(1.) Ko Dievs gaida no kristieša?
(2.) Kādu kaitējumu cilvēks ir pārcietis un cieš no sātana, bet to neapzinās?
(3.) Visu cilvēku dvēseles sirgst un to nesaprot.
(4.) Viņiem vajag iepazīt savas kaites, lai uzmeklētu ārstu.
(5.) Viltīgais sātans izliek ļaužu priekšā savus kārdinājumus kā kādu ēsmu.
(6.) Kādēļ ne visiem kristiešiem veicas tikumu izkopšana?
Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) un protopresbiters Jānis Romanidiss
Pēdiņās citētais teksts ir protopresbitera Jāņa Romanidisa lekciju transkripicija, pārējais metropolīta Ierofeja teksts.
Kristus upuris uz Golgātas Krusta, kurš cieši saistīts ar Kristus Augšāmcelšanos, ir Baznīcas dzīves un mācības centrālais punkts. Īstenībā mēs runājam par Kristus Krusta un Augšāmcelšanās noslēpumu[1], kas attiecas uz Kristus uzvaru pār grēku, sātanu un nāvi.
Ir atšķirība starp “iemiesotā Dieva Vārda[2] Krustā sišanu un Augšāmcelšanos ķermenī” un “Kristus Krusta un Augšāmcelšanās noslēpuma spēku, kuram pravieši un daži no apustuļiem bija liecinieki pirms Kristus upura Golgātā”. Tomēr par spīti šādai atšķirībai pastāv cieša saistība starp Krusta noslēpumu un Kristus upuri uz Golgātas Krusta. Turpināt lasīšanu “Kristus Krusta un Augšāmcelšanās noslēpums”
Protopresbiters Georgijs Metallinoss
Hesihasms[1] ir Ortodoksālās tradīcijas kvintesence[2], cieši saistīta ar to, ko ietver un pauž jēdziens ORTODOKSIJA. Ārpus hesihastiskās tradīcijas Ortodoksija nevar pastāvēt un nav iedomājama. Turklāt hesihasma prakse ir īstenas kristietības atpazīšanas kritērijs. Saskaņā ar Pareizticīgo patristisko[3] tradīciju caur “gavēšanu, nomodu, lūgšanām” – ar hesihasma praktizēšanu – tiek iemantotas debešķīgas dāvanas. Jau sākumā paskaidrosim, ka hesihasms galvenokārt nozīmē ceļu uz dievišķošanos[4] un dievišķošanās pieredzi, un, sekundāri – izmeklēt un pierakstīt šo ceļu un pieredzi, ko vārds “teoloģija” nozīmē akadēmiski (pareizticīgajā vidē – tulk. piez.).
Hesihasms ir Vispasaules Koncilu dogmatisko un teoloģisko lēmumu pamatā, tas ir ceļojums Svētajā Garā caur “šķīstīšanos, apgaismošanos un dievišķošanos”, un nevis kaut kāds intelektuāls-apcerīgs-zinātnisks process. Tādēļ Dieva zināšana kā dievišķošanās ir domāta ikvienam, gan izglītotam, gan neizglītotam, gudram un negudram, nevis tikai filosofiem, kā četrpadsmitajā gadsimtā uzskatīja uniāts[5] Kalabrijas Varlaāms (jeb Barlaāms) (1290.-1359.g.). Svētais Gregorijs Palama, būdams hesihastiskās tradīcijas pārstāvis un cīnītājs, sava laikmeta diženākais Pareizticīgais teologs un izcils Ortodoksālās Baznīcas Tēvs, sākumā atspēkoja Varlaāmu.
Svētais Gregorijs mācījās Teoloģiju īstā Pareizticīgajā Teoloģiskajā Skolā, saskaņā ar 1. Korintiešiem 12.-14. nodaļu (kura konstruē Baznīcu caur garīgajām dāvanām), proti caur askēzi un nožēlu. Palama kļuva par Teologu kenobītu[6] klosterī. Viņa Teoloģijas avots nebija sholastisks vai akadēmisks, kaut arī pirms došanās uz klosteri viņš bija ieguvis ļoti labu izglītību abilstoši savam laikmetam. Viņa teoloģijas avots bija dzīve Svētajā Garā. Tādējādi viņš kļuva par Praviešu, Apustuļu un Tēvu pēcteci un šīs tradīcijas patieso Teologu. Balstoties uz viņa brīnumiem, kuri apstprināja to, ka viņš bija “Svētā Gara templis”[7], 1368. g. viņš tika pasludināts par Pareizticīgo svēto, atbilstoši Baznīcas hagioloģiskiem[8] kritērijiem, un nevis viņa brīnišķīgo rakstu darbu dēļ, kā mēdz domāt sekulārs gars.
Rediģēšanas un pētniecības ieguldījumu ir snieguši mūsu zināmākie akadēmiskie teologi Panaiotiss Hristu, tēvs Jānis Romanidiss, tēvs Georgijs Florovskis, tēvs Jānis Meijendorfs, tēvs Justīns Popovičs, tēvs Dumitru Staniloae, Georgijs Mantzaridis, Nafpaktas metropolīts Ierofejs (Vlahoss). Viņi padarīja svēto Gregoriju Palamu plaši zināmu 20. gadsimtā. Turpināt lasīšanu “Svētā Gregorija Palamas mācības vēstījums mūsdienām”
Doktors Kristofers Venjamins, Svētā Tihona Pareizticīgā Teoloģiskā semināra patristikas[1] profesors, ASV. Runa tika sniegta 2016.g. aprīlī ikgadējā Lielā Gavēņa Pareizticīgās Garīdzniecības Asociācijas Šenango ielejas rekolekcijās.
Uzstājoties Grovsitijas koledžā, Dr. Venjamins desmit pamatpunktos izklāstīja Pareizticīgās Kristietības būtību.
Audio transkripcijas tulkojums.
Ir prieks būt kopā ar jums. Es vēlos jums šodien sniegt nelielu ieskatu radurakstos, uz kuriem Dr. Hārvijs tikko atsaucās, iepazīstinot ar mani, un it īpaši tāpēc, ka mums šeit ir diezgan sajaukta audience kristīgo denomināciju ziņā, es vēlos runāt par jautājumu: kas ir pareizticīgā ticība? Kas ir pareizticīgā ticība – es mēģināšu jums to izklāstīt desmit pamata jeb centrālajos punktos vai tēmās.
Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) – mūsdienās ļoti ievērojams Baznīcas bīskaps Grieķijā –stāstīja, ka tolaik, kad viņš strādāja ar teologu komandu, kas gatavoja svētā Gregorija Palamas darbu kritisko izdevumu, viņu tik ļoti pārsteidza šī svētā teoloģija, ka viņš sāka sev jautāt: “Kur var atrast šo teoloģiju šodien? Kur šī teoloģija tiek dzīvota šodien? Šai ir jābūt dzīvesveida teoloģijai.” Esmu pārliecināts, ka daudziem no jums ir radusies tāda pati doma, lasot Svētos Rakstus vai kāda agrīnās Baznīcas iedvesmas pilna svētā dzīves stāstu vai rakstu darbus. Tai ir jābūt dzīvesveida teoloģijai. Kur to var atrast šodien? Turpināt lasīšanu “Kas ir ortodoksālā ticība?”
Konstantīns Zalalass, katehizators (ticības skolotājs), tulks, izdevniecības Saint Nicodemos Publications www.saintnicodemos.org izveidotājs
Saskaņā ar mūsu Filokālijas Tēvu mācību neziņa, nevērība un garīgais slinkums ir viens no labākajiem nelabā ieročiem. Cits nelabā ierocis ir maldīgas zināšanas, pārspīlēšana, herēze (ķecerība), intelektuālas zināšanas, ar ko ir pārbagātas vairums no mūsdienu teoloģiskajām skolām. Tas ir tikpat bīstami. Filosofiskās zināšanas sajauktas ar Svētajiem Rakstiem. Mēģinājums izskaidrot Rakstus akadēmiski jeb intelektuāli bez Baznīcas Svētās Tradīcijas.
Pirms dažām nedēļām man bija pienākuši klāt vairāki semināristi, kuri uz nedēļas nogali apciemoja mūsu draudzi. Un viņi protestēja pret vienu no viņu cienījamajiem profesoriem, kurš viņiem teica, ka Baznīcas Tēvi ir pārāk augstu vērtēti un ka mums vajag attīstīt post-patristisko teoloģiju[1]. Tas pats profesors viņiem māca, ka ir trīs ļaunuma līmeņi: sātans, dēmoni un viņu pēcnācēji. Ar ‘pēcnācējiem’ domājot milžus, kas pieminēti 1.Mozus grāmatā 6:4[2], kur dēmoni, kā viņš domāja, sapārojās ar Kaina meitām un piedzima milži. Tas ir muļķīgi. Bet lai pateiktu tik nejēdzīgu apgalvojumu no sākuma ir jānostumj Baznīcas Tēvu autoritāti. Šis mīts par dēmonu pārošanos ar sievietēm ir atrodams apokrifiskajā Ēnoha grāmatā. Kuru mūsu Baznīcas Tēvi, piem. Afanāsijs Lielais, atmaskoja kā herētisku pirms daudziem gadsimtiem. Bet liela daļa Rietumu universitāšu neņem vērā Baznīcas Tēvus un rada paši savu teoloģiju – intelektuālo teoloģiju.
Mani draugi, mēs nevaram radīt teoloģiju. Īstena Dieva zināšana, tas ir Ortodoksija (Pareizticība), var tikt atklāta šķīstītai cilvēka sirdij. Cilvēka psihosomatiskās pastāvēšanas centrs ir sirds, nevis smadzeņu šūnas. Mūsu svētie Baznīcas Tēvi turpināja praviešu un apustuļu empīrisko pieredzi. Ar gavēni, nomodu un pastāvīgu lūgšanu viņi šķīstīja savas sirdis, un Svētais Gars runāja caur viņiem un turpina runāt caur viņiem. Un kamēr mēs nekļūsim tādi kā viņi, līdz kamēr mēs neattīrīsim mūsu sirdis ar gavēni, modrību un nepārtrauktu lūgšanu, mēs nevaram radīt teoloģiju. Mēs nevaram improvizēt. Mēs pazemīgi atkārtojam metodi, kas viņus padarīja par izredzētajiem Svētā Gara traukiem. Mēs pielūdzam mūsu Tēvu Dievu. Un mēs neizejam aiz robežām, ko nosprauduši mūsu Tēvi. Turpināt lasīšanu “Kļūdaina teoloģija, patiesa dziedināšana un ļaunuma būtība”
Klarks Karltons, amerikāņu filosofijas profesors, pasniedz reliģiju vēsturi un loģiku, grāmatu sēriju autors par pareizticīgās mācības pamatiem, raidījuma “Faith and Philosophy” (Ticība un filosofija) vadītājs pareizticīgajā radio “Ancient Faith”, kā arī publikāciju autors dažādos pareizticīgos izdevumos angļu valodā.
Zemāk iztulkota raidījuma transkripcija.
Pirms dažām dienām mans draugs atsūtīja bloga ierakstu no kāda “kabineta” teologa, kurš domāja, ka ir atspēkojis svētā Gregorija Palamas mācību, nopublicējot svētā Vasīlija Lielā citātu, kas vispār bija izņemts ārpus konteksta.
Pirmais, kas mums ir jāsaprot par palamismu, ir tas, ka tāda mācība vispār nepastāv. Palamisms ir Romas katoļu domātāju ieviesums – es nesaukšu viņus par teologiem – kuri gribēja attaisnot paši savu herēzi, piešķirdami eksotisku apzīmējumu tam, kas ir neapšaubāma un tradicionāla Pareizticīgās Baznīcas mācība, pārvēršot to par vēsturiski nosacītu “ismu”. Vienīgais, ko svētais Gregorijs izdarīja, bija gadsimtiem senas Baznīcas mācības skaidra izteikšana tā laika diskusijas rāmjos par hesihastiskās lūgšanas metodes būtību. Aiz visām sarunām par ciešu skatīšanos uz nabu un gaismas redzēšanu pastāv fundamentāla atšķirība, ko Pareizticīgie teologi bija norādījuši vismaz kopš svētā Afanāsija Lielā (298-373) laikiem. Turpināt lasīšanu “Palamisms divpadsmit minūtēs vai mazāk”
Tēvs Džons Vaitfords, Krievu Aizrobežu Pareizticīgā Baznīca, ASV
Jautājums: Ko mēs domājam ar “nous”, kā tas atšķiras no dvēseles un vai pareizticīgie ir vienīgie, kuri runā par “nous”? Turpināt lasīšanu “Kas ir nous un kā tas atšķiras no dvēseles?”
Profesors protopresbiters Jānis Romanidiss un metropolīts Ierofejs (Vlahoss)
Pēdiņās citētais teksts ir protopresbitera Jāņa Romanidisa lekciju transkripicija, pārējais teksts no metropolīta Ierofeja.
Trīsvienīgā Dieva pieredzi noformulēja Vispasaules Koncilu Tēvi tā laika terminoloģijā, lai padarītu ticību definējamu un novērstu tās sagrozīšanu. Par spīti ticības definīcijām Svētā Trijādība, kas attiecas uz Tās būtību, ir neizprotama mistērija cilvēkiem un eņģeļiem. Turpināt lasīšanu “Svētās Trijādības dogma un mistērija”
Protopresbiters Jānis Romanidiss
Cilvēka sākotnējā dzīves jēga bija – un tagad atkal Kristū ir – kļūt pilnīgam kā Dievs ir pilnīgs[1]. Dievs ir iepriekš nolēmis Savus izredzētos “darīt līdzīgus Sava Dēla tēlam”[2]. Cilvēks nepastāv, lai izdabātu sev, kā Kristus neko nedarīja, lai izdabātu Sev.[3] Viņš nomira tādēļ, lai dzīvie vairs nedzīvotu sev[4], bet mīlētu viens otru ar mīlestību, kas nemeklē labumu sev[5]. Lai piedalītos šajā Dieva mīlestībā ir jāpiedalās arī Dieva dzīvībā un patiesībā. Dievā Mīlestība, Dzīvība un Patiesība ir Vienotas un var atrasties vienīgi Dievā. Tādēļ tās nav atrodamas [vārdiskajās] definīcijās, bet ir Dieva Personā. Turpināt lasīšanu “Cilvēks pirms un pēc pareizticīgām kristībām”
Metropolīts Ierofejs (Vlahoss)
Pareizticīgā Baznīca ir “augšāmcelšanās darbnīca” un, var teikt arī, – svēto relikviju darbnīca. [..]
Dieva atklāsme un spilgta izpausme, kas tiek dāvāta svētajiem, notiek caur dievišķošanos. Cilvēks saņem Atklāsmi, jo viņš piedalās Dieva neradītajā dievišķojošajā enerģijā. Tādējādi Atklāsme ir cieši saistīta ar cilvēka dievišķošanos. Dievišķās Atklāsmes augstākais punkts ir Piecdesmitniece. Kad cilvēks sasniedz dievišķošanos, viņš ir pilnībā dievišķots gan dvēselē, gan ķermenī, un šī iemesla dēļ eksistē žēlastības[1] pārpilnās un neiznīcīgas relikvijas. Svētās, neiznīcīgās un brīnumdarošās relikvijas liecina par Augšāmcelšanās patiesību un dievišķošanās pieredzi. Turpināt lasīšanu “Svētās relikvijas”
Θεογνωσία 