Rouzs – Par ticīgo sapulcēm

Tēvs Serafims Rouzs

Tēvs Serafims Rouzs par īstenās Ortodoksālās Kristietības saglabāšanu nākotnē pirms 45 gadiem rakstīja:

“Mums pašiem ir sajūta, kas pagaidām vēl nebalstās ne uz ko ļoti noteiktu, ka labākās cerības saglabāt patieso Ortodoksiju turpmākos gadus būs tādās mazās ticīgo sapulcēs, kurās cik vien iespējams būs “vienotība prātā un garā”. 20. gadsimta vēsture mums jau ir  parādījusi, ka mēs nevaram vairs gaidīt neko daudz no “Baznīcas organizācijas”; tur, nemaz nerunājot jau par herēzēm, pasaulīgais gars ir kļuvis ļoti spēcīgs. Arhibīskaps Averkijs un arī mūsu pašu bīskaps Nektārijs ir mūs brīdinājuši gatavoties gaidāmajiem katakombu laikiem, kad Dieva svētība var tikt atņemta no “Baznīcas organizācijas” un paliks tikai atsevišķās ticīgo grupās. Padomju Krievija jau sniedz mums paraugu tam, ko  varam sagaidīt – tikai sliktāko, jo laikmets nekļūst labāks.”

No tēva Serafima Rouza vēstules dakterim Aleksandram Kalomirosam 1976.g. 21.jan./3.feb.

Enerģiju iedalījums: kā Svētais Gars darbojas radībā un kā glābj Pareizticīgajā Baznīcā

 

“Pastāv patristisks[1] iedalījums, kas skaidro Svētā Gara darbību ārpus Baznīcas[2] Eiharistiskās[3] sapulces. Tas ir šāds: Svētais Gars tik tiešām darbojas starp visiem cilvēkiem un it īpaši starp tiem, kuri vēlas sekot Kristum, bet kā Viņš darbojas?

Tā ir atbilde uz svarīgu jautājumu. Viņš darbojas, vedot tos pie Kristus, mācot viņiem par Kristu, darot visu, kas ir nepieciešams, lai viņi nonāktu pie sevis zināšanas (autognosia) un Dieva zināšanas (teognosia), bet visa šī darbība ir ārēja,  un joprojām ir jānokļūst līdz šķīstīšanai, apgaismošanai un dievišķošanai. Tas tā paliek līdz persona ir pieņemta Baznīcā – kristīta, svaidīta ar mirrēm un piedalās Eiharistijā. Vienīgi Baznīcā ir pieejama šķīstīšanās, apgaismošanās un dievišķošanās (teoze).”

Baznīca un liturģiskais laiks

Arhimandrīts Epifānijs Teodoropuloss

Baznīca nav pakļauta materiālā laika plūsmai, kaut arī tā apgrozās iekš tā, tāpat kā materiālajā telpā. Baznīca kā ieeja mūžībā un tās iepriekš nobaudīšana dzīvo bezlaicīgā laikā, pastāvīgā šodienā, ilgstošā, stabilā un noturīgā klātesamībā. Baznīca svin dažādus Tā Kunga klātienes notikumus uz zemes – Piedzimšanu, Dieva parādīšanos (Kristības) utt. – un to dara, nevis lai vienkārši atcerētos tos vārda “atcerēšanās” psiholoģiskajā nozīmē, bet lai mistiski piedzīvotu svinamos notikumus. Kā mēs sakām: “Vakar ar Tevi tiku apbedīts, Kristu, šodien līdzi ceļos ar Tevi, augšāmcēlušos.”[1] Visi Baznīcas locekļi to dzied tieši tāpēc, ka mēs nevis vienkārši atceramies šos notikumos, bet mēs noslēpumaini (mistiski) piedalāmies Pestītāja Ciešanās un Augšāmcelšanā.

Debesīs nepastāv nedz laiks, nedz diena un nakts, nedz svētki un svinības par godu tādam iemeslam vai citādam notikumam, vai dažādiem svētajiem, bet ir tikai vieni vienīgi un unikāli svētki un svinības, kas ir nepārtraukti un nebeidzami. Baznīcas liturģiskajā laikā viss, no sākuma līdz eshatonam (dievišķā nodoma beigām), ir “šodiena”. Tas pats ir redzams Dievišķajā Liturģijā. Ko mēs sakām pirms “no tā, kas Tev pieder, mēs Tev atnesam…”? “Pieminēdami [Tavu].. otro atnākšanu go­dībā…” Tas ir, mēs atceramies kaut ko, kas vēl pat nav noticis.

[1] Pashas kanons 3.dziesma

No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

Avots: Mystagogy

Par Baznīcas “tīrību”

Mūsdienās ir tādas reliģijas, kuras apgalvo, ka tās sastāda “Dieva tīro Baznīcu” un ka šī viņu “tīrība” ir pietiekams pierādījums viņu ticības patiesīgumam. Mēs zemāk grasāmies parādīt šī apgalvojuma kļūdīgumu – ko projicē tādi cilvēki, kuri nekad nav sapratuši kristīgā Evaņģēlija jēgu.