Kristus pacēlās neradītās godības mākonī

theophanes_the_cretan_-_the_ascension_-_wga22198

Protopresbiters Jānis Romanidiss

Kristus pacēlās mākonī debesīs.[1] No vienas puses, ja personai, [lasot šo Svēto Rakstu vietu – tulk. piez.], nav nekāda sakara ar dievišķošanās pieredzi, un ja tā nav pat nekad par to dzirdējusi, tā sāks smieties par to, kad lasīs par šādu notikumu. Tā teiks: “Kā ir iespējams cilvēkam sēdēt uz mākoņa?” No otras puses, ja šī persona ir māņticīgs pareizticīgais kristietis, tā teiks: “Ak lūk, mūsu jaukais mazais Jēzus paveica arī šādu brīnumu! Viņš apsēdās uz mākoņa un uzgāja debesīs.” Un viņš tam ticēs. Kāds cits varētu pat iztēloties, ka Pacelšanās dienā Kristus sāka pacelties uz mākoņa it kā tas būtu pacēlājs. Turpināt lasīt

Advertisements

Jautājums par Dieva zināšanu un Pareizticīgo gnosioloģiju

transfiguration_by_feofan_grek_from_spaso-preobrazhensky_cathedral_in_pereslavl-zalessky_2815th_c2c_tretyakov_gallery29

Jānis Sanidopuloss

Jautājums:

Es saņēmu vēstuli e-pastā, un zemāk ir mana atbilde uz to.

Tēvs Romanidiss mācīja, ja kāds pieredz dievišķošanos (theosis), Dieva neradīto godību un Viņa neradītās enerģijas, tad “pilnība ir atnākusi” un ticība un cerība vairs nav nepieciešamas, un tikai mīlestība paliek (1.Kor.13:10[1]). Romanidiss arī mācīja, ka sirds lūgšana ir pieredze, kurā svētais apzinās Svēto Garu lūdzamies sevī, kas ir eksistenciāls fenomens un empīrisks [fenomens] personai, kas to pieredz.

Kā tas attiecas uz sekojošo tēva Aleksandra Jeļčaņinova ideju viņa grāmatā “Krievu priestera dienasgrāmata”: “Tie, kuri pieprasa pierādījumus, lai ticētu, ir uz nepareizā ceļa. Ticība ir brīva izvēle. Kur ir vēlme (pat no mums pašiem apslēpta vēlme) pēc pierādījuma, tur nav ticības. Dievišķās izpausmes liecības nav jāuzskata par “pierādījumiem” – tā būtu dižā ticības tikuma degradācija un atcelšana.”?
Turpināt lasīt

Par Svēto Rakstu saprašanu

l_1194515

Svētos Rakstus katrs lasa, saprot un skaidro tos, izejot no sava personīgā garīgā redzējuma. Ja cilvēks to neredz un nesaprot, tad tas tikai liecina par viņa apsēstību ar pašviedokli, ar pašpārliecinātības un pašpaļāvības garu.

Viņa redzējums var būt pareizs, bet var būt nepareizs. Tas ir atkarīgs no kā, kādu viņš audzina gara noskaņojumu savā personīgajā dzīvē, katru dienu, pārbaudījumos, kas ar viņu notiek.

Ja cilvēks savā personīgajā dzīvē un pārbaudījumos, kas ar viņu notiek, neravē no sevis patības un lepnības garu, tad viņam nav garīgajā dzīvē pareiza garīgā pamata, – nav satriekta un pazemīga gara, nav pieredzē balstītas sava prāta un gara vājību izjušanas un iepazīšanas.

Un ja viņam nav sava prāta vājības izjūtas, tad viņam nav lēnprātības. Tās vietā ir pašviedoklis.

Ja viņam nav savu vājību izjūtas viņa gara noskaņojumā, ko iegūst pieredzes ceļā, tad viņam nav pazemīga un satriekta gara. Bet tā vietā ir pašpārliecinātības un pašpaļāvības gars.

Ja viņam nav satriekta un pazemīga gara viņa personīgajā dzīvē, ko iegūst, katru dienu pareizi pārvarot pārbaudījumus, tad tā vietā viņam ir sava pareizuma un taisnīguma izjūta, pašapmierinātības gars.

Bez pieredzē balstītas sava prāta un gara vājību, niecības, nespēka izjušanas un iepazīšanas, bez cīņas ar patības un lepnības gara izpausmēm (ar pirmatnējo grēku), ar savām kaislībām, nevar tikt vaļā no pašviedokļa, pašpārliecinātības un pašpaļāvības garu. Bez tā nevar sevī satriekt un nomierināt patības un lepnības garu. Bez tā cilvēks būs apsēsts ar savu pašviedokli, ar pašpārliecinātības un pašpaļāvības garu, ar patības un lepnības garu.

Ja tādā gara noskaņojumā cilvēks lasīs un pētīs Svētos Rakstus, tad viņš izlasīs tajos tikai to, ko viņam rādīs viņa nepareizais gara noskaņojums. Viņš redzēs Svēto Rakstu vārdus caur šī gara prizmu.

Turklāt, viņš, dabiski, runās, ka “es vados tikai pēc Svētajiem Rakstiem”. Un, izraujot citātus no Svētajiem Rakstiem, izmantos tos, lai aizstāvētu savu Svēto Rakstu redzējumu, piešķirot tam citu nozīmi, nekā tas ir kontekstā, tas ir, saistībā ar visu Svēto Rakstu tekstu kopumā.

Iemesls tam, kāpēc tā notiek, – un viņš tajā pašā laikā to neredz un viņam par to pat nav šaubu, ka ar viņu tā notiek, – ir nepareizs gara noskaņojums. Nav pieredzē balstītas savu vājību sajušanas un iepazīšanas, nav satriekta un pazemīga gara.

Jo Svēto Rakstu vārdu gara izpratne rodas no Dievišķās Svētā Gara žēlastības, tā kā Viņš šos vārdus izteica caur Apustuļiem. Bet Dievišķā žēlastība nevar ieiet dvēselē, un atnest Svēto Rakstu gara izpratni, ja cilvēks savā personīgajā dzīvē necenšas ikdienā audzināt sevī satriektu un pazemīgu garu. Jo “Kungs ir tuvu tiem” ar savu Dievišķo žēlastību, “kam satriekta sirds, un garā pazemīgos atpestīs” (Ps.33:19). “Dievs stājas pretim lepniem, bet pazemīgiem dod žēlastību” (Jēk.4:6). Tas nozīmē, ka Tas Kungs neiedod Savu Dievišķo žēlastību, no kuras izriet Svēto Rakstu gara izpratne, tur, kur ir apsēstība ar pašviedokli, ar pašpārliecinātības un pašpaļāvības garu. Kur gara noskaņojumā ir sava pareizuma un taisnīguma izjūta, kur mīt pašapmierinātības gars.

Kamēr cilvēks netiks vaļā no savas pareizuma un taisnīguma izjūtas, no pašapmierinātības un dvēseliskās saldkaisles gara, no apsēstības ar patības un lepnības garu savā dvēseles noskaņojumā, un to vietā neiedēstīs sava vājuma izjušanu, satriektu un pazemīgu garu (sajūtās un jušanā), viņam nevar būt Dievišķās žēlastības dāvanas, lai izprastu Svētos Rakstus. Attiecīgi, viņš nevar tos skaidrot un sludināt citiem, tā kā viņam trūkst viens vienīgais pareizais kritērijs Svēto Rakstu gara izpratnei – tā ir Dievišķās žēlastības dāvana, kas atnāk un iemājo tikai tajā dvēselē, kurai ir savu vājību izjušana, satriekts un pazemīgs gars. Un šim dvēseles noskaņojumam jābūt tieši sajūtās un izjūtās, nevis vienkārši prāta līmenī kā racionāli jēdzieni un spriedumi.

* * *

Dažādi baptisti, harizmāti un visādu novirzienu protestanti saka: “Mēs vadāmies tikai pēc Svētajiem Rakstiem.” Tajā pašā laikā visi viņi viens ar otru strīdas, katrs balstoties uz savu Svēto Rakstu izpratni.

Tā ir pati pirmā liecība tam, ka var, lasot vienus un tos pašus Rakstus, redzēt tur pavisam dažādu saturu, līdz pat pretrunām.

Kādēļ tā notiek? Tāpēc, ka viņi, lasot vienus un tos pašus Rakstus, katrs saprot pilnībā citādi, tajā pašā laikā visi viņi saka, ka nav vajadzīgi nekādi Svēto Tēvu skaidrojumi, tā kā Svētie Raksti ir skaidri, vienkārši un saprotami – dabū Svēto Garu, un viss tev it kā atklāsies.

Bet kāpēc viņi, kuri uzskata, ka ir pārdzimuši un ieguvuši Svēto Garu, cits ar citu nonāk pretrunā, skaidrojot Svētos Rakstus? Jo Svētais Gars nevar Pats Sev pastāvīgi un vienmēr runāt pretī. Vai tad Svētais Gars ir sadalījies?! Nē.

Tā notiek tāpēc, ka vai viņi to grib, vai ne, viņu Svēto Rakstu skaidrojumos piedalās viņu garīgais redzējums, kas izriet no dažādiem viņu gara noskaņojumiem. Ja cilvēka garīgā acs (nous) nav attīrīta no pašviedokļa, no pašpārliecinātības un pašpaļāvības gara, no patības un lepnības gara, no dvēseliskās saldkaisles, no savas pareizuma un taisnīguma izjūtas, tad cilvēks lasīs Svētos Rakstus caur šī gara noskaņojuma prizmu. Attiecīgi, viņš izlasīs Svētajos Rakstos to, ko viņam rādīs šāds gara noskaņojums. No tā izrietēs viņa Svēto Rakstu izpratne, par kuru viņš visiem stāstīs, ka viņš savā izpratnē vadās tikai pēc Svētajiem Rakstiem, tajā pašā laikā, izmantojot tos vai citus Svēto Rakstu citātus pēc savas izpratnes – kā viņam rādīs viņa gara noskaņojums.

Lūk, tādā veidā visdažādāko veidu protestanti, baptisti un harizmāti, strīdoties viens ar otru, visu laiku runā par to, ka viņi vadās tikai pēc Svētajiem Rakstiem. Tajā pašā laikā neviens nevar atzīt vienu acīmredzamu patiesību, ka šī parādība notiek viņu atšķirīgā garīgā redzējuma dēļ. Iemesls atšķirīgajai Svēto Rakstu izpratnei atrodams cilvēka gara noskaņojumā. Var, lasot vienus un tos pašus Svēto Rakstu vārdus, saprast tos pavisam atšķirīgi.

Ja cilvēka gars nav attīrīts no pašviedokļa, no pašpārliecinātības un pašpaļāvības gara, no savas pareizuma un taisnīguma sajūtas, no patības un lepnības gara, no dvēseliskās saldkaisles, tad viņš, lasot Svētos Rakstus, izlasīs tur nevis Svētā Gara vārdus, bet vārdus, kurus viņam parādīs, lūk, šis gara noskaņojums un dēmoni, kuriem ir tāds pats gara noskaņojums. No tā izriet un izceļas maldīgās mācības, par kurām cilvēks saka, ka viņš vadās tikai pēc Svētajiem Rakstiem, izmantojot to kā glītu aizbildināšanos ļaunumu apslēpšanai. Bet nelaimīgais sava garīgā akluma dēļ, kura avots ir apsēstība ar pašviedokli, ar pašpārliecinātības un pašpaļāvības garu, ar savu pareizuma un taisnīguma izjūtu, ar patības un lepnības garu, ar dvēselisko saldkaisli, neredzot to, ka viņš vienkārši atrodas pašapmānā, ir garīgā pievīlumā. Un viņš turpina truli atkārtot iemācītu frāzi, ka viņš vadās tikai pēc Svētajiem Rakstiem, kas viņam ir glīta aizbildināšanās, lai viņš varētu stiprināties patības un lepnības garā, no tā nonākot vēl pie lielākas savas pareizuma un taisnīguma izjūtas.

Bet Svēto Rakstu vārdu gars atklājas tikai sirdīs satriektiem un pazemīgiem. – Tikai tiem, kuri satriec un samierina sevī savu pašviedokli, aizstājot to ar lēnprātību, pazemīgu izpratni par sevi. Tikai tiem, kuri savieno savas ticības un cerības jūtas ar satriektu un pazemīgu garu, attīrot tās no pašpārliecinātības un pašpaļāvības gara. Tikai tiem, kuri tiek vaļā no dvēseliskās saldkaisles, attīrot dabisko patikas sajūtu no patības gara (pirmatnējā grēka) piejaukuma. Tikai tiem atklājas Svēto Rakstu vārdu gars, kuri satriec un samierina sevī patības un lepnības garu, caur pieredzē balstītu savas nespējas iepazīšanu un sajušanu, cīnoties ar savām kaislībām, audzinot un uzturot satriektu un pazemīgu garu.

Jo “Kungs ir tuvu tiem” ar Savu Dievišķo žēlastību tikai, “kam satriekta sirds, un garā pazemīgos atpestīs” (Ps.33:19). “Dievs stājas pretim lepniem, bet pazemīgiem dod žēlastību” (Jēk.4:6), kura atnes Svēto Rakstu gara izpratni un dāvā pestīšanu. Lūk, tādu gara noskaņojumu iemantoja Svētie Tēvi, par ko mēs viņus cildinām, ar to pašu aicinot līdzināties viņiem, viņu ticībai Kristum, viņu pazemībai un gara satriektībai Dieva priekšā, patiesos tikumos, kas ir apzīmogoti ar Dievišķo žēlastību. Un savos Svēto Rakstu skaidrojumos viņi bija vienprātīgi, kaut arī viņus savā starpā nošķīra laikmeti un gadsimti.

autors nezināms