Svētā Gregorija Palamas mācības vēstījums mūsdienām

Protopresbiters Georgijs Metallinoss

5276

Hesihasms[1] ir Ortodoksālās tradīcijas kvintesence[2], cieši saistīta ar to, ko ietver un pauž jēdziens ORTODOKSIJA. Ārpus hesihastiskās tradīcijas Ortodoksija nevar pastāvēt un nav iedomājama. Turklāt hesihasma prakse ir īstenas kristietības atpazīšanas kritērijs. Saskaņā ar Pareizticīgo patristisko[3] tradīciju caur “gavēšanu, nomodu, lūgšanām” – ar hesihasma praktizēšanu – tiek iemantotas debešķīgas dāvanas. Jau sākumā paskaidrosim, ka hesihasms galvenokārt nozīmē ceļu uz dievišķošanos[4] un dievišķošanās pieredzi, un, sekundāri – izmeklēt un pierakstīt šo ceļu un pieredzi, ko vārds “teoloģija”  nozīmē akadēmiski (pareizticīgajā vidē – tulk. piez.).

Hesihasms ir Vispasaules Koncilu dogmatisko un teoloģisko lēmumu pamatā, tas ir ceļojums Svētajā Garā caur “šķīstīšanos, apgaismošanos un dievišķošanos”, un nevis kaut kāds intelektuāls-apcerīgs-zinātnisks process. Tādēļ Dieva zināšana kā dievišķošanās ir domāta ikvienam, gan izglītotam, gan neizglītotam, gudram un negudram, nevis tikai filosofiem, kā četrpadsmitajā gadsimtā uzskatīja uniāts[5] Kalabrijas Varlaāms (jeb Barlaāms) (1290.-1359.g.). Svētais Gregorijs Palama, būdams hesihastiskās tradīcijas pārstāvis un cīnītājs, sava laikmeta diženākais  Pareizticīgais teologs un izcils Ortodoksālās Baznīcas Tēvs, sākumā atspēkoja Varlaāmu.

Svētais Gregorijs mācījās Teoloģiju īstā Pareizticīgajā Teoloģiskajā Skolā, saskaņā ar 1. Korintiešiem 12.-14. nodaļu (kura konstruē Baznīcu caur garīgajām dāvanām), proti caur askēzi un nožēlu. Palama kļuva par Teologu kenobītu[6] klosterī. Viņa Teoloģijas avots nebija sholastisks vai akadēmisks, kaut arī pirms došanās uz klosteri viņš bija ieguvis ļoti labu izglītību abilstoši savam laikmetam. Viņa teoloģijas avots bija dzīve Svētajā Garā.  Tādējādi viņš kļuva par Praviešu, Apustuļu un Tēvu pēcteci un šīs tradīcijas patieso Teologu. Balstoties uz viņa brīnumiem, kuri apstprināja to, ka viņš bija “Svētā Gara templis”[7], 1368. g. viņš tika pasludināts par Pareizticīgo svēto, atbilstoši Baznīcas hagioloģiskiem[8] kritērijiem, un nevis viņa brīnišķīgo rakstu darbu dēļ, kā mēdz domāt sekulārs gars.

Rediģēšanas un pētniecības ieguldījumu ir snieguši mūsu zināmākie akadēmiskie teologi Panaiotiss  Hristu, tēvs Jānis Romanidiss, tēvs Georgijs Florovskis, tēvs Jānis Meijendorfs, tēvs Justīns Popovičs, tēvs Dumitru Staniloae, Georgijs Mantzaridis, Nafpaktas metropolīts Ierofejs (Vlahoss). Viņi padarīja svēto Gregoriju Palamu plaši zināmu 20. gadsimtā. Turpināt lasīt

Advertisements

Kas ir ortodoksālā ticība?

veniamin-dr-christopher

Kristofers Venjamins

Doktors Kristofers Venjamins, Svētā Tihona Pareizticīgā Teoloģiskā semināra patristikas[1] profesors, ASV. Runa tika sniegta 2016.g. aprīlī ikgadējā Lielā Gavēņa Pareizticīgās Garīdzniecības Asociācijas Šenango ielejas rekolekcijās.

Uzstājoties Grovsitijas koledžā, Dr. Venjamins desmit pamatpunktos izklāstīja Pareizticīgās Kristietības būtību.

Audio transkripcijas tulkojums.

Ir prieks būt kopā ar jums. Es vēlos jums šodien sniegt nelielu ieskatu radurakstos, uz kuriem Dr. Hārvijs tikko atsaucās, iepazīstinot ar mani, un it īpaši tāpēc, ka mums šeit ir diezgan sajaukta audience kristīgo denomināciju ziņā, es vēlos runāt par jautājumu: kas ir pareizticīgā ticība? Kas ir pareizticīgā ticība – es mēģināšu jums to izklāstīt desmit pamata jeb centrālajos punktos vai tēmās.

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) – mūsdienās ļoti ievērojams Baznīcas bīskaps Grieķijā –stāstīja, ka tolaik, kad viņš strādāja ar teologu komandu, kas gatavoja svētā Gregorija Palamas darbu kritisko izdevumu, viņu tik ļoti pārsteidza šī svētā teoloģija, ka viņš sāka sev jautāt: “Kur var atrast šo teoloģiju šodien? Kur šī teoloģija tiek dzīvota šodien? Šai ir jābūt dzīvesveida teoloģijai.” Esmu pārliecināts, ka daudziem no jums ir radusies tāda pati doma, lasot Svētos Rakstus vai kāda agrīnās Baznīcas iedvesmas pilna svētā dzīves stāstu vai rakstu darbus. Tai ir jābūt dzīvesveida teoloģijai. Kur to var atrast šodien? Turpināt lasīt

Palamisms divpadsmit minūtēs vai mazāk

Klarks Karltons, amerikāņu filosofijas profesors, pasniedz reliģiju vēsturi un loģiku, grāmatu sēriju autors par pareizticīgās mācības pamatiem, raidījuma “Faith and Philosophy” (Ticība un filosofija) vadītājs pareizticīgajā radio “Ancient Faith”, kā arī publikāciju autors dažādos pareizticīgos izdevumos angļu valodā.

Zemāk iztulkota raidījuma transkripcija.

163974-p

Svētais Gregorijs Palama

Pirms dažām dienām mans draugs atsūtīja bloga ierakstu no kāda “kabineta” teologa, kurš domāja, ka ir atspēkojis svētā Gregorija Palamas mācību, nopublicējot svētā Vasīlija Lielā citātu, kas vispār bija izņemts ārpus konteksta.

Pirmais, kas mums ir jāsaprot par palamismu, ir tas, ka tāda mācība vispār nepastāv. Palamisms ir Romas katoļu domātāju ieviesums – es nesaukšu viņus par teologiem – kuri gribēja attaisnot paši savu herēzi, piešķirdami eksotisku apzīmējumu tam, kas ir neapšaubāma un tradicionāla Pareizticīgās Baznīcas mācība, pārvēršot to par vēsturiski nosacītu “ismu”. Vienīgais, ko svētais Gregorijs izdarīja, bija gadsimtiem senas Baznīcas mācības skaidra izteikšana tā laika diskusijas rāmjos par hesihastiskās lūgšanas metodes būtību. Aiz visām sarunām par ciešu skatīšanos uz nabu un gaismas redzēšanu pastāv fundamentāla atšķirība, ko Pareizticīgie teologi bija norādījuši vismaz kopš svētā Afanāsija Lielā (298-373) laikiem. Turpināt lasīt

Divu veidu ticība

patristiskā teoloģija

Protopresbiters Jānis Romanidiss

Cilvēkiem var būt divu veidu ticība. Pirmais ticības veids ir saprātīga piekrišanas ticība, kuras atrašanās vieta ir prāts. Šajā gadījumā persona racionāli kaut kam piekrīt un tic tam, kam tā ir piekritusi, bet šī ticība viņu neattaisno. Kad Svētajos Rakstos ir teikts: “jūs esat pestīti ticībā”[1], tas nenozīmē, ka cilvēks tiek pestīts vienīgi piekrišanas ticībai dēļ. Bet pastāv vēl viens ticības veids – sirds ticība. Šādi to sauc, tāpēc ka šis ticības veids nav atrodams cilvēka saprātā jeb intelektā, bet ir atrodams sirds (nous[2]) apvidū. Šī sirds ticība ir Dieva dāvana, ko nevar iegūt, ja vienīgi Dievs nenolemj to dāvāt. To sauc arī par ‘iekšējo ticību’. Tā ir ticība, kuru Evaņģēlijā mēnessērdzīgā bērna tēvs prasīja Kristum viņam iedot, kad viņš teica: “Es ticu, palīdzi manai neticībai!”[3] Protams tēvs jau ticēja ar savu saprātu, bet viņam nebija dziļās iekšējās ticības, kas ir Dieva dāvana. Turpināt lasīt