Tolerances netolerance

Gregorijs Kukls

Iespējams, neviens jēdziens nav tik izplatīts mūsu politiski korektajā kultūrā kā tolerances ideja. Diemžēl viens no ASV labākajiem tikumiem ir ticis tik ļoti izkropļots, ka kļuvis par trūkumu.

Ir moderns mīts, kas uzskata, ka īsta tolerance sastāv no neitralitātes. Tas ir viens no visdziļāk iesakņotajiem pieņēmumiem sabiedrībā, kas padevusies relatīvismam.

Toleranta persona ieņem neitrālu pamatu, pilnīgas objektivitātes vietu, kur katrai personai atļauts pašai izvēlēties. Nekādi vērtējumi nav atļauti. Nedrīkst “uzspiest” personīgos uzskatus. Katrs ieņem neitrālu nostāju pret cita pārliecību.

Šī pieeja ir ļoti populāra postmodernistu vidū, kas rada radikālus skeptiķus, kuru idejas iedveš nepamatotu cieņu mūsdienu augstskolās. Viņu apvienotajam kliedzienam: “Patiesības nav,” bieži seko aicinājums uz toleranci.

Visā viņu pašpaļāvīgajā, bramanīgajā valodā relatīvistu aicinājums patiesībā aizstāv divas patiesības: viena racionāla un viena morāla. Pirmā ir “patiesība”, ka nav patiesība. Otrā ir morālā patiesība, ka vajag būt tolerantam pret citu uzskatiem. Viņu nostāja, pretrunīga vismaz divos aspektos, kalpo kā brīdinājums, ka mūsdienu tolerances ideja ir nopietni maldinoša.

Par pareizticību un šķiršanos

Nafpaktas metropolīts Ierofejs par pareizticību un šķiršanos

No intervijas ar metropolītu Ierofeju (Vlahosu)

Jautājums: Statistika rāda, ka dažās Eiropas Savienības valstīs vairāk kā puse no laulībām beidzas ar šķiršanos. Vai jūs domājat, ka bez sociāliem šeit ir arī garīgie iemesli satraukumam par ģimenes šķiršanu mūsdienu sabiedrībā? Kāda tieši attieksme un pasākumi jāveic pareizticīgajai kopienai, lai pretotos šai tendencei?

Atbilde: Šķiršanās iemesls ir dažādu cilvēkā kaislību attīstīšanās, tādu kā patmīlība, sevis izdabāšana un egoisms.

Kad uzmanīgi lasa Laulības Svētnoslēpuma dievkalpojumu, var atrast, ka vīrieša un sievietes dzīvju savienība, kurai jābūt Kristū, jāizdzīvo noteiktu rāmju ietvaros. Kad kāds pārkāpj šos rāmjus, sākumā viņš piedzīvo to, ko sauc par emocionālo šķiršanos, un pēc tam viņš beidz ar galīgo šķiršanos.

Uz to norāda veids, kā Laulības Svētnoslēpuma laikā tiek veikta Jesajas Deja. Priesteris vada pāri, turēdams rokās Evaņģēliju un skandinot: „Svētie mocekļi, kas lielas mokas esat cie­tuši un tikāt kronēti”. Tas nozīmē, ka jaunā pāra dzīves gaita līdzināsies moceklībai un tādēļ priesterim vajag viņus vienmēr vadīt, pamatojoties uz Evaņģēliju. Tas nozīmē, ka laulībā ir askētisms, Baznīcas askētisms. Kad tas netiek ievērtos, laulība kļūst sekularizēta.

Pareizticīgo kopienām jāpalīdz cilvēkiem no mazotnes skaidri saprast, kāda ir cilvēka pastāvēšanas jēga, kāds ir laulības nolūks un kāds ir no tā secinājums. Jo laulības jēga nav vienkāršā sabiedriskā sadzīvošanā, bet pieredzēt Paradīzi uz zemes un ceļu, kas ved uz Paradīzi.