Notiesāts uz nemirstību

Svētlaimīgā Justīna no Čelije pamācība Pashā

Фреска из храма Протата. Карея. Афон.

Mūsu tēvs, arhimandrīts Justīns Popovičs (1894-1979) bija teologs, cīnītājs, rakstnieks, pragmatiskas baznīcas dzīves kritiķis, filosofs, vadīja klosteri Čelije, blakus Valjevo.

Cilvēks notiesāja Dievu uz nāvi, ar Savu Augšāmcelšanos Viņš notiesāja cilvēku uz nemirstību. Pretī sitieniem Viņš sniedz apskāvienu; par ļaunprātīgu izmantošanu – svētī; pret nāvi dod nemirstību. Cilvēks nekad neparādīja tik daudz naida pret Dievu, kā tad, kad sita Viņu krustā; un Dievs nekad neparādīja vairāk mīlestības pret cilvēku, kā tad, kad Viņš augšāmcēlās.  Cilvēks pat gribēja novest Dievu līdz mirstīgumam, bet Dievs ar Savu Augšāmcelšanos padarīja cilvēku nemirstīgu. Krustā sistais Dievs ir Uzcēlies un nogalinājis nāvi. Nāves vairs nav. Nemirstība ir apņēmusi cilvēku un visu pasauli. Turpināt lasīt

Advertisements

Dievs ir iegājis cilvēka dzīves dzīlēs

Sirdsskaidrais Justīns (Popovičs)

Sirdsskaidrais Justīns (Popovičs)

Kristus ir piedzimis!

Tik tiešām Dievs kā cilvēks ir piedzimis uz zemes! Kāpēc? – “Lai mēs dzīvotu caur Viņu” (1.Jņ.4:9). Jo bez Dievcilvēka Kunga Jēzus Kristus cilvēka dzīve ir pilnībā pašnāvnieciska aplamība, nāve, tik tiešām visacīmredzamākā un pati šausmīgākā aplamība uz zemes. Apjēgt nāvi – tas nozīmē apjēgt dzīvi visos tās dziļumos, augstumos un bezgalībās. Un to dara tikai visu cilvēku mīlošais Kungs, Kurš neizmērojamas mīlestības vadīts kļūst par cilvēku un uz visiem laikiem paliek par Dievcilvēku cilvēciskajā pasaulē. Cilvēka dzīve tikai kā Diev-dzīve, dzīve Dievā, iegūst savu mūžīgo jēgu. Bet ārpus Dieva dzīve ir pati bezjēdzīgākā aplamība, kas pārpildīta ar aizvainojumu un rūgtumu. Cilvēk, tava dzīve tikai Dievā iegūst savu vienīgo saprātīgo, vienīgo prātīgo un vienīgo loģisko jēgu. Un tava doma, brāli, tava cilvēciskā doma, iegūst savu dievišķo un nemirstīgo jēgu tikai Dievā, tikai kā Diev-doma. Cilvēka doma tikai Dievcilvēkā Kungā Jēzū Kristū kļūst par Diev-domu. Tāpat arī tavas jūtas, cilvēk, tikai Dievā atrod savu dievišķu un savu nemirstīgo jēgu. Bez tā tavas jūtas ir tikai tavs visnežēlīgākais mocītājs, kas pastāvīgi tevi sit krustā uz mūžīgā krusta, pēc kura nav augšāmcelšanās. Bet sirdsapziņa? No kurienes mūsos, cilvēkos, ir šis nejaukais svešinieks? Arī tā tikai kā Diev-sirdsapziņa savienojas ar savu dievišķo un mūžīgo jēgu. Bez tā arī cilvēka sirdsapziņa ir nejauka un šaušalīga nejēdzība. Bet mana un tava, un vispār visu cilvēku nāve – vai tās nav pašas cietsirdīgākās mocības cilvēka būtībai visā kosmosā? Jā, tā tiek tiešām ir. Bet arī viņa, tikai kā Dievcilvēka nāve, sasniedz savu mūžīgo jēgu caur Dievcilvēka Kunga Jēzus Kristus augšāmcelšanos, jo Viņā, tikai Viņā, piepildās uzvara pār nāvi un cilvēku pasaulē tiek apjēgta nāve. Tā arī viss cilvēciskais, viss cilvēks ar visām savām neskaitāmajām dimensijām tikai kā svētīgais Dievcilvēks dievišķojošajā un visu atdzīvinošajā Dievcilvēka Kristus Miesā – Baznīcā – iegūst savu dievišķo, savu mūžīgo, savu augsto dievcilvēcīgo jēgu.

Ar Savu iemiesošanos, cilvēciskošanos un iecilvēciskošanos Dievs visacīmredzamākajā veidā iegāja pašās cilvēciskās dzīves dzīlēs, iegāja asinīs, sirdī, visa esošā centrā. Izspiests ar labprātīgu cilvēku grēku no pasaules, no miesas, no cilvēka dvēseles Dievs ar iemiesošanos, cilvēciskošanos atgriežas pasaulē, miesā, dvēselē. Viss kļūst par cilvēku un, esot par to, pūlas cilvēka dēļ, ienāk pasaulē un starp radību, rūpējās par radību, iesvēta radību, pestī radību, pārveido radību un dievišķo radību. Dieva iemiesošanās ir pats stiprākais satricinājums un pats pārdomātākais notikums kā uz zemes, tā arī debesīs, jo šeit ir piepildījies lielākais brīnums no visiem brīnumiem. Ja līdz šim laikam pasaules radīšana no nekā bija pats lielākais brīnums, tad Dieva iemiesošanās cilvēkā neapšaubāmi ir pārspējusi to ar savu brīnumainību. Ja pasaules radīšanā Dieva vārdi ietērpās matērijā, tad mūsu Kunga Jēzus Kristus iemiesošanā Pats Dievs ietērpās ķermenī, matērijā, miesā. Tāpēc Dieva iemiesošanās kļuva pārdomāta visā pasaulē: katrai personai, katrai būtnei, katrai radībai.

Un tu dzīvo ar Viņu – dzīvo Dievcilvēkā un izdziedināsies no visām nāvēm, no visiem grēkiem, no visām kaislībām, no jebkādas velnišķības. Lai tava dzīve kļūst par Dievdzīvi. Tajā slēpjas viss tavs debess-zemes noslēpums, ak, cilvēk, cilvēk, tikko kā tu kļūsi par Baznīca locekli – Dievcilvēciskās Kristus Miesas locekli. Bet kā dzīvot Kristus Baznīcā? – Dzīvot svētajos noslēpumos un svētajās labdarbībās. Tādēļ pirms Kristus Piedzimšanas ir gavēnis. Gavēnis kā pirmā labdarbība un ar to kopā vienmēr ir lūgšana. Šīs divas pamata labdarbības noved cilvēku pie Dievcilvēka un dievprātīgi viņu māca, kā dzīvot ar Viņu un Viņā. Ko darīt ar miesu, ko tev devis Dievs? – Attīrīt to, atbrīvot to no jebkādas netīrības, no jebkādas kaislības, no jebkāda ļaunuma, no jebkāda dēmona. Bet ko tas nozīmē? – Tas nozīmē attīrīt to no jebkāda grēka, jo ikkatrā grēkā slēpjas velns, ikkatrā grēkā darbojas velns neatkarīgi no tavas brīvās gribas. Lielā grēkā ir dēmonu valdnieks, mazā – dēmoniņš. Un tev un man, un katram cilvēkam ir doti līdzekļi uzvarēt tos dēmonus, visas kaislības, visus grēkus, visas nāves mūsos un mums apkārtējā pasaulē. Pirmajā vietā ir lūgšana un gavēnis. Vispatiesākā Kunga Jēzus Kristus vispatiesākās lūpas ir izteikušas arī šo dzīvudarošo patiesību: “Bet šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību” (Mt.17:21), – visu grēku paveidi, visu kaislību veidi, visi dēmonu veidi.

Kristus Piedzimšana ir tavā priekša, manā priekšā, mūsu visu priekšā, brāļi un māsas: Dievs piedzimst kā cilvēks, “lai mēs dzīvotu caur Viņu” un tādejādi piepildītu ar Dievu gan dvēseli, gan miesu. Bet tas visērtāk tiek sasniegts ar lūgšanu un gavēni. Tie spodrina, attīra gan miesu, gan dvēseli, lai tajos priecīgi iemājotu brīnišķīgais un vissaldais Dievišķais mazulis Kungs Jēzus un ar Dievu pilnīgi piepildītos mūsu cilvēciskā būtība, visas tās neskaitāmās bezgalības. Jo tāpēc arī ir radīti, cilvēk, gan tava miesa, gan tava dvēsele, lai piepildītos ar Dievu un dzīvotu Dievā augstajā dievišķajā pasaulē. Mūsu Dieva dotie skolotāji tajā ir pazemīga lūgšana un pazemīgs gavēnis – šīs svētās un galvenās evaņģēliskās labdarbības. Lai tās ar mums lido, lai aizsteidzas mums un visiem cilvēkiem priekšā visā pasaulē, nerimstoši pasludinot vispestījošāko un vispriecīgāko labo vēsti: Kristus ir piedzimis!

Kristus Piedzimšana, 1970.g., Serbija

no krievu valodas tulkoja Aleksandrs Armands Kalniņš

Из книги «Преподобный Иустин Попович. На богочеловеческом пути», C-Пб., 1999 г.