Sv. Simeons Jaunais Teologs – 7. vārds

molitva-svyatogo-simeona-bogoslova

Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs

(1) Dievs Savā neizmērojamā mīlestībā pret cilvēkiem šajā dzīvē ir pakļāvis viņus dažādiem liegumiem[1]. – (2) Nabadzība ir Svētā Dieva labdarība. – (3) Kurš nopeļ nabadzību, tas noraida kristietību un negrib būt kristietis. – (4) Ir nepieciešams, lai kristiešiem būtu sēras un bēdas.

1. Cilvēkumīlošais Dievs izvēlējās, lai ir tāda kārtība, ka no Viņa svētības atkritušo cilvēku ielenktu daudzas briesmas, dažādas nepatikšanas, sēras un bēdas. Viņš atstāja cilvēku būt tā visa apgrūtinātam, no visām pusēm traucētam un apkarotam, pat pašam no savas puses. Iemesls, kāpēc Viņš ir tā iekārtojis, ir apbrīnojams, mīlestības un labestības piepildīts. Kā kāds bagāts-pārbagāts cilvēks, kam ir iemīļotais dēls, savas ļoti lielās mīlestības dēļ, negrib, lai viņš meklētu kaut kur citur vai no kāda cita saņemtu sev vajadzīgo barību, dzērienu, apģērbu, apavus vai kādu citu iepriecinājumu un mierinājumu, bet vēlas, lai viņš visu to saņemtu vienīgi no viņa, sava tēva, lai caur to vienmēr atrastos viņam blakus un rastu mieru viņa klēpī; un ja kaut kādā veidā atgadīsies, ka šis dēls aizbēgs no viņa un pie kāda cita vēlēsies saņemt sev vajadzīgo, tad tēvs visu iekārto tā, lai dēls vai nu pavisam neko nekur neatrastu, vai saņemtu ar lielām grūtībām un sviedriem; turklāt viņš vēl visiem, kas atrodas viņa varā, pavēsta, lai, tikko kā ieraudzīs viņa dēlu šur un tur klaiņojam tālu no viņa, padzītu viņu un radītu viņam dažādas nepatikšanas, lai viņš, arī negribot, pret savu gribu, grieztos atpakaļ pie viņa, sava daudz mīlošā tēva, neatrodot nekur sev mieru; tādā veidā Dievs arī rīkojas ar atkritušo cilvēku, iekārtodams, lai viņš pašreizējā dzīvē sev nerastu mieru šīs pasaules lietās, un caur to būtu spiests atkal atgriezties pie vislabestīgā Dieva, visu Kunga un Valdnieka, Tēva, Apgādnieka, Mierinātāja, Izpircēja un Glābēja, un vienmēr atrastos pie Viņa, lai tādā veidā arī cilvēks atrastu mierinājumu, un Dievs, viņa Tēvs, līdzās ar viņu, ar dēlu, priecātos par viņu.

Pirms pārkāpuma cilvēks atradās pilnīgā laimē, paradīzē viņam bija dažādi mierinājumi un viņš dzīvoja vienmēr priekā, bez sērām un bēdām, pat nezinot, kas tās tādas ir. Bet aizmirstoties šīs pašas ārkārtīgi lielās laimes dēļ, viņš nonāca līdz iekārei pēc tā, kas bija pāri viņa mēram un pāri viņa spēkiem, sātana mudināts, sagribēja būt par dievu. Par to uzreiz, tikko kā arī ar rīcību tīkoja pēc tā, ko viņam nebija iespējams iegūt, zaudēja to ļoti lielo laimi un mieru, kāds viņam bija, kļuva nabags un nonāca tikpat ļoti lielā nabadzībā, kāda iepriekš viņam bija bagātība,  saņemot tādā veidā pārmācību par nodošanos lepnībai, kuras pavirzīts, viņš uzdrīkstējās dzīties pēc ārkārtīgi lielā un drosmīgā tīkojuma – it kā viņš būtu pārsātinājies ar to laimi, kādu viņam dāvāja Dievs, un, noniecinot to, sagribēja augstāku.

Kļuvis tik nabadzīgs, viņš sāka, vajadzību un trūkuma dēļ, uzņemties dažādus pūliņus un raizes, bet, neatrodot tajā visā vajadzīgo tik daudz, cik viņam gribētos, te bija sēru, bēdu un grūtsirdības nospiests, te iespringa lielos pūliņos, lai sasniegtu pārticību un pārpilnību, nometot viņu nomācošā trūcīguma smagumu. Šī paša iemesla dēļ dažs kļuva par zagli, atklāti vai slepus, dažs par laupītāju, ar varu atņemot svešo, cits par kukuļņēmēju, netaisnīgu mānītāju; no šejienes [rodas] skaudība, nodevība, apmelošana, naidošanās, strīdi, tiesas, neslavas celšana, meli, zvēresta pārkāpšana, slepkavība. Un [cilvēki] aizmirsa Pašu Dievu, Kurš pašreizējai dzīvei kā laicīgu pārmācību noteica nabadzību, kuru cilvēku dzimta nopelnīja ar Ādama pārkāpumu. Tā rīkojoties, viņi, var teikt, iet pret Dievu, kad par spīti visam cenšas kļūt bagāti un visā pārpilni, neskatoties uz Dieva mums piespriesto trūcīgumu pašreizējā dzīvē. Kļūdami bagāti, viņi ir lepni un godkārīgi. Kas tālāk sekos? Lūk, kas: Dievs lepnajiem pretojas, un beigās viņi redzēs to pašu, kur nokļuva  no Dieva atkritējs – sātans.

2. Tātad, jāzina attiecībā uz trūcīgumu visā, ka Dievs taisnīgi to uzlika uz mums kā laicīgu pārmācību, un tāpēc jāpacieš to ar pateicību, lai piesaistām sev Dieva labvēlību, žēlastību un aizgādību. Kuru Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca, lai samierinās ar pamācošo trūcīgumu un ir tāls no lepnības, un šauš katru bērnu, ko Viņš pieņem (Ebr.12:6) ar slimībām un sērām, lai viņu pievilktu Sev un lai vienmēr ir ar Viņu, un par pūliņiem un centieniem, ar pateicību pārciestiem, vainagotu viņu ar pacietības vainagu un padarītu par patīkamu dēlu. Ādama pārkāpums sekoja ne no kā cita, kā no tā, ka viņam bija visu labumu pārpilnība bez pūliņiem. Tāpēc par pārkāpumu Dievs mums noteica sava vaiga sviedros ēst savu maizi, kamēr nenomirsim. Savukārt ja pašreizējā dzīvē visiem ļaudīm ir piespriests trūcīgums kā dabiska laicīga pārmācība, tad kurš cenšas visādi netaisnīgi izbēgt no tā, saņems mūžīgo sodu. Tāpēc ka izbēgt no trūcīguma pašreizējā dzīvē ir tikko iespējams bez zagšanas, netaisnības un kukuļņemšanas; turklāt laime un bagātība dabiski rada lepnību, dažādu grēku avotu, bet lepno, pa galvu, pa kaklu nogāžot lejā, savā varā pārņem bezkaunība, tas ir, pār viņu sāk valdīt miesiskās kaislības – viņa nesaprātīguma un veselā saprāta samaitātības augļi.

3. Tāpēc kristietis, kurš visādi raizējas un pūlas atbrīvoties no trūcīguma, acīmredzot negrib būt patiess kristietis, tāpēc ka patiess kristietis nevar būt bez liegumiem un vajadzībām. Dieva Dēls un Dievs, tapis par cilvēku cilvēciskās dabas atjaunošanai, nevēlējās uzreiz atcelt pirmo pārmācošo nosacījumu, tas ir, trūkumu it visā un nāvi, kas uzlikti Ādamam un mūsu dzimtai baušļa pārkāpšanas dēļ, jo arī tas, lai mēs vaiga sviedros ēstu savu maizi, un tas: ka tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties, ir un vienmēr būs piespriests mūsu dzimtai līdz laikmeta beigām. Bet ko izdarīja un dara mūsu Kungs Jēzus Kristus? – To, ka Viņa cilvēktapšanā īstenotajai namturībai ticošos padara par līdzdalībniekiem Savam spēkam, kā spēku Dievs, un Savai gudrībai, kā gudrības Dievs, un caur to, neatceļot darbībā esošo pirmo nosacījumu, atceļ to, ka atņem tam spēku, iedvesmojot ticīgos labsirdīgi pārciest dažāda veida liegumus un sēras, Pats pirmais pārciešot tās līdz negoda pilnai nāvei uz krusta un kļūstot mums tajā par paraugu un piemēru. Tā rezultātā mēs redzam, ka gan apustuļi, gan visi patiesie kristieši, pieņemot no Kristus svētības spēku, ar prieku pārcieš dažādas sēras un pārbaudījumus un pienes Dievam pienācīgus augļus ar lielu pacietību. Tāpēc nedz mocekļi prasīja Kristum atsvabināt viņus no plosīšanas un mocīšanas, nedz askēti meklēja atbrīvošanu no pūliņiem un askēzes sviedriem, bet gan vieni, gan otri prasīja tikai dāvāt viņiem pacietību, un ar šo pacietību virzījās moceklības un askēzes virzībā, lai nākamajā dzīvē saņemtu apbalvojumu par savām pūlēm.

4. Tātad jebkuram godbijīgajam neizbēgt no sērām, šaurības un liegumiem, un tas neved pie zaudējuma, bet pie viņa godbijības stiprināšanas un paaugstināšanas. Kamēr kāds nepārcietīs pārbaudījumus, nespēs saprast un iepazīt tajos apslēpto saldmi un spēku dzīvei Dievā. Savukārt kad pārdzīvo to un iepazīst to, tad nevar nepateikties Viņu pārbaudošajam Kungam. Un kad atbrīvojas no tiem, ne tikai pateicas par to Atsvabinātājam, ka atbrīvoja, bet arī par to, ko deva piedzīvot caur tiem. Pārbaudījumus nepiedzīvojušais mēdz būt dzīvē neizveicīgs un ne tik rūpīgs, lai izpatiktu Dievam. Bet tos piedzīvojušais un no tiem atbrīvotais garā kvēlo uz Dievu un ļoti cītīgi pateicas Viņam. Protams, mēdz būt cītīgi un pateicīgi Dievam arī tie, kuri nepiedzīvo pārbaudījumus, bet ne ar tādu degsmi, kā tie, kuri tos piedzīvo un no tiem atsvabinās. Tāpēc ir ļoti nepieciešams un glābjoši kristietim būt pakļautam pārbaudījumiem, sērām, trūkumiem un liegumiem, lai iepazītu daudz izpalīdzošo Dieva spēku un lai Dievam pateiktos no visas sirds, ar visām domām un visiem spēkiem. Kas dzīvo mierīgi un kam nav pārbaudījumu, tas ir pakļauts diviem neizdevīgumiem: pirmā, ka ne tik ļoti cenšas Dieva dēļ un ne no visas sirds pateicas Viņam, bet otrā, ka viņa prāts neizbēgami nododas tukšām rūpēm un raizēm. Varbūt arī Ādams tik viegli netiktu savaldzināts, nepaklausītu ļauno sātana padomu un nesagribētu būt dievs, ja centīgāk pateiktos Dievam, kad bija ārkārtīgi liela mierinājuma un neizsakāmā prieka pārņemts. Cik ļoti vajadzīgs mums elpot gaisu, tik ļoti vajag pateikties Dievam, pašos pārbaudījumos, sērās un liegumos, kādiem pakļaujamies, ejot pa Dievam izpatikšanas ceļu. Būsim taču, mani brāļi, arī mēs pateicīgi Dievam par visu un nekurnot pārcietīsim dažādus pārbaudījumus un sēras, Kristū Jēzū, mūsu Kungā, Kuram gods mūžīgi. Āmen.

[1] Liegums (kr. лишение) – šajā gadījumā: Paveikta darbība, rezultāts → liegt (1). (Tezaurs.lv). Analoģiski: лишение – действие по значению гл. лишатьлишить. – Tulk. piez.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.