Brīvība un pašattaisnošanās

Katrs cilvēks katrā lietā var pateikt daudz sevis attaisnošanai, bet ja viņš uzmanīgi ieskatīsies savā sirdī, tad ieraudzīs, ka, attaisnojoties, nevar izbēgt no viltības. Attaisnojās cilvēks tāpēc, ka negrib atzīt sevi par vismaz daļēji vainīgu pie ļaunuma pasaulē; attaisnojās tāpēc, ka neapzinās sevi apveltītu ar dievlīdzīgu brīvību, bet tikai kā parādību, lietu šajā pasaulē – un tāpēc atkarīgu no tās. Tādā apziņā ir daudz verdziska, tāpēc attaisnoties ir verdziskuma pazīme, kura nepiedien Dieva dēliem.

Arhimandrīts Sofronijs Saharovs

Dievs pieļauj, lai pat svētajiem vecajiem būtu „aklie punkti”

Var bieži sastapties ar svētajiem vecajiem (stareciem) Atona kalnā vai kaut kur citur, kuru uzskati par politiskiem un sociāliem apstākļiem izskatīsies neizglītoti, iespējams pat ar nacionālistiskām tendencēm vai sazvērnieciskiem toņiem. Limasolas metropolītam Afanāsijam, kuram ir atonieša saknes un kurš bija svēto vecajo māceklis, tādu kā sirdsskaidrais Paīsijs Svētkalnietis, pajautāja par šo tēmu un viņš sniedza atbildi, ar kuru ir vērts padalīties.

Par Pashu Baznīcas Tēvu mācības gaismā

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Kristus Augšāmcelšanās ir unikāls vēsturisks notikums, ar kuru kristietība atšķiras no jebkuras citas reliģijas. Citu reliģiju izveidotāji – mirstīgi, bet Baznīcas Galva ir augšāmcēlies Kristus. Kristus Augšāmcelšanās ir cilvēka dabas atjaunošana, cilvēku dzimtas pārradīšana, Dieva Valstības pārdzīvošana, kas ir atnākusi spēkā.

Baznīca pastāvīgi runā par Kristus Augšāmcelšanos, jo tai ir neatsverama nozīme ticīgo dzīvē. Mēs nekļūdīsimies, ja salīdzināsim Kristus Augšāmcelšanos ar patiesu apvērsumu pasaules kārtībā, tā kā pateicoties Augšāmcelšanai cilvēks ir atgriezies savā sākotnējā vietā – un pat ir pacēlies vēl augstāk. Runa ir par cilvēka izlabošanu, atjaunošanu, kas notika caur Kristus Augšāmcelšanos.

Ap. Pāvils saka: „Bet, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir jūsu ticība…”[1]. Ticības spēks un patiesums sakņojas gaišajā Kristus Augšāmcelšanās notikumā. Bez tās kristieši ir „visnožēlojamākie cilvēki”[2].