Dogmas traģēdija

Klarks Karltons, amerikāņu filosofijas profesors, pasniedz reliģiju vēsturi un loģiku, grāmatu sēriju autors par pareizticīgās mācības pamatiem, raidījuma “Faith and Philosophy” (Ticība un filosofija) vadītājs pareizticīgajā radio “Ancient Faith”, kā arī publikāciju autors dažādos pareizticīgos izdevumos angļu valodā.

Zemāk iztulkota raidījuma transkripcija.

%d0%be%d0%b1%d1%80%d0%b0%d0%b7%d1%8a_%d1%81%d1%82%d1%8b%d1%8f_%d0%bd%d0%b0%d1%88%d0%b5%d1%8f_%d1%86%d1%80%d0%ba%d0%b2%d0%b5_%d0%b7%d0%be%d0%b3%d1%80%d0%b0%d1%84

Ortodoksija ir pazīstama ar savu doktrinālo[1] konservatīvismu, ar savu stingro uzticību Vispasaules Koncilu spriedumiem un Baznīcas Tēvu dogmatiskajiem rakstu darbiem. Tas, ko es gatavojos stāstīt, var izskatīties negaidīti. Dogma ataino pamatīgu traģēdiju Baznīcas dzīvē. Ar to es domāju: Baznīcas dogmatiskā mācība ir tiešs ticības nozaudēšanas un grēka rezultāts. Vai savādāk izsakoties, ja kristieši no pašiem aizsākumiem būtu uzticējušies askēzes un lūgšanas terapeitiskajai metodei, tad nebūtu nekad bijusi vajadzība pēc Koncilos noformulētajām definīcijām un tādiem vārdiem, kā homoousios (vienādas būtības[2]) vai hipostātiskā vienotība[3].

Iemesls tam ir vienkāršs: Ortodoksālā terapeitiskā metode ir pavisam pretēja mēģinājumiem saprast Dievu vai izprast, kāpēc un kā Viņš dara to, ko Viņš dara. Mēs esam iepriekš minējuši (citā raidījumā – tulk. piez.), ka Tēvi cenšas atšķirt saprāta jēdzieniskās domāšanas spēju (dianoia) no intuitīvās apzināšanās jeb nojautas spējas – nous.

Saskaņā ar Tēvu mācību, Dievs ir zināms tikai tik lielā mērā, kādā nous ir attīrīts no visāda veida pieķeršanās pasaulīgajam un noiet dziļākajā daļā (sirdī – tulk. piez.), kur sastop Kristu. Šajā metodē racionālā jeb jēdzieniskā domāšana par Dievu, pat ja domas ir pareizas, ir šķērslis tīrai lūgšanai, kas ir nous kopība ar Kristu caur Svēto Garu.

Vai tas nozīmē, ka mēs vienkārši izslēdzam dvēseles racionālo spēju? Nē, mēs to nevaram. Tāpēc mums ir psalmi un lūgšanas, un it īpaši Jēzus lūgšana[4], lai nodarbinātu saprātu un fokusētu dvēseles uzmanību (nous) uz sirdi. Turpināt lasīt

Advertisements

Kļūdaina teoloģija, patiesa dziedināšana un ļaunuma būtība

Konstantīns Zalalass, katehizators (ticības skolotājs), tulks, izdevniecības Saint Nicodemos Publications www.saintnicodemos.org izveidotājs

transfiguration_by_feofan_grek_from_spaso-preobrazhensky_cathedral_in_pereslavl-zalessky_2815th_c2c_tretyakov_gallery29

Saskaņā ar mūsu Filokālijas Tēvu mācību neziņa, nevērība un garīgais slinkums ir viens no labākajiem nelabā ieročiem. Cits nelabā ierocis ir maldīgas zināšanas, pārspīlēšana, herēze (ķecerība), intelektuālas zināšanas, ar ko ir pārbagātas vairums no mūsdienu teoloģiskajām skolām. Tas ir tikpat bīstami. Filosofiskās zināšanas sajauktas ar Svētajiem Rakstiem. Mēģinājums izskaidrot Rakstus akadēmiski jeb intelektuāli bez Baznīcas Svētās Tradīcijas.

Pirms dažām nedēļām man bija pienākuši klāt vairāki semināristi, kuri uz nedēļas nogali apciemoja mūsu draudzi. Un viņi protestēja pret vienu no viņu cienījamajiem profesoriem, kurš viņiem teica, ka Baznīcas Tēvi ir pārāk augstu vērtēti un ka mums vajag attīstīt post-patristisko teoloģiju[1]. Tas pats profesors viņiem māca, ka ir trīs ļaunuma līmeņi: sātans, dēmoni un viņu pēcnācēji. Ar ‘pēcnācējiem’ domājot milžus, kas pieminēti 1.Mozus grāmatā 6:4[2], kur dēmoni, kā viņš domāja, sapārojās ar Kaina meitām un piedzima milži. Tas ir muļķīgi. Bet lai pateiktu tik nejēdzīgu apgalvojumu no sākuma ir jānostumj Baznīcas Tēvu autoritāti. Šis mīts par dēmonu pārošanos ar sievietēm ir atrodams apokrifiskajā Ēnoha grāmatā. Kuru mūsu Baznīcas Tēvi, piem. Afanāsijs Lielais, atmaskoja kā herētisku pirms daudziem gadsimtiem. Bet liela daļa Rietumu universitāšu neņem vērā Baznīcas Tēvus un rada paši savu teoloģiju – intelektuālo teoloģiju.

Mani draugi, mēs nevaram radīt teoloģiju. Īstena Dieva zināšana, tas ir Ortodoksija (Pareizticība), var tikt atklāta šķīstītai cilvēka sirdij. Cilvēka psihosomatiskās pastāvēšanas centrs ir sirds, nevis smadzeņu šūnas. Mūsu svētie Baznīcas Tēvi turpināja praviešu un apustuļu empīrisko pieredzi. Ar gavēni, nomodu un pastāvīgu lūgšanu viņi šķīstīja savas sirdis, un Svētais Gars runāja caur viņiem un turpina runāt caur viņiem. Un kamēr mēs nekļūsim tādi kā viņi, līdz kamēr mēs neattīrīsim mūsu sirdis ar gavēni, modrību un nepārtrauktu lūgšanu, mēs nevaram radīt teoloģiju. Mēs nevaram improvizēt. Mēs pazemīgi atkārtojam metodi, kas viņus padarīja par izredzētajiem Svētā Gara traukiem. Mēs pielūdzam mūsu Tēvu Dievu. Un mēs neizejam aiz robežām, ko nosprauduši mūsu Tēvi. Turpināt lasīt

Pareizticīgā Baznīca kā terapeitiska zinātne

Limasolas metropolīts Afanāsijs, Kipras Baznīca

metr.Afanāsijs - Pareizticīgā Baznīca kā terapeitiska zinātne

Pamatreferāts 2006. gada konferencē “Dziedināšana Bizantijā: piemērošana mūsdienās”, ASV

Pirmkārt, es vēlos nodot svētību un vēsti no Pareizticīgās Baznīcas Kiprā, no Kipras Apustuliskās Baznīcas, kura pēdējos divus tūkstošus gadu ir glabājusi pareizticības ticību un vēsti. Un tūkstošiem gadu ir glabājusi šīs salas hellēnisko kultūru.

Tēma, par kuru šodien esmu aicināts izteikties, ir Pareizticīgā Baznīca kā terapeitiska zinātne. Dabiski, informāciju un zināšanas mēs balstīsim Jaunajā Derībā, Baznīcas tēvu mācībā un pašas Baznīcas prakses īstenībā.

Turpināt lasīt