Kristus Piedzimšana

Nativity2_

Metr. Ierofejs (Vlahoss)

25.decembris / 7.janvāris

Kristus Piedzimšanas svētki ir svētku galvaspilsēta, kā saka svētais Jānis Zeltamute[1]. Visi pārējie Tā Kunga svētki – Kunga Kristības jeb Dieva Parādīšanās, Pārveidošanās, Ciešanas, Krusts, Augšāmcelšanās un Uziešana Debesīs izriet no Piedzimšanas. Bez Piedzimšanas nebūtu bijusi Augšāmcelšanās, bet arī bez Augšāmcelšanās dievišķās iemiesošanās nolūks nebūtu bijis piepildīts. Visi šie Kunga svētki ir savstarpēji saistīti. Mēs tos iedalām, lai varētu tos svinēt un ieskatīties tuvāk to saturā. Katrā dievišķajā Liturģijā[2] mēs izdzīvojam visus dievišķās iemiesošanās notikumus. Tādējādi, saskaņā ar Tēvu uzskatiem, vienmēr ir Kristus Piedzimšana, vienmēr Augšāmcelšanās, vienmēr Piecdesmitniece.

Tas, kas notika Labās Vēsts Pasludināšanā, sāka atklāties Kristus Piedzimšanā. Kad mēs to saucam par atklāsmi, mēs ar to domājam, ka ir atsevišķas personas, tādas kā Vissvētā Dievmāte, Jāzeps utt., kuriem tika atklāts, ka Kristus, Kuru gaidīja visos laikmetos, ir nācis pasaulē. Protams, Kristus, kad atklājas, reizē ir arī apslēpts, un kad ir apslēpts, reizē arī atklājas. Mēs to redzam visā Viņa dzīvē kopumā, kā arī Viņa atklāsmē svētajiem.

Turpināt lasīt

Advertisements

Priekšteču grēka pārmantojamība

Arhimandrīts Maksims Panagiotu

creation-of-adam-and-eve-st-paraskevi-greek-orthodox-shrine-church-greenlawn

Mēs neiemantojam vainu par iedzimto jeb priekšteču grēku, bet gan tā sekas. Tādējādi, mūsu attālinātības no Dieva dēļ, visa cilvēku dzimta ir kritusi un sabojāta ar tiekšanos uz ļaunu. Var sniegt šādas paralēles piemēru: ja mūsu dabiskā vide mūsu pašreizējās nesaprātīgās lietošanas dēļ ir neatgriežami izpostīta, nākamās paaudzes nebūs atbildīgas par šo ļaunumu, kādā viņas ir piedzimušas, bet viņas iemantos dabas sabojātību. Turpināt lasīt

Notiesāts uz nemirstību

Svētlaimīgā Justīna no Čelije pamācība Pashā

Фреска из храма Протата. Карея. Афон.

Mūsu tēvs, arhimandrīts Justīns Popovičs (1894-1979) bija teologs, cīnītājs, rakstnieks, pragmatiskas baznīcas dzīves kritiķis, filosofs, vadīja klosteri Čelije, blakus Valjevo.

Cilvēks notiesāja Dievu uz nāvi, ar Savu Augšāmcelšanos Viņš notiesāja cilvēku uz nemirstību. Pretī sitieniem Viņš sniedz apskāvienu; par ļaunprātīgu izmantošanu – svētī; pret nāvi dod nemirstību. Cilvēks nekad neparādīja tik daudz naida pret Dievu, kā tad, kad sita Viņu krustā; un Dievs nekad neparādīja vairāk mīlestības pret cilvēku, kā tad, kad Viņš augšāmcēlās.  Cilvēks pat gribēja novest Dievu līdz mirstīgumam, bet Dievs ar Savu Augšāmcelšanos padarīja cilvēku nemirstīgu. Krustā sistais Dievs ir Uzcēlies un nogalinājis nāvi. Nāves vairs nav. Nemirstība ir apņēmusi cilvēku un visu pasauli. Turpināt lasīt

Kļūdaina teoloģija, patiesa dziedināšana un ļaunuma būtība

Konstantīns Zalalass, katehizators (ticības skolotājs), tulks, izdevniecības Saint Nicodemos Publications www.saintnicodemos.org izveidotājs

transfiguration_by_feofan_grek_from_spaso-preobrazhensky_cathedral_in_pereslavl-zalessky_2815th_c2c_tretyakov_gallery29

Saskaņā ar mūsu Filokālijas Tēvu mācību neziņa, nevērība un garīgais slinkums ir viens no labākajiem nelabā ieročiem. Cits nelabā ierocis ir maldīgas zināšanas, pārspīlēšana, herēze (ķecerība), intelektuālas zināšanas, ar ko ir pārbagātas vairums no mūsdienu teoloģiskajām skolām. Tas ir tikpat bīstami. Filosofiskās zināšanas sajauktas ar Svētajiem Rakstiem. Mēģinājums izskaidrot Rakstus akadēmiski jeb intelektuāli bez Baznīcas Svētās Tradīcijas.

Pirms dažām nedēļām man bija pienākuši klāt vairāki semināristi, kuri uz nedēļas nogali apciemoja mūsu draudzi. Un viņi protestēja pret vienu no viņu cienījamajiem profesoriem, kurš viņiem teica, ka Baznīcas Tēvi ir pārāk augstu vērtēti un ka mums vajag attīstīt post-patristisko teoloģiju[1]. Tas pats profesors viņiem māca, ka ir trīs ļaunuma līmeņi: sātans, dēmoni un viņu pēcnācēji. Ar ‘pēcnācējiem’ domājot milžus, kas pieminēti 1.Mozus grāmatā 6:4[2], kur dēmoni, kā viņš domāja, sapārojās ar Kaina meitām un piedzima milži. Tas ir muļķīgi. Bet lai pateiktu tik nejēdzīgu apgalvojumu no sākuma ir jānostumj Baznīcas Tēvu autoritāti. Šis mīts par dēmonu pārošanos ar sievietēm ir atrodams apokrifiskajā Ēnoha grāmatā. Kuru mūsu Baznīcas Tēvi, piem. Afanāsijs Lielais, atmaskoja kā herētisku pirms daudziem gadsimtiem. Bet liela daļa Rietumu universitāšu neņem vērā Baznīcas Tēvus un rada paši savu teoloģiju – intelektuālo teoloģiju.

Mani draugi, mēs nevaram radīt teoloģiju. Īstena Dieva zināšana, tas ir Ortodoksija (Pareizticība), var tikt atklāta šķīstītai cilvēka sirdij. Cilvēka psihosomatiskās pastāvēšanas centrs ir sirds, nevis smadzeņu šūnas. Mūsu svētie Baznīcas Tēvi turpināja praviešu un apustuļu empīrisko pieredzi. Ar gavēni, nomodu un pastāvīgu lūgšanu viņi šķīstīja savas sirdis, un Svētais Gars runāja caur viņiem un turpina runāt caur viņiem. Un kamēr mēs nekļūsim tādi kā viņi, līdz kamēr mēs neattīrīsim mūsu sirdis ar gavēni, modrību un nepārtrauktu lūgšanu, mēs nevaram radīt teoloģiju. Mēs nevaram improvizēt. Mēs pazemīgi atkārtojam metodi, kas viņus padarīja par izredzētajiem Svētā Gara traukiem. Mēs pielūdzam mūsu Tēvu Dievu. Un mēs neizejam aiz robežām, ko nosprauduši mūsu Tēvi. Turpināt lasīt