Nevajag baidīties no Jēzus lūgšanas

Nevienu reizi vien dzirdēju, ka ar Jēzus lūgšanu ir bīstami lūgties, bet lasīt kanonus ir nekaitīgi. Ko jūs par to domājat?

– Tas Kungs neieliek cilvēkos bumbas. Kad Viņš mums saka lūgties un izrunāt: “Kungs Jēzu Kristu, apžēlo mani”, kur tad ir bīstamība, kur ir problēma?

Kad Tas Kungs māca mūs lūgties, Viņš grib mums dot Savu svētību, nevis mūs pazudināt.

Ja mēs ciešam dvēselisku kaitējumu, tad tas notiek mūsu egoisma un mūsu pašapmānīšanās dēļ, bet nevis lūgšanas dēļ. Tāpēc mums visiem vajag izteikt Kristus vārdu ar pazemību, vienkārši, un meklēt tikai no Kristus žēlastību un neko citu.

Nevajag baidīties no Kristus. Nevajag baidīties no Kristus (jeb Jēzus) lūgšanas. Vajag baidīties no mūsu egoisma un pievīluma, un nekā cita.

Limasolas metropolīts Afanāsijs

Lūgsimies visur un vienmēr

Lūgšana ne tikai no tā sastāv, lai ar ķermeni stāvētu un klanītos Dieva priekša, un lasītu sarakstītās lūgšanas; var arī bez tā jebkurā laikā un jebkurā vietā ar prātu un garu lūgties. Var ejot, ēšanas laikā, guļot, pie mielasta sēžot, darot darbu, ļaužu klātbūtnē un vientulībā prātu un sirdi vērst pie Dieva un tādējādi prasīt Viņam žēlastību un palīdzību. Dievs ir visur un jebkurā vietā, un durvis pie Viņa ir vienmēr atvērtas, un pieeja pie Viņa ir vienkārša, ne tā, kā pie cilvēka; un visur un vienmēr Savas cilvēku mīlestības dēļ Viņš ir gatavs mūs uzklausīt un mums palīdzēt.

Svētītājs Zadonskas Tihons

Ārējais un iekšējais garīgajā dzīvē

Svētītājs Teofans Vientuļnieks

Un, kad tie no laivas izkāpa, tad ļaudis Viņu tūdaļ pazina un apstaigāja visu to apgabalu, un sāka nest slimos uz gultām turp, kur tie dzirdēja Viņu esam. Un, kur Viņš iegāja miestos vai pilsētās, vai ciemos, tur tie neveselos nolika tirgus laukumos un Viņu lūdza, ka tikai Viņa drēbju vīli varētu aizskart; un, cik Viņu aizskāra, tie kļuva veseli. Un pie Viņa sapulcējās farizeji un kādi no rakstu mācītājiem, kas bija atnākuši no Jeruzālemes. Un, redzēdami kādus no Viņa mācekļiem netīrām, tas ir, nemazgātām, rokām maizi ēdam, – jo farizeji un visi jūdi neēd, ja tie rokas nav mazgājuši, vecaju likumus turēdami un, no tirgus nākot, tie neēd, ja tie nav mazgājušies, un vēl ir daudz, ko tie uzņēmušies turēt, dzeramu kannu un krūžu un vara trauku mazgāšanu, – tad farizeji un rakstu mācītāji Viņam vaicā: “Kāpēc Tavi mācekļi nedzīvo pēc vecaju likumiem, bet maizi ēd nemazgātām rokām?” Bet Viņš uz tiem sacīja: “Pareizi Jesaja par jums, liekuļiem, ir pravietojis, kā ir rakstīts: šī tauta godā ar lūpām Mani, bet viņu sirds ir tālu no Manis. Bet tie Mani velti cienī, mācīdami tādas mācības, kas ir cilvēku pavēles. Jo, Dieva bausli atmetuši, jūs turat cilvēku likumus.” (Marka 6:54-7:8)

Tas Kungs pārmet farizejiem nevis par ārējo, pie viņiem ieviestās kārtības un uzvedības noteikumiem, bet par kaislīgu pieķeršanos tam, par to, ka viņi apstājās tikai pie ārējās Dieva godāšanas, nerūpējoties par to, kas uz sirds. Bez ārējā nevar. Pats augstākais iekšējais prasa ārējo kā izteiksmes veidu un kā savu ietērpu. Īstenībā iekšējais arī nekad nemēdz būt viens, bet vienmēr savienībā ar ārējo; tikai maldīgās teorijās tos atdala. Bet atkal taču acīmredzams, ka viens pats ārējais ir nekas; tā vērtība ir no tajā klātesošā iekšējā… Tajā pašā laikā mēs esam krituši uz ārējo un redzamo, kuros attēlojas iekšējais un kuros tas pieņem noteiktu formu līdz tam, ka, izpildot ārējo, mēs paliekam mierīgi, nedomājot par to, vai te ir iekšējais, vai nav. Bet tā kā iekšējais ir grūtāk sasniedzams, nekā ārējais, tad ir ļoti dabiski iestrēgt uz pēdējo, neiesniedzoties pirmajā. Ko tad darīt? Vajag sevi labot un ņemt vērā iekšējo, vienmēr uz to sasprindzināties caur ārējo un pie ārējā uzskatīt darbu par darbu tikai tad, kad tajā iekšējais sasaistās ar ārējo. Cita paņēmiena nav. Uzmanība pret sevi, modrība un nomods ir vienīgās sviras mūsu nobarotās un uz pasaulīgo kārās dabas pacelšanai. Brīnišķīgi, kam ir iekšējais, tas nekad ārējo neatstāj, kaut arī īpašu vērtību tam nepiešķir.

Vai esi glābts uz žēlastības pamata?

Tēvs Mihails Šanburs

Tu esi atgriezies no brīvdienām; spēlējis bumbu pludmalē, niris zem ūdens ar masku, gājis pārgājienā un vēl visu ko darījis. Bet pienāk briesmīgā pirmdiena, un ir jāatgriežas darbā korporatīvajā birojā zem fluorescējošām gaismām.

Tu sastopies ar Robertu, gudrinieku, datortīkla speciālistu, pie ūdens aparāta. Tu nopūties un sagatavojies dīvainajai sarunai, jo “Bobs”, izskatās, nekad nevar tikt ārā no savas galvas reālajā pasaulē.

“Tu izskaties savādāk,” viņš piezīmē.

“Ak, jā,” tu atbildi, “es tikko atgriezos no Havaju salām. Es daudz atrados ārā saulē, tāpēc patiešām iedegu.”

Pēc neilgas pauzes Roberts visbeidzot asi atbild: “Tā ir interesanta ideja.”

“Ideja? Tā nav ideja! Tas ir saules iedegums!”

“Es tikai domāju, ka saule ir interesants jēdziens,” turpina Roberts. “Vai nebūtu lieliski, ja varētu patiešām pieredzēt sauli, kāda tā ir?”

“Bet es to pieredzēju!” Tu esi nedaudz sapīcis pret sevi, jo pieļāvi viņam atkal sevi aizskart… bet ne pietiekoši, lai vienkārši aizietu prom. “Es pieredzēju sauli, un man ir iedegums,” tu uzstāj.

Roberts ķiķina: “Nu saule ir gandrīz 100 miljons jūdžu no zemes. Tu nevari patiešām pieredzēt sauli.”

“Bet saule staro…” tu sāc nedaudz sapīcis skaidrot. Bet Bobs, it kā būtu pats savā mazajā pasaulē, jau pagriezies un sāk iet prom it kā viņš nebūtu tevi dzirdējis. Pēdējais, ko tu dzirdi ir: “Saule! Cik apbrīnojams jēdziens!”

METAFORA

Augstāk izklāstītais izdomātais stāsts var sniegt mums metaforu, lai aprakstītu radikālo atšķirību starp seno pareizticīgo kristiešu žēlastības teoloģiju un jauno protestantu uzskatu. Tieši kā saule Robertam bija tikai jēdziens, bez īstas, organiskas saistības ar tevi, kā cilvēcisku būtni, protestantiem žēlastības ideja ir tikai ideja. Žēlastība kļūst par ideju, ka pārliecība par Jēzus nāvi un augšāmcelšanos maģiski padara cilvēku piemērotu, lai pēc nāves dotos uz debesīm.

Ekonomikas vieta sabiedrības dzīvē

“Vai ekonomika eksistē priekš cilvēkiem vai cilvēki eksistē priekš ekonomikas? Mūsdienās mēs mēģinām turēties pie skaitļiem un upurēt cilvēkus. Cilvēki cieš, cilvēki izdara pašnāvību, bet mēs fokusējamies uz ekonomiku. Vai te nav kaut kas palaists garām tajā, ko mēs saucam par izglītību?”

Sisanijas un Siatistas metropolīts Pāvils

Antipareizticīgais piētisms

Arhimandrīts Kirils Kostopuloss

Piētisms (pietismus) ir protestantu reliģiskās dzīves fenomens, kurš sākumā parādījās 17. gadsimtā luterānisma aprindās, kas tiecās protestantismā atjaunot garīgo dzīvi ar nolūku stimulēt reliģiozo sentimentalitāti. Grieķijā piētisms parādījās plašākā valsts “Eiropeizācijas” kontekstā.

Piētisms ir galvenokārt iecerēts un domāts “praktiskai pietātei” pretēji baznīciskai un patristiskai (svēto tēvu) dzīvei. Dieva zināšana piētismā pieprasa fundamentālo patiesību emocionālu pieredzi. Tas ir adogmatisks[1], zemu vērtē un ignorē Baznīcas Tēvu teoloģiskās patiesības, sasniedzot agnosticismu[2] ar morālā (tikumīgā) izdevīguma apsegu.

Svarīgs piētisma atslēgas elements ir baznīciskās kopības ontoloģiskās patiesības noliegums. Tas uzskata, ka cilvēka pestīšana ir individuāls notikums, individuālas pietātes absolūtisms. Tomēr Pareizticīgie māca, ka cilvēka pestīšana ir baznīcisks notikums. Tā ir Kristus Miesas dievišķi-cilvēciskā “jaunā radība”, personu kopiena, kura ved uz atbrīvošanu un pestīšanu. Dievišķais Jānis Zeltamute uzsver: “Kā mūsu ķermenis ir viens vesels, kaut arī izveidots no daudziem orgāniem: tā arī Baznīcā mēs visi esam viens vesels. Kaut arī Baznīca ir izveidota no daudziem locekļiem, tomēr šie daudzi veido vienu ķermeni”.

Cilvēks kā liturģiska būtne

Arhimandrīts Georgijs (Kapsanis), Grieķija, 1940–2014

Kalpošanas pieredze dod mums iespēju sajust, ka cilvēks vispirms ir liturģiska[1] būtne. Viņš tika radīts, lai kalpotu. Dāvāt sevi un visu pasauli ar pateicību, cildināšanu un mīlestību Dievam. Un šajā nepārtrauktajā dāvāšanā-upurī-kalpošanā savienoties ar Dievu, iesvētīties un dzīvot.

Saprātīgums, neatkarība un citas ķēnišķīgas īpašības nebija cilvēkam dotas nejauši. Tās dod viņam iespēju atrasties savstarpējās liturģiskās attiecībās ar Trijādīgo Dievu. Šajā liturģiskajā pienesumā cilvēks darbojas “saskaņā ar Dieva tēlu” un pakāpeniski paceļas pie “līdzības”[2].

Kas ir nous un kā tas atšķiras no dvēseles?

Tēvs Džons Vaitfords, Krievu Aizrobežu Pareizticīgā Baznīca, ASV

Jautājums: Ko mēs domājam ar “nous”, kā tas atšķiras no dvēseles un vai pareizticīgie ir vienīgie, kuri runā par “nous”?

Svētās Trijādības dogma un mistērija

Profesors protopresbiters Jānis Romanidiss un metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Pēdiņās citētais teksts ir protopresbitera Jāņa Romanidisa lekciju transkripicija, pārējais teksts no metropolīta Ierofeja.

Trīsvienīgā Dieva pieredzi noformulēja Vispasaules Koncilu Tēvi tā laika terminoloģijā, lai padarītu ticību definējamu un novērstu tās sagrozīšanu. Par spīti ticības definīcijām Svētā Trijādība, kas attiecas uz Tās būtību, ir neizprotama mistērija cilvēkiem un eņģeļiem.