Dvēseles slimība saskaņā ar Pareizticīgās Baznīcas mācību

Nafpaktas metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

315680300Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) ir dzimis 1945. gadā Joanninā, Grieķijā. Pabeidzis Tesaloniku universitātes Teoloģijas fakultāti. 1971. gadā kļuva par priesteri un kalpoja Virsgana mājas baznīcā Atēnās. 1995. gadā hirotonizēts par Nafpaktas un svētā Vlasija metropolītu.

Metropolīts Ierofejs daudzus gadus studē patristisko mantojumu, sevišķi sv. Gregorija Palamas un citu svēto tēvu-hesihastu, „Filokalijas” autoru darbus. Daudz laika viņš pavada Atona kalna klosteros. Grieķvalodīgajā pareizticigajā vidē metropolītu Ierofeju godā kā vienu no mūsdienu dievbijības paraugiem.

Metropolīts Ierofejs pazīstams kā ražīgs rakstnieks – vairāk kā 70 metropolīta grāmatas, kas uzrakstītas pareizticīgo svēto tēvu tradīcijas garā, veltītas dažādiem aktuāliem Baznīcas jautājumiem. Daudzas no šīm grāmatām atkārtoti izdodas grieķu valodā. Aptuveni 60 metropolīta darbi iztulkoti 20 citās valodās (krievu, angļu, ukraiņu, bulgāru, franču, vācu, spāņu, ungāru, rumāņu, gruzīnu, pat pakistāniešu, suahili, ķīniešu, arābu u.c.).

2008. gadā metropolīts ieguva doktora grādu Atēnu universitātes Teoloģijas fakultātē. Viņš ir piedalījies vairāk kā 200 starptautiskās konferencēs Grieķijā un ārzemēs (ASV, Kanādā, Krievijā, Ukrainā, Lietuvā, Itālijā, Rumānijā, Vācija, Bulgārijā u.c.).

science1

Metropolīts Ierofejs ir stareca, arhimandrīta Sofronija Saharova, stareca Paīsija Svētkalnieša un viena no 20.-21.gs. ievērojamākajiem dogmatistiem, virspriestera Jāņa Romanidisa māceklis.

Fragments no grāmatas „Garīgās medicīnas zinātne: Pareizticīgā psihoterapija darbībā.” (The Science of Spiritual Medicine: Orthodox Psychotherapy in Action) no nodaļas „Slimības un kaislības”.

Dvēseles slimība saskaņā ar Pareizticīgās Baznīcas mācību

Dvēseles slimība, kā to definē pareizticīgā teoloģija, atšķiras no dvēseles slimības, kā to definē medicīnas zinātne, konkrētāk – sekulārā psihoterapija. Lai mēs ieraudzītu, kā pareizticīgā tradīcija saprot dvēseles slimību, mums ir jāaplūko, kā cilvēciska būtne darbojās pirms Krišanas un kā tā darbojas tagad, pēc Krišanas.

Nous[1] darbība jeb noētiskā spēja

Saskaņā ar svēto tēvu mācību, konkrētāk, svētā Damaskas Jāņa, kurš apkopoja visu pareizticīgās mācības patristisko[2] tradīciju, cilvēka dvēselei ir divas spējas: racionālā spēja un noētiskā spēja. Caur racionālo spēju cilvēks attiecas pret pasauli ar savām maņām, bet caur noētisko spēju viņam bija savienība un saskarsme ar Dievu.

Taču Krišanas dēļ šī noētiskā spēja, kuru sauc arī par nous, aptumšojās un sajaucās ar racionālo spēju un kaislībām. Saskaņā ar pareizticīgo tradīciju, ja kāda cilvēka noētiskā spēja nedarbojas pareizi, t. i., tā nav virzīta uz Dievu, tai nav Dieva pieredzes un tā identificējas ar racionālo spēju un kaislībām, tad viņš ir „psihopāts”[3] vārda tiešā nozīmē; viņa dvēsele cieš. Viņš var nebūt šizofrēniķis, bet viņa noētiskā spēja nedarbojas pareizi, pareizticīgā tradīcija uzskata viņu par dvēselē slimu.

Lai šī noētiskā spēja – nous – darbotos labi, sirdij vispirms jābūt šķīstītai (attīrītai) no  kaislībām un nous – apgaismotam. Tai jāatbrīvo sevi no netīrumiem un tumsas. Pazīme, ka kāda nous ir bijis apgaismots, ir tas, ka viņš sāk nepārtraukti lūgties Svētā Gara iedarbībā. Ja personas sirds nav šķīstīta no kaislībām un viņas nous – apgaismots, viņa dvēsele tiek uztverta kā slima. Viņam var būt labas un tikumiskas (morālas, ētiskas) domas; viņš var fiziski un psiholoģiski labi justies, viņš var praktizēt ārējas labdarbības[4], kā farizejs Kristus līdzībā[5]; viņš var būt psiholoģiski līdzsvarots, bet ja viņš neatrod un pareizi nenostāda noētisko spēju tā, ka tā pareizi darbojas, kā tas ir dabiskajā stāvoklī, viņa dvēsele ir slima, saskaņā ar svētīgā piemiņā esošā tēva Jāņa Romanidisa[6] mācību.

Nous nepareizas darbošanās sekas

Ja šī noētiskā spēja nedarbojas pareizi un nous ir aptumšojies, tas daudzējādi atbalsojas mūsu dzīvē. Mums īsi jāapskata dažas no šīm sekām.

Šajā stāvoklī cilvēks zaudē kontaktu ar Dievu un savas attiecības ar Viņu. Tā vietā, lai būtu fokusēts uz Dievu, viņš kļūst antropocentrisks[7]. Viņa dzīve grozās ap viņu pašu. Viņš apdievina sevi un pielūdz sevi.

Tādā veidā attīstās patmīlība, kuru Baznīcas tēvi apraksta kā nepamatotu mīlestību uz ķermeni. No mīlestības uz sevi izaug slavaskāres, savu iegribu apmierināšanas un mantrausības kaislības. Šie impulsi, kuriem to dabiskajā stāvoklī jābūt virzītiem uz Dievu, tiek pavērsti uz dabu un citiem cilvēkiem. Visa cilvēka iekšējā pasaule ieslīgst nekārtībā. Parādās bailes no nāves, un šo baiļu dēļ cilvēki uzkrāj materiālos īpašumus, lai pretotos nāvei, kura nāk caur slimībām un vecumu.

Ja nous nedarbojas pareizi, tas arī nevar vadīt nedz dvēseli, nedz ķermeni. Cilvēka dabiskajā stāvoklī viņa dvēsele barojas caur nous ar Dieva neradīto enerģiju[8], un šī garīgā pieredze tiek nodota ķermenim, kurš ir labā veselības stāvoklī, un neļauj attīstīties kaislībām. Tad ķermenis pārmaiņus nodod Dieva enerģiju nesaprātīgajai radībai – visai radītajai pasaulei. Kad nous kļūst slims un ir pamiris, dvēsele tā vietā, lai tiktu barota no Dieva, izsūc ķermeni sausu, un ķermenis izsūc radību sausu, radot dvēselē un ķermenī attiecīgās kaislības, pat arī ekoloģiskas problēmas. Dvēseles un ķermeņa līdzsvars ir pavisam sagrauts. Cilvēka ķermenis saceļas pret dvēseli, un viņš zaudē savu garīgo brīvību. Mēs zinām, ka nous ir saistīts ar brīvo gribu, tādēļ, kad nous ir kļuvis melns un ir aptumšojies, brīvība arī ir izkropļota. Cilvēks vairs nav patiesi brīvs, bet darbojas saskaņā ar kaislību izpausmēm un vēlmēm.

Šai visai iekšējai slimošanai ir arī sekas sabiedrībā. Kāds, pārdzīvojot šo slimo un nelīdzsvaroto stāvokli sevī, kļūst nepanesams, naidīgs, individuālistisks un nonāk konfliktā ar citiem. Viņam ir neiespējami būt miermīlīgam un sabiedriskam.

Šajā stāvoklī slimas cilvēciskas būtnes arī rada ekoloģiskas problēmas. Viņi dabu nemīl patiesi. Viņi nespēj tajā redzēt Dieva enerģijas klātbūtni vai uztvert būtņu iekšējās būtības (logoi), kā māca Baznīcas Tēvi. Vissliktākais, ka viņi cenšas paverdzināt radību caur savām kaislībām. Acīmredzot pārmērīga patērēšana rada vajadzību pēc pārprodukcijas, un pārprodukcija, sasniegta ar hormoniem un dažādiem tehniskiem līdzekļiem, izvaro radību, kā rezultātā rodas ekoloģiskas problēmas. Neviens nespēj izprast ekoloģiskās problēmas bez pareizticīgās psihoterapijas.

Tādējādi atbilstoši Pareizticīgajai Tradīcijai slimība sākas ar nous aptumšošanos, tad izplatās uz dvēseli, uz ķermeni, sabiedrību un visu radību. Slimība nav individuāla parādība, bet kaut kas personisks, garīgs, sabiedrisks, ekoloģisks un vispārējs. Tāpēc ārstēšanās nevar notikt caur atbrīvošanos no individuālajiem vainas iemesliem, bet tikai caur visas cilvēka būtības pilnīgu pārveidošanos. Turpināt lasīt

Advertisements