Metr. Mozus – Par Covid-19 krīzi

covid-19-2-800x500-1

Īsteno Ortodokso Kristiešu (ĪOK) Toronto metropole,
kuru pārvalda Grieķijas ĪOK
Toronto metropolīts Mozus

22. aprīlis/5. maijs,
sv. Teodora Sikeota piemiņas diena

Metropolīta Mozus vēstījums Toronto metropoles iemīļotajai garīdzniecībai un ticīgajiem par notiekošo Covid-19 krīzi.

Iemīļotie dēli, Kristus ganāmpulka gani!
Iemīļotie bērni, saprātīgā ganāmpulka saprātīgās avis!
Es jūs sveicinu ar garīgu prieku neuzvaramajā Augšāmcelšanās cerībā:

KRISTUS IR AUGŠĀMCĒLIES! PATIESI VIŅŠ IR AUGŠĀMCĒLIES!

Tā kā pašreizējā COVID-19 krīze turpinās, es vēlos vērsties pie jums kā jūsu tēvs Kristū, iedrošināt jūs Kunga Augšāmcelšanās spēkā, cerībā uz mūsu pestīšanu un sniegt prātīgus ieteikumus mums apkārt esošajā juceklī. Turpināt lasīšanu “Metr. Mozus – Par Covid-19 krīzi”

Arhib. Averkijs – Augšāmcelšanās diena, apgaismosimies, ļaudis…

MHcKTkXFKFs

Arhibīskaps Averkijs bija nevainojams pareizticīgās tikumības un garīgās dzīves skolotājs, un vienlaicīgi nepārspēts teologs un mūsu virzītājs svēto tēvu mācībā. Mūsu nožēlojamajos laikos ir palicis nedaudz svēto. Bet pat, ja mēs neredzam mūsu vidū tādus stingrus un taisnīgus vīrus kā arhibīskaps Averkijs, viņa mācība paliek ar mums un var būt vadošs stars arvien tumšākajās dienās, kas pietuvojas, ko viņš paredzēja – dienas, kad Baznīcai var nākties aizbēgt uz tuksnesi (ar šo terminu bieži apzīmē dzīvesveidu nostāk no cilvēkiem), kā Sievai Atklāsmes grāmatā – pēdējo laiku Baznīcai.[1]

Priestermūks Serafims Rouzs (†1982 g.)

Augšāmcelšanās diena, apgaismosimies, ļaudis…

“Šī ir tā diena, ko tas Kungs ir darījis, priecāsimies un līksmosimies tajā!”

Baisās garīgās tumsas, patiesi ellīgas tumsas vidū, kura ar katru dienu arvien vairāk un vairāk ietin mūsu pretlikumībās iestigušo zemi, ieraujot sevī jau gandrīz visu cilvēci, mūs atkal apstaroja ar spilgtiem un dzīvinošiem savas Dievišķās gaismas stariem Svētā Pasha, pārpildīdama mūsu sirdis ar neizsakāmu prieku, liekot aizmirst visas zemes sēras. Turpināt lasīšanu “Arhib. Averkijs – Augšāmcelšanās diena, apgaismosimies, ļaudis…”

metr. Filarets Vozņesenskis – Kristus Piedzimšanas svētku sprediķis par mieru

Ņujorkas metropolīts Filarets (Vozņesenskis) ir Krievu Aizrobežu Pareizticīgo Baznīcas pirmais hierarhs 1964.-1985.g.

nativity1

Kristus Piedzimšanas svētku priekšvakara sprediķis par mieru

«Ar mums ir Dievs, ņemiet vērā, tautas, un padodieties, jo ar mums ir Dievs.»

Mēs dzirdējām, kā šīs dienas svētku dievkalpojuma pašā sākumā dziedātāji svinīgi un priecīgi izdziedāja šos svētos vārdus; tie izteikti vairākus simtus gadu pirms Kristus Piedzimšanas un tos sacīja dižais noslēpumu redzētājs un pravietis Jesaja. Kad viņš tos pauda, visa pasaule atradās pagānisma tumsībā. Tikai pavisam vāji dega īstenās dievzināšanas liesmiņa mazā ebreju tautā, mazajā Palestīnā, bet cilvēku miljoni atradās pagānisma tumsībā, un tomēr, Svētā Gara apspīdēts, pravietis ar savu iedvesmoto skatienu sniedzas tālu uz priekšu caur šo pagānisko tumsību, un to, kas piepildījās daudz vēlāk, jau vēro, kā notikušuun saka: “Ar mums ir Dievs. Ņemiet vērā, tautas” (Jes.8:9,10).

Pagāja vairāki simti gadu līdz notika tas, ko paredzēja pravietis Jesaja, un īstenojās  brīnumainākais brīnums – “liels dievbijības noslēpums”[1]: Dievs parādījās miesā un izvēlējās gulties silītē. Un Baznīca, aicinot mūs ar ticības un paļāvības spārniem pārcelties uz Betlēmi, sauc: “Kristus piedzimis, slavējiet! Kristus no debesīm, ejiet pretī! Kristus virs zemes, celieties!

Mēs dzirdējām arī aizkustinošo evaņģēlija vēstījumu, kā gani ar vienkāršu sirdi, sargādami savus ganāmpulkus Betlēmes klajumos, tika pagodināti ar atklāsmi no debesīm, sadzirdēja Debesu vēstneša labo vēsti, ka pasaulei piedzimis Glābējs, bet pēc tam saklausīja arī eņģeļus dziedam: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” (Lūk.2:14). Un, protams, šī dziedāšana viņiem palika atmiņā uz visu mūžu, un attiecībā uz viņiem var teikt dzejnieka vārdus, ka “debesu skaņas viņiem nevarēja aizstāt garlaicīgās zemes dziesmas…”

Svētie eņģeļi dziedāja par mieru. Un Tas, Kurš atnāca uz zemi un iegūlās silītē, saucas “Stiprais Dievs, Valdītājs un miera Pavēlnieks” (Jes.9:6). Bet tagad bieži runā, ja Kristus arī ir atnesis mieru uz zemes, tad šis miers neīstenojās, tāpēc ka arī pēc Viņa piedzimšanas, tāpat kā iepriekš, starp ļaudīm pastāv daudz naida, plosās kari, sevišķi paši niknākie ir iekšējie nemieri, brāļu kari.

Bet veltīgi kristietībai pārmet, ka tā nav izpildījusi savu apsolījumu un nav devusi pasaulei mieru. Kad runa ir par ārēju mieru, tad jāatceras, ka Glābējs ir noteikti un stingri pateicis: “Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.” (Mat.10:34) Tie ir viņa tiešie vārdi Svētajā Evaņģēlijā. Bet te nav pretrunas ar to, ko dziedāja svētie eņģeļi, tāpēc ka miers mēdz būt dažāds.

Tagad dzirdam daudz runu par mieru, par visas pasaules mieru, par miera konferncēm utt. – daudz skaistu vārdu tiek pateikts un sarakstīts par šo tēmu. Un priekšā visiem ar šādām runām ir tieši tā vara, kuras galvenais mērķis ir nekādi nepieļaut mieru. (Domāta PSRS vara – Tulk. piez.) Bet tā skandina par mieru visvairāk. Cik daudz melu, cik daudz viltus šajās runās! Visi šie nelaimīgie mieranesēji grib samest vienā kaudzē principus, kas ir pilnīgi nesavienojami un kopā nevar pastāvēt. Nevar būt uguns kopā ar ūdeni. Viens un tas pats nevar būt vienlaicīgi gan balts, gan melns. Labestība un ļaunums nekad nevarēs savienoties. Un, lūk, mēs ar skumjām redzam, ka šie meli iekaro arvien vairāk un vairāk pozīciju, tie arvien uzvar. Bet tā saucamā “brīvā pasaule”, burtiski ik uz soļa apkaunojoši atkāpjas un atkāpjas tās bezkaunīgā, atklātā, pilnīgi klajā spiediena priekšā.

Tak, lūk, atcerieties: šādu ārēju mieru Tas Kungs nekad nebija solījis. Gluži otrādi, Viņš teica tieši: “Jūs dzirdēsit karus un karu daudzināšanu” (Mat.24:6); runāja par iekšējiem nemieriem un par to, ka ļaudis galu galā mirs no bailēm vien, no gaidām – kas vēl nāks pār pasauli? Bet tajā pašā laikā Tas Kungs Noslēpumainajā vakariņā, runājot ar saviem apustuļiem, stāstīja viņiem tieši par to, ko dziedāja eņģeļi Viņa piedzimšanas naktī. Tas Kungs šajā sarunā teica: “Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu,” un tūlīt pat piebilda: “ne kā pasaule dod, Es jums dodu” (Jāņa 14:27). Kristus miers pavisam nav tas, par kuru kliedz viltus miera nesēji. Kristus miers pirmām ir kārtām cilvēka miers ar Dievu un ar sirdsapziņu, miers, piepildīts ar taisnību un mīlestību, nevis ar meliem un viltu. Un, lūk, šo te mieru Pestītājs Kristus patiesi atnesa uz zemes, un Viņa uzticamie sekotāji zina, kas ir Kristus miers. Sirdsskaidrais Sārovas Serafims sacīja vienam no saviem apmeklētājiem: “Mans iepriecinājum, iemanto miera garu un ne tikai pats glābsies, bet tūkstošiem apkārt tev glābsies.”

Cilvēce ir noilgojusies pēc patiesa, īsta miera, tāpēc ka visos šajos maldinošajos miera aicinājumos to neredz. Vai mēs neredzam, par ko pārvēršas dzīve? Pasaule arvien tālāk un tālāk virzās no tā prom. Bet Tas Kungs taču vēl senajos laikos caur pravieti bija runājis par viltus miera nesējiem, ka viņi apmāna savus klausītājus, sakot: “Miers! Miers!, bet miera nav” (Jer.6:14[2]). Un Tas Kungs tieši piebilst caur pravieti: “[Dievu] negodājošiem nav miera!” (Jes.48:22). Un arī nebūs miera cilvēcē, tāpēc ka tā arvien vairāk un vairāk nododas negodam.

metropolitan_philaret_voznesensky3
metr.Filarets Vozņesenskis

Bet lai nesamulst mūsu sirds. Savu mieru Tas Kungs dāvā ikvienai dvēselei, kura meklē šo mieru un kura Viņam pakļaujas. Pietiek cilvēkam savā dzīvē nostāties uz labsirdīga kristīgā ceļa un Kristus miers uzreiz sāk valdīt viņa dvēselē.

Tas Kungs, miera Ķēniņš un Pavēlnieks, lai dāvā Savu svētīgo mieru katrai Viņam uzticīgai dvēselei. Āmen.

[1] 1.Tim.3:16 “Un patiesi liels ir dievbijības noslēpums: Viņš ir skatīts miesā, taisnots Garā, parādījies eņģeļiem, sludināts tautām, ticēts pasaulē, uzņemts godībā.”

[2] “Tie grib Manas tautas vainu pavirši dziedināt, sacīdami: miers, miers! – kur miera nav.”

Notiesāts uz nemirstību

Svētlaimīgā Justīna no Čelije pamācība Pashā

Фреска из храма Протата. Карея. Афон.

Mūsu tēvs, arhimandrīts Justīns Popovičs (1894-1979) bija teologs, cīnītājs, rakstnieks, pragmatiskas baznīcas dzīves kritiķis, filosofs, vadīja klosteri Čelije, blakus Valjevo.

Cilvēks notiesāja Dievu uz nāvi, ar Savu Augšāmcelšanos Viņš notiesāja cilvēku uz nemirstību. Pretī sitieniem Viņš sniedz apskāvienu; par ļaunprātīgu izmantošanu – svētī; pret nāvi dod nemirstību. Cilvēks nekad neparādīja tik daudz naida pret Dievu, kā tad, kad sita Viņu krustā; un Dievs nekad neparādīja vairāk mīlestības pret cilvēku, kā tad, kad Viņš augšāmcēlās.  Cilvēks pat gribēja novest Dievu līdz mirstīgumam, bet Dievs ar Savu Augšāmcelšanos padarīja cilvēku nemirstīgu. Krustā sistais Dievs ir Uzcēlies un nogalinājis nāvi. Nāves vairs nav. Nemirstība ir apņēmusi cilvēku un visu pasauli. Turpināt lasīšanu “Notiesāts uz nemirstību”

Pamācība par mūsu Kunga Jēzus Kristus Otro atnākšanu

Sirdsskaidrais Efrēms Sīrietis

9179bcf70cb989df19fb98823dff731b

Mani Kristu mīlošie brāļi, uzklausiet par Otro un bijājamo mūsu Valdnieka Jēzus Kristus atnākšanu. Atcerējos par to stundu, nodrebēju no diženās bijības, domājot par to, kas tad atklāsies. Kas to [spēs] aprakstīt? Kāda mēle izteikt? Kāda dzirde uzņems sevī to, ko dzird?  Tad Ķēniņu ķēniņš, uzcēlies no Savas godības Troņa, nonāks apraudzīt visus pasaules iedzīvotājus, norēķināties ar viņiem un, kā Tiesnesim pienākas, cienīgajiem atdot labu algu, kā arī pakļaut sodam to nopelnījušos. Kad par to domāju, manus locekļus pārņem bijība, un viss nogurstu; manas acis izlej asaras, balss pazūd, lūpas sakļaujas, mēle sastingst, un domas iemācās klusēt. Ak, cik liela ir vajadzība runāt mūsu labad! Un bijība mudina mani klusēt.

Turpināt lasīšanu “Pamācība par mūsu Kunga Jēzus Kristus Otro atnākšanu”

Svētītājs Gregorijs Palama – Sprediķis Svēto Virsapustuļu Pētera un Pāvila svētkos

peteris un pavils

Katra svētā piemiņa noteiktā svētku dienā ir izdevība pilsētai un valstij, pilsoņiem un valdītājiem dalīties kopējā priekā un sagādā lielu labumu visiem svinošajiem. “Taisnā piemiņa tiek slavēta”, saka gudrais Salamans[1], “Kad taisnais tiek uzslavēts, ļaudis priecāsies”[2]. Ja gaismekli aizdedzina naktī, tā gaisma spīd, pakalpojot un iepriecinot ikvienu klātesošo. Tāpat arī katra svētā dievamtīkamais ceļš, viņa dzīves svētlaimīgās beigas un viņam dotā Dieva žēlastība dzīves šķīstības dēļ atnes garīgo prieku un labumu visai draudzei, kā spilgta kvēlojoša lāpa iedegta mūsu vidū. Kad zeme atnes labu ražu, ne tikai zemnieki, bet visi priecājas (jo mēs visi gūstam labumu no zemes ražas); tā arī augļi, kurus svētie atnes Dievam caur tikumiem, iepriecina ne tikai dvēseļu Zemkopi, bet arī mūs visus, jo novietoti mūsu priekšā mūsu dvēseļu kopējam labumam un baudījumam. Savas zemes dzīves laikā visi svētie ir pamudinājums uz tikumiem tiem, kuri ar izpratni viņus dzird un redz, jo viņi ir cilvēku izcilības ikonas, dzīvi labestības pīlāri un dzīvas grāmatas, kuras vedina uz labāku ceļu. Vēlāk, kad viņi aiziet no šīs dzīves, no tiem gūtais labums tiek uzturēts dzīvs mūžīgi caur viņu tikumu atcerēšanos. Pieminot viņu cildenos darbus, mēs sniedzam viņiem to uzslavu, kuru, no vienas puses, esam viņiem parādā par labo, ko viņi izdarīja mūsu priekštečiem, bet no otras puses, tā arī pienākas par palīdzību, ko viņi mums tagad sniedz. Turpināt lasīšanu “Svētītājs Gregorijs Palama – Sprediķis Svēto Virsapustuļu Pētera un Pāvila svētkos”

Dievadzemdētāja un Baznīca

theotokos_9

Metr. Ierofejs (Vlahoss)

Mani mīļie brāļi, Kristus Baznīca ir Dievišķi-cilvēciskā Kristus Miesa. Vecās Derības Baznīca bija garīga un sastāvēja no taisnajiem, kuri nepārvarēja nāvi, bet ar Kristus iemiesošanos Baznīca kļuva fiziska, tas ir, tā bija Kristus izveidota un kļuva par Viņa Miesu. Tas tika paveikts kopā ar Vissvētāko, jo viņa dāvāja savu miesu Kristum, kurš dievišķoja to un padarīja par baznīcu. Tas vien jau parāda Vissvētākās vērtību un to, ka viņā ir prieks un iemesls mūsu dievišķošanai. Turpināt lasīšanu “Dievadzemdētāja un Baznīca”

Kristus trešā piedzimšana

Kristus trešā piedzimšana

Tesaloniku universitātes profesors Stergios N. Sakkos

Atdzimšana

Kristus trešā piedzimšana – tā ir Viņa piedzimšana ticīgo cilvēku dzīvē, to cilvēku dzīvē, kas Viņam tic un redz Viņā savu Dievu. Jo, neskatoties uz to, ka Kristus ir cilvēciskojies visas pasaules glābšanai, glābties izdotas visnotaļ ne visiem.

Protams, ka Tas Kungs “grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas”[1]. Dievs, būdams visvarens, tomēr ciena cilvēka brīvību un nevar un nevēlas mūs glābt bez mūsu piekrišanas. Turpināt lasīšanu “Kristus trešā piedzimšana”

Kristus nepiedzima, lai nodibinātu jaunu reliģiju

315680300

metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Atkal Dieva mīlestība un žēlastība mūs padarīja cienīgus svinēt dižos Kristus Piedzimšanas svētkus, Jēzus Kristus Piedzimšanu kā cilvēkam. Viņš, Kurš bija piedzimis no Tēva kā Dievs pirms mūžības, un bija piedzimis bez sēklas no Vissvētās Dievmātes kā cilvēks. Divas dzimšanas: mūžībā un laikā, kura kļuva par iemeslu mūsu pašu atdzimšanai. Šī iemesla dēļ mūsu Baznīcas svētie dziedājumu sacerētāji un arī visi Svētie Tēvi dzied un slavē Dievcilvēku Kristu, Kurš atdzemdināja cilvēku un atjaunoja visu radību, tādejādi dodot gan cilvēkam, gan visai radībai citu perspektīvu un jēgu. Turpināt lasīšanu “Kristus nepiedzima, lai nodibinātu jaunu reliģiju”

“Vārds tapa miesa”

l_1205530

Svētais taisnais Kronštates Jānis

(Sprediķis Kristus Piedzimšanas svētkos)

Vārds tapa miesa[1], tas ir, Dieva Dēls, beziesākuma esošais līdz ar Dievu Tēvu un Svēto Garu, izveidojies par cilvēku, iemiesojoties no Svētā Gara un Jaunavas Marijas. Brīnišķīgs, neaptverams un pestījošs noslēpums! Beziesākuma esošais pieņēma sākumu cilvēcībā, bezmiesīgais kļuva par miesas nesēju, Dievs par cilvēku, nepārstājot būt Dievs: nepieejamais, Kura priekšā trīc Sērafi un Ķerubi, aizklājot savas sejas; – kļuva visiem pieejams pieņemdams kalpa veidu[2]. Kāpēc un priekš kā tāda Radītāja pretimnākšana pie Savām noziedzīgajām radībām – cilvēkiem, kuri pēc savas gribas atkrita no Dieva, sava Radītāja? Visgrandiozākās un neizsakāmākās Valdnieka žēlastības dēļ pret Savu radību, Kurš nevarēja noskatīties uz cilvēku dzimtu, ko Viņš izveidoja, apdāvinātu ar brīnišķīgām dāvanām, – ka tā ir velna paverdzināta un uz mūžiem nolemta ciešanām un mokām. Un Vārds tapa miesa!.. Tādēļ, lai mūs, zemiskos, padarītu par debešķīgiem, grēcīgus par svētiem; lai no iznīcības aizvestu uz neiznīcību; no zemes uz debesīm; no verdzības grēkam un velnam – uz cildeno Dieva bērnu brīvību; no nāves uz nemirstību, lai padarītu mūs par Dieva bērniem un nosēdinātu uz troņa kā ķēniņa bērnus.

Ak, neizmērojamā Dieva labvēlība! Ak, neizsakāmais Dieva viedums! Ak, brīnums, kas apmulsina ne tikai cilvēka, bet arī eņģeļu prātu!

Pagodināsim Dievu! Līdz ar Dieva Dēla atnākšanu uz zemi miesā, līdz ar Viņa Sevis Paša atnešanu par upuri par grēcīgo cilvēku dzimtu, lāsta vietā, kas sākumā bija Dieva izteikts, – ticīgiem cilvēkiem tiek dāvāta Debesu Tēva svētība; viņi var tikt pieņemti par bērniem un var iegūt mūžīgās dzīves iemantošanas apsolījumu; grēka dēļ par bāreni esošajai cilvēcei tiek atgriezts Debesu Tēvs caur atdzimšanas svētnoslēpumu, tas ir, caur Kristībām un Nožēlu. Cilvēki atbrīvojas no mokošās nāvi nesošās velna varas, no grēka plosīšanās un visādām kaislībām; cilvēka būtība tiek dievišķota Dieva Dēla neizmērojamās žēlsirdības dēļ, un viņam septiņdesmit reiz septiņas reizes[3] tiek atlaisti grēki; grēcinieki – apžēloti, netīrie – attīrās, apgānītie – iesvētās, nespējīgie izdziedinās; aptumšotie apgaismojas ar Dievišķo svētības un saprāta gaismu; cilvēcīgajam prātam dots Dieva saprāts – mums ir Kristus prāts[4], saka svētais apustulis Pāvils; cilvēka sirdij – Kristus sirds; nīcība – padarīta neiznīcīga, kailais un grēka un kaislību savainotais – izgreznots ar Dievišķo godību; izbadējies un izslāpušais piesātināts un remdināts ar dvēseli barojošo un stiprinošo Dieva vārdu un Visšķīsto Kristus Miesu un Dievišķajām Asinīm; bēdu nomāktie – iepriecināti, velna nomāktie atbrīvoti un joprojām tiek atbrīvoti.

Brāļi, kas no mums visiem ir nepieciešams, lai izmantotu visu svētību, ko no augšas uz zemi atnesa Dieva Dēls? Pirmkārt, ir vajadzīga ticība Dieva Dēlam, Evaņģēlijam vai pestījošajai debešķīgajai mācībai; īstena nožēla par grēkiem un dzīves un sirds izlabošana; kopība lūgšanā un svētnoslēpumos; Kristus baušļu zināšana un piepildīšana. Vajadzīgas labdarbības: kristīga pazemība, žēlastības dāvanas nabagiem, atturība, tīrība un nevainojamība, sirds vienkāršība un nevainojamība.

Atnesīsim šīs labdarbības, brāli un māsa, kā dāvanu Piedzimušajam mūsu pestīšanas dēļ, – zelta, vīraka un mirru vietā, kurus Viņam atnesa austrumu gudrie[5], kā Ķēniņam, kā Dievam un kā Cilvēkam, kas atnāca mūsu dēļ nomirt. Tas būs patīkamākais upuris Dievam un Zīdainim Jēzum Kristum no mums. Āmen.

no krievu valodas tulkoja Aleksandrs Armands Kalniņš

[1] Jņ.1:14

[2] Fil.2:7

[3] Mt.18:21-22

[4] 1.Kor.2:16

[5] Mt.2:1-11