Svētītājs Gregorijs Divvārdis, Romas pāvests

Piemiņa 12./25. martā

Svētītājs Gregorijs[1] piedzima Romā  ap 540. gadu senatoru kārtas ģimenē, no kuras jau iepriekš bija cēlušies Baznīcas pāvesti. Viņš lieliski pabeidza mācības un kļuva par Romas prefektu. Kopš jaunības mīlēja pārdomāt svēto grāmatu saturu, Gregorijs  uzskatīja sevi par nederīgu pasaulīgam darbam. Tāpēc pēc tēva nāves viņš atteicās no sava amata, bet milzīgo bagātību izdalīja galvenokārt klosteru iekārtošanai: sešiem Sicīlijā un vienam Romā, kurš bija nodibināts viņa paša pilī un veltīts apustulim Andrejam. Tajā Gregorijs pieņēma mūka kārtu un kļuva par vienkāršu mūku.

Četrdesmit Sebastijas mocekļi

Romas imperators Konstantīns Lielais (306–337) 313. gadā izdeva “Milānas ediktu” – likumu, ar kuru pēc trīs vajāšanu gadsimtiem kristiešiem tika atļauta ticības brīvība un piešķirtas vienlīdzīgas tiesības ar pagāniem. Tolaik Romas impērija bija sadalīta divās daļās, kuru priekšgalā atradās divi patstāvīgi imperatori. Konstantīna Lielā līdzvaldītājs imperators Licīnijs (308-324) arī parakstīja šo likumu, taču no viņa puses tā bija liekulība, jo, būdams pārliecināts pagāns, sevis pārvaldītajā impērijas daļā turpināja kristiešu vajāšanas. Kad Licīnijs gatavojās karam pret Konstantīnu, viņš, baidīdamies no nelojalitātes, nolēma savu karaspēku attīrīt no kristiešiem. Viņš izdeva ediktus, kas tika vērsti pret kristiešiem, un tie, kuri nevēlējās pakļauties, tika nodoti nāvei vai briesmīgām mocībām.

„Kas pastāvēs līdz galam, tas tiks izglābts”

320. gadā Armēnijas pilsētā Sebastijā dzīvoja zemes pārvaldnieks Agrikola, dedzīgs pagānisma piekritējs un likuma par vajāšanām izpildītājs. Agrikola bija nozīmēts par Kapadokijas (tagadējās Turcijas teritorijā) un Mazās Armēnijas (arī tagadējās Turcijas teritorijā)  pārvaldnieku. Agrikolas pakļautībā nonāca Romas impērijas divpadsmitais leģions, kura sastāvā ietilpa četrdesmit kapadokieši, drosmīgi kareivji – uzvarētāji daudzās kaujās. Viņi visi bija kristieši. Kad kareivji atteicās pienest upurus impērijas elkiem, paziņojot, ka viņi ir kristieši, pārvaldnieks Agrikola pavēlēja tos ieslodzīt cietumā. Tur karavīri dedzīgi nodevās lūgšanām un psalmu dziedāšanai. Naktī viņi izdzirdēja balsi: „Jūs esat labi iesākuši, bet vainags tik dāvāts vien tam, kurš pastāvēs līdz galam!”

Svētā Gregorija Palamas mācības vēstījums mūsdienām

Protopresbiters Georgijs Metallinoss

Hesihasms[1] ir Ortodoksālās tradīcijas kvintesence[2], cieši saistīta ar to, ko ietver un pauž jēdziens ORTODOKSIJA. Ārpus hesihastiskās tradīcijas Ortodoksija nevar pastāvēt un nav iedomājama. Turklāt hesihasma prakse ir īstenas kristietības atpazīšanas kritērijs. Saskaņā ar Pareizticīgo patristisko[3] tradīciju caur “gavēšanu, nomodu, lūgšanām” – ar hesihasma praktizēšanu – tiek iemantotas debešķīgas dāvanas. Jau sākumā paskaidrosim, ka hesihasms galvenokārt nozīmē ceļu uz dievišķošanos[4] un dievišķošanās pieredzi, un, sekundāri – izmeklēt un pierakstīt šo ceļu un pieredzi, ko vārds “teoloģija”  nozīmē akadēmiski (pareizticīgajā vidē – tulk. piez.).

Hesihasms ir Vispasaules Koncilu dogmatisko un teoloģisko lēmumu pamatā, tas ir ceļojums Svētajā Garā caur “šķīstīšanos, apgaismošanos un dievišķošanos”, un nevis kaut kāds intelektuāls-apcerīgs-zinātnisks process. Tādēļ Dieva zināšana kā dievišķošanās ir domāta ikvienam, gan izglītotam, gan neizglītotam, gudram un negudram, nevis tikai filosofiem, kā četrpadsmitajā gadsimtā uzskatīja uniāts[5] Kalabrijas Varlaāms (jeb Barlaāms) (1290.-1359.g.). Svētais Gregorijs Palama, būdams hesihastiskās tradīcijas pārstāvis un cīnītājs, sava laikmeta diženākais  Pareizticīgais teologs un izcils Ortodoksālās Baznīcas Tēvs, sākumā atspēkoja Varlaāmu.

Svētais Gregorijs mācījās Teoloģiju īstā Pareizticīgajā Teoloģiskajā Skolā, saskaņā ar 1. Korintiešiem 12.-14. nodaļu (kura konstruē Baznīcu caur garīgajām dāvanām), proti caur askēzi un nožēlu. Palama kļuva par Teologu kenobītu[6] klosterī. Viņa Teoloģijas avots nebija sholastisks vai akadēmisks, kaut arī pirms došanās uz klosteri viņš bija ieguvis ļoti labu izglītību abilstoši savam laikmetam. Viņa teoloģijas avots bija dzīve Svētajā Garā.  Tādējādi viņš kļuva par Praviešu, Apustuļu un Tēvu pēcteci un šīs tradīcijas patieso Teologu. Balstoties uz viņa brīnumiem, kuri apstprināja to, ka viņš bija “Svētā Gara templis”[7], 1368. g. viņš tika pasludināts par Pareizticīgo svēto, atbilstoši Baznīcas hagioloģiskiem[8] kritērijiem, un nevis viņa brīnišķīgo rakstu darbu dēļ, kā mēdz domāt sekulārs gars.

Rediģēšanas un pētniecības ieguldījumu ir snieguši mūsu zināmākie akadēmiskie teologi Panaiotiss  Hristu, tēvs Jānis Romanidiss, tēvs Georgijs Florovskis, tēvs Jānis Meijendorfs, tēvs Justīns Popovičs, tēvs Dumitru Staniloae, Georgijs Mantzaridis, Nafpaktas metropolīts Ierofejs (Vlahoss). Viņi padarīja svēto Gregoriju Palamu plaši zināmu 20. gadsimtā.

Gregorijs Palama un Hesihastisko strīdu patiesā būtība

Profesors Panaiotiss Hristu,
viens no lielākajiem 20. gadsimta Baznīcas Tēvu pētniekiem

Hesishastisko strīdu cēloņi un galvenās personas

Strīdu cēloņi ir tas, ka antihesihasti novienādoja filsofiju ar teoloģiju, turpretī hesihasti tās nošķīra; antihesihasti padarīja teoloģiju par izpētes objektu, turpretī hesihasti to pielietoja kā terapeitiskas pieredzes veidu; antihesihasti nepieņēma vispārēja viedokļa pastāvēšanu, turpretī hesihasti to pieņēma; antihesihasti, būdami racionālisti, balstīja zināšanas uz cilvēka prāta spējām un Dieva transcendentāluma dēļ uzskatīja Dieva zināšanu par neiespējamu, turpretī hesihasti uzskatīja, ka Dieva zināšana ir iespējama caur Viņa enerģijām, kuras izstaro no Viņa, kaut arī Viņš paliek neizzināms Savā būtībā.

Enerģiju iedalījums: kā Svētais Gars darbojas radībā un kā glābj Pareizticīgajā Baznīcā

 

“Pastāv patristisks[1] iedalījums, kas skaidro Svētā Gara darbību ārpus Baznīcas[2] Eiharistiskās[3] sapulces. Tas ir šāds: Svētais Gars tik tiešām darbojas starp visiem cilvēkiem un it īpaši starp tiem, kuri vēlas sekot Kristum, bet kā Viņš darbojas?

Tā ir atbilde uz svarīgu jautājumu. Viņš darbojas, vedot tos pie Kristus, mācot viņiem par Kristu, darot visu, kas ir nepieciešams, lai viņi nonāktu pie sevis zināšanas (autognosia) un Dieva zināšanas (teognosia), bet visa šī darbība ir ārēja,  un joprojām ir jānokļūst līdz šķīstīšanai, apgaismošanai un dievišķošanai. Tas tā paliek līdz persona ir pieņemta Baznīcā – kristīta, svaidīta ar mirrēm un piedalās Eiharistijā. Vienīgi Baznīcā ir pieejama šķīstīšanās, apgaismošanās un dievišķošanās (teoze).”

Īstenās Ticības uzvara

Protopresbiters Georgijs Metallinoss

This slideshow requires JavaScript.

843. gada 11. martā, kas toreiz bija Lielā Gavēņa pirmā svētdiena, Konstantinopolē koncils legalizēja un atjaunoja svēto ikonu atrašanos dievnamos, tādējādi beidzot politiskos un reliģiskos ikonu apkarošanas nemierus (726.-843. g.). Šo notikumu vadībā bija sieviete, imperatore Teodora, tādējādi apstiprinot faktu, ka sievietes kā neatņemama kultūras sastāvdaļa pasargā ticību! Teodorai bija cienījamas dzīves gājuma beigas Gastrijas klosterī, un, iespējams, kāds nezina, ka viņas netrūdošās un neiznīcīgās relikvijas atrodas Kerkīrā.

To sāka saukt par “Ortodoksijas (Pareizticības) svētkiem” kā “īstenās Ticības uzvaru”, kura tiek piedāvāta cilvēcei kā pestīšanas, proti, dievišķošanās iespēja. Atbilstoši patristiskajam raksturojumam, Ortodoksija ir “svētuma darbnīca”, kas nozīmē, ka tā ir darbnīca, kas ražo svētos – dievišķajā žēlastībā pārveidotus ļaudis, lai tie būtu spējīgi dzīvot kopā, spējīgi radīt vienlīdzīgas un brālīgas attiecības. Īstena sabiedrība nevar pastāvēt, ja nav saglabājušies šādi ļaudis. Pareizticībā, lai kur tā būtu, pastāv trīskārša Dievam ziedošanas kārtība: sevi pašus, cits citu, kuri veido ļaužu vienotību un saskaņotību. Mūsu svēto Ortodoksijā neviens neglābjas kā atsevišķs indivīds, bet gan  “caur mūsu tuvāko”. To mēs svinam šodien.