Plāns B

Kāda sieviete, kas strādāja par ārstu reanimācijā, bija ieslīgusi grūtsirdībā tik tāl, ka nolēma padarīt sev galu. Atrodot vietu – koku, kurā varētu ietriekties ar mašīnu, viņa nolemj veikt izšķirošo braucienu ar letālo triecienu savai dzīvībai. Te brauciena laikā uz ceļa viņa pamana smagi ievainotu suni (varbūt arī traucēja ceļam, stāstītājs neprecizēja). Apstājās un sāka apkopt kā vien varēja, bet iekšēji ar pukojās, ka tika iztraucēta plāna īstenošana. Bet sirds aizkustinājās kopjot nabaga radību, kas ievirzija omu gultnē atmest ar roku savam nejēdzīgajam plānam caur rūpēm par nabaga radību. Vēlāk gan viņa saprata, ka tas bija Dieva nodoms ar suņa palīdzību aizvest viņu prom no aplamās idejas.

Šis ir pārstāsta pārstāsts, bet ceru, ka nedaudz notikuma skaistumu uztvert izdevās.

Fevronijas prātīguma dzirksts

Kņazienes Fevronijas kuģošanas laikā, uz kuģa bija kāds cilvēks, kas peldēja kopā ar savu sievu. Viņš ieskatījās kņazienē un iededzās pret viņu miesaskārē. Kņaziene uzminēja viņa nelāgās domas un vērsās pie viņa ar tādiem vārdiem: „Iesmel ūdeni no šīs kuģa puses un iedzer to.” Viņš tā izdarīja. Pēc tam kņaziene pavēlēja viņam iedzert ūdeni no tā paša kuģa otras puses. „Kā ir, vienāds ūdens vai viens saldāks par otru?”. Cilvēks atbildēja: „Vienāds, kundze”. „Tā arī sievietes daba ir vienāda. Kāpēc tad tu, nonievā savu sievu, bet par citu domā?” Tas cilvēks nokaunējās un atstāja savas grēcīgās domas.

Iz grāmatas «Самые знаменитые святые и чудотворцы России»

Cieņa pret vārdu

Kāds vīrs stāstīja, ka redzējis senus Baznīcas rakstus, kuri tik labi uzrakstīti, ka tikai tuvāk ieskatoties var pamanīt, ka tas nav drukas darbs, bet ar roku rakstīts teksts.
Cik gan cilvēki ļoti mīlēja tos rakstus un saprata viņu svarīguma nozīmi! Ar kādu rūpību viņi piegāja, ka tik ļoti noslīpējās viņu rokraksts tādā precizitātē un tika ieguldīts tāds darbs! Cik ļoti gan paši, gan citi cienīja un ar bijību turēja rokās tās grāmatas un vēra vaļā, lai iedzļinātos paši vai citiem skaļi nolasīt to saturu!
Jau iepriekš dažādos dievnamos redzēju ar roku pārrakstītus akatistus un vēl visādas lūgšanu kompilācijas, tās radīja cieņas un pietātes sajūtu pret nezināmājiem burtnīcu un mapīšu autoriem, bet šī liecība par ļoti drukai līdzīgai grāmatu skatīšanu, man pielika klāt artavu apcerei un aizdomāties…
un cik ļoti gan mēs esam šodien pavirši. Cik viegli mēs attiecamies pret vārdiem, kas ir dzīvībai svarīgi. Un cik asi uztveram tos, kuriem nav nozīmes. Paviršās prātuļošanas laikmets, kas sevi sauc par uzpūtīgi sauc par evolūcijas, progresa un informācijas laikmetu, patiesībā ir sapiņķerējušos fragmentāru zināšanu burzmā dvēseļu vientulības laikmets. Mēs ne tikai neskatāmies un nesekojam dziļi vārdiem, kas no mūsu mutēm iziet, bet arī kas mūsu dvēselēs ienāk. Lielais zināšanu biezoknis ir padarījis nejūtīgus un paviršus attiecībā pret vārdiem, rakstību un nozīmi – būtību; tāda pozīcija var būt tikai kam pretējam – ceļam, kas ved uz nebūtību.
Mēs savā lielajā pārgudrībā esam savas sirds sajūtu dezorientācijā. Viltus zināšanas tik ļoti ir sagrozījušas prātu, ka grūti tam atpiņķerēties, lai ieklausītos sirdī un skaidri saprast, ko viņa saka. Mēs nespējam atšķirt dzīvnieciskas patības iedvestās domas no dvēseles dziļākajām alkām. Mums bieži vien ir kokteilis, kas aiz cēliem mērķiem, iekrīt zemisku nodomu piepildīšanā.
Lai arī cik mēs bieži vislaik maldamies savos priekšstatos, kļūdamies rīcībā, tomēr mēs nepārstājam stingri un pārliecināti balstīties uz savu viedokli.