Kas ir Pareizticīgās Tradīcijas kodols?

maxresdefault

protopresbiters Jānis Romanidiss

Mums ir uzticēts dārgums – Pareizticīgās Tradīcijas teoloģija. Pareizticīgā teoloģija ir kulminācija un darba auglis gadsimtiem ilgai pieredzei, ko bija atkārtojuši, atjaunojuši un pierakstījuši tie, kuri ir dažādos laikos pieredzējuši dievišķošanos (teozi). Mums ir Vecās Derības patriarhu un praviešu, kā arī vēlāk Apustuļu pieredze. Mēs saucam visas šīs pieredzes par ‘pagodināšanu’[1]. Teikt: pravietis bija pagodināts, – nozīmē, ka pravietis redzēja Dieva godību (slavu)[2]. Teikt: Apustulis bija pagodināts, – nozīmē, ka Apustulis redzēja Kristus godību. Kristus godības redzēšanā Apustulis pārliecinājās uz savas pieredzes, ka Kristus godība Jaunajā Derībā ir Dieva godība Vecajā Derībā. Tādējādi Kristus ir Vecās Derības Jahve un Elohim[3]. Turpināt lasīt

Advertisements

Kristus pacēlās neradītās godības mākonī

theophanes_the_cretan_-_the_ascension_-_wga22198

Protopresbiters Jānis Romanidiss

Kristus pacēlās mākonī debesīs.[1] No vienas puses, ja personai, [lasot šo Svēto Rakstu vietu – tulk. piez.], nav nekāda sakara ar dievišķošanās pieredzi, un ja tā nav pat nekad par to dzirdējusi, tā sāks smieties par to, kad lasīs par šādu notikumu. Tā teiks: “Kā ir iespējams cilvēkam sēdēt uz mākoņa?” No otras puses, ja šī persona ir māņticīgs pareizticīgais kristietis, tā teiks: “Ak lūk, mūsu jaukais mazais Jēzus paveica arī šādu brīnumu! Viņš apsēdās uz mākoņa un uzgāja debesīs.” Un viņš tam ticēs. Kāds cits varētu pat iztēloties, ka Pacelšanās dienā Kristus sāka pacelties uz mākoņa it kā tas būtu pacēlājs. Turpināt lasīt

Kunga Uziešana debesīs – Dievišķotās cilvēciskās būtnes godība

voznesenie_gospodne_ancension_of_christ_icon

Rumānijas patriarhs Daniēls

Mūsu Kunga Jēzus Kristus uziešanas debesīs brīnumainajam noslēpumam ir daudzējāda un dziļa nozīme. Mēs vēlamies uzsvērt trīs aspektus:

1) Kunga Uziešana nozīmē cilvēciskās būtnes dievišķošanu.

Mūsu Kunga Jēzus Kristus Uziešana ar miesu debesīs parāda vispirms cilvēciskās dabas uziešanu pie dievišķās godības, pie cieņas un goda, kas nekad iepriekš nav bijis sasniegts. “Un ar žēlastību tu pacēli mūsu pagrimušo dabu un novietoji to kopā ar Tēvu”, saka dziedājuma vārdi, kamēr svētais Jānis Zeltamute saka, ka caur Kristus Uziešanu mūsu cilvēciskā daba “pacēlās augstāk par eņģeļiem, pār virseņģeļiem, pār ķerubiem un sērafiem un neapstājās, kamēr apsēdās uz Dieva troņa”.

Kunga Uziešanas svētku vakara dievkalpojums parāda mums, ka Kunga Uziešana ir līdzeklis, lai pilnīgi nošķirtos no nāves tumsas un elles un sasniegtu mūžīgās dzīves debešķīgo gaismu, tas ir, paceltu cilvēka dabu Svētās Trijādības mīlestībā un uzņemtu to uz dievišķās godības troņa: “Eņģeļi ir pārsteigti, redzot cilvēcisko būtni augstāk par viņiem. Tēvs uzņem Savā klēpī To, Kurš ir vienmēr bijis Viņa klēpī: Svētais Gars norīko visus Viņa eņģeļus: paceliet, valdnieki, savus vārtus! Visas tautas plaukšķiniet jūsu rokas, jo Kristus uzgāja, kur Viņš bija iepriekš.”

Šī cilvēciskās būtnes pacelšana bija iespējama, pateicoties tam, ka godībā augšāmceltais Kristus nekad nezaudēja cilvēcisko dabu, bet uzņēma to pilnībā un aiznesa to uz pašu Svētās Trijādības dzīves centru. Kristus neiet atpakaļ uz debesīm un nepasniedz Sevi Savam Tēvam tikai kā Dievu, bet arī kā cilvēku, tā lai Viņš var mūs, cilvēkus, padarīt par Dieva bērniem saskaņā ar svētību debesu valstības godībā[1].

Pareizticīgā teoloģija māca, ka Kristus Uziešana godībā un Viņa sēdēšana Tēvam pa labo roku parāda pilnīgu Viņa cilvēcības dievišķošanu un arī cilvēcības mūžīgumu Dievā, Viņa cilvēciskā ķermeņa garīgošana jeb pilna pārveidošana, proti Viņa galējā paaugstināšana līdz “Dieva bezgalīgās mīlestības apkārtējās vides caurspīdīguma” stāvoklim – kā sacīja tēvs Dumitru Staniloe. Cilvēciskā būtne ir pacelta līdz augstākajam godam, attiecības ir atjaunotas visaugstākajā pakāpē un pilnīgā kopībā ar viņa Radītāju, Svētās Trijādības dievišķās esības pašā tuvībā. Rezultātā, var redzēt, ka cilvēciskās būtnes Uziešana dievišķajā godībā bija pats Dieva Dēla nonākšanas jeb iemiesošanās nolūks. Kunga Uziešanas svētku sprediķī svētais Gregorijs Palama parāda, ka Kristus ir “pacelts godībā un iegāja rokām nedarinātā Vissvētākajā vietā, un apsēdās pa labo pusi debesīs, uz tā paša dievišķības troņa, tā lai mūsu daba, ar kuru Viņš sajaucās, varētu piedalīties tajā”. Tādējādi Kristus Uziešana godībā nozīmē cilvēciskās būtnes dievišķošanu un pagodināšanu Dieva mūžīgajā mīlestībā. Turpināt lasīt

Slimības un dievišķā namturība

jclarchet

“Dažreiz svētie pat vairāk sirgst ar slimībām nekā citi. Tas var notikt divu iemeslu dēļ. Pirmais izriet no dievišķās namturības dabas. Mēs redzēsim… ka Dievs, nekad nebūdams slimību un ciešanu cēlonis, tomēr var pieļaut tām notikt, un Viņš var izmantot tās, lai sekmētu slimās personas garīgo progresu, kā arī lai tas kalpotu par garīgo pamācību draugiem un ģimenes locekļiem.”

Žans-Klods Laršē (The Theology Of Illness), franču pareizticīgais pētnieks, kurš ir viens no pašlaik erudītākajiem svēto tēvu teoloģijas aprakstītājiem

Miers un spēks

georgios-kapsanis-in-r

Klusā telpā (vēlams pēc kādas garīgās lasīšanas un pēc eļļas lampiņas aizdedzināšanas ikonu priekšā un kvēpināšanas), cik ļoti iespējams attālinoties no trokšņa un bažām, kad esi brīvs no visām domām un apsvērumiem, ļauj savam prātam (nous) noiet sirdī un saki lūgšanu: ‘Kungs, Jēzu Kristu, apžēlo mani grēcīgo’.

Kādu mieru un spēku mūsu dvēseles iegūst no šīs aprimšanas Dievā.

Kā tas palīdz mums citās dienas stundās saglabāt mieru, bez aizkaitināmības, spriedzes un raizēm, harmonijā un saliedētību ar visiem mūsu spēkiem!

Arhimandrīts Georgijs Kapsanis, Gregoriāta klostera igumens Atonā (+2014)

Avots: Pemptousia.com

Baznīca bez svētajiem nav Baznīca

Arhimandrīts Hrizostoms Papadikiss.jpg

Arhimandrīts Hrizostoms Papadakiss

Es vēlos izteikt siltu pateicību arhimandrītam Ieronīmam Nikolopulosam, Svētās Sinodes galvenajam sekretāram, un šī dievnama draudzes priesterim par viņa laipno uzaicinājumu vērsties pie jums vakara dievkalpojuma laikā šajā Pareizticīgajai Baznīcai vissvarīgākajā dienā, kurai ir liela nozīme arī šajā draudzē, jo tā godina viena no tās iepriekšējiem priesteriem – svētā Nikolaja Planasa piemiņu.

Diena pati prasa mūsu sarunu pievērst svētumam vispār un pēc tam konkrēti svētā Nikolaja dzīvei, kuru mēs godinām kā draudzes lepnumu un prieku, kurā viņš kalpoja Dievam labpatīkamā veidā, kad tā lika tikai pirmos soļus un bija maz apmeklēta.

Un jūs, draudzes locekļi, diez vai varat aizmirst, ka draudzi svētīja priesteris ne tikai caur atrašanos šeit priestera amatā, bet pat vairāk ar faktu, ka viņš ir šeit apglabāts un tādējādi caur savu miesisko klātbūtni svētī jūs katru dienu.

Stingrākais garīgais Baznīcas pamats, tās lielākā, neaptveramākā un neaizskaramākā bagātība ir Svētie. Tas parāda, ka tā nav tikai mūsu dvēseļu pestīšanas arka, ka atpestītās dvēseles ir izglābtas, novēršot tās no mūžīgās pekles, bet arī to, ka ir dvēseles, kuras ir pagodinātas[1] Dieva Valstībā, pat pirms pēdējās tiesas, pirms Otrās Nākšanas, cik vien ilgi Karojošā Baznīca[2] turpina pastāvēt.

Viņi ir bijuši pagodināti, jo viņi bija pilnīgi labpatīkami Dievam ar savām dzīvēm un viņi sasniedza dievišķošanās pakāpi, tas ir viņi kļuva par dieviem caur Žēlastību, viņi iemantoja drošsirdību un no šīs drošsirdības – diženas dāvanas pat savas zemes dzīves laikā. Un viņu personīgais svētums ir kļuvis par avotu citu svētumam. Turpināt lasīt