Ņujorkas metropolīts Filarets (Vozņesenskis) ir Krievu Aizrobežu Pareizticīgo Baznīcas pirmais hierarhs 1964.-1985.g.
Kristus Piedzimšanas svētku priekšvakara sprediķis par mieru
«Ar mums ir Dievs, ņemiet vērā, tautas, un padodieties, jo ar mums ir Dievs.»
Mēs dzirdējām, kā šīs dienas svētku dievkalpojuma pašā sākumā dziedātāji svinīgi un priecīgi izdziedāja šos svētos vārdus; tie izteikti vairākus simtus gadu pirms Kristus Piedzimšanas un tos sacīja dižais noslēpumu redzētājs un pravietis Jesaja. Kad viņš tos pauda, visa pasaule atradās pagānisma tumsībā. Tikai pavisam vāji dega īstenās dievzināšanas liesmiņa mazā ebreju tautā, mazajā Palestīnā, bet cilvēku miljoni atradās pagānisma tumsībā, un tomēr, Svētā Gara apspīdēts, pravietis ar savu iedvesmoto skatienu sniedzas tālu uz priekšu caur šo pagānisko tumsību, un to, kas piepildījās daudz vēlāk, jau vēro, kā notikušuun saka: “Ar mums ir Dievs. Ņemiet vērā, tautas” (Jes.8:9,10).
Pagāja vairāki simti gadu līdz notika tas, ko paredzēja pravietis Jesaja, un īstenojās brīnumainākais brīnums – “liels dievbijības noslēpums”[1]: Dievs parādījās miesā un izvēlējās gulties silītē. Un Baznīca, aicinot mūs ar ticības un paļāvības spārniem pārcelties uz Betlēmi, sauc: “Kristus piedzimis, slavējiet! Kristus no debesīm, ejiet pretī! Kristus virs zemes, celieties!”
Mēs dzirdējām arī aizkustinošo evaņģēlija vēstījumu, kā gani ar vienkāršu sirdi, sargādami savus ganāmpulkus Betlēmes klajumos, tika pagodināti ar atklāsmi no debesīm, sadzirdēja Debesu vēstneša labo vēsti, ka pasaulei piedzimis Glābējs, bet pēc tam saklausīja arī eņģeļus dziedam: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” (Lūk.2:14). Un, protams, šī dziedāšana viņiem palika atmiņā uz visu mūžu, un attiecībā uz viņiem var teikt dzejnieka vārdus, ka “debesu skaņas viņiem nevarēja aizstāt garlaicīgās zemes dziesmas…”
Svētie eņģeļi dziedāja par mieru. Un Tas, Kurš atnāca uz zemi un iegūlās silītē, saucas “Stiprais Dievs, Valdītājs un miera Pavēlnieks” (Jes.9:6). Bet tagad bieži runā, ja Kristus arī ir atnesis mieru uz zemes, tad šis miers neīstenojās, tāpēc ka arī pēc Viņa piedzimšanas, tāpat kā iepriekš, starp ļaudīm pastāv daudz naida, plosās kari, sevišķi paši niknākie ir iekšējie nemieri, brāļu kari.
Bet veltīgi kristietībai pārmet, ka tā nav izpildījusi savu apsolījumu un nav devusi pasaulei mieru. Kad runa ir par ārēju mieru, tad jāatceras, ka Glābējs ir noteikti un stingri pateicis: “Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.” (Mat.10:34) Tie ir viņa tiešie vārdi Svētajā Evaņģēlijā. Bet te nav pretrunas ar to, ko dziedāja svētie eņģeļi, tāpēc ka miers mēdz būt dažāds.
Tagad dzirdam daudz runu par mieru, par visas pasaules mieru, par miera konferncēm utt. – daudz skaistu vārdu tiek pateikts un sarakstīts par šo tēmu. Un priekšā visiem ar šādām runām ir tieši tā vara, kuras galvenais mērķis ir nekādi nepieļaut mieru. (Domāta PSRS vara – Tulk. piez.) Bet tā skandina par mieru visvairāk. Cik daudz melu, cik daudz viltus šajās runās! Visi šie nelaimīgie mieranesēji grib samest vienā kaudzē principus, kas ir pilnīgi nesavienojami un kopā nevar pastāvēt. Nevar būt uguns kopā ar ūdeni. Viens un tas pats nevar būt vienlaicīgi gan balts, gan melns. Labestība un ļaunums nekad nevarēs savienoties. Un, lūk, mēs ar skumjām redzam, ka šie meli iekaro arvien vairāk un vairāk pozīciju, tie arvien uzvar. Bet tā saucamā “brīvā pasaule”, burtiski ik uz soļa apkaunojoši atkāpjas un atkāpjas tās bezkaunīgā, atklātā, pilnīgi klajā spiediena priekšā.
Tak, lūk, atcerieties: šādu ārēju mieru Tas Kungs nekad nebija solījis. Gluži otrādi, Viņš teica tieši: “Jūs dzirdēsit karus un karu daudzināšanu” (Mat.24:6); runāja par iekšējiem nemieriem un par to, ka ļaudis galu galā mirs no bailēm vien, no gaidām – kas vēl nāks pār pasauli? Bet tajā pašā laikā Tas Kungs Noslēpumainajā vakariņā, runājot ar saviem apustuļiem, stāstīja viņiem tieši par to, ko dziedāja eņģeļi Viņa piedzimšanas naktī. Tas Kungs šajā sarunā teica: “Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu,” un tūlīt pat piebilda: “ne kā pasaule dod, Es jums dodu” (Jāņa 14:27). Kristus miers pavisam nav tas, par kuru kliedz viltus miera nesēji. Kristus miers pirmām ir kārtām cilvēka miers ar Dievu un ar sirdsapziņu, miers, piepildīts ar taisnību un mīlestību, nevis ar meliem un viltu. Un, lūk, šo te mieru Pestītājs Kristus patiesi atnesa uz zemes, un Viņa uzticamie sekotāji zina, kas ir Kristus miers. Sirdsskaidrais Sārovas Serafims sacīja vienam no saviem apmeklētājiem: “Mans iepriecinājum, iemanto miera garu un ne tikai pats glābsies, bet tūkstošiem apkārt tev glābsies.”
Cilvēce ir noilgojusies pēc patiesa, īsta miera, tāpēc ka visos šajos maldinošajos miera aicinājumos to neredz. Vai mēs neredzam, par ko pārvēršas dzīve? Pasaule arvien tālāk un tālāk virzās no tā prom. Bet Tas Kungs taču vēl senajos laikos caur pravieti bija runājis par viltus miera nesējiem, ka viņi apmāna savus klausītājus, sakot: “Miers! Miers!, bet miera nav” (Jer.6:14[2]). Un Tas Kungs tieši piebilst caur pravieti: “[Dievu] negodājošiem nav miera!” (Jes.48:22). Un arī nebūs miera cilvēcē, tāpēc ka tā arvien vairāk un vairāk nododas negodam.
Bet lai nesamulst mūsu sirds. Savu mieru Tas Kungs dāvā ikvienai dvēselei, kura meklē šo mieru un kura Viņam pakļaujas. Pietiek cilvēkam savā dzīvē nostāties uz labsirdīga kristīgā ceļa un Kristus miers uzreiz sāk valdīt viņa dvēselē.
Tas Kungs, miera Ķēniņš un Pavēlnieks, lai dāvā Savu svētīgo mieru katrai Viņam uzticīgai dvēselei. Āmen.
[1] 1.Tim.3:16 “Un patiesi liels ir dievbijības noslēpums: Viņš ir skatīts miesā, taisnots Garā, parādījies eņģeļiem, sludināts tautām, ticēts pasaulē, uzņemts godībā.”
[2] “Tie grib Manas tautas vainu pavirši dziedināt, sacīdami: miers, miers! – kur miera nav.”
Θεογνωσία 