Кrusts — kristīgā dzīvesveida pamats

metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

edited-600x662

Jebkādam cilvēciskajam dzīvesveidam ir savas likumīgās robežas un pamati, kurās tā īsteno savu virzību un pastāv, tā kā ir neapšaubāms tas fakts, ka pēc cilvēka krišanas viņa dzīves nosacījumi ir palikuši daudz sarežģītāki. Cilvēks ar savu prātu (nous)[1] iekrita tumsībā un izmainīja savas attiecības ar Dievu un citiem ļaudīm. Cilvēks savā aptumšotajā prātā kļuva mantkārīgs, patmīlīgs, pašpietiekams, nekrietns – un tas viss atbalsojās ar savām traģiskajām sekām uz sabiedrības dzīvi. Šī iemesla dēļ parādījās liels skaits likumdošanu, kuras cīnījās un cīnās par to, lai uzlabotu sabiedrības dzīves apstākļus. Tātad valstiskais iekārtojums un jebkāds cilvēciskais dzīvesveids tiek dibināts un balstās uz loģiku, spriešanu, uz cilvēcisko izdomu, un, kas ir pilnībā dabiski, tie visi ir atkarīgi no pastāvošajiem sociālajiem apstākļiem, bet tomēr arī no terapijas īstenošanas iespējām.

Taču Baznīcas dzīvesveidam ir krusta raksturs. Tas balstās uz Kristus Krustu. Mēs lūdzam Dievu saglabāt Viņa draudzes dzīvesveidu ar Krustu. „Un ar savu Krustu sargā Savu draudzi.” Domāju, ka vairums cilvēku nezina, ka Krusts ir pareizticīgās Baznīcas dzīvesveida pamats. Un viņi nezina, ka pareizticīgajam dzīvesveidam piemīt krusta raksturs. Tātad būtu diezgan labi izcelt dažas domas saistībā ar apspriežamo jautājumu, tāpēc ka es ticu, ja mēs varēsim apjēgt šo diženo patiesību, tad mēs varēsim iedziļināties īstajā un dziļajā Pareizticības jēgā. Turpināt lasīt

Advertisements

Gregorijs Palama un Hesihastisko strīdu patiesā būtība

Profesors Panaiotiss Hristu,
viens no lielākajiem 20. gadsimta Baznīcas Tēvu pētniekiem

163974-p

Hesishastisko strīdu cēloņi un galvenās personas

Strīdu cēloņi ir tas, ka antihesihasti novienādoja filsofiju ar teoloģiju, turpretī hesihasti tās nošķīra; antihesihasti padarīja teoloģiju par izpētes objektu, turpretī hesihasti to pielietoja kā terapeitiskas pieredzes veidu; antihesihasti nepieņēma vispārēja viedokļa pastāvēšanu, turpretī hesihasti to pieņēma; antihesihasti, būdami racionālisti, balstīja zināšanas uz cilvēka prāta spējām un Dieva transcendentāluma dēļ uzskatīja Dieva zināšanu par neiespējamu, turpretī hesihasti uzskatīja, ka Dieva zināšana ir iespējama caur Viņa enerģijām, kuras izstaro no Viņa, kaut arī Viņš paliek neizzināms Savā būtībā. Turpināt lasīt

Palamisms divpadsmit minūtēs vai mazāk

Klarks Karltons, amerikāņu filosofijas profesors, pasniedz reliģiju vēsturi un loģiku, grāmatu sēriju autors par pareizticīgās mācības pamatiem, raidījuma “Faith and Philosophy” (Ticība un filosofija) vadītājs pareizticīgajā radio “Ancient Faith”, kā arī publikāciju autors dažādos pareizticīgos izdevumos angļu valodā.

Zemāk iztulkota raidījuma transkripcija.

163974-p

Svētais Gregorijs Palama

Pirms dažām dienām mans draugs atsūtīja bloga ierakstu no kāda “kabineta” teologa, kurš domāja, ka ir atspēkojis svētā Gregorija Palamas mācību, nopublicējot svētā Vasīlija Lielā citātu, kas vispār bija izņemts ārpus konteksta.

Pirmais, kas mums ir jāsaprot par palamismu, ir tas, ka tāda mācība vispār nepastāv. Palamisms ir Romas katoļu domātāju ieviesums – es nesaukšu viņus par teologiem – kuri gribēja attaisnot paši savu herēzi, piešķirdami eksotisku apzīmējumu tam, kas ir neapšaubāma un tradicionāla Pareizticīgās Baznīcas mācība, pārvēršot to par vēsturiski nosacītu “ismu”. Vienīgais, ko svētais Gregorijs izdarīja, bija gadsimtiem senas Baznīcas mācības skaidra izteikšana tā laika diskusijas rāmjos par hesihastiskās lūgšanas metodes būtību. Aiz visām sarunām par ciešu skatīšanos uz nabu un gaismas redzēšanu pastāv fundamentāla atšķirība, ko Pareizticīgie teologi bija norādījuši vismaz kopš svētā Afanāsija Lielā (298-373) laikiem. Turpināt lasīt

Vai esi glābts uz žēlastības pamata?

l_264104923

Tēvs Mihails Šanburs

Tu esi atgriezies no brīvdienām; spēlējis bumbu pludmalē, niris zem ūdens ar masku, gājis pārgājienā un vēl visu ko darījis. Bet pienāk briesmīgā pirmdiena, un ir jāatgriežas darbā korporatīvajā birojā zem fluorescējošām gaismām.

Tu sastopies ar Robertu, gudrinieku, datortīkla speciālistu, pie ūdens aparāta. Tu nopūties un sagatavojies dīvainajai sarunai, jo “Bobs”, izskatās, nekad nevar tikt ārā no savas galvas reālajā pasaulē.

“Tu izskaties savādāk,” viņš piezīmē.

“Ak, jā,” tu atbildi, “es tikko atgriezos no Havaju salām. Es daudz atrados ārā saulē, tāpēc patiešām iedegu.”

Pēc neilgas pauzes Roberts visbeidzot asi atbild: “Tā ir interesanta ideja.”

“Ideja? Tā nav ideja! Tas ir saules iedegums!”

“Es tikai domāju, ka saule ir interesants jēdziens,” turpina Roberts. “Vai nebūtu lieliski, ja varētu patiešām pieredzēt sauli, kāda tā ir?”

“Bet es to pieredzēju!” Tu esi nedaudz sapīcis pret sevi, jo pieļāvi viņam atkal sevi aizskart… bet ne pietiekoši, lai vienkārši aizietu prom. “Es pieredzēju sauli, un man ir iedegums,” tu uzstāj.

Roberts ķiķina: “Nu saule ir gandrīz 100 miljons jūdžu no zemes. Tu nevari patiešām pieredzēt sauli.”

“Bet saule staro…” tu sāc nedaudz sapīcis skaidrot. Bet Bobs, it kā būtu pats savā mazajā pasaulē, jau pagriezies un sāk iet prom it kā viņš nebūtu tevi dzirdējis. Pēdējais, ko tu dzirdi ir: “Saule! Cik apbrīnojams jēdziens!”

METAFORA

Augstāk izklāstītais izdomātais stāsts var sniegt mums metaforu, lai aprakstītu radikālo atšķirību starp seno pareizticīgo kristiešu žēlastības teoloģiju un jauno protestantu uzskatu. Tieši kā saule Robertam bija tikai jēdziens, bez īstas, organiskas saistības ar tevi, kā cilvēcisku būtni, protestantiem žēlastības ideja ir tikai ideja. Žēlastība kļūst par ideju, ka pārliecība par Jēzus nāvi un augšāmcelšanos maģiski padara cilvēku piemērotu, lai pēc nāves dotos uz debesīm. Turpināt lasīt

Svētās relikvijas

relics

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Pareizticīgā Baznīca ir “augšāmcelšanās darbnīca” un, var teikt arī, – svēto relikviju darbnīca. [..]

Dieva atklāsme un spilgta izpausme, kas tiek dāvāta svētajiem, notiek caur dievišķošanos. Cilvēks saņem Atklāsmi, jo viņš piedalās Dieva neradītajā dievišķojošajā enerģijā. Tādējādi Atklāsme ir cieši saistīta ar cilvēka dievišķošanos. Dievišķās Atklāsmes augstākais punkts ir Piecdesmitniece. Kad cilvēks sasniedz dievišķošanos, viņš ir pilnībā dievišķots gan dvēselē, gan ķermenī, un šī iemesla dēļ eksistē žēlastības[1] pārpilnās un neiznīcīgas relikvijas. Svētās, neiznīcīgās un brīnumdarošās relikvijas liecina par Augšāmcelšanās patiesību un dievišķošanās pieredzi. Turpināt lasīt

Piecdesmitnieces noslēpums

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) un protopresbiters Jānis Romanidiss

Piecdesmitniece0

Pēdiņās citētais teksts ir protopresbitera Jāņa Romanidisa lekciju transkripicija, pārējais teksts no metropolīta Ierofeja.

Pēc Kristus Pacelšanās Debesīs, kā Viņš apgalvoja, piecdesmitajā dienā pēc Viņa Augšāmcelšanās un desmitajā dienā pēc Viņa Pacelšanās. Viņš sūtīja Svēto Garu, Kurš iziet no Tēva.

Pats Kristus iepriekš mācekļiem paziņoja par Svētā Gara nosūtīšanu: “Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi[1] [Paraklitu, Iepriecinātāju], lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, Kuru pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa Viņu neredz un Viņu nepazīst; bet jūs Viņu pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos” (Jņ.14:16-17).  Un tieši pēc tam Viņš teica: “Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Viņš jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis” (Jņ.14:26).  Vēlāk Viņš teica: “Tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es Viņu sūtīšu pie jums” (Jņ.16:7).

Svētā Gara atnākšana pie mācekļiem notika Piecdesmitnieces dienā (Ap.d.2:1-13). Piecdesmitniecei ir nozīmīga vieta apustuļu dzīvē. Iziedami iepriekš caur sirds šķīstīšanu un apgaismošanos – kaut ko, kas arī pastāvēja Vecajā Derībā praviešos un taisnajos – viņi tad ieraudzīja Uzcelto Kristu, un Piecdesmitnieces dienā viņi kļuva par uzceltās Kristus Miesas locekļiem. Tas ir īpaši svarīgi, tāpēc ka katrā apustulī bija jābūt Uzceltajam Kristum. Turpināt lasīt

Kas ir Pareizticīgās Tradīcijas kodols?

maxresdefault

protopresbiters Jānis Romanidiss

Mums ir uzticēts dārgums – Pareizticīgās Tradīcijas teoloģija. Pareizticīgā teoloģija ir kulminācija un darba auglis gadsimtiem ilgai pieredzei, ko bija atkārtojuši, atjaunojuši un pierakstījuši tie, kuri ir dažādos laikos pieredzējuši dievišķošanos (teozi). Mums ir Vecās Derības patriarhu un praviešu, kā arī vēlāk Apustuļu pieredze. Mēs saucam visas šīs pieredzes par ‘pagodināšanu’[1]. Teikt: pravietis bija pagodināts, – nozīmē, ka pravietis redzēja Dieva godību (slavu)[2]. Teikt: Apustulis bija pagodināts, – nozīmē, ka Apustulis redzēja Kristus godību. Kristus godības redzēšanā Apustulis pārliecinājās uz savas pieredzes, ka Kristus godība Jaunajā Derībā ir Dieva godība Vecajā Derībā. Tādējādi Kristus ir Vecās Derības Jahve un Elohim[3]. Turpināt lasīt