Kristus Piedzimšana

Metr. Ierofejs (Vlahoss)

25.decembris / 7.janvāris

Kristus Piedzimšanas svētki ir svētku galvaspilsēta, kā saka svētais Jānis Zeltamute[1]. Visi pārējie Tā Kunga svētki – Kunga Kristības jeb Dieva Parādīšanās, Pārveidošanās, Ciešanas, Krusts, Augšāmcelšanās un Uziešana Debesīs izriet no Piedzimšanas. Bez Piedzimšanas nebūtu bijusi Augšāmcelšanās, bet arī bez Augšāmcelšanās dievišķās iemiesošanās nolūks nebūtu bijis piepildīts. Visi šie Kunga svētki ir savstarpēji saistīti. Mēs tos iedalām, lai varētu tos svinēt un ieskatīties tuvāk to saturā. Katrā dievišķajā Liturģijā[2] mēs izdzīvojam visus dievišķās iemiesošanās notikumus. Tādējādi, saskaņā ar Tēvu uzskatiem, vienmēr ir Kristus Piedzimšana, vienmēr Augšāmcelšanās, vienmēr Piecdesmitniece.

Tas, kas notika Labās Vēsts Pasludināšanā, sāka atklāties Kristus Piedzimšanā. Kad mēs to saucam par atklāsmi, mēs ar to domājam, ka ir atsevišķas personas, tādas kā Vissvētā Dievmāte, Jāzeps utt., kuriem tika atklāts, ka Kristus, Kuru gaidīja visos laikmetos, ir nācis pasaulē. Protams, Kristus, kad atklājas, reizē ir arī apslēpts, un kad ir apslēpts, reizē arī atklājas. Mēs to redzam visā Viņa dzīvē kopumā, kā arī Viņa atklāsmē svētajiem.

Pasludināšana

25. marts / 7. aprīlis

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Pasludināšanas svētki ir Tā Kunga un Dievmātes svētki. Tie ir Tā Kunga svētki, jo tie attiecas uz To Kungu Kristu, Kurš bija ieņemts Dievadzemdētājas miesā, un Dievmātes svētki, jo tie attiecas uz personu, kurai bija loma Dieva Vārda[1] ieņemšanā un iemiesošanā, tas ir, uz Vissvēto.

Dievadzemdētājai Marijai ir liela nozīme un svarīga vieta Baznīcā, tāpēc ka tieši viņa bija persona, kuru gaidīja visas paaudzes, un tā bija viņa, kura deva Dievam Vārdam cilvēcisko dabu. Tādējādi Dievadzemdētājas persona ir cieši saistīta ar Kristus Personu. Un Vissvētās nozīme ir nevis tikai viņas tikumu dēļ, bet, pirmkārt, viņas miesas Augļa dēļ. Šī iemesla dēļ Teotokoloģija[2] ir cieši saistīta ar Kristoloģiju[3]. Kad mēs runājam par Kristu, mēs nevaram ignorēt to, kura deva Viņam miesu, un kad mēs runājam par Vissvēto, mēs tajā pašā laikā atsaucamies uz Kristu, tāpēc ka Dievmāte no Viņa smeļas žēlastību[4] un nozīmi. Tas ir skaidri parādīts Sveicināšanas kalpojumā, vai akafistos Dievmātei, kuros Dievadzemdētāja tiek cildināta, bet vienmēr saistībā ar faktu, ka viņa ir Kristus Māte: „Priecājies, jo tu esi Ķēniņa tronis; priecājies, jo tu nes To, Kurš nes visu.”

Šī saistība starp Kristoloģiju un Teotokoloģiju ir arī redzama svēto dzīvēs. Raksturīga iezīme svētajiem, kuri ir patiesi Kristus Ķermeņa locekļi, ir tas, ka viņi mīl Vissvēto. Ir neiespējams, lai būtu svētais, kurš viņu nemīlētu.

Patiesība un mīti par Kristus Piedzimšanu

Protopresbiters Georgijs Metalinoss,
Atēnu universitātes godājamais profesors

Ar Savu Iemiesošanos un Piedzimšanu, Dievcilvēks Jēzus Kristus īsteno nolūku, kādam tika izveidots cilvēks. Šis notikums bija visbeidzot Dievcilvēka parādīšanās Vēsturē – radītās radības vienotība ar Neradīto Radītāju.

Iemiesošanās nolūks ir cilvēka dievišķošana.
“Dievs top par cilvēku, lai pārradītu Ādamu par dievu.” (Kristus Piedzimšanas dziedājums).
“Viņš iecilvēciskojās, lai mēs dievišķotos.” (Svētītājs Afanāsijas Lielais)
“Savukārt Dievs paliek par cilvēku, bet cilvēks par dievu.” (Svētītājs Jānis Zeltamute[1])

Par Kristus Piedzimšanu un Kristīšanu

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) un protopresbiters Jānis Romanidiss

Pēdiņās citētais teksts ir protopresbitera Jāņa Romanidisa lekciju transkripicija, pārējais teksts no metropolīta Ierofeja.

Kad mēs runājam par Kristus dzimšanu, mēs runājam par divām dzimšanām. Viena ir Vārda[1] pirmsmūžīgā dzimšana no Tēva saskaņā ar dievišķo dabu, un otra ir dzimšana laikā no Vissvētās Jaunavas saskaņā ar cilvēcisko dabu. Tas attiecas uz divām Kristus dabām: dievišķo un cilvēcisko.

„Svarīgi, ka šis Vārds pirms Savas piedzimšanas miesā ir visādā ziņā līdzīgs Tēvam. Viņa izcelšanās nav no nekā.[2] Vārdam ir divas piedzimšanas. Viena dzimšana ir pirms visiem mūžiem, un otra dzimšana notika laikā, kas ir dzimšana par cilvēku – iemiesošanās.”

Šis teoloģiskais fakts ir atklāsmīgs un, pirmkārt, tas ir empīrisks, tā kā Kristus pagodinātā miesa kļūst par Baznīcas locekļu dzīvības avotu, īpaši svētajiem.

„Ne tikai Vecā un Jaunā Derība skaidri māca faktu, ka Vārds, Godības Kungs, Kurš ir Dievs pēc dabas un vienādas būtības (grieķ. homoousios) ar Tēvu, patiesi pieņēma miesu un bija piedzimis Savā paša normālajā un atsevišķajā cilvēcīgumā  no Jaunavas Marijas – kura burtiski, īsteni un patiesi ir Dievadzemdētāja jeb Dievmāte. Tādējādi Viņš kļuva pēc dabas cilvēks, ne tikai iemājojot, bet kā Vārds miesā Viņš kļuva vienādas būtības ar mums caur Savu cilvēcīgumu. Šī patiesība ir skaidri atklāta visiem, kuri bija sasnieguši pagodināšanu[3], no kuras viņi empīriski uzzina, ka Kristus ir Vārds, ka Viņš ir Dievs pēc dabas, un ir cilvēks pēc dabas, un ir godības avots arī pēc dabas. Viņš godības avota eksistenci nodod Savai cilvēciskajai dabai, līdz ar ko Vārda īstenā miesa kļūst par mūsu dzīvi un dzīvību dodošo avotu, tāpēc ka Pats Vārds ir iemiesojies, un vienotības un dabisko īpašību apmaiņas starp Vārda dievišķo un cilvēcisko dabu dēļ.”