Pasludināšana

25. marts / 7. aprīlis

Rublev_blagoveshenie__02633.1382106263

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Pasludināšanas svētki ir Tā Kunga un Dievmātes svētki. Tie ir Tā Kunga svētki, jo tie attiecas uz To Kungu Kristu, Kurš bija ieņemts Dievadzemdētājas miesā, un Dievmātes svētki, jo tie attiecas uz personu, kurai bija loma Dieva Vārda[1] ieņemšanā un iemiesošanā, tas ir, uz Vissvēto.

Dievadzemdētājai Marijai ir liela nozīme un svarīga vieta Baznīcā, tāpēc ka tieši viņa bija persona, kuru gaidīja visas paaudzes, un tā bija viņa, kura deva Dievam Vārdam cilvēcisko dabu. Tādējādi Dievadzemdētājas persona ir cieši saistīta ar Kristus Personu. Un Vissvētās nozīme ir nevis tikai viņas tikumu dēļ, bet, pirmkārt, viņas miesas Augļa dēļ. Šī iemesla dēļ Teotokoloģija[2] ir cieši saistīta ar Kristoloģiju[3]. Kad mēs runājam par Kristu, mēs nevaram ignorēt to, kura deva Viņam miesu, un kad mēs runājam par Vissvēto, mēs tajā pašā laikā atsaucamies uz Kristu, tāpēc ka Dievmāte no Viņa smeļas žēlastību[4] un nozīmi. Tas ir skaidri parādīts Sveicināšanas kalpojumā, vai akafistos Dievmātei, kuros Dievadzemdētāja tiek cildināta, bet vienmēr saistībā ar faktu, ka viņa ir Kristus Māte: „Priecājies, jo tu esi Ķēniņa tronis; priecājies, jo tu nes To, Kurš nes visu.”

Šī saistība starp Kristoloģiju un Teotokoloģiju ir arī redzama svēto dzīvēs. Raksturīga iezīme svētajiem, kuri ir patiesi Kristus Ķermeņa locekļi, ir tas, ka viņi mīl Vissvēto. Ir neiespējams, lai būtu svētais, kurš viņu nemīlētu.

Turpināt lasīt

Advertisements

Patiesība un mīti par Kristus Piedzimšanu

Protopresbiters Georgijs Metalinoss,
Atēnu universitātes godājamais profesors

15665917_10154757164764705_404016348585025659_n

Ar Savu Iemiesošanos un Piedzimšanu, Dievcilvēks Jēzus Kristus īsteno nolūku, kādam tika izveidots cilvēks. Šis notikums bija visbeidzot Dievcilvēka parādīšanās Vēsturē – radītās radības vienotība ar Neradīto Radītāju.

Iemiesošanās nolūks ir cilvēka dievišķošana.
“Dievs top par cilvēku, lai pārradītu Ādamu par dievu.” (Kristus Piedzimšanas dziedājums).
“Viņš iecilvēciskojās, lai mēs dievišķotos.” (Svētītājs Afanāsijas Lielais)
“Savukārt Dievs paliek par cilvēku, bet cilvēks par dievu.” (Svētītājs Jānis Zeltamute[1]) Turpināt lasīt

Kristus Piedzimšanas dziļā jēga

Limasolas Metropolīts Afanāsijs, Kipras Pareizticīgā Baznīca

256052-p

Baznīcas svētie tēvi ar savu lūgšanās pieredzi pierādīja: katru reizi, kad mēs stāvam Dieva priekšā, lūdzoties dievnamā vai savā personiskajā lūgšanā mājās, šai stāvēšanai ir divas raksturīgas īpatnības. Tā piepilda mūs ar prieku, tāpēc ka mēs kļūstam par lieciniekiem Dieva diženajai mīlestībai pret cilvēku. Mūsu sirds raujas izteikt Dievam milzīgu pateicību, tā kā katrs no mums savā mērā jūt šo Tā Kunga dāvanu Savai radībai. Bet vienlaicīgi šī stāvēšana Dieva priekšā ir mums arī tiesa, it īpaši šajos svētajos svētkos, kā arī visos lielajos svētkos un dienās, kas saistītas ar mūsu Kunga Jēzus Kristus dzīves notikumiem. Bet dabiski dziļākā šo notikumu un svētku jēga pavisam nav cilvēka notiesāšana, bet viņa glābšana. Turpināt lasīt

Dievmātes Aizmigšana

Patristikas profesors protopresbiters Georgijs Dions Dragass

dormition

15./28. augustā pareizticīgie kristieši svin lielākos no visiem reliģiskajiem svētkiem, ko Baznīca ieviesusi par godu Vissvētajai Jaunavai Marijai – Dievmātes Aizmigšanas svētkus.

Jaunavas Marijas svētki svarīguma ziņā ir otrie pēc mūsu Kungam Jēzum Kristum veltītajiem svētkiem svinību gada ciklā, ko ievēro Pareizticīgā Baznīca, jo pēc Paša Kunga Vissvētā Jaunava ir vissvētīgākā persona mūsu Baznīcā.

Ja Tā Kunga dižākie svētki ir Pasha (Lieldienas), Viņa pestījošās Nāves un Augšāmcelšanās svētki, tad Viņa Mātes dižākie svētki arī ir saistīti ar viņas nāvi un pāriešanu uz Debesīm. Iemesls tam ir atrodams kristīgās pestīšanas izpratnes pamatos, kas ir nekas cits, kā cilvēku ieiešana Dieva mūžīgajā valstībā, pārvarot nāvi un atgūstot mūžīgās dzīvības dāvanu. Turpināt lasīt

Kristus pacēlās neradītās godības mākonī

theophanes_the_cretan_-_the_ascension_-_wga22198

Protopresbiters Jānis Romanidiss

Kristus pacēlās mākonī debesīs.[1] No vienas puses, ja personai, [lasot šo Svēto Rakstu vietu – tulk. piez.], nav nekāda sakara ar dievišķošanās pieredzi, un ja tā nav pat nekad par to dzirdējusi, tā sāks smieties par to, kad lasīs par šādu notikumu. Tā teiks: “Kā ir iespējams cilvēkam sēdēt uz mākoņa?” No otras puses, ja šī persona ir māņticīgs pareizticīgais kristietis, tā teiks: “Ak lūk, mūsu jaukais mazais Jēzus paveica arī šādu brīnumu! Viņš apsēdās uz mākoņa un uzgāja debesīs.” Un viņš tam ticēs. Kāds cits varētu pat iztēloties, ka Pacelšanās dienā Kristus sāka pacelties uz mākoņa it kā tas būtu pacēlājs. Turpināt lasīt

Kunga Uziešana debesīs – Dievišķotās cilvēciskās būtnes godība

voznesenie_gospodne_ancension_of_christ_icon

Rumānijas patriarhs Daniēls

Mūsu Kunga Jēzus Kristus uziešanas debesīs brīnumainajam noslēpumam ir daudzējāda un dziļa nozīme. Mēs vēlamies uzsvērt trīs aspektus:

1) Kunga Uziešana nozīmē cilvēciskās būtnes dievišķošanu.

Mūsu Kunga Jēzus Kristus Uziešana ar miesu debesīs parāda vispirms cilvēciskās dabas uziešanu pie dievišķās godības, pie cieņas un goda, kas nekad iepriekš nav bijis sasniegts. “Un ar žēlastību tu pacēli mūsu pagrimušo dabu un novietoji to kopā ar Tēvu”, saka dziedājuma vārdi, kamēr svētais Jānis Zeltamute saka, ka caur Kristus Uziešanu mūsu cilvēciskā daba “pacēlās augstāk par eņģeļiem, pār virseņģeļiem, pār ķerubiem un sērafiem un neapstājās, kamēr apsēdās uz Dieva troņa”.

Kunga Uziešanas svētku vakara dievkalpojums parāda mums, ka Kunga Uziešana ir līdzeklis, lai pilnīgi nošķirtos no nāves tumsas un elles un sasniegtu mūžīgās dzīves debešķīgo gaismu, tas ir, paceltu cilvēka dabu Svētās Trijādības mīlestībā un uzņemtu to uz dievišķās godības troņa: “Eņģeļi ir pārsteigti, redzot cilvēcisko būtni augstāk par viņiem. Tēvs uzņem Savā klēpī To, Kurš ir vienmēr bijis Viņa klēpī: Svētais Gars norīko visus Viņa eņģeļus: paceliet, valdnieki, savus vārtus! Visas tautas plaukšķiniet jūsu rokas, jo Kristus uzgāja, kur Viņš bija iepriekš.”

Šī cilvēciskās būtnes pacelšana bija iespējama, pateicoties tam, ka godībā augšāmceltais Kristus nekad nezaudēja cilvēcisko dabu, bet uzņēma to pilnībā un aiznesa to uz pašu Svētās Trijādības dzīves centru. Kristus neiet atpakaļ uz debesīm un nepasniedz Sevi Savam Tēvam tikai kā Dievu, bet arī kā cilvēku, tā lai Viņš var mūs, cilvēkus, padarīt par Dieva bērniem saskaņā ar svētību debesu valstības godībā[1].

Pareizticīgā teoloģija māca, ka Kristus Uziešana godībā un Viņa sēdēšana Tēvam pa labo roku parāda pilnīgu Viņa cilvēcības dievišķošanu un arī cilvēcības mūžīgumu Dievā, Viņa cilvēciskā ķermeņa garīgošana jeb pilna pārveidošana, proti Viņa galējā paaugstināšana līdz “Dieva bezgalīgās mīlestības apkārtējās vides caurspīdīguma” stāvoklim – kā sacīja tēvs Dumitru Staniloe. Cilvēciskā būtne ir pacelta līdz augstākajam godam, attiecības ir atjaunotas visaugstākajā pakāpē un pilnīgā kopībā ar viņa Radītāju, Svētās Trijādības dievišķās esības pašā tuvībā. Rezultātā, var redzēt, ka cilvēciskās būtnes Uziešana dievišķajā godībā bija pats Dieva Dēla nonākšanas jeb iemiesošanās nolūks. Kunga Uziešanas svētku sprediķī svētais Gregorijs Palama parāda, ka Kristus ir “pacelts godībā un iegāja rokām nedarinātā Vissvētākajā vietā, un apsēdās pa labo pusi debesīs, uz tā paša dievišķības troņa, tā lai mūsu daba, ar kuru Viņš sajaucās, varētu piedalīties tajā”. Tādējādi Kristus Uziešana godībā nozīmē cilvēciskās būtnes dievišķošanu un pagodināšanu Dieva mūžīgajā mīlestībā. Turpināt lasīt

Vienīgais jaunums zem saules

00003471

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Svētais Damaskas Jānis saka, ka Kristus ir “vienīgais jaunums zem saules”. Ļaujiet to apskatīt no diviem aspektiem.

Pirmais, Kristus ir vienīgā jaunā persona vēsturē pēc pasaules radīšanas. Tas ir, Dievs radīja noētiskos garus – eņģeļus, tad Viņš radīja jūtamo pasauli un visbeidzot cilvēku, kurš bija visas radības kopsavilkums. Kopš tā laika viss atkārtojas, nekas cits nav jauns. “Vienīgais jaunums zem saules” ir Dievcilvēks Kristus, tā kā dievišķā tika apvienota ar cilvēcisko dabu un cilvēciskās dabas hipostāze ir Vārds, Svētās Trijādības Otrā Persona.

Otrs aspekts ir tas, ka veids, kurā tika ieņemts Kristus, bija kaut kas jauns cilvēcei. Pēc Ādama un Ievas krišanas katras personas ieņemšana un piedzimšana ir saistīta ar baudu un sāpēm. Katra sieviete ieņem ar baudu un dāvā dzīvību ar dzemdību sāpēm, kuras bija krišanas rezultāts. Turpināt lasīt