Svētā Gregorija Palamas mācības vēstījums mūsdienām

Protopresbiters Georgijs Metallinoss

5276

Hesihasms[1] ir Ortodoksālās tradīcijas kvintesence[2], cieši saistīta ar to, ko ietver un pauž jēdziens ORTODOKSIJA. Ārpus hesihastiskās tradīcijas Ortodoksija nevar pastāvēt un nav iedomājama. Turklāt hesihasma prakse ir īstenas kristietības atpazīšanas kritērijs. Saskaņā ar Pareizticīgo patristisko[3] tradīciju caur “gavēšanu, nomodu, lūgšanām” – ar hesihasma praktizēšanu – tiek iemantotas debešķīgas dāvanas. Jau sākumā paskaidrosim, ka hesihasms galvenokārt nozīmē ceļu uz dievišķošanos[4] un dievišķošanās pieredzi, un, sekundāri – izmeklēt un pierakstīt šo ceļu un pieredzi, ko vārds “teoloģija”  nozīmē akadēmiski (pareizticīgajā vidē – tulk. piez.).

Hesihasms ir Vispasaules Koncilu dogmatisko un teoloģisko lēmumu pamatā, tas ir ceļojums Svētajā Garā caur “šķīstīšanos, apgaismošanos un dievišķošanos”, un nevis kaut kāds intelektuāls-apcerīgs-zinātnisks process. Tādēļ Dieva zināšana kā dievišķošanās ir domāta ikvienam, gan izglītotam, gan neizglītotam, gudram un negudram, nevis tikai filosofiem, kā četrpadsmitajā gadsimtā uzskatīja uniāts[5] Kalabrijas Varlaāms (jeb Barlaāms) (1290.-1359.g.). Svētais Gregorijs Palama, būdams hesihastiskās tradīcijas pārstāvis un cīnītājs, sava laikmeta diženākais  Pareizticīgais teologs un izcils Ortodoksālās Baznīcas Tēvs, sākumā atspēkoja Varlaāmu.

Svētais Gregorijs mācījās Teoloģiju īstā Pareizticīgajā Teoloģiskajā Skolā, saskaņā ar 1. Korintiešiem 12.-14. nodaļu (kura konstruē Baznīcu caur garīgajām dāvanām), proti caur askēzi un nožēlu. Palama kļuva par Teologu kenobītu[6] klosterī. Viņa Teoloģijas avots nebija sholastisks vai akadēmisks, kaut arī pirms došanās uz klosteri viņš bija ieguvis ļoti labu izglītību abilstoši savam laikmetam. Viņa teoloģijas avots bija dzīve Svētajā Garā.  Tādējādi viņš kļuva par Praviešu, Apustuļu un Tēvu pēcteci un šīs tradīcijas patieso Teologu. Balstoties uz viņa brīnumiem, kuri apstprināja to, ka viņš bija “Svētā Gara templis”[7], 1368. g. viņš tika pasludināts par Pareizticīgo svēto, atbilstoši Baznīcas hagioloģiskiem[8] kritērijiem, un nevis viņa brīnišķīgo rakstu darbu dēļ, kā mēdz domāt sekulārs gars.

Rediģēšanas un pētniecības ieguldījumu ir snieguši mūsu zināmākie akadēmiskie teologi Panaiotiss  Hristu, tēvs Jānis Romanidiss, tēvs Georgijs Florovskis, tēvs Jānis Meijendorfs, tēvs Justīns Popovičs, tēvs Dumitru Staniloae, Georgijs Mantzaridis, Nafpaktas metropolīts Ierofejs (Vlahoss). Viņi padarīja svēto Gregoriju Palamu plaši zināmu 20. gadsimtā. Turpināt lasīt

Advertisements

Gregorijs Palama un Hesihastisko strīdu patiesā būtība

Profesors Panaiotiss Hristu,
viens no lielākajiem 20. gadsimta Baznīcas Tēvu pētniekiem

163974-p

Hesishastisko strīdu cēloņi un galvenās personas

Strīdu cēloņi ir tas, ka antihesihasti novienādoja filsofiju ar teoloģiju, turpretī hesihasti tās nošķīra; antihesihasti padarīja teoloģiju par izpētes objektu, turpretī hesihasti to pielietoja kā terapeitiskas pieredzes veidu; antihesihasti nepieņēma vispārēja viedokļa pastāvēšanu, turpretī hesihasti to pieņēma; antihesihasti, būdami racionālisti, balstīja zināšanas uz cilvēka prāta spējām un Dieva transcendentāluma dēļ uzskatīja Dieva zināšanu par neiespējamu, turpretī hesihasti uzskatīja, ka Dieva zināšana ir iespējama caur Viņa enerģijām, kuras izstaro no Viņa, kaut arī Viņš paliek neizzināms Savā būtībā. Turpināt lasīt

Enerģiju iedalījums: kā Svētais Gars darbojas radībā un kā glābj Pareizticīgajā Baznīcā

 

peter-heers

“Pastāv patristisks[1] iedalījums, kas skaidro Svētā Gara darbību ārpus Baznīcas[2] Eiharistiskās[3] sapulces. Tas ir šāds: Svētais Gars tik tiešām darbojas starp visiem cilvēkiem un it īpaši starp tiem, kuri vēlas sekot Kristum, bet kā Viņš darbojas?

Tā ir atbilde uz svarīgu jautājumu. Viņš darbojas, vedot tos pie Kristus, mācot viņiem par Kristu, darot visu, kas ir nepieciešams, lai viņi nonāktu pie sevis zināšanas (autognosia) un Dieva zināšanas (teognosia), bet visa šī darbība ir ārēja,  un joprojām ir jānokļūst līdz šķīstīšanai, apgaismošanai un dievišķošanai. Tas tā paliek līdz persona ir pieņemta Baznīcā – kristīta, svaidīta ar mirrēm un piedalās Eiharistijā. Vienīgi Baznīcā ir pieejama šķīstīšanās, apgaismošanās un dievišķošanās (teoze).” Turpināt lasīt

Teoloģija kā dzīvesveids

Klarks Karltons, amerikāņu filosofijas profesors, pasniedz reliģiju vēsturi un loģiku, grāmatu sēriju autors par pareizticīgās mācības pamatiem, raidījuma “Faith and Philosophy” (Ticība un filosofija) vadītājs pareizticīgajā radio “Ancient Faith”, kā arī publikāciju autors dažādos pareizticīgos izdevumos angļu valodā.

Zemāk iztulkota raidījuma transkripcija.

295855738

Šodienas tēma ir “Teoloģija kā dzīvesveids”. Šo nosaukumu un visu šodienas runas tēmu aizguvu no franču filosofijas vēsturnieka Pjēra Ado (jeb Hadota) grāmatas “Filosofija kā dzīvesveids”. Ado vienkāršā tēze ir tāda, ka antīkajā pasaulē filosofija nebija primāri nodarbināta ar intelektuālo sistēmu konstruēšanu, bet īstenībā bija īpatnēja dzīvesveida izpausme.

Šodien, kad mēs iepazīstinām mūsu koledžās studentus ar antīko filosofiju, mēs parasti stāstām viņiem par Platona formu doktrīnu vai Aristoteļa hilemorfismu, vai stoiķu determinismu, bet reti, ja vispār, mēs stāstām par šo filosofisko skolu dzīvi. Adots norāda, ka šīs filosofiskās doktrīnas bija radītas tieši, lai izteiktu un aizstāvētu noteiktu konkrētas filosofiskās skolas dzīvesveidu. Citiem vārdiem, Platona filosofijas atslēga nav formu doktrīna, bet gan nemitīgas sevis izmeklēšanas metode un dialogs.

Es šo tēmu ierosinu, tāpēc ka mēs sliecamies domāt par teoloģiju tādā pašā veidā, kā mēs domājam par mūsdienu filosofiju – kā pretēju antīkajai. Kādās aprindās teoloģija faktiski ir nodefinēta kā mēģinājums sistemātiski definēt visas kristīgās doktrīnas. Piemēram, katolicisma teologa Akvīnas Toma[1] “Teoloģijas Summā” tiek ieskicēta metode, kurā sāk ar kādām neapšaubāmām propozīcijām[2], un tad turpina no tām loģiski izsecināt citas propozīcijas. Tas ir vairāk vai mazāk tas, ko šodien mēs saucam par sistemātisko teoloģiju.

Tomēr agrīnie kristieši nekad teoloģiju neuztvēra kā racionālu vingrināšanos sistēmu uzbūvē vai pat pasaulredzējuma uzbūvē. Viņu pieeja teoloģijai bija mazāk vai vairāk tāda pati, kā pasaulīgajiem filosofiem. Īstenībā no pašiem aizsākumiem kristieši apgalvoja, ka kristietība ir patiesā filosofija – patiesais ceļš uz gudrību. Tādi kristieši kā senie kristīgie grieķu apoloģēti (no II gadsimta – tulk. piez.) redzēja kristietību kā grieķu filosofijas piepildījumu. Viņi redzēja, ka Platons spēlēja tādu lomu grieķiem, kas bija līdzīga Mozus lomai priekš jūdiem. Tomēr citi bija atklāti naidīgi pret grieķu gudrību. Priekš viņiem kristietība bija nostādīta pret pasaulīgo filosofiju.

Un tomēr – tas ir, ko es vēlos uzsvērt – vienalga, vai viņi atzina par labu grieķu filosofiju, vai aizguva no tās, vai nē, tomēr vairums kristiešu aplūkoja savu ticību esam filosofisku šī vārda dziļākajā un senākajā nozīmē. Ja tā ir, tad no tā izriet, ka agrīnie kristieši nebija vairāk ieinteresēti sistēmu uzbūvē kā agrīnie filosofi. Gluži pretēji, viņi pasniedza kristietību, pirmkārt, kā ceļu.[3]

Protams no pašiem aizsākumiem šo ceļu nomāca tie, kuri gribēja iet pa citu ceļu, tikmēr izlikdamies, ka seko patiesajam ceļam. Bija tādi, kuri gribēja pārvērst kristietību par ticību sistēmu, kas, protams, izraisīja visāda veida debates par dažādiem aspektiem. Tas ir 99% avots visām herēzēm. Tomēr citi bija mazāk nobažījušies par teorētiskajiem rāmjiem un vairāk nobažījušies par valdošajām uzvedības normām. Šie vilki avju izskatā atkal un atkal mēģināja pārvēst Baznīcas terapeitisko metodi par tiesību kodeksu.

Jūs zināt, ja es nebūtu tik ekumēniski smalkjūtīgs, es varētu teikt, ka Romas Katolicisms iemieso šīs abas novirzes. Bet patiesība ir tāda, ka Romas katoļiem un protestantiem nav monopols šajā jautājumā. Tie bija pastāvīgie draudi Baznīcas izdzīvošanai kopš pirmās dienas, un tie ir klātesoši Pareizticībā pat šodien. Un tomēr ar Dieva žēlastību ceļš izdzīvoja un turpina izdzīvot, un pat plaukt līdz pat mūsdienām. Mēs zinām, ka tas ir izdzīvojis, jo mums visu vēsturi līdz šodienai ir svēto apliecinājums.

Ko viņi liecina? Nevis abstraktas doktrīnas vai teorētiskas sistēmas, bet ceļa spēku. Svētie ir dzīvojoši pierādījumi faktam, ka mēs varam zināt Kristu, Tēva gudrību, šeit un tagad. Tas nav nejauši, ka Platons rakstīja vairāk dialogus, nevis traktātus, un Sokrāts lielākoties bija to galvenais varonis. Ja jūs pajautāsies Platonam nodefinēt gudrību, tad viņš jums norādītu uz Sokrātu, nevis tāpēc, ka Sokrāts apgalvoja, ka ir gudrs – gluži otrādi – bet tāpēc, ka Sokrāta dzīvesveids iemiesoja gudrības meklēšanu.

Tādā pašā veidā, ja tu gribi saprast Pareizticību, nesniedzies pēc teoloģijas grāmatam, pat manām, kas starp citu ir pieejamas izdevniecībā Regina Orthodox Press, bet aplūko svēto dzīves. Mācies pareizticību no svēto dzīvesveida. Pārāk bieži tie no mums, kuri ienākuši Pareizticībā no Rietumu kristietības tradīcijām, nes sevī pārliecību, ka Pareizticība ir teoloģiska sistēma kā Tomisms vai Kalvinisms. Mēs pārejam Pareizticībā, tāpēc ka kļūstam parliecināti par to, ka Ortodoksija ir pareizā sistēma. Mēs pretnostatam Pareizticīgās mācības par Trijādību skaistumu  ar filioque’s[4] trūkumiem. Un tomēr, ja mums jānāk pie Kristus klātbūtnes atziņas Svētajā Garā, kā to darīja svētais Siluāns, tad daudz kas no tā ir tukšas runas. Mūsu uzpūstās runas par perihorēzi[5] ir vairāk tikai runāšana, nekā darīšana. Ko svētais apustulis Pāvils teica par šķindošiem zvārguļiem[6]?

Es turpināšu šo tēmu, kad nākamreiz runāšu par dogmas traģēdiju.

Un tagad, lai mūsu diženais Dievs un Pestītājs, Jēzus Kristus, Kurš ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība, ar svētā Aļaskas Inokentija svētlaimīgā stareca Sofronija Saharova lūgšanām apžēlo mūs visus un dāvā mums bagātīgu ieiešanu Viņa mūžīgajā valstībā.

No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

Avots: Ancient Faith Radio

[1] Akvīnas Toms (~1225-1274) – Dominikāņu ordeņa mūks, ievērojams katoļu sholastiķu tradīciju filosofs un teologs. – Tulk. piez.

[2] Propozīcija (izcelsme latīņu propositio) – priekšlikums, ierosinājums, spriedums, izteikums.

[3] “Jēzus viņam saka: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jāņa 14:6)

[4]  Filioque – Romas katoļu un arī protestantu mācība, ka Svētais Gars iziet ne tikai no Tēva, bet arī no Dēla (filioque — “un Dēla”), kas ir pretrunā ar Pareizticīgās Baznīcas svēto Dieva pieredzi. Sīkāk par to, kā Pareizticīgās Baznīcas svēto pieredze ir saistīta ar dogmu par Trijādību, var lasīt rakstā “Svētās Trijādības dogma un mistērija” – Tulk. piez.

[5] Perihorēze (grieķiski περιχώρησις) – jēdziens pareizticīgajā teoloģijā, kas apzīmē savstarpēju iespiešanos (savstarpēju saskarsmi). Mācībā par Kristu tas apzīmē Dievcilvēka Jēzus Kristus cilvēciskās un dievišķās dabas savstarpējo ieplūšanu, iespiešanos un caurstrāvojumu. Mācībā par Svēto Trijādību apzīmē Svētās Trijādības Personu savstarpējo saskarsmi, kopību.

[6] Apustulis Pāvils vēstulē Korintiešiem saka: “Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.” (1.Kor.13:1-3)

Dogmas traģēdija

Klarks Karltons, amerikāņu filosofijas profesors, pasniedz reliģiju vēsturi un loģiku, grāmatu sēriju autors par pareizticīgās mācības pamatiem, raidījuma “Faith and Philosophy” (Ticība un filosofija) vadītājs pareizticīgajā radio “Ancient Faith”, kā arī publikāciju autors dažādos pareizticīgos izdevumos angļu valodā.

Zemāk iztulkota raidījuma transkripcija.

%d0%be%d0%b1%d1%80%d0%b0%d0%b7%d1%8a_%d1%81%d1%82%d1%8b%d1%8f_%d0%bd%d0%b0%d1%88%d0%b5%d1%8f_%d1%86%d1%80%d0%ba%d0%b2%d0%b5_%d0%b7%d0%be%d0%b3%d1%80%d0%b0%d1%84

Ortodoksija ir pazīstama ar savu doktrinālo[1] konservatīvismu, ar savu stingro uzticību Vispasaules Koncilu spriedumiem un Baznīcas Tēvu dogmatiskajiem rakstu darbiem. Tas, ko es gatavojos stāstīt, var izskatīties negaidīti. Dogma ataino pamatīgu traģēdiju Baznīcas dzīvē. Ar to es domāju: Baznīcas dogmatiskā mācība ir tiešs ticības nozaudēšanas un grēka rezultāts. Vai savādāk izsakoties, ja kristieši no pašiem aizsākumiem būtu uzticējušies askēzes un lūgšanas terapeitiskajai metodei, tad nebūtu nekad bijusi vajadzība pēc Koncilos noformulētajām definīcijām un tādiem vārdiem, kā homoousios (vienādas būtības[2]) vai hipostātiskā vienotība[3].

Iemesls tam ir vienkāršs: Ortodoksālā terapeitiskā metode ir pavisam pretēja mēģinājumiem saprast Dievu vai izprast, kāpēc un kā Viņš dara to, ko Viņš dara. Mēs esam iepriekš minējuši (citā raidījumā – tulk. piez.), ka Tēvi cenšas atšķirt saprāta jēdzieniskās domāšanas spēju (dianoia) no intuitīvās apzināšanās jeb nojautas spējas – nous.

Saskaņā ar Tēvu mācību, Dievs ir zināms tikai tik lielā mērā, kādā nous ir attīrīts no visāda veida pieķeršanās pasaulīgajam un noiet dziļākajā daļā (sirdī – tulk. piez.), kur sastop Kristu. Šajā metodē racionālā jeb jēdzieniskā domāšana par Dievu, pat ja domas ir pareizas, ir šķērslis tīrai lūgšanai, kas ir nous kopība ar Kristu caur Svēto Garu.

Vai tas nozīmē, ka mēs vienkārši izslēdzam dvēseles racionālo spēju? Nē, mēs to nevaram. Tāpēc mums ir psalmi un lūgšanas, un it īpaši Jēzus lūgšana[4], lai nodarbinātu saprātu un fokusētu dvēseles uzmanību (nous) uz sirdi. Turpināt lasīt

Pareizticīgie svētie un ekumēniskā kustība

Nātans Dufijs

2markyef

svētais Efezas Marks

Kristiešiem patiesības kritērijs ir uzticība Kristum un ticībai, kas bija “reiz uzticēta svētajiem”[1].

Svētie, būdami Svētajā Garā pilnībā vienoti ar Kristu Viņa svētajā Baznīcā, savukārt kļuva par empīriskajiem[2] avotiem par excellence, ar kuriem mēra patiesību. Šī iemesla dēļ mums, pareizticīgajiem kristiešiem, Svēto Tēvu mācības tiek uztvertas kā autoritāte, kurai jāseko un jātic, daudz vairāk un pārāk par jebkādiem citiem viedokļiem, kas var būt kādiem indivīdiem vai grupām. Turpināt lasīt