Svētā Gregorija Palamas mācības vēstījums mūsdienām

Protopresbiters Georgijs Metallinoss

5276

Hesihasms[1] ir Ortodoksālās tradīcijas kvintesence[2], cieši saistīta ar to, ko ietver un pauž jēdziens ORTODOKSIJA. Ārpus hesihastiskās tradīcijas Ortodoksija nevar pastāvēt un nav iedomājama. Turklāt hesihasma prakse ir īstenas kristietības atpazīšanas kritērijs. Saskaņā ar Pareizticīgo patristisko[3] tradīciju caur “gavēšanu, nomodu, lūgšanām” – ar hesihasma praktizēšanu – tiek iemantotas debešķīgas dāvanas. Jau sākumā paskaidrosim, ka hesihasms galvenokārt nozīmē ceļu uz dievišķošanos[4] un dievišķošanās pieredzi, un, sekundāri – izmeklēt un pierakstīt šo ceļu un pieredzi, ko vārds “teoloģija”  nozīmē akadēmiski (pareizticīgajā vidē – tulk. piez.).

Hesihasms ir Vispasaules Koncilu dogmatisko un teoloģisko lēmumu pamatā, tas ir ceļojums Svētajā Garā caur “šķīstīšanos, apgaismošanos un dievišķošanos”, un nevis kaut kāds intelektuāls-apcerīgs-zinātnisks process. Tādēļ Dieva zināšana kā dievišķošanās ir domāta ikvienam, gan izglītotam, gan neizglītotam, gudram un negudram, nevis tikai filosofiem, kā četrpadsmitajā gadsimtā uzskatīja uniāts[5] Kalabrijas Varlaāms (jeb Barlaāms) (1290.-1359.g.). Svētais Gregorijs Palama, būdams hesihastiskās tradīcijas pārstāvis un cīnītājs, sava laikmeta diženākais  Pareizticīgais teologs un izcils Ortodoksālās Baznīcas Tēvs, sākumā atspēkoja Varlaāmu.

Svētais Gregorijs mācījās Teoloģiju īstā Pareizticīgajā Teoloģiskajā Skolā, saskaņā ar 1. Korintiešiem 12.-14. nodaļu (kura konstruē Baznīcu caur garīgajām dāvanām), proti caur askēzi un nožēlu. Palama kļuva par Teologu kenobītu[6] klosterī. Viņa Teoloģijas avots nebija sholastisks vai akadēmisks, kaut arī pirms došanās uz klosteri viņš bija ieguvis ļoti labu izglītību abilstoši savam laikmetam. Viņa teoloģijas avots bija dzīve Svētajā Garā.  Tādējādi viņš kļuva par Praviešu, Apustuļu un Tēvu pēcteci un šīs tradīcijas patieso Teologu. Balstoties uz viņa brīnumiem, kuri apstprināja to, ka viņš bija “Svētā Gara templis”[7], 1368. g. viņš tika pasludināts par Pareizticīgo svēto, atbilstoši Baznīcas hagioloģiskiem[8] kritērijiem, un nevis viņa brīnišķīgo rakstu darbu dēļ, kā mēdz domāt sekulārs gars.

Rediģēšanas un pētniecības ieguldījumu ir snieguši mūsu zināmākie akadēmiskie teologi Panaiotiss  Hristu, tēvs Jānis Romanidiss, tēvs Georgijs Florovskis, tēvs Jānis Meijendorfs, tēvs Justīns Popovičs, tēvs Dumitru Staniloae, Georgijs Mantzaridis, Nafpaktas metropolīts Ierofejs (Vlahoss). Viņi padarīja svēto Gregoriju Palamu plaši zināmu 20. gadsimtā. Turpināt lasīt

Advertisements

Gregorijs Palama un Hesihastisko strīdu patiesā būtība

Profesors Panaiotiss Hristu,
viens no lielākajiem 20. gadsimta Baznīcas Tēvu pētniekiem

163974-p

Hesishastisko strīdu cēloņi un galvenās personas

Strīdu cēloņi ir tas, ka antihesihasti novienādoja filsofiju ar teoloģiju, turpretī hesihasti tās nošķīra; antihesihasti padarīja teoloģiju par izpētes objektu, turpretī hesihasti to pielietoja kā terapeitiskas pieredzes veidu; antihesihasti nepieņēma vispārēja viedokļa pastāvēšanu, turpretī hesihasti to pieņēma; antihesihasti, būdami racionālisti, balstīja zināšanas uz cilvēka prāta spējām un Dieva transcendentāluma dēļ uzskatīja Dieva zināšanu par neiespējamu, turpretī hesihasti uzskatīja, ka Dieva zināšana ir iespējama caur Viņa enerģijām, kuras izstaro no Viņa, kaut arī Viņš paliek neizzināms Savā būtībā. Turpināt lasīt

Hesihastisks skaidrojums līdzībai par Pazudušo Dēlu

Metr. Ierofejs (Vlahoss)

modern1

 

Runājot par Pazudušā Dēla[1] līdzības jēgu, svētītājs Gregorijs Palama skaidro līdzību hesihastiski[2]. Svētais evaņģēlists Lūka sniedz Kristus līdzību, kurā mēs lasām: “Un pēc nedaudz dienām jaunākais dēls, visu saņēmis, aizceļoja uz tālu zemi; un viņš, izšķērdīgi dzīvodams, izšķieda savu mantu” (Lk. 15, 13). Svētais Gregorijs neanalizē šo līdzību no tikumīgā viedokļa, bet gan no teoloģiskā. Viņš izklāsta tās patiesās dimensijas. Tā kā sv. Gregorijam piemīt Kristus prāts[3] un gara noslēpumu pieredze, viņš saprot tās patieso jēgu. Organiski piederēdams pie Pareizticīgās Tradīcijas, viņš izprot, ka cilvēka Krišana, tā sauktais Pirmatnējais Grēks, īstenībā ir nous [4]aptumšošana, noslāpēšana un nomērdēšana, turpretī cilvēka augšāmcelšana ir mirušā nous atdzīvināšana. No šāda skatpunkta viņš arī skaidro līdzību par Pazudušo Dēlu. Turpināt lasīt

Palamisms divpadsmit minūtēs vai mazāk

Klarks Karltons, amerikāņu filosofijas profesors, pasniedz reliģiju vēsturi un loģiku, grāmatu sēriju autors par pareizticīgās mācības pamatiem, raidījuma “Faith and Philosophy” (Ticība un filosofija) vadītājs pareizticīgajā radio “Ancient Faith”, kā arī publikāciju autors dažādos pareizticīgos izdevumos angļu valodā.

Zemāk iztulkota raidījuma transkripcija.

163974-p

Svētais Gregorijs Palama

Pirms dažām dienām mans draugs atsūtīja bloga ierakstu no kāda “kabineta” teologa, kurš domāja, ka ir atspēkojis svētā Gregorija Palamas mācību, nopublicējot svētā Vasīlija Lielā citātu, kas vispār bija izņemts ārpus konteksta.

Pirmais, kas mums ir jāsaprot par palamismu, ir tas, ka tāda mācība vispār nepastāv. Palamisms ir Romas katoļu domātāju ieviesums – es nesaukšu viņus par teologiem – kuri gribēja attaisnot paši savu herēzi, piešķirdami eksotisku apzīmējumu tam, kas ir neapšaubāma un tradicionāla Pareizticīgās Baznīcas mācība, pārvēršot to par vēsturiski nosacītu “ismu”. Vienīgais, ko svētais Gregorijs izdarīja, bija gadsimtiem senas Baznīcas mācības skaidra izteikšana tā laika diskusijas rāmjos par hesihastiskās lūgšanas metodes būtību. Aiz visām sarunām par ciešu skatīšanos uz nabu un gaismas redzēšanu pastāv fundamentāla atšķirība, ko Pareizticīgie teologi bija norādījuši vismaz kopš svētā Afanāsija Lielā (298-373) laikiem. Turpināt lasīt

Svētītājs Gregorijs Palama – Sprediķis Svēto Virsapustuļu Pētera un Pāvila svētkos

peteris un pavils

Katra svētā piemiņa noteiktā svētku dienā ir izdevība pilsētai un valstij, pilsoņiem un valdītājiem dalīties kopējā priekā un sagādā lielu labumu visiem svinošajiem. “Taisnā piemiņa tiek slavēta”, saka gudrais Salamans[1], “Kad taisnais tiek uzslavēts, ļaudis priecāsies”[2]. Ja gaismekli aizdedzina naktī, tā gaisma spīd, pakalpojot un iepriecinot ikvienu klātesošo. Tāpat arī katra svētā dievamtīkamais ceļš, viņa dzīves svētlaimīgās beigas un viņam dotā Dieva žēlastība dzīves šķīstības dēļ atnes garīgo prieku un labumu visai draudzei, kā spilgta kvēlojoša lāpa iedegta mūsu vidū. Kad zeme atnes labu ražu, ne tikai zemnieki, bet visi priecājas (jo mēs visi gūstam labumu no zemes ražas); tā arī augļi, kurus svētie atnes Dievam caur tikumiem, iepriecina ne tikai dvēseļu Zemkopi, bet arī mūs visus, jo novietoti mūsu priekšā mūsu dvēseļu kopējam labumam un baudījumam. Savas zemes dzīves laikā visi svētie ir pamudinājums uz tikumiem tiem, kuri ar izpratni viņus dzird un redz, jo viņi ir cilvēku izcilības ikonas, dzīvi labestības pīlāri un dzīvas grāmatas, kuras vedina uz labāku ceļu. Vēlāk, kad viņi aiziet no šīs dzīves, no tiem gūtais labums tiek uzturēts dzīvs mūžīgi caur viņu tikumu atcerēšanos. Pieminot viņu cildenos darbus, mēs sniedzam viņiem to uzslavu, kuru, no vienas puses, esam viņiem parādā par labo, ko viņi izdarīja mūsu priekštečiem, bet no otras puses, tā arī pienākas par palīdzību, ko viņi mums tagad sniedz. Turpināt lasīt

Svētītājs Gregorijs Palama – pasaules Gaisma (1296 – 1359)

t.Basams Nasifs no Ziemeļamerikas Antiohijas Pareizticīgo kristiešu arhidiocēzes

163976-p

Lielā Gavēņa otrajā svētdienā svētīgajā pilsētā Tesalonikos, Grieķijā, notiek lielas svinības. Tie ir svētītāja Gregorija Palamas svētki. Šajā dienā svētā svētītās relikvijas tiek iznestas no sv. Gregorija baznīcas un bīskapu, priesteru, jūrnieku, policistu un daudzu ticīgo pavadībā iet gājienā caur pilsētu. Var brīnīties, kāpēc šīs viņa zemes paliekas arvien tiek tik augsti godinātas? Kā viņa kauli ir palikuši nesatrūdējuši vairāk kā sešus simtus gadu pēc viņa nāves? Patiesi, sv. Gregorija dzīve izskaidro šos brīnumainos faktus. Tā ataino apustuļu iedvesmotos vārdus, ka mūsu miesas ir Svētā Gara tempļi[1] un ka mēs esam „dievišķās dabas līdzdalībnieki”[2].

Turpināt lasīt