Cilvēks kā liturģiska būtne

georgios-kapsanis-in-r

Arhimandrīts Georgijs (Kapsanis), Grieķija, 1940–2014

Kalpošanas pieredze dod mums iespēju sajust, ka cilvēks vispirms ir liturģiska[1] būtne. Viņš tika radīts, lai kalpotu. Dāvāt sevi un visu pasauli ar pateicību, cildināšanu un mīlestību Dievam. Un šajā nepārtrauktajā dāvāšanā-upurī-kalpošanā savienoties ar Dievu, iesvētīties un dzīvot.

Saprātīgums, neatkarība un citas ķēnišķīgas īpašības nebija cilvēkam dotas nejauši. Tās dod viņam iespēju atrasties savstarpējās liturģiskās attiecībās ar Trijādīgo Dievu. Šajā liturģiskajā pienesumā cilvēks darbojas “saskaņā ar Dieva tēlu” un pakāpeniski paceļas pie “līdzības”[2]. Turpināt lasīt

Advertisements

Cilvēks pirms un pēc pareizticīgām kristībām

Protopresbiters Jānis Romanidiss

the-creation-of-adam-monreale_zps5200981c

Cilvēka sākotnējā dzīves jēga bija – un tagad atkal Kristū ir – kļūt pilnīgam kā Dievs ir pilnīgs[1]. Dievs ir iepriekš nolēmis Savus izredzētos “darīt līdzīgus Sava Dēla tēlam”[2]. Cilvēks nepastāv, lai izdabātu sev, kā Kristus neko nedarīja, lai izdabātu Sev.[3] Viņš nomira tādēļ, lai dzīvie vairs nedzīvotu sev[4], bet mīlētu viens otru ar mīlestību, kas nemeklē labumu sev[5]. Lai piedalītos šajā Dieva mīlestībā ir jāpiedalās arī Dieva dzīvībā un patiesībā. Dievā Mīlestība, Dzīvība un Patiesība ir Vienotas un var atrasties vienīgi Dievā. Tādēļ tās nav atrodamas [vārdiskajās] definīcijās, bet ir Dieva Personā. Turpināt lasīt