Laiks un Baznīca

 

Profesors Georgijs Mantzaridiss

Georgijs Mantzaridiss, Tesaloniku Aristoteļa Universitātes Teoloģijas Skolas profesors. Viens no pasaulē vadošajiem speciālistiem svētītāja Gregorija Palamas teoloģijā.

Kristus atnākšana ienesa pasaulē Dieva valstību. Baznīca ir vieta, kurā atklājas Dieva valstība. Baznīca ievada vēsturē mūžību un sniedz vēsturei mūžības perspektīvu. Baznīca ir Kristus Ķermenis, kas pārsniedz laiku un telpu, savienojot ļaudis kopībā ārpus laika, kur viss ir klātesošs Svētajā Garā. Baznīcā laiks un viss visums tiek atpestīts. Viss, ko Dievs sniedz pasaulei, ir atrodams Baznīcā un tiek dots cilvēkiem viņu pestīšanai un atjaunošanai.

Dieva valstība nav gaidāma tikai nākotnē, bet ir uztverama arī tagadnē. Un cilvēku augšāmcelšanās un atdzimšana Kristū arī nav gaidāma tikai nākotnē, bet ir pieejama arī tagadnē: “Nāk stunda un viņa ir jau klāt, kad mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi un, kas būs dzirdējuši, dzīvos”[1]. Kristus balss, kura jau tika sadzirdēta un ir izsaukusi cilvēkus no nāves dzīvībā, izsauks arī kapos esošos un atkal atdzīvinās tos. Stunda, kas tuvojas, bet arī ir jau klātesoša, ir Kristus klātbūtnes stunda. Tas ir Pats Kristus. Eshatons[2], pēdējās lietas, eksistē pēdējā Ādamā – Kristū. Gaidāmais jau ir sniegts Viņa Personā. Viņa klātbūtnes periods un Viņa Baznīca ir ‘pēdējo dienu’[3] periods. Tas ir periods, kurā Dievs un Viņa valstība ir izpaudusies vēsturē.[4] Tas ir mūžīgās dzīves sākums, kuru nevar pārtraukt nāve.

Enerģiju iedalījums: kā Svētais Gars darbojas radībā un kā glābj Pareizticīgajā Baznīcā

 

“Pastāv patristisks[1] iedalījums, kas skaidro Svētā Gara darbību ārpus Baznīcas[2] Eiharistiskās[3] sapulces. Tas ir šāds: Svētais Gars tik tiešām darbojas starp visiem cilvēkiem un it īpaši starp tiem, kuri vēlas sekot Kristum, bet kā Viņš darbojas?

Tā ir atbilde uz svarīgu jautājumu. Viņš darbojas, vedot tos pie Kristus, mācot viņiem par Kristu, darot visu, kas ir nepieciešams, lai viņi nonāktu pie sevis zināšanas (autognosia) un Dieva zināšanas (teognosia), bet visa šī darbība ir ārēja,  un joprojām ir jānokļūst līdz šķīstīšanai, apgaismošanai un dievišķošanai. Tas tā paliek līdz persona ir pieņemta Baznīcā – kristīta, svaidīta ar mirrēm un piedalās Eiharistijā. Vienīgi Baznīcā ir pieejama šķīstīšanās, apgaismošanās un dievišķošanās (teoze).”

Kristietība ir reliģija vai Baznīca?

Mūks Mozus Svētkalnietis 

Kristus nenodibināja vienu labu reliģiju citu reliģiju vidū. Viņš nodibināja vienīgo, īsteno un glābjošo Baznīcu. Daudzu gadu gaitā Svētā Pareizticīgā Baznīca saņem daudzus koordinētus un organizētus triecienus un uzbrukumus. Gala rezultātā, vai tie tai kaitēja vai atnesa labumu?

Kristīgā reliģija ir ideju, principu un normu sistēma. Bet Baznīca ir Dieva iestādīta, dibināta uz Kristus un mocekļu asinīm. Runājot par kristīgo reliģiju, mēs bieži attālināmies no baznīciskās būtības. Pareizticīgā Baznīca nav koncepcija, teorija, ideoloģija un morālā ideja. Baznīca ir īstena Kristus dzīve. Baznīca cilvēku atjauno, pārveido, iedvesmo un iesvēta. Kristietība iekrita nopietnās herēzēs. Kristietība aizrāvās ar savu hiperaktivitāti un nolaidās līdz sociālās politikas ministrijas papildiestādei. Šodien tā tiek cienīta tikai milzīgās labdarības darbības dēļ, kuru kādi cilvēki nosoda, tāpēc ka viņi domā, ka nabadzīgie neiegūst palīdzību, lai nostātos uz kājām. Kristietība paliek par lielumu, kas saistīts ar zināšanām, teorijām, sistēmām un principiem. Taču Baznīca nav nodarbināta ar abstraktiem vispārinājumiem, nenoteiktību un intelektuālismu, bet ir nodarbināta ar cilvēka neatkārtojamās personības svētumu un unikalitāti.

Par Baznīcu un mūsdienu kristiešiem

mūks Mozus Svētkalnietis 

Viens no mūsdienu ievērojamākajiem Atona kalna mūkiem Mozus Svētkalnietis (1952. – 2014.). Kā askēts viņš Atona kalnā aizvadīja 35 gadus. Tēvs Mozus bija ikonu gleznotājs, dzejnieks, kritiķis un rakstnieks. Viņš izdevis 52 grāmatas un sarakstījis vairāk kā 1000 rakstu, tostarp arī svēto dzīvesstāstus. Viņa darbi ir tulkoti un izdoti daudzās zemēs. Viņš piedalījies vairāk nekā 80 zinātniskajās konferencēs. Tēvs Mozus bija Svētā Kinota jeb Protāta (Atona kalna pārvaldes centrālā izpildorgāna) vecākais sekretārs un žurnāla „Protāts” izveidotājs un galvenais redaktors. 25 gadus viņš bija garīgais skolotājs jeb starecs Kutlumusas klostera svētā Jāņa Zeltamutes kalivā (kaliva – atsevišķs mūku miteklis) svētā lielmocekļa Panteleimona skitā netālu no Karejas.

Lasītājiem piedāvājam iepazīties ar vienu no daudzajiem stareca Mozus rakstiem, kurā viņš tieši, atklāti un bez aplinkiem ieskicējis mūsdienu kristieša portretu un dalījies pārdomās par to, ko tad īsti nozīmē Baznīca.

„Kad mūsdienu kristietis runā par Dievu, visai bieži ar to domāts kaut kas tāds, kas atrodas kaut kur tālu debesīs un ir nepazīstams, nesaprotams, neizdibināms, neaizsniedzams, kaut kas tāds, kam viņš piekrīt un kas ir noderīgs nepieciešamības gadījumā. Dažreiz viņš tam piedēvē maģiskas īpašības un bieži atkārto nepareizticīgo teicienu „tici un nedomā.”

Bet šāda ticība Dievam neved pie būtiskām pārmaiņām kristieša dzīvē. Viņš var reizēm svētdienās aiziet uz baznīcu, savā bibliotēkā turēt mūsdienu garīgo literatūru, viesistabā – senas ikonas, rokās – lūgšanu krelles, var dot nelielas žēlastības dāvanas. Tomēr viņš dusmojas par to, ka citi cilvēki neatbilst viņa gaidām, ir kārs uz naudu un iegrimis egoismā, komforta alkās, nemierā un konkurencē. Bet tā nav dzīve Kristū. Tā ir nāves smaka. Ar ko kristietis šodien atšķiras no pārējiem cilvēkiem? Ja viņam nav pacietības, lēnprātības, prieka, vienkāršības un, jo sevišķi, pazemības, tas nozīmē, ka viņš neko nav sapratis par dzīvi Kristū – par dzīvi, kura cilvēku atjauno, pārveido un padara cildenāku pat ikdienas grūtību spaidos.

Baznīca un liturģiskais laiks

Arhimandrīts Epifānijs Teodoropuloss

Baznīca nav pakļauta materiālā laika plūsmai, kaut arī tā apgrozās iekš tā, tāpat kā materiālajā telpā. Baznīca kā ieeja mūžībā un tās iepriekš nobaudīšana dzīvo bezlaicīgā laikā, pastāvīgā šodienā, ilgstošā, stabilā un noturīgā klātesamībā. Baznīca svin dažādus Tā Kunga klātienes notikumus uz zemes – Piedzimšanu, Dieva parādīšanos (Kristības) utt. – un to dara, nevis lai vienkārši atcerētos tos vārda “atcerēšanās” psiholoģiskajā nozīmē, bet lai mistiski piedzīvotu svinamos notikumus. Kā mēs sakām: “Vakar ar Tevi tiku apbedīts, Kristu, šodien līdzi ceļos ar Tevi, augšāmcēlušos.”[1] Visi Baznīcas locekļi to dzied tieši tāpēc, ka mēs nevis vienkārši atceramies šos notikumos, bet mēs noslēpumaini (mistiski) piedalāmies Pestītāja Ciešanās un Augšāmcelšanā.

Debesīs nepastāv nedz laiks, nedz diena un nakts, nedz svētki un svinības par godu tādam iemeslam vai citādam notikumam, vai dažādiem svētajiem, bet ir tikai vieni vienīgi un unikāli svētki un svinības, kas ir nepārtraukti un nebeidzami. Baznīcas liturģiskajā laikā viss, no sākuma līdz eshatonam (dievišķā nodoma beigām), ir “šodiena”. Tas pats ir redzams Dievišķajā Liturģijā. Ko mēs sakām pirms “no tā, kas Tev pieder, mēs Tev atnesam…”? “Pieminēdami [Tavu].. otro atnākšanu go­dībā…” Tas ir, mēs atceramies kaut ko, kas vēl pat nav noticis.

[1] Pashas kanons 3.dziesma

No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

Avots: Mystagogy

Par Baznīcas “tīrību”

Mūsdienās ir tādas reliģijas, kuras apgalvo, ka tās sastāda “Dieva tīro Baznīcu” un ka šī viņu “tīrība” ir pietiekams pierādījums viņu ticības patiesīgumam. Mēs zemāk grasāmies parādīt šī apgalvojuma kļūdīgumu – ko projicē tādi cilvēki, kuri nekad nav sapratuši kristīgā Evaņģēlija jēgu.

 

Cilvēks pirms un pēc pareizticīgām kristībām

Protopresbiters Jānis Romanidiss

Cilvēka sākotnējā dzīves jēga bija – un tagad atkal Kristū ir – kļūt pilnīgam kā Dievs ir pilnīgs[1]. Dievs ir iepriekš nolēmis Savus izredzētos “darīt līdzīgus Sava Dēla tēlam”[2]. Cilvēks nepastāv, lai izdabātu sev, kā Kristus neko nedarīja, lai izdabātu Sev.[3] Viņš nomira tādēļ, lai dzīvie vairs nedzīvotu sev[4], bet mīlētu viens otru ar mīlestību, kas nemeklē labumu sev[5]. Lai piedalītos šajā Dieva mīlestībā ir jāpiedalās arī Dieva dzīvībā un patiesībā. Dievā Mīlestība, Dzīvība un Patiesība ir Vienotas un var atrasties vienīgi Dievā. Tādēļ tās nav atrodamas [vārdiskajās] definīcijās, bet ir Dieva Personā.

Piecdesmitnieces noslēpums

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) un protopresbiters Jānis Romanidiss

Pēdiņās citētais teksts ir protopresbitera Jāņa Romanidisa lekciju transkripicija, pārējais teksts no metropolīta Ierofeja.

Pēc Kristus Pacelšanās Debesīs, kā Viņš apgalvoja, piecdesmitajā dienā pēc Viņa Augšāmcelšanās un desmitajā dienā pēc Viņa Pacelšanās. Viņš sūtīja Svēto Garu, Kurš iziet no Tēva.

Pats Kristus iepriekš mācekļiem paziņoja par Svētā Gara nosūtīšanu: “Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi^[1] [Paraklitu, Iepriecinātāju], lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, Kuru pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa Viņu neredz un Viņu nepazīst; bet jūs Viņu pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos” (Jņ.14:16-17).  Un tieši pēc tam Viņš teica: “Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Viņš jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis” (Jņ.14:26).  Vēlāk Viņš teica: “Tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es Viņu sūtīšu pie jums” (Jņ.16:7).

Svētā Gara atnākšana pie mācekļiem notika Piecdesmitnieces dienā (Ap.d.2:1-13). Piecdesmitniecei ir nozīmīga vieta apustuļu dzīvē. Iziedami iepriekš caur sirds šķīstīšanu un apgaismošanos – kaut ko, kas arī pastāvēja Vecajā Derībā praviešos un taisnajos – viņi tad ieraudzīja Uzcelto Kristu, un Piecdesmitnieces dienā viņi kļuva par uzceltās Kristus Miesas locekļiem. Tas ir īpaši svarīgi, tāpēc ka katrā apustulī bija jābūt Uzceltajam Kristum.

Kunga Uziešana debesīs – Dievišķotās cilvēciskās būtnes godība

Rumānijas patriarhs Daniēls

Mūsu Kunga Jēzus Kristus uziešanas debesīs brīnumainajam noslēpumam ir daudzējāda un dziļa nozīme. Mēs vēlamies uzsvērt trīs aspektus:

1) Kunga Uziešana nozīmē cilvēciskās būtnes dievišķošanu.

Mūsu Kunga Jēzus Kristus Uziešana ar miesu debesīs parāda vispirms cilvēciskās dabas uziešanu pie dievišķās godības, pie cieņas un goda, kas nekad iepriekš nav bijis sasniegts. “Un ar žēlastību tu pacēli mūsu pagrimušo dabu un novietoji to kopā ar Tēvu”, saka dziedājuma vārdi, kamēr svētais Jānis Zeltamute saka, ka caur Kristus Uziešanu mūsu cilvēciskā daba “pacēlās augstāk par eņģeļiem, pār virseņģeļiem, pār ķerubiem un sērafiem un neapstājās, kamēr apsēdās uz Dieva troņa”.

Kunga Uziešanas svētku vakara dievkalpojums parāda mums, ka Kunga Uziešana ir līdzeklis, lai pilnīgi nošķirtos no nāves tumsas un elles un sasniegtu mūžīgās dzīves debešķīgo gaismu, tas ir, paceltu cilvēka dabu Svētās Trijādības mīlestībā un uzņemtu to uz dievišķās godības troņa: “Eņģeļi ir pārsteigti, redzot cilvēcisko būtni augstāk par viņiem. Tēvs uzņem Savā klēpī To, Kurš ir vienmēr bijis Viņa klēpī: Svētais Gars norīko visus Viņa eņģeļus: paceliet, valdnieki, savus vārtus! Visas tautas plaukšķiniet jūsu rokas, jo Kristus uzgāja, kur Viņš bija iepriekš.”

Šī cilvēciskās būtnes pacelšana bija iespējama, pateicoties tam, ka godībā augšāmceltais Kristus nekad nezaudēja cilvēcisko dabu, bet uzņēma to pilnībā un aiznesa to uz pašu Svētās Trijādības dzīves centru. Kristus neiet atpakaļ uz debesīm un nepasniedz Sevi Savam Tēvam tikai kā Dievu, bet arī kā cilvēku, tā lai Viņš var mūs, cilvēkus, padarīt par Dieva bērniem saskaņā ar svētību debesu valstības godībā[1].

Pareizticīgā teoloģija māca, ka Kristus Uziešana godībā un Viņa sēdēšana Tēvam pa labo roku parāda pilnīgu Viņa cilvēcības dievišķošanu un arī cilvēcības mūžīgumu Dievā, Viņa cilvēciskā ķermeņa garīgošana jeb pilna pārveidošana, proti Viņa galējā paaugstināšana līdz “Dieva bezgalīgās mīlestības apkārtējās vides caurspīdīguma” stāvoklim – kā sacīja tēvs Dumitru Staniloe. Cilvēciskā būtne ir pacelta līdz augstākajam godam, attiecības ir atjaunotas visaugstākajā pakāpē un pilnīgā kopībā ar viņa Radītāju, Svētās Trijādības dievišķās esības pašā tuvībā. Rezultātā, var redzēt, ka cilvēciskās būtnes Uziešana dievišķajā godībā bija pats Dieva Dēla nonākšanas jeb iemiesošanās nolūks. Kunga Uziešanas svētku sprediķī svētais Gregorijs Palama parāda, ka Kristus ir “pacelts godībā un iegāja rokām nedarinātā Vissvētākajā vietā, un apsēdās pa labo pusi debesīs, uz tā paša dievišķības troņa, tā lai mūsu daba, ar kuru Viņš sajaucās, varētu piedalīties tajā”. Tādējādi Kristus Uziešana godībā nozīmē cilvēciskās būtnes dievišķošanu un pagodināšanu Dieva mūžīgajā mīlestībā.

Baznīca bez svētajiem nav Baznīca

Arhimandrīts Hrizostoms Papadakiss

Es vēlos izteikt siltu pateicību arhimandrītam Ieronīmam Nikolopulosam, Svētās Sinodes galvenajam sekretāram, un šī dievnama draudzes priesterim par viņa laipno uzaicinājumu vērsties pie jums vakara dievkalpojuma laikā šajā Pareizticīgajai Baznīcai vissvarīgākajā dienā, kurai ir liela nozīme arī šajā draudzē, jo tā godina viena no tās iepriekšējiem priesteriem – svētā Nikolaja Planasa piemiņu.

Diena pati prasa mūsu sarunu pievērst svētumam vispār un pēc tam konkrēti svētā Nikolaja dzīvei, kuru mēs godinām kā draudzes lepnumu un prieku, kurā viņš kalpoja Dievam labpatīkamā veidā, kad tā lika tikai pirmos soļus un bija maz apmeklēta.

Un jūs, draudzes locekļi, diez vai varat aizmirst, ka draudzi svētīja priesteris ne tikai caur atrašanos šeit priestera amatā, bet pat vairāk ar faktu, ka viņš ir šeit apglabāts un tādējādi caur savu miesisko klātbūtni svētī jūs katru dienu.

Stingrākais garīgais Baznīcas pamats, tās lielākā, neaptveramākā un neaizskaramākā bagātība ir Svētie. Tas parāda, ka tā nav tikai mūsu dvēseļu pestīšanas arka, ka atpestītās dvēseles ir izglābtas, novēršot tās no mūžīgās pekles, bet arī to, ka ir dvēseles, kuras ir pagodinātas[1] Dieva Valstībā, pat pirms pēdējās tiesas, pirms Otrās Nākšanas, cik vien ilgi Karojošā Baznīca[2] turpina pastāvēt.

Viņi ir bijuši pagodināti, jo viņi bija pilnīgi labpatīkami Dievam ar savām dzīvēm un viņi sasniedza dievišķošanās pakāpi, tas ir viņi kļuva par dieviem caur Žēlastību, viņi iemantoja drošsirdību un no šīs drošsirdības – diženas dāvanas pat savas zemes dzīves laikā. Un viņu personīgais svētums ir kļuvis par avotu citu svētumam.