Kristietība ir reliģija vai Baznīca?

Mūks Mozus Svētkalnietis 

mosestheathoniteKristus nenodibināja vienu labu reliģiju citu reliģiju vidū. Viņš nodibināja vienīgo, īsteno un glābjošo Baznīcu. Daudzu gadu gaitā Svētā Pareizticīgā Baznīca saņem daudzus koordinētus un organizētus triecienus un uzbrukumus. Gala rezultātā, vai tie tai kaitēja vai atnesa labumu?

Kristīgā reliģija ir ideju, principu un normu sistēma. Bet Baznīca ir Dieva iestādīta, dibināta uz Kristus un mocekļu asinīm. Runājot par kristīgo reliģiju, mēs bieži attālināmies no baznīciskās būtības. Pareizticīgā Baznīca nav koncepcija, teorija, ideoloģija un morālā ideja. Baznīca ir īstena Kristus dzīve. Baznīca cilvēku atjauno, pārveido, iedvesmo un iesvēta. Kristietība iekrita nopietnās herēzēs. Kristietība aizrāvās ar savu hiperaktivitāti un nolaidās līdz sociālās politikas ministrijas papildiestādei. Šodien tā tiek cienīta tikai milzīgās labdarības darbības dēļ, kuru kādi cilvēki nosoda, tāpēc ka viņi domā, ka nabadzīgie neiegūst palīdzību, lai nostātos uz kājām. Kristietība paliek par lielumu, kas saistīts ar zināšanām, teorijām, sistēmām un principiem. Taču Baznīca nav nodarbināta ar abstraktiem vispārinājumiem, nenoteiktību un intelektuālismu, bet ir nodarbināta ar cilvēka neatkārtojamās personības svētumu un unikalitāti. Turpināt lasīt

Advertisements

Pretinde pret depresiju

Mūks Mozus Svētkalnietis

mosestheathonite

Mūsu laikam ir raksturīga pārmērīga pārpilnība un pārmērīga patērēšana. Tas ir, augstas tehnoloģijas, zinātnes progress, neskaitāmas ērtības un materiālās izpriecas – ekonomiskā krīze nedaudz uzspieda uz bremzēm – bet vērojams nopietns psiholoģisko problēmu bums, un cilvēks redz drūmas sejas – nervozas, apmulsušas, pārbijušās, bēdīgas un noraizējušās ļaužu sejas, sejas pakļautas stresam.

Pat jaunatne cieš no intensīvām problēmām, iekšējiem konfliktiem, garīgās bezizejas, neciešama tukšuma.

Skaisti, jauni, izglītoti un bagāti ļaudis, bet nesmaidīgi, grūtsirdīgi un pesimistiski. Šis ir iekarojumu, atklājumu, ienākumu un panākumu laikmets, bet ļaudis tajā jūtas apdalīti, dvēseliski neveselīgi, neapmierināti, nepriecīgi. Modē ir melanholiskas[1] sejas. Turpināt lasīt

Par Baznīcu un mūsdienu kristiešiem

mosestheathonite

mūks Mozus Svētkalnietis 

Viens no mūsdienu ievērojamākajiem Atona kalna mūkiem Mozus Svētkalnietis (1952. – 2014.). Kā askēts viņš Atona kalnā aizvadīja 35 gadus. Tēvs Mozus bija ikonu gleznotājs, dzejnieks, kritiķis un rakstnieks. Viņš izdevis 52 grāmatas un sarakstījis vairāk kā 1000 rakstu, tostarp arī svēto dzīvesstāstus. Viņa darbi ir tulkoti un izdoti daudzās zemēs. Viņš piedalījies vairāk nekā 80 zinātniskajās konferencēs. Tēvs Mozus bija Svētā Kinota jeb Protāta (Atona kalna pārvaldes centrālā izpildorgāna) vecākais sekretārs un žurnāla „Protāts” izveidotājs un galvenais redaktors. 25 gadus viņš bija garīgais skolotājs jeb starecs Kutlumusas klostera svētā Jāņa Zeltamutes kalivā (kaliva – atsevišķs mūku miteklis) svētā lielmocekļa Panteleimona skitā netālu no Karejas.

Lasītājiem piedāvājam iepazīties ar vienu no daudzajiem stareca Mozus rakstiem, kurā viņš tieši, atklāti un bez aplinkiem ieskicējis mūsdienu kristieša portretu un dalījies pārdomās par to, ko tad īsti nozīmē Baznīca.

„Kad mūsdienu kristietis runā par Dievu, visai bieži ar to domāts kaut kas tāds, kas atrodas kaut kur tālu debesīs un ir nepazīstams, nesaprotams, neizdibināms, neaizsniedzams, kaut kas tāds, kam viņš piekrīt un kas ir noderīgs nepieciešamības gadījumā. Dažreiz viņš tam piedēvē maģiskas īpašības un bieži atkārto nepareizticīgo teicienu „tici un nedomā.”

Bet šāda ticība Dievam neved pie būtiskām pārmaiņām kristieša dzīvē. Viņš var reizēm svētdienās aiziet uz baznīcu, savā bibliotēkā turēt mūsdienu garīgo literatūru, viesistabā – senas ikonas, rokās – lūgšanu krelles, var dot nelielas žēlastības dāvanas. Tomēr viņš dusmojas par to, ka citi cilvēki neatbilst viņa gaidām, ir kārs uz naudu un iegrimis egoismā, komforta alkās, nemierā un konkurencē. Bet tā nav dzīve Kristū. Tā ir nāves smaka. Ar ko kristietis šodien atšķiras no pārējiem cilvēkiem? Ja viņam nav pacietības, lēnprātības, prieka, vienkāršības un, jo sevišķi, pazemības, tas nozīmē, ka viņš neko nav sapratis par dzīvi Kristū – par dzīvi, kura cilvēku atjauno, pārveido un padara cildenāku pat ikdienas grūtību spaidos. Turpināt lasīt

Ārējais un iekšējais garīgajā dzīvē

st-theophan-the-recluse

Svētītājs Teofans Vientuļnieks

Un, kad tie no laivas izkāpa, tad ļaudis Viņu tūdaļ pazina un apstaigāja visu to apgabalu, un sāka nest slimos uz gultām turp, kur tie dzirdēja Viņu esam. Un, kur Viņš iegāja miestos vai pilsētās, vai ciemos, tur tie neveselos nolika tirgus laukumos un Viņu lūdza, ka tikai Viņa drēbju vīli varētu aizskart; un, cik Viņu aizskāra, tie kļuva veseli. Un pie Viņa sapulcējās farizeji un kādi no rakstu mācītājiem, kas bija atnākuši no Jeruzālemes. Un, redzēdami kādus no Viņa mācekļiem netīrām, tas ir, nemazgātām, rokām maizi ēdam, – jo farizeji un visi jūdi neēd, ja tie rokas nav mazgājuši, vecaju likumus turēdami un, no tirgus nākot, tie neēd, ja tie nav mazgājušies, un vēl ir daudz, ko tie uzņēmušies turēt, dzeramu kannu un krūžu un vara trauku mazgāšanu, – tad farizeji un rakstu mācītāji Viņam vaicā: “Kāpēc Tavi mācekļi nedzīvo pēc vecaju likumiem, bet maizi ēd nemazgātām rokām?” Bet Viņš uz tiem sacīja: “Pareizi Jesaja par jums, liekuļiem, ir pravietojis, kā ir rakstīts: šī tauta godā ar lūpām Mani, bet viņu sirds ir tālu no Manis. Bet tie Mani velti cienī, mācīdami tādas mācības, kas ir cilvēku pavēles. Jo, Dieva bausli atmetuši, jūs turat cilvēku likumus.” (Marka 6:54-7:8)

Tas Kungs pārmet farizejiem nevis par ārējo, pie viņiem ieviestās kārtības un uzvedības noteikumiem, bet par kaislīgu pieķeršanos tam, par to, ka viņi apstājās tikai pie ārējās Dieva godāšanas, nerūpējoties par to, kas uz sirds. Bez ārējā nevar. Pats augstākais iekšējais prasa ārējo kā izteiksmes veidu un kā savu ietērpu. Īstenībā iekšējais arī nekad nemēdz būt viens, bet vienmēr savienībā ar ārējo; tikai maldīgās teorijās tos atdala. Bet atkal taču acīmredzams, ka viens pats ārējais ir nekas; tā vērtība ir no tajā klātesošā iekšējā… Tajā pašā laikā mēs esam krituši uz ārējo un redzamo, kuros attēlojas iekšējais un kuros tas pieņem noteiktu formu līdz tam, ka, izpildot ārējo, mēs paliekam mierīgi, nedomājot par to, vai te ir iekšējais, vai nav. Bet tā kā iekšējais ir grūtāk sasniedzams, nekā ārējais, tad ir ļoti dabiski iestrēgt uz pēdējo, neiesniedzoties pirmajā. Ko tad darīt? Vajag sevi labot un ņemt vērā iekšējo, vienmēr uz to sasprindzināties caur ārējo un pie ārējā uzskatīt darbu par darbu tikai tad, kad tajā iekšējais sasaistās ar ārējo. Cita paņēmiena nav. Uzmanība pret sevi, modrība un nomods ir vienīgās sviras mūsu nobarotās un uz pasaulīgo kārās dabas pacelšanai. Brīnišķīgi, kam ir iekšējais, tas nekad ārējo neatstāj, kaut arī īpašu vērtību tam nepiešķir.

Ekonomikas vieta sabiedrības dzīvē

%d0%bf%d0%b0%d0%b2%d0%b5%d0%bb-%d0%bc%d0%b8%d1%82%d1%80-%d1%81%d0%b8%d1%81%d0%b0%d0%bd%d0%b8%d0%b9%d1%81%d0%ba%d0%b8%d0%b9-%d0%b8-%d1%81%d0%b8%d0%b0%d1%82%d0%b8%d1%81%d1%82%d1%81%d0%ba%d0%b8%d0%b9

“Vai ekonomika eksistē priekš cilvēkiem vai cilvēki eksistē priekš ekonomikas? Mūsdienās mēs mēģinām turēties pie skaitļiem un upurēt cilvēkus. Cilvēki cieš, cilvēki izdara pašnāvību, bet mēs fokusējamies uz ekonomiku. Vai te nav kaut kas palaists garām tajā, ko mēs saucam par izglītību?”

Sisanijas un Siatistas metropolīts Pāvils

Caur Krustu prieks ienāk visā pasaulē

Metropolīts Jona (Pafhauzens), Krievu Aizrobežu Pareizticīgo Baznīca, ASV

raspyatie-novgorod

PĀRDOMAS PAR CIEŠANU NOZĪMI

Jēzus teica: “Cilvēka Dēlam ir daudz jācieš. Viņu atmetīs vecaji, augstie priesteri un rakstu mācītāji, un Viņu nonāvēs, un trešajā dienā Viņš celsies augšām.” Tad Viņš teica viņiem visiem: “Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ.”[1] Turpināt lasīt

Būt glābtam – ontoloģiskā pieeja

freeman

Tēvs Stefans Frīmans

Nevaru saskaitīt, cik reizes esmu vēlējies, lai būtu vienkāršs, piemērots ekvivalents vārdam “ontoloģisks”. Man nepatīk rakstīt teoloģiju ar vārdiem, kas ir jāpaskaidro – tas ir, ar vārdiem, kuru nozīme nav uzreiz acīmredzama. Bet, ak vai, neesmu atradis aizvietojumu un tāpēc lūgšu lasītāja iecietību par šāda vārda ievilkšanu mūsu sarunās.

Kopš Baznīcas agrīnākajiem laikiem, it īpaši sākot ar svēto Afanāsiju IV gadsimtā, kad notika dižie Vispasaules Koncili, Baznīcas doktrīnas tika izteiktas un debatētas terminos, kas saistīti ar pašu esamību. Piemēram, sv. Afanāsijs teica, ka radot mūs, Dievs deva mums “esamību” (eksistenci) ar nolūku, ka mums jāvirzās uz “labesamību” ar nobeigumu “mūžīgajā esamībā” (pestīšanā). Šī trīskāršā shēma ir ļoti izplatīta tēma patristiskajā[1] domā. Tā ir aizstāvēta un atkal lietota ar lielu precizitāti sv. Maksima Apliecinātāja darbā, kad viņš rūpīgi pārdomāja Baznīcas domu, kuru apstiprināja V Vispasaules Koncilā.

Tajā pašā laikā, šī esamības valoda tika lietota, lai runātu par pestīšanas dabu un raksturu. Tie paši termini un izteiksmes veids tika lietots, runājot par Trijādību un Kristus divām dabām. Šī valoda turpinās līdz VII Vispasaules Koncilam, un tā ir valoda, ko lietoja, lai nodefinētu Svēto Ikonu godināšanas doktrīnu. Koncilāro domu, kas turpinās esamības terminos (esamība, neesamība, daba, persona, eksistence, hipostātiskā pārstāvība, būtība, enerģijas utt.), var nosaukt par runāšanu “ontoloģijas” valodā. Ontoloģija ir tehnisks nosaukums lietām, kas saistītas ar esamību (“onto” kā priedēklis grieķiski nozīmē “esamība, esošais”). Pastāv “viengabalains apģērbs” teoloģiskajam izklāstam, ko viscaur var saskatīt Koncilos. Tas ir ontoloģisks raksturs. Turpināt lasīt