Septembra nogale un oktobris, kad zeltojas koku lapas un smaržo nobriedušie āboli, jau otro desmitgadi ir īpašs svētmocekļa Rīgas un Latvijas pareizticīgo arhibīskapa Jāņa Pommera (1876-1934) pieminēšanas un godināšanas laiks. Šobrīd ikgadus 25. septembrī ticīgie Latvijā svin viņa kanonizēšanu jeb atzīšanu par svēto, tomēr ilgu laiku 1934. gada 12.oktobrī savā vasarnīcā pie Ķīšezera zvērīgi nogalinātais pareizticīgo virsgans bija visai aizmirsts.
Zīmīgi, ka arhibīskapu Jāni, kuru šodien daudzviet pasaulē atzīst un godā kā vienīgo latviešu pareizticīgo svēto, pirmā kanonizēja Krievu Aizrobežu pareizticīgā baznīca (ASV, Eiropā un citur pasaulē) jau 1981. gadā, kad to vadīja svētīgais metropolīts Filarets Vozņesenskis, un drīz arī Serbijas Pareizticīgā baznīca. Krievu Aizrobežu baznīca tobrīd bija izteikti antikomunistiska un neatzina baznīcas simbiozi ar padomju varu, tikmēr citi pareizticīgie PSRS teritorijā tika vajāti par nepakļaušanos šai simbiozei.
Latvijā dominējošā Maskavas Patriarhāta Latvijas Pareizticīgā baznīca (LPB MP), Jāni Pommeru atzina par svēto svētmocekli (dubultais apzīmējums “svēt-” lietots, jo viņš bija svēts kā stingri uzticīgs Kristum un reizē svētkalpotājs – bīskaps) tikai 10 gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas – 2001. gada 25. septembrī. Savukārt 2003. gada 15. jūlijā viņa svētās netrūdošās relikvijas izcēla no kapa un pārnesa uz Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāli.
Lai gan nevis pagrabā, bet goda vietā, tomēr arhibīskapa Jāņa pīšļi tagad atdusas Kristus Piedzimšanas katedrālē, kā viņš savas dzīves laikā bija vēlējies un izteicis lūgumu ar testamenta nozīmi: “Apglabājiet mani manā alā.” Un šai viņa frāzei ir dziļa teoloģiska nozīme. Virsgans Jānis negaidīja un nepieprasīja no ticīgo ganāmpulka pagodinājumus un labumus, bet gan ikdienas dzīvē sekoja Kristus lēnprātībai un pazemībai, apmetoties uz dzīvi mitrā un drēgnā katedrāles pagrabā. Viņam, 1921. gadā kļūstot par LPB arhibīskapu, nebija citur kur iet, jo tobrīd vēl jaunajā Latvijas valstī pareizticīgo baznīcai nebija atgriezti daudzi īpašumi. Tostarp virsgana rezidence, kuru dažas dienas pirms Pommera ierašānās Latvijā, atdeva Romas katoļu baznīcai.
Bet tāpat kā Jēzus Kristus neuzskatīja par apkaunojumu piedzimt alā (kas vienlaikus simbolizēja arī viņa apbedīšanas vietu pēc nomiršanas pie krusta), kur gani sliktos laikapstākļos sadzina lopus, arī arhibīskaps Jānis skaidri apzinājās, ka patiesam Kristus sekotājam dzīves laikā ir jāmeklē nevis labklājība, dažādi iepriecinājumi un mierinājumi, bet gan jāpanes nabadzība, dažādas ciešanas un liegumi.
Tāpēc arī arhibīskaps Jānis katedrāles pagrabu bieži dēvēja par “savu alu” un “simbolu”, redzēdams un pravietodams, kādās grūtībās nāksies pastāvēt gan viņam personīgi, gan pareizticībai Latvijā: “Mans pagrabs uz visiem laikiem paliks tā stāvokļa piemineklis, kādā atradās Pareizticīgā Baznīca mums lemtajos grūtajos laikos. Šis pagrabs ir ne tikai mans dzīvoklis, bet arī simbols. Tam ir jāpaliek par goda pieminekli, bet ne par Pareizticīgās Baznīcas apsmieklu. Tāpēc esmu gatavs tajā ne tikai dzīvot, strādāt, bet arī pakāpeniski izkust un nomirt, un būt apbedītam tajā pašā, lai padarītu to par simbolisku pieminekli nākamajām paaudzēm.”
Vidzemes celmlauži
Lai gan Jānis Pommers piedzima trīs gadu desmitus vēlāk, nekā Vidzemes guberņā (toreizējās Krievijas impērijas sastāvā) sākās latviešu zemnieku cīņa par pāriešanu pareizticībā gan sociālpolitisku, gan patiesi reliģisku apsvērumu dēļ. Tomēr viņa personība, tieši vai netieši – sākot no iepriekšējām paaudzēm – ir ietekmējusi visu šo nedaudz vairāk nekā 170 gadus ilgo (vai neilgo!) pareizticības vēsturi Latvijā. Arhibīskapa Jāņa lielums slēpjas tajā, ka viņš nebija nedz akls nacionālists, nedz slavofils, nedz kompromisu meklētājs, bet gan ideālists un darītājs reizē.
Svētmocekļa vectēvs – arī Jānis – bija viens no tiem it kā brīvlaistajiem, bet patiesībā smagā verga stāvoklī esošajiem Vidzemes zemniekiem, kuri 19. gs. 40. gados pirmie pārgāja pareizticībā (reliģisku iemeslu dēļ) no luterisma un izbaudīja uz savas ādas vācu muižnieku atriebību. Praulienas muižas grāfs Sīverss viņu kopā ar saimi izdzina no „Kalpu” mājām un ierādīja dzīvošanai zemi purvainā un neiekoptā vietā, kur vectēvam Jānim un tēvam Andrejam nācās līst līdumu – ar zirga spēku un saviem muskuļiem raut celmus no zemes, lai iekoptu jauno mājvietu „Ilzessalas”.
Toreiz Cēsu (Vendenes) apriņķa Praulienas pagasta „Ilzessalu” mājās pareizticīgo zemnieku Andreja un Edes (Eudokijas) ģimenē 1876. gada 6. janvārī dzimušais dēls Jānis mācības Lazdonas draudzes skolā uzsāka tikai 9 gadu vecumā. Skraidīšanai un rotaļām, protams, atlika ļoti maz laika, jo viņam līdz skolas gaitu sākšanai nācās iziet visas lauku ganu zēna dienesta pakāpes – sākumā jāgana zosis, tad cūkas un vēlāk lopi. Ģimenē bija seši bērni: četri dēli un divas meitas, un viņu tēvs, lai gan nebija turīgs, tomēr pašaizliedzīgi rūpējās, lai visi viņa bērni – cits pēc cita izgājuši “ganu skolu” – saņemtu vismaz draudzes skolas izglītību.
Jānis Pommers kļuva par savā laikā pirmo latviešu mūku un garīdznieku, kurš bija ieguvis tiešām labu izglītību. Pabeidzis Rīgas Garīgo semināru, viņš tikai neilgu laiku pastrādāja par tautskolotāju Lazdonā, Ļaudonā un Liepājā. Drīz vien viņam izdevās iestāties Kijevas Teoloģiskajā akadēmijā, kuras studiju laikā viņš arī pieņēma mūka kārtu Sv. Mihaēla klosterī. Līdzīgi kā vairākiem citiem Rīgas Garīgā semināra absolventiem, kuri augstāko izglītību ieguva Krievijas impērijā, arī Jānim Pommeram savas kalpošanas gaitas nācās sākt ārpus dzimtenes.
Tomēr gan ātrie paaugstinājumi dienestā, gan mūka dzīves pieredze (jau 30 gadu vecumā viņš kļuva par Viļņas Garīgā semināra rektoru un Viļņas Svētā Gara klostera pārzini; 36 gadu vecumā kļuva par Sluckas bīskapu – tobrīd par visjaunāko bīskapu Krievijas impērijā; 42 gadu vecumā viņu iecēla par Penzas arhibīskapu), ļāva viņam iegūt vērtīgu garīgo, kā arī administratīvo pieredzi. Tā pēc tam ļoti noderēja, 1921. gadā atgriežoties jau suverēnā Latvijas valstī. LPB Padome 1920. gada 3. februārī arhibīskapu Jāni, viņam pašam vēl klāt neesot, jau bija ievēlējusi par Rīgas un visas Latvijas arhibīskapu.
Pateicoties pašaizliedzīgai kalpošanai krievu pareizticīgās tautas labā (par ko pēc 1917. gada boļševiku apvērsuma tobrīd jau Padomju Krievijā arhibīskaps Jānis piedzīvoja pirmos viņa slepkavības mēģinājumus) un iemantotajai uzticamībai, Krievijas patriarhs Tihons arhibīskapam Jānim pirms ierašanās Latvijā ar Krievijas Pareizticīgās Baznīcas Svētās Sinodes un Augstākās Baznīcas Padomes rīkojumu piešķīra pilnīgu neatkarību pārvaldīt LPB. Tas nozīmēja, ka kopš šī brīža LPB varēja pastāvēt un rīkoties pilnīgi neatkarīgi no Krievijas Baznīcas, kuras darbībā arvien vairāk iejaucās komunisti.
Neērtā pareizticība
Arhibīskapam Jānim ierodoties Latvijā, attiecības starp LPB un Latvijas valsti bija saspīlētas. Līdz ar Latvijas neatkarības iegūšanu daudzu toreizējo valdības vīru atmiņa diemžēl bija tik īsa, ka viņi jau bija aizmirsuši Pareizticīgās Baznīcas lielo ieguldījumu gan garīgās, gan vienlaikus laicīgās izglītības dibināšanā Latvijā, pirmo izglītoto un inteliģento latviešu laišanā tautā. Pareizticīgā Baznīca kļūdaini tika uztverta kā pagājušo “krievu laiku” relikts. Tāpēc LPB tika atņemti dievnami, daudzus no tiem nodeva citām konfesijām, Rīgas Garīgā semināra ēkā ierīkoja Medicīnas fakultāti, Garīgās skolas ēkas atsavināja karaskolas vajadzībām, bet Sv. Ņevas Aleksandra dievnamu-kapelu Rīgas stacijā – uzspridzināja.
Kā mūks – ne labprāt, bet kā LPB virsgans – pareizticībai nelabvēlīgās situācijas spiests, arhibīskaps Jānis 1925. gadā iesaistījās politikā un tika ievēlēts par 3. Saeimas deputātu no Latvijas Krievu saraksta, lai efektīvāk aizstāvētu LPB tiesības. Viņa politiskās cīņas lozungs un mērķis bija tiešs un skaidrs – suverēnā Latvijas valstī pastāv suverēna Latvijas Pareizticīgā Baznīca, kurai nav sakara ar Maskavas interesēm. Tomēr arhibīskapam Jānim ar savām deputāta runām, rakstiem presē un darbiem izdevās pārliecināt tikai daļu no valdības vīriem; daļa tik un tā turpināja uztvert viņu kā prokrievisku, bet viņa vadīto LPB – kā Latvijai politiski nelabvēlīgu un nevajadzīgu. Turklāt arvien asāk pret arhibīskapu vērsās arī vietējie boļševistiski noskaņotie krievi.
Neraugoties uz visiem politiskajiem šķēršļiem, pret arhibīskapu Jāni vērstajām nomelnošanas un apmelošanas kampaņām presē u. tml., savas virsgana kalpošanas laikā viņam izdevās sakārtot un cienīgi vadīt LPB garīgi, administratīvi, saimnieciski, izglītības jomā. Ar arhibīskapa Jāņa pūliņiem 1926. gadā izdevās panākt likumīgu LPB reģistrāciju, Baznīca ieguva juridisko statusu un atjaunoja savas īpašumtiesības. Baznīcai un draudzēm tika atdoti daudzi īpašumi, panākta sakrālo priekšmetu un vērtīgu īpašumu atgriešana no Padomju Savienības, uzbūvēti 13 jauni dievnami, atvērts Rīgas Garīgais seminārs un garīgās skolas. Par garīgās dzīves uzplaukumu arhibīskapa Jāņa laikā liecina kaut vai tāds fakts, ka Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē liturģiju kalpoja 8 valodās – baznīcslāvu, latviešu, grieķu, poļu u.c. mazākumtautību.
Mocekļa nāve
Neilgi pirms savas mocekļa nāves arhibīskaps Jānis runāja par to, ka viņam jāpaspēj nodot savas LPB autonomijas vadīšanas pilnvaras cienīgam pēctecim. Šajā faktā, iespējams, slēpjas viss arhibīskapa Jāņa mocekļa nāves traģisms un LPB tālākās pastāvēšanas traģisms – viņš tās nepaspēja nodot… Īsi pirms noslepkavošanas viņš tikās ar savu brāli, vēstures skolotāju un pētnieku Antoniju Pommeru, kurš tolaik bija arī viņa personīgais sekretārs un kurš lūdza arhibīskapu, lai nenakšņo vasarnīcā, jo viņa dzīvība esot apdraudēta. Pieticīgajā vasarnīcā Ozolkalnā pie Ķīšera virsgans sev tuvā lauku vidē aizvadīja atpūtas brīžus – kopa bites, nodarbojās ar galdniecību, lūdzās. Saimniecību palīdzēja aprūpēt Rīgas sv. Sergija sieviešu klostera mūķenes, bet naktī no 1934. gada 11. uz 12. oktobri viņas bijušas aizmidzinātas ar miegazālēm. Vakarā pie arhibīskapa Jāņa bija ieradies viņa paziņa – krievu operdziedātājs Leonīds Sobinovs, kuram ļāva izbraukt no Padomju Savienības un kurš bija ieradies vieskoncertā Rīgā –, jo vasarnīcas durvis bija atslēgtas ar atslēgu, nevis uzlauztas. Antonijs Pommers uzskatīja, ka kopā ar ciemiņu mājā bija iekļuvuši arī slepkavas.
Arhibīskapu Jāni nežēlīgi nogalināja un, iespējams, meklējot kādus svarīgus dokumentus, apgrieza “kājām gaisā” vasarnīcu. Slepkavas sākotnēji viņu sašāva ar revolveri un, vēl dzīvam esot, piesēja pie durvīm, uznesa otrajā stāvā, kur atradās viņa galdnieka darbnīca, mocīja uz ēvelsola un sadedzināja dzīvu. Arī Sobinovs tika nogalināts vienlaikus ar arhibīskapu, tikai vienā Pommera piemiņai veltītā publikācijā minēts, ka tas noticis turpat, vasarnīcas 1. stāvā, bet citā teikts, ka dziedātājs nomiris padomju pilnvarotās pārstāvniecības ēkā, lai gan bija apmeties viesnīcā “Roma” (tagad viesnīca “Rīga”). Turklāt viņam Rīgā bijis savs dzīvoklis un viesnīcās vispār nepatika apmesties.
Atvadīšanās no arhibīskapa Jāņa Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē ilga veselu nedēļu – no 14. līdz 21. oktobrim, turklāt šķirsts bija atvērts līdz 17. oktobrim, kad to aizlodēja. 21. oktobrī arhibīskapu pavadīja pēdējās zemes gaitās uz Pokrova jeb Dievmātes Patvēruma kapiem un bēru procesijā, kas virzījās pa Brīvības, Karlīnes un Miera ielu, piedalījās desmitiem tūkstoši cilvēku, tostarp, ne tikai pareizticīgie, bet arī citu konfesiju pārstāvji, augstas prominences un ārvalstu viesi. Savukārt paralēli pa Merķeļa ielu virzienā uz dzelzceļa staciju pēc iespējas neuzkrītošāk virzījās cita sēru procesija – zārku ar Sobinova mirstīgajām atliekām pavadīja uz Maskavu.
Politiskie motīvi
Drīz pēc arhibīskapa nāves laikrakstā “Segodņa” parādījās īsa intervija ar krimināllietas izmeklētāju A. Karševski, kurā viņš paziņoja, ka policijai ir izdevies nokļūt noziedzniekiem uz pēdām. Pēc tam izmeklētājs Karševskis pazuda… viņš arī esot gājis bojā. Tā savās un savas vecmāmiņas atmiņās laikrakstā “Rīgas Balss” (1989) stāsta viens no tā laika lieciniekiem Iļja Dimenšteins.
Arhibīskapa Jāņa attālāks radinieks, valodniecības profesors Juris Plāķis (Pommeru māte Ede bija Plāķa vectēva māsa) viņa 100 gadu dzimšanas dienas atcerei veltītajā publikācijā raksta šādi: “[..] satiekoties ar arhibīskapa radiem un pazīstamo prokuroru O. K., viņi atklāja, ka slepkavu pēdas sadzītas līdz kādas valsts sūtniecībai, ar ko tālākā izmeklēšana bijusi jāpārtrauc.” Tāpēc diplomātiskos un Latvijas valsts drošības nolūkos krimināllietas izmeklēšanas rezultāti plašākai sabiedrībai tā arī nekad netika izpausti. Tomēr dažādos izdevumos, sevišķi trimdā iznākušajos, doti visai skaidri mājieni uz Padomju Savienības VDK iesaistītību arhibīskapa Jāņa slepkavībā.
Pēc Jāņa Pommera nāves par LPB arhibīskapu kļuva Augustīns Pētersons un 1936. gadā dažādu politisku apsvērumu dēļ LPB pievienojās Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijai. Tomēr jau 1940. gadā, komunistiem okupējot Latviju, metropolītu Augustīnu Maskavā vardarbīgi piespieda atzīties “šķeltniecībā” un LPB iekļāva Maskavas patriarhātā, kura sastāvā tā atrodas joprojām kā autonoma, bet ne neatkarīga baznīca.
Pēcnāves godināšana
Krievu Aizrobežu pareizticīgā baznīca 1984. gadā izdeva un izplatīja arhibīskapa Jāņa dzīvesstāstu, ko sastādījusi Ludmila Kellere. Kopš tā laika latviski un krieviski kopumā iznākušas jau vismaz 6 dažādas grāmatas par svētmocekļa Jāņa dzīvi, kurās, protams, atšķiras vēsturisko faktu precizitāte un interpretācija. Divās atsevišķās grāmatiņās (1998. un 2000. gadā) ir iznākuši sv. Rīgas Jāņa domugaudi un svētrunas.
Kā jau svēto kārtā ieceltajam, arhibīskapam Jānim ir tapušas arī daudzas ikonas un to reprodukcijas, kuru priekšā ticīgie lūdzas svētmoceklim Jānim gan Latvijas, gan ārvalstu pareizticīgo dievnamos. Vienu no svētā ikonām, kura atrodas Jāņa Pommera dzimtajā Lazdonas Svētās Trijādības pareizticīgo dievnamā, gleznojis un draudzei dāvinājis Madonas novadā dzīvojošais mākslinieks Valērijs Baida.
Jau vairāk nekā 10 gadus ik rudeni septembra nogalē Madonā norisinās svētmoceklim Jānim veltīts krusta gājiens no pareizticīgo baznīcas līdz 7 km attālajai Pommeru dzimtas mājvietai “Ilzessalas” Praulienas pagastā. Daudzus gadus krusta gājiens pulcēja pat 300-400 dalībnieku no visas Latvijas. Šobrīd dalībnieku skaists ir krietni mazāks. Savukārt arhibīskapa Jāņa piemiņas vietā Rīgā, pie Ķīšezera, aizlūgums notiek katru svētdienu.
Pommeru dzimta
Pirms gada Madonā, Liseskalna kapos, kur apbedīti vairāki Pommeru dzimtas pārstāvji, tikāmies ar Pommeru dzimtas tiešo pēcteci Daci Lukausku. Viņa ir arhibīskapa Jāņa Pommera brāļa Andreja mazmazmeita. Viņa ar ģimeni dzīvo Rīgā un strādā par skolotāju sākumskolā. Dacei ir divi bērni un divi mazbērni. Kopīgi pārlapojām Daces īpašumā saglabājušos dzimtas foto albumus, viņa pavēstīja zināmos arhibīskapa brāļu, māsu un viņu pēcteču, kā arī dzimtas māju “Ilzessalu” likteņus.
Arhibīskapa Jāņa māte Ede nomira 1914. gadā, bet tēvs Andrejs – 1921. gadā, abi ir apbedīti Liseskalna kapos.
Arhibīskapam Jānim kā jau mūkam kopš jaunības savas ģimenes nekad nebija, bet visiem viņa brāļiem un māsām bija savas ģimenes un pēcnācēji, izņemot Pēteri, kurš bija tobrīd bīskapa Jāņa piekalpotājs un palīgs Krievijā, Penzā, un kuru tur nogalināja boļševiki.
Vislielākais bērnu pulciņš – seši – bija brālim Andrejam un un viņa sievai Emīlijai: Jānis Pommers, Irīna Korne (dz. Pommere), Otto Pommers, Olga Mežatuča (dz. Pommere), Pēteris Pommers, Andrejs Pommers (pēdējais “Ilzessalu” saimnieks).
Daces Lukauskas vecvecākus Irīnu un Jāni Kornus izsūtīja uz Sibīriju 1941. gada 14. jūnijā ar savu vienīgo meitu Dzintru (Daces mammu) – tobrīd vēl zīdaini (1 gads un 7 mēneši) – uz rokām no Ošupes pagasta (Lubānas apriņķī) “Rožkalnu” mājām. Vectēvu Jāni nošāva 1942. gadā, mamma Dzintra atgriezās Latvijā 1946. gadā ar Sibīrijas bērnu vilcienu (Sibīrijā viņa bija nonākusi bērnunamā). Dzintru paņēma un savā ģimenē uzaudzināja mātes māsa Olga Mežatuča, kura rūpīgi māsasmeitu sargāja no atkārtotas izsūtīšanas un bieži mainīja dzīvesvietas. Daces vecmāmiņai Irīnai arī izdevās atgriezties Latvijā 1956. gadā, bet diemžēl tajā pašā gadā viņa aizgāja mūžībā.
“Ilzessalās” turpināja saimniekot Daces vecmammas brālis Andrejs līdz 1973. gadam, kad tur notika nelaimes gadījums. Andreja un Annas Pommeru meita jaunībā posās uz balli, aizmirsa izslēgt gludekli un māja nodega, kamēr no Madonas atbrauca ugunsdzēsēji. Andrejs un Anna Pommeri apbedīti Vistiņlejas kapos. Vēlāk “Ilzessalu” zeme nonāca zemes uzpircēju, bet pēc tam – privātīpašnieka rokās, kurš vairs nav no šīs dzimtas.
Arhibīskapa māsa Anna apprecējās ar Jāņa Pommera klasesbiedru Pēteri Turjānu un viņiem bija četri bērni: Jānis Turjāns, Andrejs Turjāns, Alīna Turjāne, Marija Auziņa (dz. Pommere). Otra arhibīskapa māsa ir Natālija (kristīta kā Jevdokija), precējusies ar Voldemāru Naudiņu un viņiem bija trīs bērni: Aleksandrs Naudiņš, Jānis Naudiņš un Paula Naudiņa.
Arhibīskapa brālim, vēsturniekam, skolotājam un vēlāk arī personīgajam sekretāram Antonijam Pommeram bija sieva Eižēnija (arī skolotāja) un dēls Antons. Vēstulē savai radiniecei Dacei Antons rakstīja, ka 1944. gada augustā viņš tika mobilizēts vācu kara aviācijā un izsūtīts uz Vāciju, tāpēc “tētis un māmiņa pieteicās emigrēšanai uz Vāciju. Tētis negaidīti mira 3šā Oktobrī, bet transports atstāja Rīgu 10. oktobrī. Māmiņa nolēma sekot man un izbrauca no Rīgas 10tā Oktobrī.” Iespējams, ka arī Antonijs Pommers tika nogalināts. Viņu apglabāja Pokrova kapos, netālu no brāļa arhibīskapa Jāņa kapličas. Diemžēl Antonija kapavieta neskaidru iemeslu dēļ padomju laikā nav saglabājusies.
Dace zināja stāstīt, ka viņa sieva Eižēnija emigrēja uz Vāciju pie savas māsas, kur viņa pēc smagas slimības nomira 1949. gadā un apglabāta Blombergas Latviešu kapos, bet dēls Antons jau iepriekš 1948. gadā bija aizbraucis uz Austrāliju.
Antonam un viņa pirmajai sievai Irēnai ir meita Guna Andžela Flečere (dz. Pommere), viņas trīs bērni un septiņi mazbērni šobrīd dzīvo Austrālijā. Savukārt ar otro sievu Antonam ir meita Daina Field (dz. Pommere) un dēls Karls Pommers un vēl divi mazbērni, kuri arī dzīvo Austrālijā. Tikai 2005. gadā Antons ar ģimeni apciemoja Latviju, apmeklēja Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāli un sava onkuļa arhibīskapa Jāņa svētās relikvijas. Viņš tikās arī ar pēdējiem dzimtas pārstāvjiem, apmeklēja sava tēva dzimto mājvietu “Ilzessalas” un tēva celto vasarnīcu Cēsu pusē, bet 2017. gadā aizgāja mūžībā.
©Mārīte Kalniņa, 2018.g.
Raksta tapšanā izmantots J. Pommera dzīvesstāsts, grāmatas “Pareizticība Latvijā” un “Svētais Rīgas Jānis”, izdevumi “Universitas” un “Latvija”, laikraksts “Rīgas Balss”, sarunas ar sv. Jāņa Pommera radinieci Daci Lukausku.
Θεογνωσία 