Ījābs un draugi

Aleksandrs Jeļčaņinovs

“Atšķirība starp Ījābu un viņa draugiem. Ījābs ir godīgas, taisnīgas dabas, kas meklē “darbus”, nevis vārdus, bet viņi – reliģiozu frāžu, šablonu, tradicionālo formulu cilvēki. Ijābs kliedz par “netaisnību”, par ciešanu nesaprotamību, par grēcinieku labklājību, par nevainīgām mocībām – un ne tikai savām; bet viņa draugi atbild viņam ar vispārīgām un melīgām frāzēm, viņiem viss ir skaidrs, un, ieviesuši kārtību vārdos un domās, viņi uzskata, ka ir ieviesuši harmoniju arī pasaulē. Šāda tipa cilvēki bieži ir sastopami visur, ieskaitot gan garīdzniecību, gan zinātnes cilvēkus.”

Priesteris Aleksandrs Jeļčaņinovs (1881–1934)

Kristietība ir reliģija vai Baznīca?

Mūks Mozus Svētkalnietis 

mosestheathoniteKristus nenodibināja vienu labu reliģiju citu reliģiju vidū. Viņš nodibināja vienīgo, īsteno un glābjošo Baznīcu. Daudzu gadu gaitā Svētā Pareizticīgā Baznīca saņem daudzus koordinētus un organizētus triecienus un uzbrukumus. Gala rezultātā, vai tie tai kaitēja vai atnesa labumu?

Kristīgā reliģija ir ideju, principu un normu sistēma. Bet Baznīca ir Dieva iestādīta, dibināta uz Kristus un mocekļu asinīm. Runājot par kristīgo reliģiju, mēs bieži attālināmies no baznīciskās būtības. Pareizticīgā Baznīca nav koncepcija, teorija, ideoloģija un morālā ideja. Baznīca ir īstena Kristus dzīve. Baznīca cilvēku atjauno, pārveido, iedvesmo un iesvēta. Kristietība iekrita nopietnās herēzēs. Kristietība aizrāvās ar savu hiperaktivitāti un nolaidās līdz sociālās politikas ministrijas papildiestādei. Šodien tā tiek cienīta tikai milzīgās labdarības darbības dēļ, kuru kādi cilvēki nosoda, tāpēc ka viņi domā, ka nabadzīgie neiegūst palīdzību, lai nostātos uz kājām. Kristietība paliek par lielumu, kas saistīts ar zināšanām, teorijām, sistēmām un principiem. Taču Baznīca nav nodarbināta ar abstraktiem vispārinājumiem, nenoteiktību un intelektuālismu, bet ir nodarbināta ar cilvēka neatkārtojamās personības svētumu un unikalitāti. Turpināt lasīšanu “Kristietība ir reliģija vai Baznīca?”

Pretinde pret depresiju

Mūks Mozus Svētkalnietis

mosestheathonite

Mūsu laikam ir raksturīga pārmērīga pārpilnība un pārmērīga patērēšana. Tas ir, augstas tehnoloģijas, zinātnes progress, neskaitāmas ērtības un materiālās izpriecas – ekonomiskā krīze nedaudz uzspieda uz bremzēm – bet vērojams nopietns psiholoģisko problēmu bums, un cilvēks redz drūmas sejas – nervozas, apmulsušas, pārbijušās, bēdīgas un noraizējušās ļaužu sejas, sejas pakļautas stresam.

Pat jaunatne cieš no intensīvām problēmām, iekšējiem konfliktiem, garīgās bezizejas, neciešama tukšuma.

Skaisti, jauni, izglītoti un bagāti ļaudis, bet nesmaidīgi, grūtsirdīgi un pesimistiski. Šis ir iekarojumu, atklājumu, ienākumu un panākumu laikmets, bet ļaudis tajā jūtas apdalīti, dvēseliski neveselīgi, neapmierināti, nepriecīgi. Modē ir melanholiskas[1] sejas. Turpināt lasīšanu “Pretinde pret depresiju”

Par Baznīcu un mūsdienu kristiešiem

mosestheathonite

mūks Mozus Svētkalnietis 

Viens no mūsdienu ievērojamākajiem Atona kalna mūkiem Mozus Svētkalnietis (1952. – 2014.). Kā askēts viņš Atona kalnā aizvadīja 35 gadus. Tēvs Mozus bija ikonu gleznotājs, dzejnieks, kritiķis un rakstnieks. Viņš izdevis 52 grāmatas un sarakstījis vairāk kā 1000 rakstu, tostarp arī svēto dzīvesstāstus. Viņa darbi ir tulkoti un izdoti daudzās zemēs. Viņš piedalījies vairāk nekā 80 zinātniskajās konferencēs. Tēvs Mozus bija Svētā Kinota jeb Protāta (Atona kalna pārvaldes centrālā izpildorgāna) vecākais sekretārs un žurnāla „Protāts” izveidotājs un galvenais redaktors. 25 gadus viņš bija garīgais skolotājs jeb starecs Kutlumusas klostera svētā Jāņa Zeltamutes kalivā (kaliva – atsevišķs mūku miteklis) svētā lielmocekļa Panteleimona skitā netālu no Karejas.

Lasītājiem piedāvājam iepazīties ar vienu no daudzajiem stareca Mozus rakstiem, kurā viņš tieši, atklāti un bez aplinkiem ieskicējis mūsdienu kristieša portretu un dalījies pārdomās par to, ko tad īsti nozīmē Baznīca.

„Kad mūsdienu kristietis runā par Dievu, visai bieži ar to domāts kaut kas tāds, kas atrodas kaut kur tālu debesīs un ir nepazīstams, nesaprotams, neizdibināms, neaizsniedzams, kaut kas tāds, kam viņš piekrīt un kas ir noderīgs nepieciešamības gadījumā. Dažreiz viņš tam piedēvē maģiskas īpašības un bieži atkārto nepareizticīgo teicienu „tici un nedomā.”

Bet šāda ticība Dievam neved pie būtiskām pārmaiņām kristieša dzīvē. Viņš var reizēm svētdienās aiziet uz baznīcu, savā bibliotēkā turēt mūsdienu garīgo literatūru, viesistabā – senas ikonas, rokās – lūgšanu krelles, var dot nelielas žēlastības dāvanas. Tomēr viņš dusmojas par to, ka citi cilvēki neatbilst viņa gaidām, ir kārs uz naudu un iegrimis egoismā, komforta alkās, nemierā un konkurencē. Bet tā nav dzīve Kristū. Tā ir nāves smaka. Ar ko kristietis šodien atšķiras no pārējiem cilvēkiem? Ja viņam nav pacietības, lēnprātības, prieka, vienkāršības un, jo sevišķi, pazemības, tas nozīmē, ka viņš neko nav sapratis par dzīvi Kristū – par dzīvi, kura cilvēku atjauno, pārveido un padara cildenāku pat ikdienas grūtību spaidos. Turpināt lasīšanu “Par Baznīcu un mūsdienu kristiešiem”

Ārējais un iekšējais garīgajā dzīvē

st-theophan-the-recluse

Svētītājs Teofans Vientuļnieks

Un, kad tie no laivas izkāpa, tad ļaudis Viņu tūdaļ pazina un apstaigāja visu to apgabalu, un sāka nest slimos uz gultām turp, kur tie dzirdēja Viņu esam. Un, kur Viņš iegāja miestos vai pilsētās, vai ciemos, tur tie neveselos nolika tirgus laukumos un Viņu lūdza, ka tikai Viņa drēbju vīli varētu aizskart; un, cik Viņu aizskāra, tie kļuva veseli. Un pie Viņa sapulcējās farizeji un kādi no rakstu mācītājiem, kas bija atnākuši no Jeruzālemes. Un, redzēdami kādus no Viņa mācekļiem netīrām, tas ir, nemazgātām, rokām maizi ēdam, – jo farizeji un visi jūdi neēd, ja tie rokas nav mazgājuši, vecaju likumus turēdami un, no tirgus nākot, tie neēd, ja tie nav mazgājušies, un vēl ir daudz, ko tie uzņēmušies turēt, dzeramu kannu un krūžu un vara trauku mazgāšanu, – tad farizeji un rakstu mācītāji Viņam vaicā: “Kāpēc Tavi mācekļi nedzīvo pēc vecaju likumiem, bet maizi ēd nemazgātām rokām?” Bet Viņš uz tiem sacīja: “Pareizi Jesaja par jums, liekuļiem, ir pravietojis, kā ir rakstīts: šī tauta godā ar lūpām Mani, bet viņu sirds ir tālu no Manis. Bet tie Mani velti cienī, mācīdami tādas mācības, kas ir cilvēku pavēles. Jo, Dieva bausli atmetuši, jūs turat cilvēku likumus.” (Marka 6:54-7:8)

Tas Kungs pārmet farizejiem nevis par ārējo, pie viņiem ieviestās kārtības un uzvedības noteikumiem, bet par kaislīgu pieķeršanos tam, par to, ka viņi apstājās tikai pie ārējās Dieva godāšanas, nerūpējoties par to, kas uz sirds. Bez ārējā nevar. Pats augstākais iekšējais prasa ārējo kā izteiksmes veidu un kā savu ietērpu. Īstenībā iekšējais arī nekad nemēdz būt viens, bet vienmēr savienībā ar ārējo; tikai maldīgās teorijās tos atdala. Bet atkal taču acīmredzams, ka viens pats ārējais ir nekas; tā vērtība ir no tajā klātesošā iekšējā… Tajā pašā laikā mēs esam krituši uz ārējo un redzamo, kuros attēlojas iekšējais un kuros tas pieņem noteiktu formu līdz tam, ka, izpildot ārējo, mēs paliekam mierīgi, nedomājot par to, vai te ir iekšējais, vai nav. Bet tā kā iekšējais ir grūtāk sasniedzams, nekā ārējais, tad ir ļoti dabiski iestrēgt uz pēdējo, neiesniedzoties pirmajā. Ko tad darīt? Vajag sevi labot un ņemt vērā iekšējo, vienmēr uz to sasprindzināties caur ārējo un pie ārējā uzskatīt darbu par darbu tikai tad, kad tajā iekšējais sasaistās ar ārējo. Cita paņēmiena nav. Uzmanība pret sevi, modrība un nomods ir vienīgās sviras mūsu nobarotās un uz pasaulīgo kārās dabas pacelšanai. Brīnišķīgi, kam ir iekšējais, tas nekad ārējo neatstāj, kaut arī īpašu vērtību tam nepiešķir.

Ekonomikas vieta sabiedrības dzīvē

%d0%bf%d0%b0%d0%b2%d0%b5%d0%bb-%d0%bc%d0%b8%d1%82%d1%80-%d1%81%d0%b8%d1%81%d0%b0%d0%bd%d0%b8%d0%b9%d1%81%d0%ba%d0%b8%d0%b9-%d0%b8-%d1%81%d0%b8%d0%b0%d1%82%d0%b8%d1%81%d1%82%d1%81%d0%ba%d0%b8%d0%b9

“Vai ekonomika eksistē priekš cilvēkiem vai cilvēki eksistē priekš ekonomikas? Mūsdienās mēs mēģinām turēties pie skaitļiem un upurēt cilvēkus. Cilvēki cieš, cilvēki izdara pašnāvību, bet mēs fokusējamies uz ekonomiku. Vai te nav kaut kas palaists garām tajā, ko mēs saucam par izglītību?”

Sisanijas un Siatistas metropolīts Pāvils

Caur Krustu prieks ienāk visā pasaulē

Metropolīts Jona (Pafhauzens), Krievu Aizrobežu Pareizticīgo Baznīca, ASV

raspyatie-novgorod

PĀRDOMAS PAR CIEŠANU NOZĪMI

Jēzus teica: “Cilvēka Dēlam ir daudz jācieš. Viņu atmetīs vecaji, augstie priesteri un rakstu mācītāji, un Viņu nonāvēs, un trešajā dienā Viņš celsies augšām.” Tad Viņš teica viņiem visiem: “Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ.”[1] Turpināt lasīšanu “Caur Krustu prieks ienāk visā pasaulē”

Būt glābtam – ontoloģiskā pieeja

freeman

Tēvs Stefans Frīmans

Nevaru saskaitīt, cik reizes esmu vēlējies, lai būtu vienkāršs, piemērots ekvivalents vārdam “ontoloģisks”. Man nepatīk rakstīt teoloģiju ar vārdiem, kas ir jāpaskaidro – tas ir, ar vārdiem, kuru nozīme nav uzreiz acīmredzama. Bet, ak vai, neesmu atradis aizvietojumu un tāpēc lūgšu lasītāja iecietību par šāda vārda ievilkšanu mūsu sarunās.

Kopš Baznīcas agrīnākajiem laikiem, it īpaši sākot ar svēto Afanāsiju IV gadsimtā, kad notika dižie Vispasaules Koncili, Baznīcas doktrīnas tika izteiktas un debatētas terminos, kas saistīti ar pašu esamību. Piemēram, sv. Afanāsijs teica, ka radot mūs, Dievs deva mums “esamību” (eksistenci) ar nolūku, ka mums jāvirzās uz “labesamību” ar nobeigumu “mūžīgajā esamībā” (pestīšanā). Šī trīskāršā shēma ir ļoti izplatīta tēma patristiskajā[1] domā. Tā ir aizstāvēta un atkal lietota ar lielu precizitāti sv. Maksima Apliecinātāja darbā, kad viņš rūpīgi pārdomāja Baznīcas domu, kuru apstiprināja V Vispasaules Koncilā.

Tajā pašā laikā, šī esamības valoda tika lietota, lai runātu par pestīšanas dabu un raksturu. Tie paši termini un izteiksmes veids tika lietots, runājot par Trijādību un Kristus divām dabām. Šī valoda turpinās līdz VII Vispasaules Koncilam, un tā ir valoda, ko lietoja, lai nodefinētu Svēto Ikonu godināšanas doktrīnu. Koncilāro domu, kas turpinās esamības terminos (esamība, neesamība, daba, persona, eksistence, hipostātiskā pārstāvība, būtība, enerģijas utt.), var nosaukt par runāšanu “ontoloģijas” valodā. Ontoloģija ir tehnisks nosaukums lietām, kas saistītas ar esamību (“onto” kā priedēklis grieķiski nozīmē “esamība, esošais”). Pastāv “viengabalains apģērbs” teoloģiskajam izklāstam, ko viscaur var saskatīt Koncilos. Tas ir ontoloģisks raksturs. Turpināt lasīšanu “Būt glābtam – ontoloģiskā pieeja”

Piedošana un miera izlīgšana

222px-jonah_paffhausen

Metropolīts Jona (Paffhauzens), Krievu Aizrobežu Pareizticīgo Baznīca, ASV

Kas ir piedošana?

+Jona: Piedot nozīmē atjaunot mīlestības un kopības saiti, kad ir bijis pārrāvums. Grēks pārrauj mūsu attiecības ar Dievu un citiem, kā arī to dara cilvēku starpā uzņemtie un nodarītie pāridarījumi.

Kad saite ar citiem cilvēkiem ir iedragāta, mēs sliecamies viņus objektivizēt[1] un tiesāt, neredzot viņus kā personas, bet tikai kā mūsu dusmu un sāpju objektus. Šī ir mūsu grēcīgā reakcija. Mēs iedalām cilvēkus kategorijās pēc viņu pārkāpumiem pret mums. Jo ilgāk mēs barojam dusmas un atsvešināšanos, jo dziļāk aizvainojums uzturas mūsu sirdī un jo vairāk tas pārtiek no mūsu dvēseles spēkiem. Aizvainojums ir vēzis, kas mūs iznīcinās, ja mēs nepiedosim! Tas arī izpaužas un bojā mūsu attiecības ar citiem, kad mēs ceļam neslavu un tenkojam par tiem, kuri ir mūs aizvainojuši, un mēģinām pārvilkt citus savā pusē. Protams, ka nevienam negribētos dzirdēt tādas lietas – bet mēs tā darām!

Piedošana nozīmē nepievērst uzmanību grēkam vai pārkāpumam un atjaunot mīlestības saiti. Piedošana nenozīmē attaisnot pāridarījumu vai pieņemt to kā pareizu, nedz arī tā nozīmē attaisnot mūsu pašu dusmas vai grēcīgo reakciju. Piedošana nozīmē atteikties no mūsu spriedumiem par citu personu un no mūsu pašu grēcīgās reakcijas, un pieņemt citus, kādi tie ir. Dievs mums piedod mūsu grēkus pret Viņu – bez nosacījumiem un absolūti. Dievs mūs neatraida, neobjektivizē mūs, nedz arī dusmojas vai apvainojas uz mums. Es domāju, ka mēs paši projicējam uz Dievu savas problēmas un savus spriedumus pašiem par sevi, kad mēs grēkojam. Dievs mūs nesoda. Drīzāk, atsvešinoties no Dieva, mēs paši sevi sodām un piedēvējam šo sodu Viņam. Mēs vēršamies pret sevi dusmās un naidā, un tādējādi graujam savu personību, nogriežot sevi no Viņa mīlestības.

Prasot Dievam piedošanu, mēs atveram sevi Viņa mīlestībai un pieņemšanai, Viņa žēlastībai un līdzjūtībai. Tā bija jau iepriekš, bet mēs bijām nevērīgi pret tām. Atzīstot mūsu grēkus, mēs atsakāmies no šīm dzīves jomām, kurās mēs attaisnojām savu atsvešinātību no Dieva. Nožēla nozīmē ne tikai novērsties no grēka, bet arī pievērsties Dievam. Jūda bija nožēlas pilns par savu grēku, bet viņš pakārās. Mums vajag būt ne tikai nožēlas pilniem, bet arī jāatver sevi Dievam. Turpināt lasīšanu “Piedošana un miera izlīgšana”

Brīvība un pašattaisnošanās

sz

Katrs cilvēks katrā lietā var pateikt daudz sevis attaisnošanai, bet ja viņš uzmanīgi ieskatīsies savā sirdī, tad ieraudzīs, ka, attaisnojoties, nevar izbēgt no viltības. Attaisnojās cilvēks tāpēc, ka negrib atzīt sevi par vismaz daļēji vainīgu pie ļaunuma pasaulē; attaisnojās tāpēc, ka neapzinās sevi apveltītu ar dievlīdzīgu brīvību, bet tikai kā parādību, lietu šajā pasaulē – un tāpēc atkarīgu no tās. Tādā apziņā ir daudz verdziska, tāpēc attaisnoties ir verdziskuma pazīme, kura nepiedien Dieva dēliem.

Arhimandrīts Sofronijs Saharovs