Kā nesapūt savās strutojošajās vātīs

Kāds vieds askēts reiz sacījis: “Ja atceries savu apvainotāju, nopēlēju vai pāri nodarītāju, atceries to kā paša Kristus sūtītu ārstu, vērtējot kā labdari. Ciest no aizvainojuma ir slimas dvēseles pazīme. Jo, ja būtu vesels, no tā neciestu. Tev jāpriecājās par tādu brāli, jo viņa dēļ iepazīsti savu slimību. Tev jālūdzas par viņu un viss no tā jāpieņem kā Kunga sūtītas dziedinošas zāles. Turēt aizvainojumu uz viņu ir kā stipri sacīt Kristum: negribu pieņemt Tavu dziedināšanu, bet gribu sapūt savās strutojošajās vātīs.”

Advertisements

Tikumība bez mīlestības

Pienākums bez mīlestības dara cilvēku ātri aizkaitināmu
Atbildība bez mīlestības dara cilvēku nekautrīgu
Taisnība bez mīlestības dara cilvēku cietsirdīgu
Patiesība bez mīlestības dara cilvēku par kritizētāju
Audzināšana bez mīlestības dara cilvēku divkosīgu
Prāts bez mīlestības dara cilvēku viltīgu
Laipnība bez mīlestības dara cilvēku liekulīgu
Kompetence bez mīlestības dara cilvēku nepiekāpīgu
Vara bez mīlestības dara cilvēku vardarbīgu
Gods bez mīlestības dara cilvēku augstprātīgu
Bagātība bez mīlestības dara cilvēku skopu
Ticība bez mīlestības dara cilvēku par fanātiķi