Laiks un Baznīca

 

indiktion-IN

Profesors Georgijs Mantzaridiss

Georgijs Mantzaridiss, Tesaloniku Aristoteļa Universitātes Teoloģijas Skolas profesors. Viens no pasaulē vadošajiem speciālistiem svētītāja Gregorija Palamas teoloģijā.

Kristus atnākšana ienesa pasaulē Dieva valstību. Baznīca ir vieta, kurā atklājas Dieva valstība. Baznīca ievada vēsturē mūžību un sniedz vēsturei mūžības perspektīvu. Baznīca ir Kristus Ķermenis, kas pārsniedz laiku un telpu, savienojot ļaudis kopībā ārpus laika, kur viss ir klātesošs Svētajā Garā. Baznīcā laiks un viss visums tiek atpestīts. Viss, ko Dievs sniedz pasaulei, ir atrodams Baznīcā un tiek dots cilvēkiem viņu pestīšanai un atjaunošanai.

Dieva valstība nav gaidāma tikai nākotnē, bet ir uztverama arī tagadnē. Un cilvēku augšāmcelšanās un atdzimšana Kristū arī nav gaidāma tikai nākotnē, bet ir pieejama arī tagadnē: “Nāk stunda un viņa ir jau klāt, kad mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi un, kas būs dzirdējuši, dzīvos”[1]. Kristus balss, kura jau tika sadzirdēta un ir izsaukusi cilvēkus no nāves dzīvībā, izsauks arī kapos esošos un atkal atdzīvinās tos. Stunda, kas tuvojas, bet arī ir jau klātesoša, ir Kristus klātbūtnes stunda. Tas ir Pats Kristus. Eshatons[2], pēdējās lietas, eksistē pēdējā Ādamā – Kristū. Gaidāmais jau ir sniegts Viņa Personā. Viņa klātbūtnes periods un Viņa Baznīca ir ‘pēdējo dienu’[3] periods. Tas ir periods, kurā Dievs un Viņa valstība ir izpaudusies vēsturē.[4] Tas ir mūžīgās dzīves sākums, kuru nevar pārtraukt nāve. Turpināt lasīt

Advertisements

Enerģiju iedalījums: kā Svētais Gars darbojas radībā un kā glābj Pareizticīgajā Baznīcā

 

peter-heers

“Pastāv patristisks[1] iedalījums, kas skaidro Svētā Gara darbību ārpus Baznīcas[2] Eiharistiskās[3] sapulces. Tas ir šāds: Svētais Gars tik tiešām darbojas starp visiem cilvēkiem un it īpaši starp tiem, kuri vēlas sekot Kristum, bet kā Viņš darbojas?

Tā ir atbilde uz svarīgu jautājumu. Viņš darbojas, vedot tos pie Kristus, mācot viņiem par Kristu, darot visu, kas ir nepieciešams, lai viņi nonāktu pie sevis zināšanas (autognosia) un Dieva zināšanas (teognosia), bet visa šī darbība ir ārēja,  un joprojām ir jānokļūst līdz šķīstīšanai, apgaismošanai un dievišķošanai. Tas tā paliek līdz persona ir pieņemta Baznīcā – kristīta, svaidīta ar mirrēm un piedalās Eiharistijā. Vienīgi Baznīcā ir pieejama šķīstīšanās, apgaismošanās un dievišķošanās (teoze).” Turpināt lasīt

Kristietība ir reliģija vai Baznīca?

Mūks Mozus Svētkalnietis 

mosestheathoniteKristus nenodibināja vienu labu reliģiju citu reliģiju vidū. Viņš nodibināja vienīgo, īsteno un glābjošo Baznīcu. Daudzu gadu gaitā Svētā Pareizticīgā Baznīca saņem daudzus koordinētus un organizētus triecienus un uzbrukumus. Gala rezultātā, vai tie tai kaitēja vai atnesa labumu?

Kristīgā reliģija ir ideju, principu un normu sistēma. Bet Baznīca ir Dieva iestādīta, dibināta uz Kristus un mocekļu asinīm. Runājot par kristīgo reliģiju, mēs bieži attālināmies no baznīciskās būtības. Pareizticīgā Baznīca nav koncepcija, teorija, ideoloģija un morālā ideja. Baznīca ir īstena Kristus dzīve. Baznīca cilvēku atjauno, pārveido, iedvesmo un iesvēta. Kristietība iekrita nopietnās herēzēs. Kristietība aizrāvās ar savu hiperaktivitāti un nolaidās līdz sociālās politikas ministrijas papildiestādei. Šodien tā tiek cienīta tikai milzīgās labdarības darbības dēļ, kuru kādi cilvēki nosoda, tāpēc ka viņi domā, ka nabadzīgie neiegūst palīdzību, lai nostātos uz kājām. Kristietība paliek par lielumu, kas saistīts ar zināšanām, teorijām, sistēmām un principiem. Taču Baznīca nav nodarbināta ar abstraktiem vispārinājumiem, nenoteiktību un intelektuālismu, bet ir nodarbināta ar cilvēka neatkārtojamās personības svētumu un unikalitāti. Turpināt lasīt

Par Baznīcu un mūsdienu kristiešiem

mosestheathonite

mūks Mozus Svētkalnietis 

Viens no mūsdienu ievērojamākajiem Atona kalna mūkiem Mozus Svētkalnietis (1952. – 2014.). Kā askēts viņš Atona kalnā aizvadīja 35 gadus. Tēvs Mozus bija ikonu gleznotājs, dzejnieks, kritiķis un rakstnieks. Viņš izdevis 52 grāmatas un sarakstījis vairāk kā 1000 rakstu, tostarp arī svēto dzīvesstāstus. Viņa darbi ir tulkoti un izdoti daudzās zemēs. Viņš piedalījies vairāk nekā 80 zinātniskajās konferencēs. Tēvs Mozus bija Svētā Kinota jeb Protāta (Atona kalna pārvaldes centrālā izpildorgāna) vecākais sekretārs un žurnāla „Protāts” izveidotājs un galvenais redaktors. 25 gadus viņš bija garīgais skolotājs jeb starecs Kutlumusas klostera svētā Jāņa Zeltamutes kalivā (kaliva – atsevišķs mūku miteklis) svētā lielmocekļa Panteleimona skitā netālu no Karejas.

Lasītājiem piedāvājam iepazīties ar vienu no daudzajiem stareca Mozus rakstiem, kurā viņš tieši, atklāti un bez aplinkiem ieskicējis mūsdienu kristieša portretu un dalījies pārdomās par to, ko tad īsti nozīmē Baznīca.

„Kad mūsdienu kristietis runā par Dievu, visai bieži ar to domāts kaut kas tāds, kas atrodas kaut kur tālu debesīs un ir nepazīstams, nesaprotams, neizdibināms, neaizsniedzams, kaut kas tāds, kam viņš piekrīt un kas ir noderīgs nepieciešamības gadījumā. Dažreiz viņš tam piedēvē maģiskas īpašības un bieži atkārto nepareizticīgo teicienu „tici un nedomā.”

Bet šāda ticība Dievam neved pie būtiskām pārmaiņām kristieša dzīvē. Viņš var reizēm svētdienās aiziet uz baznīcu, savā bibliotēkā turēt mūsdienu garīgo literatūru, viesistabā – senas ikonas, rokās – lūgšanu krelles, var dot nelielas žēlastības dāvanas. Tomēr viņš dusmojas par to, ka citi cilvēki neatbilst viņa gaidām, ir kārs uz naudu un iegrimis egoismā, komforta alkās, nemierā un konkurencē. Bet tā nav dzīve Kristū. Tā ir nāves smaka. Ar ko kristietis šodien atšķiras no pārējiem cilvēkiem? Ja viņam nav pacietības, lēnprātības, prieka, vienkāršības un, jo sevišķi, pazemības, tas nozīmē, ka viņš neko nav sapratis par dzīvi Kristū – par dzīvi, kura cilvēku atjauno, pārveido un padara cildenāku pat ikdienas grūtību spaidos. Turpināt lasīt

Baznīca un liturģiskais laiks

Arhimandrīts Epifānijs Teodoropuloss

christ

Baznīca nav pakļauta materiālā laika plūsmai, kaut arī tā apgrozās iekš tā, tāpat kā materiālajā telpā. Baznīca kā ieeja mūžībā un tās iepriekš nobaudīšana dzīvo bezlaicīgā laikā, pastāvīgā šodienā, ilgstošā, stabilā un noturīgā klātesamībā. Baznīca svin dažādus Tā Kunga klātienes notikumus uz zemes – Piedzimšanu, Dieva parādīšanos (Kristības) utt. – un to dara, nevis lai vienkārši atcerētos tos vārda “atcerēšanās” psiholoģiskajā nozīmē, bet lai mistiski piedzīvotu svinamos notikumus. Kā mēs sakām: “Vakar ar Tevi tiku apbedīts, Kristu, šodien līdzi ceļos ar Tevi, augšāmcēlušos.”[1] Visi Baznīcas locekļi to dzied tieši tāpēc, ka mēs nevis vienkārši atceramies šos notikumos, bet mēs noslēpumaini (mistiski) piedalāmies Pestītāja Ciešanās un Augšāmcelšanā.

Debesīs nepastāv nedz laiks, nedz diena un nakts, nedz svētki un svinības par godu tādam iemeslam vai citādam notikumam, vai dažādiem svētajiem, bet ir tikai vieni vienīgi un unikāli svētki un svinības, kas ir nepārtraukti un nebeidzami. Baznīcas liturģiskajā laikā viss, no sākuma līdz eshatonam (dievišķā nodoma beigām), ir “šodiena”. Tas pats ir redzams Dievišķajā Liturģijā. Ko mēs sakām pirms “no tā, kas Tev pieder, mēs Tev atnesam…”? “Pieminēdami [Tavu].. otro atnākšanu go­dībā…” Tas ir, mēs atceramies kaut ko, kas vēl pat nav noticis.

[1] Pashas kanons 3.dziesma

No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

Avots: Mystagogy

Par Baznīcas “tīrību”

%d0%be%d0%b1%d1%80%d0%b0%d0%b7%d1%8a_%d1%81%d1%82%d1%8b%d1%8f_%d0%bd%d0%b0%d1%88%d0%b5%d1%8f_%d1%86%d1%80%d0%ba%d0%b2%d0%b5_%d0%b7%d0%be%d0%b3%d1%80%d0%b0%d1%84

Mūsdienās ir tādas reliģijas, kuras apgalvo, ka tās sastāda “Dieva tīro Baznīcu” un ka šī viņu “tīrība” ir pietiekams pierādījums viņu ticības patiesīgumam. Mēs zemāk grasāmies parādīt šī apgalvojuma kļūdīgumu – ko projicē tādi cilvēki, kuri nekad nav sapratuši kristīgā Evaņģēlija jēgu.

  Turpināt lasīt

Cilvēks pirms un pēc pareizticīgām kristībām

Protopresbiters Jānis Romanidiss

the-creation-of-adam-monreale_zps5200981c

Cilvēka sākotnējā dzīves jēga bija – un tagad atkal Kristū ir – kļūt pilnīgam kā Dievs ir pilnīgs[1]. Dievs ir iepriekš nolēmis Savus izredzētos “darīt līdzīgus Sava Dēla tēlam”[2]. Cilvēks nepastāv, lai izdabātu sev, kā Kristus neko nedarīja, lai izdabātu Sev.[3] Viņš nomira tādēļ, lai dzīvie vairs nedzīvotu sev[4], bet mīlētu viens otru ar mīlestību, kas nemeklē labumu sev[5]. Lai piedalītos šajā Dieva mīlestībā ir jāpiedalās arī Dieva dzīvībā un patiesībā. Dievā Mīlestība, Dzīvība un Patiesība ir Vienotas un var atrasties vienīgi Dievā. Tādēļ tās nav atrodamas [vārdiskajās] definīcijās, bet ir Dieva Personā. Turpināt lasīt