti gadu līdz notika tas, ko paredzēja pravietis Jesaja, un īstenojās brīnumainākais brīnums – “liels dievbijības noslēpums”[1]: Dievs parādījās miesā un izvēlējās gulties silītē. Un Baznīca, aicinot mūs ar ticības un paļāvības spārniem pārcelties uz Betlēmi, sauc: “Kristus piedzimis, slavējiet! Kristus no debesīm, ejiet pretī! Kristus virs zemes, celieties!”
Mēs dzirdējām arī aizkustinošo evaņģēlija vēstījumu, kā gani ar vienkāršu sirdi, sargādami savus ganāmpulkus Betlēmes klajumos, tika pagodināti ar atklāsmi no debesīm, sadzirdēja Debesu vēstneša labo vēsti, ka pasaulei piedzimis Glābējs, bet pēc tam saklausīja arī eņģeļus dziedam: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” (Lūk.2:14). Un, protams, šī dziedāšana viņiem palika atmiņā uz visu mūžu, un attiecībā uz viņiem var teikt dzejnieka vārdus, ka “debesu skaņas viņiem nevarēja aizstāt garlaicīgās zemes dziesmas…”
Svētie eņģeļi dziedāja par mieru. Un Tas, Kurš atnāca uz zemi un iegūlās silītē, saucas “Stiprais Dievs, Valdītājs un miera Pavēlnieks” (Jes.9:6). Bet tagad bieži runā, ja Kristus arī ir atnesis mieru uz zemes, tad šis miers neīstenojās, tāpēc ka arī pēc Viņa piedzimšanas, tāpat kā iepriekš, starp ļaudīm pastāv daudz naida, plosās kari, sevišķi paši niknākie ir iekšējie nemieri, brāļu kari.
Bet veltīgi kristietībai pārmet, ka tā nav izpildījusi savu apsolījumu un nav devusi pasaulei mieru. Kad runa ir par ārēju mieru, tad jāatceras, ka Glābējs ir noteikti un stingri pateicis: “Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.” (Mat.10:34) Tie ir viņa tiešie vārdi Svētajā Evaņģēlijā. Bet te nav pretrunas ar to, ko dziedāja svētie eņģeļi, tāpēc ka miers mēdz būt dažāds.
Tagad dzirdam daudz runu par mieru, par visas pasaules mieru, par miera konferncēm utt. – daudz skaistu vārdu tiek pateikts un sarakstīts par šo tēmu. Un priekšā visiem ar šādām runām ir tieši tā vara, kuras galvenais mērķis ir nekādi nepieļaut mieru. (Domāta PSRS vara – Tulk. piez.) Bet tā skandina par mieru visvairāk. Cik daudz melu, cik daudz viltus šajās runās! Visi šie nelaimīgie mieranesēji grib samest vienā kaudzē principus, kas ir pilnīgi nesavienojami un kopā nevar pastāvēt. Nevar būt uguns kopā ar ūdeni. Viens un tas pats nevar būt vienlaicīgi gan balts, gan melns. Labestība un ļaunums nekad nevarēs savienoties. Un, lūk, mēs ar skumjām redzam, ka šie meli iekaro arvien vairāk un vairāk pozīciju, tie arvien uzvar. Bet tā saucamā “brīvā pasaule”, burtiski ik uz soļa apkaunojoši atkāpjas un atkāpjas tās bezkaunīgā, atklātā, pilnīgi klajā spiediena priekšā.
Tak, lūk, atcerieties: šādu ārēju mieru Tas Kungs nekad nebija solījis. Gluži otrādi, Viņš teica tieši: “Jūs dzirdēsit karus un karu daudzināšanu” (Mat.24:6); runāja par iekšējiem nemieriem un par to, ka ļaudis galu galā mirs no bailēm vien, no gaidām – kas vēl nāks pār pasauli? Bet tajā pašā laikā Tas Kungs Noslēpumainajā vakariņā, runājot ar saviem apustuļiem, stāstīja viņiem tieši par to, ko dziedāja eņģeļi Viņa piedzimšanas naktī. Tas Kungs šajā sarunā teica: “Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu,” un tūlīt pat piebilda: “ne kā pasaule dod, Es jums dodu” (Jāņa 14:27). Kristus miers pavisam nav tas, par kuru kliedz viltus miera nesēji. Kristus miers pirmām ir kārtām cilvēka miers ar Dievu un ar sirdsapziņu, miers, piepildīts ar taisnību un mīlestību, nevis ar meliem un viltu. Un, lūk, šo te mieru Pestītājs Kristus patiesi atnesa uz zemes, un Viņa uzticamie sekotāji zina, kas ir Kristus miers. Sirdsskaidrais Sārovas Serafims sacīja vienam no saviem apmeklētājiem: “Mans iepriecinājum, iemanto miera garu un ne tikai pats glābsies, bet tūkstošiem apkārt tev glābsies.”
Cilvēce ir noilgojusies pēc patiesa, īsta miera, tāpēc ka visos šajos maldinošajos miera aicinājumos to neredz. Vai mēs neredzam, par ko pārvēršas dzīve? Pasaule arvien tālāk un tālāk virzās no tā prom. Bet Tas Kungs taču vēl senajos laikos caur pravieti bija runājis par viltus miera nesējiem, ka viņi apmāna savus klausītājus, sakot: “Miers! Miers!, bet miera nav” (Jer.6:14[2]). Un Tas Kungs tieši piebilst caur pravieti: “[Dievu] negodājošiem nav miera!” (Jes.48:22). Un arī nebūs miera cilvēcē, tāpēc ka tā arvien vairāk un vairāk nododas negodam.
metr.Filarets Vozņesenskis
Bet lai nesamulst mūsu sirds. Savu mieru Tas Kungs dāvā ikvienai dvēselei, kura meklē šo mieru un kura Viņam pakļaujas. Pietiek cilvēkam savā dzīvē nostāties uz labsirdīga kristīgā ceļa un Kristus miers uzreiz sāk valdīt viņa dvēselē.
Tas Kungs, miera Ķēniņš un Pavēlnieks, lai dāvā Savu svētīgo mieru katrai Viņam uzticīgai dvēselei. Āmen.
[1] 1.Tim.3:16 “Un patiesi liels ir dievbijības noslēpums: Viņš ir skatīts miesā, taisnots Garā, parādījies eņģeļiem, sludināts tautām, ticēts pasaulē, uzņemts godībā.”
[2] “Tie grib Manas tautas vainu pavirši dziedināt, sacīdami: miers, miers! – kur miera nav.”
Tas, kas notika Labās Vēsts Pasludināšanā, sāka atklāties Kristus Piedzimšanā. Kad mēs to saucam par atklāsmi, mēs ar to domājam, ka ir atsevišķas personas, tādas kā Vissvētā Dievmāte, Jāzeps utt., kuriem tika atklāts, ka Kristus, Kuru gaidīja visos laikmetos, ir nācis pasaulē. Protams, Kristus, kad atklājas, reizē ir arī apslēpts, un kad ir apslēpts, reizē arī atklājas. Mēs to redzam visā Viņa dzīvē kopumā, kā arī Viņa atklāsmē svētajiem.
Pasludināšanas svētki ir Tā Kunga un Dievmātes svētki. Tie ir Tā Kunga svētki, jo tie attiecas uz To Kungu Kristu, Kurš bija ieņemts Dievadzemdētājas miesā, un Dievmātes svētki, jo tie attiecas uz personu, kurai bija loma Dieva Vārda[1] ieņemšanā un iemiesošanā, tas ir, uz Vissvēto.
Dievadzemdētājai Marijai ir liela nozīme un svarīga vieta Baznīcā, tāpēc ka tieši viņa bija persona, kuru gaidīja visas paaudzes, un tā bija viņa, kura deva Dievam Vārdam cilvēcisko dabu. Tādējādi Dievadzemdētājas persona ir cieši saistīta ar Kristus Personu. Un Vissvētās nozīme ir nevis tikai viņas tikumu dēļ, bet, pirmkārt, viņas miesas Augļa dēļ. Šī iemesla dēļ Teotokoloģija[2] ir cieši saistīta ar Kristoloģiju[3]. Kad mēs runājam par Kristu, mēs nevaram ignorēt to, kura deva Viņam miesu, un kad mēs runājam par Vissvēto, mēs tajā pašā laikā atsaucamies uz Kristu, tāpēc ka Dievmāte no Viņa smeļas žēlastību[4] un nozīmi. Tas ir skaidri parādīts Sveicināšanas kalpojumā, vai akafistos Dievmātei, kuros Dievadzemdētāja tiek cildināta, bet vienmēr saistībā ar faktu, ka viņa ir Kristus Māte: „Priecājies, jo tu esi Ķēniņa tronis; priecājies, jo tu nes To, Kurš nes visu.”
Šī saistība starp Kristoloģiju un Teotokoloģiju ir arī redzama svēto dzīvēs. Raksturīga iezīme svētajiem, kuri ir patiesi Kristus Ķermeņa locekļi, ir tas, ka viņi mīl Vissvēto. Ir neiespējams, lai būtu svētais, kurš viņu nemīlētu.
Protopresbiters Georgijs Metalinoss,
Atēnu universitātes godājamais profesors
Ar Savu Iemiesošanos un Piedzimšanu, Dievcilvēks Jēzus Kristus īsteno nolūku, kādam tika izveidots cilvēks. Šis notikums bija visbeidzot Dievcilvēka parādīšanās Vēsturē – radītās radības vienotība ar Neradīto Radītāju.
Iemiesošanās nolūks ir cilvēka dievišķošana. “Dievs top par cilvēku, lai pārradītu Ādamu par dievu.” (Kristus Piedzimšanas dziedājums). “Viņš iecilvēciskojās, lai mēs dievišķotos.” (Svētītājs Afanāsijas Lielais) “Savukārt Dievs paliek par cilvēku, bet cilvēks par dievu.” (Svētītājs Jānis Zeltamute[1]) Turpināt lasīšanu “Patiesība un mīti par Kristus Piedzimšanu”→
Limasolas Metropolīts Afanāsijs, Kipras Pareizticīgā Baznīca
Baznīcas svētie tēvi ar savu lūgšanās pieredzi pierādīja: katru reizi, kad mēs stāvam Dieva priekšā, lūdzoties dievnamā vai savā personiskajā lūgšanā mājās, šai stāvēšanai ir divas raksturīgas īpatnības. Tā piepilda mūs ar prieku, tāpēc ka mēs kļūstam par lieciniekiem Dieva diženajai mīlestībai pret cilvēku. Mūsu sirds raujas izteikt Dievam milzīgu pateicību, tā kā katrs no mums savā mērā jūt šo Tā Kunga dāvanu Savai radībai. Bet vienlaicīgi šī stāvēšana Dieva priekšā ir mums arī tiesa, it īpaši šajos svētajos svētkos, kā arī visos lielajos svētkos un dienās, kas saistītas ar mūsu Kunga Jēzus Kristus dzīves notikumiem. Bet dabiski dziļākā šo notikumu un svētku jēga pavisam nav cilvēka notiesāšana, bet viņa glābšana. Turpināt lasīšanu “Kristus Piedzimšanas dziļā jēga”→
Patristikas profesors protopresbiters Georgijs Dions Dragass
15./28. augustā pareizticīgie kristieši svin lielākos no visiem reliģiskajiem svētkiem, ko Baznīca ieviesusi par godu Vissvētajai Jaunavai Marijai – Dievmātes Aizmigšanas svētkus.
Jaunavas Marijas svētki svarīguma ziņā ir otrie pēc mūsu Kungam Jēzum Kristum veltītajiem svētkiem svinību gada ciklā, ko ievēro Pareizticīgā Baznīca, jo pēc Paša Kunga Vissvētā Jaunava ir vissvētīgākā persona mūsu Baznīcā.
Ja Tā Kunga dižākie svētki ir Pasha (Lieldienas), Viņa pestījošās Nāves un Augšāmcelšanās svētki, tad Viņa Mātes dižākie svētki arī ir saistīti ar viņas nāvi un pāriešanu uz Debesīm. Iemesls tam ir atrodams kristīgās pestīšanas izpratnes pamatos, kas ir nekas cits, kā cilvēku ieiešana Dieva mūžīgajā valstībā, pārvarot nāvi un atgūstot mūžīgās dzīvības dāvanu. Turpināt lasīšanu “Dievmātes Aizmigšana”→
Kristus pacēlās mākonī debesīs.[1] No vienas puses, ja personai, [lasot šo Svēto Rakstu vietu – tulk. piez.], nav nekāda sakara ar dievišķošanās pieredzi, un ja tā nav pat nekad par to dzirdējusi, tā sāks smieties par to, kad lasīs par šādu notikumu. Tā teiks: “Kā ir iespējams cilvēkam sēdēt uz mākoņa?” No otras puses, ja šī persona ir māņticīgs pareizticīgais kristietis, tā teiks: “Ak lūk, mūsu jaukais mazais Jēzus paveica arī šādu brīnumu! Viņš apsēdās uz mākoņa un uzgāja debesīs.” Un viņš tam ticēs. Kāds cits varētu pat iztēloties, ka Pacelšanās dienā Kristus sāka pacelties uz mākoņa it kā tas būtu pacēlājs. Turpināt lasīšanu “Kristus pacēlās neradītās godības mākonī”→
Θεογνωσία 