Sv. Simeons Jaunais Teologs – 9. vārds

ib4121

Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs

(1) Vislielākais grēks ir lūgties bez dievbijības, godbijības[1] un uzmanības. To pieļaujošie nepazīst Dievu, kā pienākas. – (2) Lai iepazītu Dievu, ir vajadzīga dievišķā gaisma. – (3) Ikviens cilvēks grēko prātā, vārdos un darbos. Lai sargātos no grēkiem, vispirms ir jāizārstē prātu (nous[2]).

1. Nav lielāka grēka, kā lūgties bez dievbijības, uzmanības un godbijības. Kurš vienkārši lūdzas vai dzied psalmus, kā pagadās, nevērīgi un augstprātīgi, tas acīmredzot nezina, kas ir Dievs, nezina un ir nevērīgs. Tāpēc Dievs, no Kura iziet gan grēku atlaišana, gan viss labais, gribētu viņu apžēlot, bet nevar, un drīzāk dusmojas. Labāk tādam pavisam nelūgties, nekā tā lūgties, proti, tikai ar lūpām. Dvēselei nav raksturīgi lūgties ar lūpām, bet gan ar prātu, un tas, kurš dzied psalmus un lūdzas, bet savu prātu neieslēdz lūgšanā, ko viņš saka, tas dara neatbilstoši, tāpēc noskaņo uz dusmām Dievu, Kuram lūdzas. Kā prāts redz un prāts dzird, vajag, lai prāts arī lūgtos ar lūpu starpniecību. Kurš pavisam nelūdzas, tas nepilda savu pienākumu un paliek parādnieks Dievam, bet kaut kad viņš atjēgsies un varēs izprasīt parāda atlaišanu Dievam, Kuram ir parādā. Taču tas, kurš lūdzas kaut kā, nevērīgi, noskaņo uz dusmām Pašu parādu atraisītāju Dievu, Kuram lūdzas, jo tāds ar lūpām Dievu lūdz, bet prāts tam sarunājas ar dēmoniem. No kā tad viņam gaidīt žēlastību?

Tātad vajag, ar lūpām lūdzoties, reizē lūgt Dievu arī ar prātu. Bet tā kā nav iespējams, lai reizē ar lūpām arī prāts lūgtos, ja tas iepriekš nav saņēmis Svētā Gara apgaismību un iedarbību, tad pirms visa pārējā vajag parūpēties par to, lai saņemtu Svētā Gara apgaismību un svētību, lai mēs nelūgtos tikai ar lūpām un caur to netiktu pakļauti briesmām nevis saņemt Dieva žēlastību, bet piedzīvot Viņa dusmas. Jo nav cita grēka, kurš tik ļoti sadusmotu Dievu, kā tas, ja kāds ar lūpām lūdzas  Viņam, bet ar prātu domā par to, kas nevietā, un apkaunojošo. Tāds prāts vēl nav iemantojis Kristu un negrib būt Viņa pārņemts, un tā kā  negrib, lai pār viņu valdītu Dievs, tad ir Valdnieka Kristus ienaidnieks (Lūk.19:14).

2. Tātad, nepiedien lūgt Dievu bez bijīguma un godbijīguma. Kuram nav bijīguma un godbijīguma, lai vispirms izprasa Dieva bijības gaismu, lai zina, cik bijājama Dieva priekšā viņš stāv un lūdzas, lai ir cienīgs par to saņemt prasīto. Jo kurš iepazīst, cik bijājams ir Dievs, tas pārpildās ar Dieva bijību, un Dieva bijība iemāca viņam pienācīgi lūgties. Bet kurš to nav iepazinis, tas atrodas tumsā un neprot lūgties kā pienākas. Kamēr saule vēl nav uzaususi un tumsa klāj zemi, kurš var labi saskatīt lietas? Un tas, kurš ir izmācījies gramatiku, retoriku un filosofiju un ir bagātinājies ar zināšanām par visu esošo, nevar bez gaismas izlasīt grāmatas, kuras satur šīs mācības, bet jauniesācējs, kurš tikai ķēries pie tādas mācīšanās, ko var ieraudzīt bez gaismas vai ko var iemācīties? Neko. Tādā pašā veidā arī ikkatrai dvēselei ir vajadzīga slēptā dievišķās zināšanas gaisma, lai redzētu un iepazītu, un aptvertu psalmu dievišķo vārdu spēku un nozīmi. Jo šī slēptā dievišķās zināšanas gaisma ir kāds noētisks[3] valdošais spēks, kas aptver un savāc kustīgo prātu, kurš parasti skraida šur un tur, tajā laikā, kad klausās vai lasa šos dievišķos vārdus, un tur to sevī, lai tas būtu vērīgs pret to, ko lasa vai klausās. Bet ja kādā neienāk šī dievišķā gaisma, tad viņš ar lūpām izsaka vai lasa lūgšanu un ar ausīm klausās, bet viņa prāts paliek neauglīgs; un ne tikai: tas neturas pie kaut kā viena, bet riņķo te un tur un domā, par ko nepiedien, pieķeroties tai domai, it kā viņam to ir neatliekami jāapdomā un jārūpējas par to, ar ko tiek apburts[4] (прельщается), nesaprotot, ka viņš šajā laikā ir domu tirāna sātana vergs, un tiek viņa mētāts šur un tur. Tieši tādēļ šī slimība ir kaitīga un postoša, jo, kamēr ienaidnieks velk manis paša prātu šurpu turpu, es domāju, ka šī mana prāta maldīšanās, šīs rūpes un bažas būtībā ir manis paša un ir man neatliekami svarīgas. Lūk, pirmā un vislielākā no visām dvēseles slimībām, par kuras izārstēšanu kā pašas pirmās, ļaunākās un stiprākās, nekā jebkuras citas dvēseles slimības, mums pienākas pūlēties līdz asins izliešanai. Jo tā rada mums šķēršļus lūgties kā pienākas un neļauj mūsu lūgšanai nonākt tieši pie Dieva; tā ir liela un stipra siena, kas traucē mūsu prātam pietuvoties Dievam, Kurš ir visur esošs un visu piepildošs[5]. Šī dvēseles aptumšošanās ir elles galējās tumsības[6] sākums, un, ja Kristus to neizkliedēs ikkatrā, kurš pūlas savas pestīšanas dēļ, tad neviens neieraudzīs To Kungu. Tāpēc arī Dāvids saka: Ar manu Dievu pāriešu sienu (Ps.17:30). Un Tas Kungs Kristus, Kurš šo tumsu aizdzen, pavēsta: Es esmu gaisma pasaulei (Jāņa 8:12). Ja šī tumsa nebūs izkliedēta un izdzīta no dvēseles pirms visa pārējā ļaunuma, tad tāda kristieša ticība ir veltīga, veltīgi viņš sevi sauc par ticīgo, veltīgi viņa gavēņi un nomodi, veltīgi viņš pūlas, dziedot psalmus.

3. Ja akmeņi iekrīt kādā šaurā kanālā vai caurumā un to aizsprosto, tad nevar izņemt to akmeni, kas ir pašā apakšā, nedz to, kas pa vidu, nedz to, kas tuvu pirmajam, ja vispirms neizņem pirmo, bet pēc tam pēc kārtas – arī pārējos. Tas pats mēdz būt ar ļaudīm. Trijos veidos grēko ļaudis: prātā, vārdos un darbos. Pirmais grēks, grēks prātā, ir cēlonis arī visiem tiem grēkiem, kādos sagrēko vārdos un darbos, jo ne jau prāts pabeidz grēku, bet vārds un darbs pabeidz to, ko izgudro prāts. Tātad, no šiem trijiem, kam vispirms un vairāk par visu vajag būt Kristus izārstētam? Acīmredzams, ka pirmajam, tas ir, prātam. Jo kad izārstējas un apgaismojas prāts, kad tas nonāk labā stāvoklī un necieš, ka tiktu pateikts vai izdarīts kaut kas Dievam netīkams, tad dvēsele ir pasargāta arī no jebkura cita grēka. Tātad, cik vien ir spēka, mums jāpiepūlas, lai mūsu prāts ir Kristus iesvētīts, uzņemot Svētā Gara svētību. Vienīgi tādēļ Kristus, būdams Dievs, tapa cilvēks, tādēļ cieta pie krusta, nomira un augšāmcēlās. Prāta iesvētīšana arī ir dvēseles augšāmcelšana pašreizējā dzīvē, kuras rezultātā ir iespējams arī gaidāmajā augšāmcelšanā ķermenī būt cienīgam ieiet slavā un svētlaimē.

Pacentīsimies pirmām kārtām izlabot savu prātu, lai tas stāvētu (atskurbstoši sevī), kad lūdzamies vai lasām un mācāmies Dievišķos Rakstus. Jo ja neizlabosim prātu, tad viss pārējais ir veltīgs, un mūsu dvēsele negūs nekādus panākumus. Daudzi, kuri sevi sauc par kristiešiem, būtībā tādi patiesi nav un nezina, ka nes savā dvēselē šo ārkārtīgi lielo un briesmīgo slimību, iekrīt godkārē un iedomībā, domā, ka viņi ir augstāki par citiem brāļiem, lepojas un uzskata sevi par pārākiem, nekā līdzcilvēki, un nicina tos, tajā laikā, kad šī slimība dara viņus vienlīdzīgus ar visiem, jo tā ir kopīga visai cilvēku dzimtai, tāpat kā kopīga tai ir nīcība un nāve. Šī slimība nereti ir drīzāk izārstējama vienkāršākajos un neskolotajos, nekā jau mācītajos un zinātnēs izglītotajos. Ja ātrāk izārstējas šie prastākie, tad, acīmredzot, viņi ir labāki par gudrajiem un tuvāki Dievam, Kurš  vispirms iepazīst un apgaismo viņus, bet pēc tam tie paši iepazīst Viņu. Tomēr katram, atbilstoši viņa prāta izlabošanās mēram, tiek dots zināšanu mērs jeb sevis un arī Dieva iepazīšana, tas ir, kādā mērā izlabojas, iesvētās un apgaismojas katra prāts, tādā mērā viņš iepazīst pats sevi un Dievu, Kuram slava mūžīgi. Āmen.

[1] Godbijība – slāv. благоговение, dziļa cieņa, garīgas trīsas Dieva un Viņa svētuma priekšā, ļoti augsta cieņas izrādīšana. Latviešu vārda ‘gavēt’, kuram ir saikne ar senkrievu ‘говѣти’, senākā nozīme ‘izturēties ar godbijību, ar cieņu’. Pašlaik latviešu valodā vairāk saglabājies gavēnis kā garīgu motīvu vadīta atturība no ēdiena un citām lietām noteiktos Baznīcas iestādītajos laika posmos, kaut arī šīs atturības pamatmotīvs senākā nozīmē ir bijība Dieva priekšā tikai ar pastriprinātu intensitāti. – Tulk. piez.

[2]  Nous, latviski izrunā kā [nūs] – grieķ.val. νοῦς vai νόος – intelekts, gara spējas, prāts, bet šie tulkojumi latviski ir neprecīzi un var būt maldinošijo ar šiem vārdiem latviski apzīmē arī loģisko, racionālo domāšanu (grieķ. logos, λόγος) un spriestspēju (grieķ. dianoia, διάνοια), ko šodien saista ar smadzeņu darbību. Tāpat pareizticīgajā literatūrā krievu val. tiek lietoti vārdi ум, разум, bet ar tiem bieži vien tiek saprasta racionālā spēja kā laicīgajā terminoloģijā. Šo vārdu patieso nozīmi var noskaidrot to pareizticīgo autoru darbos, kas paskaidro svēto tēvu lietoto terminoloģiju.

Pareizticīgajā literatūrā ar vārdu nous (prāts) visbiežāk apzīmē dvēseles aci (sv. Makārijs Lielais, sv. Jānis Pakāpnieks, sv. Damaskas Jānis u.c.) vai dvēseles enerģiju (garīgo dabu), turpretī ar vārdu sirds apzīmē dvēseles būtību. “Dvēseles acs”, smalkākā uzmanība, Dieva izziņas un saskarsmes orgāns. Pareizi darbojoties, tas atrodas cilvēka sirdī, bet, nepareizi darbojoties (kritušajā stāvoklī), ir sapiņķerējies un sapinies ar saprāta, loģikas, racionālās domāšanas jeb spriestspējas darbību. Nepareizā nous darbība ir cieši saistīta ar atsvešinātību no Dieva un ir egoisma pamats.

Lai vairāk saprastu par nous, var izlasīt rakstus Tēvs Džons Vaitfords “Kas ir nous un kā tas atšķiras no dvēseles?”Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) “Dvēseles slimība saskaņā ar Pareizticīgās Baznīcas mācību”

[3] Noētisks (gr. noeros) – tāds, kas attiecas uz nous; dvēseles spēja, kura darbojas sirdī lūgšanas, dievklātbūtnes, dievbijības, nožēlas u.c. garīgu stāvokļu laikā, un nepārtraukti darbojas nemitīgās lūgšanas laikā. – Tulk. piez.

[4] Apburšanās – uzmanības, prāta un gribas ieslīgšana apburtībā, klīšana maldos un māņos. Apburtība jeb pievīlums, burvība, noklīšana, maldi. Prāta (nous) jeb garīgās apziņas stāvoklis novirzoties no Dieva. Atbilstoši svēto Baznīcas Tradīcijas mācībai šajā maldu stāvoklī ir visi cilvēki, taču ir vēl garīgi sliktāks stāvoklis, kad cilvēks nokļūst vēl saasinātākā, vēl maldīgākā un garīgi slimākā stāvokī, par kuru minēts šajā gadījumā. Ceļš uz pestīšanu jeb dievišķošanu ir arī dziedināšanās no šī maldu stāvokļa. Pretējs stāvoklis ir garīga savāktība, modrība un atskurbšana no kaislībām un grēcīgām domām caur lūgšanos un garīgo cīņu. Savukārt svētie, būdami atjaunoti un izdziedināti Kristū, ir dažādās pakāpēs sasnieguši sirdsskaidrību un apgaismību, tāpēc arī kā liecinieki, pavadoņi un virzītāji šajā cilvēka dziedināšanas un pestīšanas ceļā sniedz pareizu izpratni par to. Grieķu val. ‘plani’ – ‘klīst, maldīties’ norāda uz prāta noklīšanu no Dievklātbūtnes un dzīves īstā Dievā. Baznīcslāvu termins ‘прелесть’, kas sastāv no priedēkļa ‘пре-’, kas nozīmē visaugstāko pakāpi, un ’лесть’ – ‘glaimi, lišķība’, kas norāda paša lepnības vai ārēju dēmonisku spēku radītu apburošu maldu stāvokli, kas sakņojas cilvēka egoismā. – Tulk. piez.

[5] “Kas visur esi un visu piepildi” – citāts no lūgšanas Svētajam Garam.

[6] Mat. 8:12, 22:13, 25:30

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.