Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs
(1) Vislielākais grēks ir lūgties bez dievbijības, godbijības[1] un uzmanības. To pieļaujošie nepazīst Dievu, kā pienākas. – (2) Lai iepazītu Dievu, ir vajadzīga dievišķā gaisma. – (3) Ikviens cilvēks grēko prātā, vārdos un darbos. Lai sargātos no grēkiem, vispirms ir jāizārstē prātu (nous[2]). Turpināt lasīšanu “Sv. Simeons Jaunais Teologs – 9. vārds”
Nafpaktas metropolīts Ierofejs (Vlahoss)
Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) ir dzimis 1945. gadā Joanninā, Grieķijā. Pabeidzis Tesaloniku universitātes Teoloģijas fakultāti. 1971. gadā kļuva par priesteri un kalpoja Virsgana mājas baznīcā Atēnās. 1995. gadā hirotonizēts par Nafpaktas un svētā Vlasija metropolītu.
Metropolīts Ierofejs daudzus gadus studē patristisko mantojumu, sevišķi sv. Gregorija Palamas un citu svēto tēvu-hesihastu, „Filokalijas” autoru darbus. Daudz laika viņš pavada Atona kalna klosteros. Grieķvalodīgajā pareizticigajā vidē metropolītu Ierofeju godā kā vienu no mūsdienu dievbijības paraugiem.
Metropolīts Ierofejs pazīstams kā ražīgs rakstnieks – vairāk kā 70 metropolīta grāmatas, kas uzrakstītas pareizticīgo svēto tēvu tradīcijas garā, veltītas dažādiem aktuāliem Baznīcas jautājumiem. Daudzas no šīm grāmatām atkārtoti izdodas grieķu valodā. Aptuveni 60 metropolīta darbi iztulkoti 20 citās valodās (krievu, angļu, ukraiņu, bulgāru, franču, vācu, spāņu, ungāru, rumāņu, gruzīnu, pat pakistāniešu, suahili, ķīniešu, arābu u.c.).
2008. gadā metropolīts ieguva doktora grādu Atēnu universitātes Teoloģijas fakultātē. Viņš ir piedalījies vairāk kā 200 starptautiskās konferencēs Grieķijā un ārzemēs (ASV, Kanādā, Krievijā, Ukrainā, Lietuvā, Itālijā, Rumānijā, Vācija, Bulgārijā u.c.).
Metropolīts Ierofejs ir stareca, arhimandrīta Sofronija Saharova, stareca Paīsija Svētkalnieša un viena no 20.-21.gs. ievērojamākajiem dogmatistiem, virspriestera Jāņa Romanidisa māceklis.
Fragments no grāmatas „Garīgās medicīnas zinātne: Pareizticīgā psihoterapija darbībā.” (The Science of Spiritual Medicine: Orthodox Psychotherapy in Action) no nodaļas „Slimības un kaislības”.
Dvēseles slimība, kā to definē pareizticīgā teoloģija, atšķiras no dvēseles slimības, kā to definē medicīnas zinātne, konkrētāk – sekulārā psihoterapija. Lai mēs ieraudzītu, kā pareizticīgā tradīcija saprot dvēseles slimību, mums ir jāaplūko, kā cilvēciska būtne darbojās pirms Krišanas un kā tā darbojas tagad, pēc Krišanas.
Saskaņā ar svēto tēvu mācību, konkrētāk, svētā Damaskas Jāņa, kurš apkopoja visu pareizticīgās mācības patristisko[2] tradīciju, cilvēka dvēselei ir divas spējas: racionālā spēja un noētiskā spēja. Caur racionālo spēju cilvēks attiecas pret pasauli ar savām maņām, bet caur noētisko spēju viņam bija savienība un saskarsme ar Dievu.
Taču Krišanas dēļ šī noētiskā spēja, kuru sauc arī par nous, aptumšojās un sajaucās ar racionālo spēju un kaislībām. Saskaņā ar pareizticīgo tradīciju, ja kāda cilvēka noētiskā spēja nedarbojas pareizi, t. i., tā nav virzīta uz Dievu, tai nav Dieva pieredzes un tā identificējas ar racionālo spēju un kaislībām, tad viņš ir „psihopāts”[3] vārda tiešā nozīmē; viņa dvēsele cieš. Viņš var nebūt šizofrēniķis, bet viņa noētiskā spēja nedarbojas pareizi, pareizticīgā tradīcija uzskata viņu par dvēselē slimu.
Lai šī noētiskā spēja – nous – darbotos labi, sirdij vispirms jābūt šķīstītai (attīrītai) no kaislībām un nous – apgaismotam. Tai jāatbrīvo sevi no netīrumiem un tumsas. Pazīme, ka kāda nous ir bijis apgaismots, ir tas, ka viņš sāk nepārtraukti lūgties Svētā Gara iedarbībā. Ja personas sirds nav šķīstīta no kaislībām un viņas nous – apgaismots, viņa dvēsele tiek uztverta kā slima. Viņam var būt labas un tikumiskas (morālas, ētiskas) domas; viņš var fiziski un psiholoģiski labi justies, viņš var praktizēt ārējas labdarbības[4], kā farizejs Kristus līdzībā[5]; viņš var būt psiholoģiski līdzsvarots, bet ja viņš neatrod un pareizi nenostāda noētisko spēju tā, ka tā pareizi darbojas, kā tas ir dabiskajā stāvoklī, viņa dvēsele ir slima, saskaņā ar svētīgā piemiņā esošā tēva Jāņa Romanidisa[6] mācību.
Ja šī noētiskā spēja nedarbojas pareizi un nous ir aptumšojies, tas daudzējādi atbalsojas mūsu dzīvē. Mums īsi jāapskata dažas no šīm sekām.
Šajā stāvoklī cilvēks zaudē kontaktu ar Dievu un savas attiecības ar Viņu. Tā vietā, lai būtu fokusēts uz Dievu, viņš kļūst antropocentrisks[7]. Viņa dzīve grozās ap viņu pašu. Viņš apdievina sevi un pielūdz sevi.
Tādā veidā attīstās patmīlība, kuru Baznīcas tēvi apraksta kā nepamatotu mīlestību uz ķermeni. No mīlestības uz sevi izaug slavaskāres, savu iegribu apmierināšanas un mantrausības kaislības. Šie impulsi, kuriem to dabiskajā stāvoklī jābūt virzītiem uz Dievu, tiek pavērsti uz dabu un citiem cilvēkiem. Visa cilvēka iekšējā pasaule ieslīgst nekārtībā. Parādās bailes no nāves, un šo baiļu dēļ cilvēki uzkrāj materiālos īpašumus, lai pretotos nāvei, kura nāk caur slimībām un vecumu.
Ja nous nedarbojas pareizi, tas arī nevar vadīt nedz dvēseli, nedz ķermeni. Cilvēka dabiskajā stāvoklī viņa dvēsele barojas caur nous ar Dieva neradīto enerģiju[8], un šī garīgā pieredze tiek nodota ķermenim, kurš ir labā veselības stāvoklī, un neļauj attīstīties kaislībām. Tad ķermenis pārmaiņus nodod Dieva enerģiju nesaprātīgajai radībai – visai radītajai pasaulei. Kad nous kļūst slims un ir pamiris, dvēsele tā vietā, lai tiktu barota no Dieva, izsūc ķermeni sausu, un ķermenis izsūc radību sausu, radot dvēselē un ķermenī attiecīgās kaislības, pat arī ekoloģiskas problēmas. Dvēseles un ķermeņa līdzsvars ir pavisam sagrauts. Cilvēka ķermenis saceļas pret dvēseli, un viņš zaudē savu garīgo brīvību. Mēs zinām, ka nous ir saistīts ar brīvo gribu, tādēļ, kad nous ir kļuvis melns un ir aptumšojies, brīvība arī ir izkropļota. Cilvēks vairs nav patiesi brīvs, bet darbojas saskaņā ar kaislību izpausmēm un vēlmēm.
Šai visai iekšējai slimošanai ir arī sekas sabiedrībā. Kāds, pārdzīvojot šo slimo un nelīdzsvaroto stāvokli sevī, kļūst nepanesams, naidīgs, individuālistisks un nonāk konfliktā ar citiem. Viņam ir neiespējami būt miermīlīgam un sabiedriskam.
Šajā stāvoklī slimas cilvēciskas būtnes arī rada ekoloģiskas problēmas. Viņi dabu nemīl patiesi. Viņi nespēj tajā redzēt Dieva enerģijas klātbūtni vai uztvert būtņu iekšējās būtības (logoi), kā māca Baznīcas Tēvi. Vissliktākais, ka viņi cenšas paverdzināt radību caur savām kaislībām. Acīmredzot pārmērīga patērēšana rada vajadzību pēc pārprodukcijas, un pārprodukcija, sasniegta ar hormoniem un dažādiem tehniskiem līdzekļiem, izvaro radību, kā rezultātā rodas ekoloģiskas problēmas. Neviens nespēj izprast ekoloģiskās problēmas bez pareizticīgās psihoterapijas.
Tādējādi atbilstoši Pareizticīgajai Tradīcijai slimība sākas ar nous aptumšošanos, tad izplatās uz dvēseli, uz ķermeni, sabiedrību un visu radību. Slimība nav individuāla parādība, bet kaut kas personisks, garīgs, sabiedrisks, ekoloģisks un vispārējs. Tāpēc ārstēšanās nevar notikt caur atbrīvošanos no individuālajiem vainas iemesliem, bet tikai caur visas cilvēka būtības pilnīgu pārveidošanos. Turpināt lasīšanu “Dvēseles slimība saskaņā ar Pareizticīgās Baznīcas mācību”
25. marts / 7. aprīlis
Metropolīts Ierofejs (Vlahoss)
Pasludināšanas svētki ir Tā Kunga un Dievmātes svētki. Tie ir Tā Kunga svētki, jo tie attiecas uz To Kungu Kristu, Kurš bija ieņemts Dievadzemdētājas miesā, un Dievmātes svētki, jo tie attiecas uz personu, kurai bija loma Dieva Vārda[1] ieņemšanā un iemiesošanā, tas ir, uz Vissvēto.
Dievadzemdētājai Marijai ir liela nozīme un svarīga vieta Baznīcā, tāpēc ka tieši viņa bija persona, kuru gaidīja visas paaudzes, un tā bija viņa, kura deva Dievam Vārdam cilvēcisko dabu. Tādējādi Dievadzemdētājas persona ir cieši saistīta ar Kristus Personu. Un Vissvētās nozīme ir nevis tikai viņas tikumu dēļ, bet, pirmkārt, viņas miesas Augļa dēļ. Šī iemesla dēļ Teotokoloģija[2] ir cieši saistīta ar Kristoloģiju[3]. Kad mēs runājam par Kristu, mēs nevaram ignorēt to, kura deva Viņam miesu, un kad mēs runājam par Vissvēto, mēs tajā pašā laikā atsaucamies uz Kristu, tāpēc ka Dievmāte no Viņa smeļas žēlastību[4] un nozīmi. Tas ir skaidri parādīts Sveicināšanas kalpojumā, vai akafistos Dievmātei, kuros Dievadzemdētāja tiek cildināta, bet vienmēr saistībā ar faktu, ka viņa ir Kristus Māte: „Priecājies, jo tu esi Ķēniņa tronis; priecājies, jo tu nes To, Kurš nes visu.”
Šī saistība starp Kristoloģiju un Teotokoloģiju ir arī redzama svēto dzīvēs. Raksturīga iezīme svētajiem, kuri ir patiesi Kristus Ķermeņa locekļi, ir tas, ka viņi mīl Vissvēto. Ir neiespējams, lai būtu svētais, kurš viņu nemīlētu.
Metr. Ierofejs (Vlahoss)
Runājot par Pazudušā Dēla[1] līdzības jēgu, svētītājs Gregorijs Palama skaidro līdzību hesihastiski[2]. Svētais evaņģēlists Lūka sniedz Kristus līdzību, kurā mēs lasām: “Un pēc nedaudz dienām jaunākais dēls, visu saņēmis, aizceļoja uz tālu zemi; un viņš, izšķērdīgi dzīvodams, izšķieda savu mantu” (Lk. 15, 13). Svētais Gregorijs neanalizē šo līdzību no tikumīgā viedokļa, bet gan no teoloģiskā. Viņš izklāsta tās patiesās dimensijas. Tā kā sv. Gregorijam piemīt Kristus prāts[3] un gara noslēpumu pieredze, viņš saprot tās patieso jēgu. Organiski piederēdams pie Pareizticīgās Tradīcijas, viņš izprot, ka cilvēka Krišana, tā sauktais Pirmatnējais Grēks, īstenībā ir nous [4]aptumšošana, noslāpēšana un nomērdēšana, turpretī cilvēka augšāmcelšana ir mirušā nous atdzīvināšana. No šāda skatpunkta viņš arī skaidro līdzību par Pazudušo Dēlu. Turpināt lasīšanu “Hesihastisks skaidrojums līdzībai par Pazudušo Dēlu”
Klarks Karltons, amerikāņu filosofijas profesors, pasniedz reliģiju vēsturi un loģiku, grāmatu sēriju autors par pareizticīgās mācības pamatiem, raidījuma “Faith and Philosophy” (Ticība un filosofija) vadītājs pareizticīgajā radio “Ancient Faith”, kā arī publikāciju autors dažādos pareizticīgos izdevumos angļu valodā.
Zemāk iztulkota raidījuma transkripcija.
Ortodoksija ir pazīstama ar savu doktrinālo[1] konservatīvismu, ar savu stingro uzticību Vispasaules Koncilu spriedumiem un Baznīcas Tēvu dogmatiskajiem rakstu darbiem. Tas, ko es gatavojos stāstīt, var izskatīties negaidīti. Dogma ataino pamatīgu traģēdiju Baznīcas dzīvē. Ar to es domāju: Baznīcas dogmatiskā mācība ir tiešs ticības nozaudēšanas un grēka rezultāts. Vai savādāk izsakoties, ja kristieši no pašiem aizsākumiem būtu uzticējušies askēzes un lūgšanas terapeitiskajai metodei, tad nebūtu nekad bijusi vajadzība pēc Koncilos noformulētajām definīcijām un tādiem vārdiem, kā homoousios (vienādas būtības[2]) vai hipostātiskā vienotība[3].
Iemesls tam ir vienkāršs: Ortodoksālā terapeitiskā metode ir pavisam pretēja mēģinājumiem saprast Dievu vai izprast, kāpēc un kā Viņš dara to, ko Viņš dara. Mēs esam iepriekš minējuši (citā raidījumā – tulk. piez.), ka Tēvi cenšas atšķirt saprāta jēdzieniskās domāšanas spēju (dianoia) no intuitīvās apzināšanās jeb nojautas spējas – nous.
Saskaņā ar Tēvu mācību, Dievs ir zināms tikai tik lielā mērā, kādā nous ir attīrīts no visāda veida pieķeršanās pasaulīgajam un noiet dziļākajā daļā (sirdī – tulk. piez.), kur sastop Kristu. Šajā metodē racionālā jeb jēdzieniskā domāšana par Dievu, pat ja domas ir pareizas, ir šķērslis tīrai lūgšanai, kas ir nous kopība ar Kristu caur Svēto Garu.
Vai tas nozīmē, ka mēs vienkārši izslēdzam dvēseles racionālo spēju? Nē, mēs to nevaram. Tāpēc mums ir psalmi un lūgšanas, un it īpaši Jēzus lūgšana[4], lai nodarbinātu saprātu un fokusētu dvēseles uzmanību (nous) uz sirdi. Turpināt lasīšanu “Dogmas traģēdija”
Tēvs Džons Vaitfords, Krievu Aizrobežu Pareizticīgā Baznīca, ASV
Jautājums: Ko mēs domājam ar “nous”, kā tas atšķiras no dvēseles un vai pareizticīgie ir vienīgie, kuri runā par “nous”? Turpināt lasīšanu “Kas ir nous un kā tas atšķiras no dvēseles?”
Klusā telpā (vēlams pēc kādas garīgās lasīšanas un pēc eļļas lampiņas aizdedzināšanas ikonu priekšā un kvēpināšanas), cik ļoti iespējams attālinoties no trokšņa un bažām, kad esi brīvs no visām domām un apsvērumiem, ļauj savam prātam (nous) noiet sirdī un saki lūgšanu: ‘Kungs, Jēzu Kristu, apžēlo mani grēcīgo’.
Kādu mieru un spēku mūsu dvēseles iegūst no šīs aprimšanas Dievā.
Kā tas palīdz mums citās dienas stundās saglabāt mieru, bez aizkaitināmības, spriedzes un raizēm, harmonijā un saliedētību ar visiem mūsu spēkiem!
Arhimandrīts Georgijs Kapsanis, Gregoriāta klostera igumens Atonā (+2014)
Avots: Pemptousia.com
Jānis Sanidopuloss
Jautājums:
Es saņēmu vēstuli e-pastā, un zemāk ir mana atbilde uz to.
Tēvs Romanidiss mācīja, ja kāds pieredz dievišķošanos (theosis), Dieva neradīto godību un Viņa neradītās enerģijas, tad “pilnība ir atnākusi” un ticība un cerība vairs nav nepieciešamas, un tikai mīlestība paliek (1.Kor.13:10[1]). Romanidiss arī mācīja, ka sirds lūgšana ir pieredze, kurā svētais apzinās Svēto Garu lūdzamies sevī, kas ir eksistenciāls fenomens un empīrisks [fenomens] personai, kas to pieredz.
Kā tas attiecas uz sekojošo tēva Aleksandra Jeļčaņinova ideju viņa grāmatā “Krievu priestera dienasgrāmata”: “Tie, kuri pieprasa pierādījumus, lai ticētu, ir uz nepareizā ceļa. Ticība ir brīva izvēle. Kur ir vēlme (pat no mums pašiem apslēpta vēlme) pēc pierādījuma, tur nav ticības. Dievišķās izpausmes liecības nav jāuzskata par “pierādījumiem” – tā būtu dižā ticības tikuma degradācija un atcelšana.”?
Turpināt lasīšanu “Jautājums par Dieva zināšanu un Pareizticīgo gnosioloģiju”
Protopresbiters Jānis Romanidiss
Cilvēkiem var būt divu veidu ticība. Pirmais ticības veids ir saprātīga piekrišanas ticība, kuras atrašanās vieta ir prāts. Šajā gadījumā persona racionāli kaut kam piekrīt un tic tam, kam tā ir piekritusi, bet šī ticība viņu neattaisno. Kad Svētajos Rakstos ir teikts: “jūs esat pestīti ticībā”[1], tas nenozīmē, ka cilvēks tiek pestīts vienīgi piekrišanas ticībai dēļ. Bet pastāv vēl viens ticības veids – sirds ticība. Šādi to sauc, tāpēc ka šis ticības veids nav atrodams cilvēka saprātā jeb intelektā, bet ir atrodams sirds (nous[2]) apvidū. Šī sirds ticība ir Dieva dāvana, ko nevar iegūt, ja vienīgi Dievs nenolemj to dāvāt. To sauc arī par ‘iekšējo ticību’. Tā ir ticība, kuru Evaņģēlijā mēnessērdzīgā bērna tēvs prasīja Kristum viņam iedot, kad viņš teica: “Es ticu, palīdzi manai neticībai!”[3] Protams tēvs jau ticēja ar savu saprātu, bet viņam nebija dziļās iekšējās ticības, kas ir Dieva dāvana. Turpināt lasīšanu “Divu veidu ticība”
Protopresbiters Georgijs Metallinoss,
Atēnu universitātes godājamais teoloģijas profesors
Ja mēs gribētu vispārpieņemti nodefinēt pareizticīgo kristietību, mēs varētu teikt, ka tā ir Neradītā[1] (Dieva) klātbūtnes pieredze vēsturē, kā arī iespēja radītajam (cilvēkam) kļūt „ar svētību” par dievu. Dotajā pastāvīgajā Dieva klātbūtnē Kristū vēsturiskajā esamības realitātē kristietība piedāvā cilvēkam iespēju dievišķoties[2], gluži kā medicīna piedāvā viņam iespēju uzturēt vai atjaunot veselību, īstenojot konkrētu ārstniecību un ievērojot nosacītu režīmu. Turpināt lasīšanu “Pareizticība kā terapija”
Θεογνωσία 