Dievmātes Aizmigšana kā Baznīcas mistērija

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss), Grieķija

49qbhaxiqog-600x400

Dievmātes Aizmigšanas[1] svētkos mēs skūpstām svēto ikonu, kura attēlo Viņas Aizmigšanas notikumu. Ikona nevar attēlot visu Dievmātes apbedīšanas laikā notikušo, bet tā parāda, kas īsti ir Baznīca. Runa ir par ikonu, kura visveiksmīgākajā un visdaiļākajā veidā norāda uz Baznīcas mistēriju. Turpināt lasīt

Advertisements

Dvēseles slimība saskaņā ar Pareizticīgās Baznīcas mācību

Nafpaktas metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

315680300Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) ir dzimis 1945. gadā Joanninā, Grieķijā. Pabeidzis Tesaloniku universitātes Teoloģijas fakultāti. 1971. gadā kļuva par priesteri un kalpoja Virsgana mājas baznīcā Atēnās. 1995. gadā hirotonizēts par Nafpaktas un svētā Vlasija metropolītu.

Metropolīts Ierofejs daudzus gadus studē patristisko mantojumu, sevišķi sv. Gregorija Palamas un citu svēto tēvu-hesihastu, „Filokalijas” autoru darbus. Daudz laika viņš pavada Atona kalna klosteros. Grieķvalodīgajā pareizticigajā vidē metropolītu Ierofeju godā kā vienu no mūsdienu dievbijības paraugiem.

Metropolīts Ierofejs pazīstams kā ražīgs rakstnieks – vairāk kā 70 metropolīta grāmatas, kas uzrakstītas pareizticīgo svēto tēvu tradīcijas garā, veltītas dažādiem aktuāliem Baznīcas jautājumiem. Daudzas no šīm grāmatām atkārtoti izdodas grieķu valodā. Aptuveni 60 metropolīta darbi iztulkoti 20 citās valodās (krievu, angļu, ukraiņu, bulgāru, franču, vācu, spāņu, ungāru, rumāņu, gruzīnu, pat pakistāniešu, suahili, ķīniešu, arābu u.c.).

2008. gadā metropolīts ieguva doktora grādu Atēnu universitātes Teoloģijas fakultātē. Viņš ir piedalījies vairāk kā 200 starptautiskās konferencēs Grieķijā un ārzemēs (ASV, Kanādā, Krievijā, Ukrainā, Lietuvā, Itālijā, Rumānijā, Vācija, Bulgārijā u.c.).

science1

Metropolīts Ierofejs ir stareca, arhimandrīta Sofronija Saharova, stareca Paīsija Svētkalnieša un viena no 20.-21.gs. ievērojamākajiem dogmatistiem, virspriestera Jāņa Romanidisa māceklis.

Fragments no grāmatas „Garīgās medicīnas zinātne: Pareizticīgā psihoterapija darbībā.” (The Science of Spiritual Medicine: Orthodox Psychotherapy in Action) no nodaļas „Slimības un kaislības”.

Dvēseles slimība saskaņā ar Pareizticīgās Baznīcas mācību

Dvēseles slimība, kā to definē pareizticīgā teoloģija, atšķiras no dvēseles slimības, kā to definē medicīnas zinātne, konkrētāk – sekulārā psihoterapija. Lai mēs ieraudzītu, kā pareizticīgā tradīcija saprot dvēseles slimību, mums ir jāaplūko, kā cilvēciska būtne darbojās pirms Krišanas un kā tā darbojas tagad, pēc Krišanas.

Nous[1] darbība jeb noētiskā spēja

Saskaņā ar svēto tēvu mācību, konkrētāk, svētā Damaskas Jāņa, kurš apkopoja visu pareizticīgās mācības patristisko[2] tradīciju, cilvēka dvēselei ir divas spējas: racionālā spēja un noētiskā spēja. Caur racionālo spēju cilvēks attiecas pret pasauli ar savām maņām, bet caur noētisko spēju viņam bija savienība un saskarsme ar Dievu.

Taču Krišanas dēļ šī noētiskā spēja, kuru sauc arī par nous, aptumšojās un sajaucās ar racionālo spēju un kaislībām. Saskaņā ar pareizticīgo tradīciju, ja kāda cilvēka noētiskā spēja nedarbojas pareizi, t. i., tā nav virzīta uz Dievu, tai nav Dieva pieredzes un tā identificējas ar racionālo spēju un kaislībām, tad viņš ir „psihopāts”[3] vārda tiešā nozīmē; viņa dvēsele cieš. Viņš var nebūt šizofrēniķis, bet viņa noētiskā spēja nedarbojas pareizi, pareizticīgā tradīcija uzskata viņu par dvēselē slimu.

Lai šī noētiskā spēja – nous – darbotos labi, sirdij vispirms jābūt šķīstītai (attīrītai) no  kaislībām un nous – apgaismotam. Tai jāatbrīvo sevi no netīrumiem un tumsas. Pazīme, ka kāda nous ir bijis apgaismots, ir tas, ka viņš sāk nepārtraukti lūgties Svētā Gara iedarbībā. Ja personas sirds nav šķīstīta no kaislībām un viņas nous – apgaismots, viņa dvēsele tiek uztverta kā slima. Viņam var būt labas un tikumiskas (morālas, ētiskas) domas; viņš var fiziski un psiholoģiski labi justies, viņš var praktizēt ārējas labdarbības[4], kā farizejs Kristus līdzībā[5]; viņš var būt psiholoģiski līdzsvarots, bet ja viņš neatrod un pareizi nenostāda noētisko spēju tā, ka tā pareizi darbojas, kā tas ir dabiskajā stāvoklī, viņa dvēsele ir slima, saskaņā ar svētīgā piemiņā esošā tēva Jāņa Romanidisa[6] mācību.

Nous nepareizas darbošanās sekas

Ja šī noētiskā spēja nedarbojas pareizi un nous ir aptumšojies, tas daudzējādi atbalsojas mūsu dzīvē. Mums īsi jāapskata dažas no šīm sekām.

Šajā stāvoklī cilvēks zaudē kontaktu ar Dievu un savas attiecības ar Viņu. Tā vietā, lai būtu fokusēts uz Dievu, viņš kļūst antropocentrisks[7]. Viņa dzīve grozās ap viņu pašu. Viņš apdievina sevi un pielūdz sevi.

Tādā veidā attīstās patmīlība, kuru Baznīcas tēvi apraksta kā nepamatotu mīlestību uz ķermeni. No mīlestības uz sevi izaug slavaskāres, savu iegribu apmierināšanas un mantrausības kaislības. Šie impulsi, kuriem to dabiskajā stāvoklī jābūt virzītiem uz Dievu, tiek pavērsti uz dabu un citiem cilvēkiem. Visa cilvēka iekšējā pasaule ieslīgst nekārtībā. Parādās bailes no nāves, un šo baiļu dēļ cilvēki uzkrāj materiālos īpašumus, lai pretotos nāvei, kura nāk caur slimībām un vecumu.

Ja nous nedarbojas pareizi, tas arī nevar vadīt nedz dvēseli, nedz ķermeni. Cilvēka dabiskajā stāvoklī viņa dvēsele barojas caur nous ar Dieva neradīto enerģiju[8], un šī garīgā pieredze tiek nodota ķermenim, kurš ir labā veselības stāvoklī, un neļauj attīstīties kaislībām. Tad ķermenis pārmaiņus nodod Dieva enerģiju nesaprātīgajai radībai – visai radītajai pasaulei. Kad nous kļūst slims un ir pamiris, dvēsele tā vietā, lai tiktu barota no Dieva, izsūc ķermeni sausu, un ķermenis izsūc radību sausu, radot dvēselē un ķermenī attiecīgās kaislības, pat arī ekoloģiskas problēmas. Dvēseles un ķermeņa līdzsvars ir pavisam sagrauts. Cilvēka ķermenis saceļas pret dvēseli, un viņš zaudē savu garīgo brīvību. Mēs zinām, ka nous ir saistīts ar brīvo gribu, tādēļ, kad nous ir kļuvis melns un ir aptumšojies, brīvība arī ir izkropļota. Cilvēks vairs nav patiesi brīvs, bet darbojas saskaņā ar kaislību izpausmēm un vēlmēm.

Šai visai iekšējai slimošanai ir arī sekas sabiedrībā. Kāds, pārdzīvojot šo slimo un nelīdzsvaroto stāvokli sevī, kļūst nepanesams, naidīgs, individuālistisks un nonāk konfliktā ar citiem. Viņam ir neiespējami būt miermīlīgam un sabiedriskam.

Šajā stāvoklī slimas cilvēciskas būtnes arī rada ekoloģiskas problēmas. Viņi dabu nemīl patiesi. Viņi nespēj tajā redzēt Dieva enerģijas klātbūtni vai uztvert būtņu iekšējās būtības (logoi), kā māca Baznīcas Tēvi. Vissliktākais, ka viņi cenšas paverdzināt radību caur savām kaislībām. Acīmredzot pārmērīga patērēšana rada vajadzību pēc pārprodukcijas, un pārprodukcija, sasniegta ar hormoniem un dažādiem tehniskiem līdzekļiem, izvaro radību, kā rezultātā rodas ekoloģiskas problēmas. Neviens nespēj izprast ekoloģiskās problēmas bez pareizticīgās psihoterapijas.

Tādējādi atbilstoši Pareizticīgajai Tradīcijai slimība sākas ar nous aptumšošanos, tad izplatās uz dvēseli, uz ķermeni, sabiedrību un visu radību. Slimība nav individuāla parādība, bet kaut kas personisks, garīgs, sabiedrisks, ekoloģisks un vispārējs. Tāpēc ārstēšanās nevar notikt caur atbrīvošanos no individuālajiem vainas iemesliem, bet tikai caur visas cilvēka būtības pilnīgu pārveidošanos. Turpināt lasīt

Кrusts — kristīgā dzīvesveida pamats

metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

edited-600x662

Jebkādam cilvēciskajam dzīvesveidam ir savas likumīgās robežas un pamati, kurās tā īsteno savu virzību un pastāv, tā kā ir neapšaubāms tas fakts, ka pēc cilvēka krišanas viņa dzīves nosacījumi ir palikuši daudz sarežģītāki. Cilvēks ar savu prātu (nous)[1] iekrita tumsībā un izmainīja savas attiecības ar Dievu un citiem ļaudīm. Cilvēks savā aptumšotajā prātā kļuva mantkārīgs, patmīlīgs, pašpietiekams, nekrietns – un tas viss atbalsojās ar savām traģiskajām sekām uz sabiedrības dzīvi. Šī iemesla dēļ parādījās liels skaits likumdošanu, kuras cīnījās un cīnās par to, lai uzlabotu sabiedrības dzīves apstākļus. Tātad valstiskais iekārtojums un jebkāds cilvēciskais dzīvesveids tiek dibināts un balstās uz loģiku, spriešanu, uz cilvēcisko izdomu, un, kas ir pilnībā dabiski, tie visi ir atkarīgi no pastāvošajiem sociālajiem apstākļiem, bet tomēr arī no terapijas īstenošanas iespējām.

Taču Baznīcas dzīvesveidam ir krusta raksturs. Tas balstās uz Kristus Krustu. Mēs lūdzam Dievu saglabāt Viņa draudzes dzīvesveidu ar Krustu. „Un ar savu Krustu sargā Savu draudzi.” Domāju, ka vairums cilvēku nezina, ka Krusts ir pareizticīgās Baznīcas dzīvesveida pamats. Un viņi nezina, ka pareizticīgajam dzīvesveidam piemīt krusta raksturs. Tātad būtu diezgan labi izcelt dažas domas saistībā ar apspriežamo jautājumu, tāpēc ka es ticu, ja mēs varēsim apjēgt šo diženo patiesību, tad mēs varēsim iedziļināties īstajā un dziļajā Pareizticības jēgā. Turpināt lasīt

Notiesāts uz nemirstību

Svētlaimīgā Justīna no Čelije pamācība Pashā

Фреска из храма Протата. Карея. Афон.

Mūsu tēvs, arhimandrīts Justīns Popovičs (1894-1979) bija teologs, cīnītājs, rakstnieks, pragmatiskas baznīcas dzīves kritiķis, filosofs, vadīja klosteri Čelije, blakus Valjevo.

Cilvēks notiesāja Dievu uz nāvi, ar Savu Augšāmcelšanos Viņš notiesāja cilvēku uz nemirstību. Pretī sitieniem Viņš sniedz apskāvienu; par ļaunprātīgu izmantošanu – svētī; pret nāvi dod nemirstību. Cilvēks nekad neparādīja tik daudz naida pret Dievu, kā tad, kad sita Viņu krustā; un Dievs nekad neparādīja vairāk mīlestības pret cilvēku, kā tad, kad Viņš augšāmcēlās.  Cilvēks pat gribēja novest Dievu līdz mirstīgumam, bet Dievs ar Savu Augšāmcelšanos padarīja cilvēku nemirstīgu. Krustā sistais Dievs ir Uzcēlies un nogalinājis nāvi. Nāves vairs nav. Nemirstība ir apņēmusi cilvēku un visu pasauli. Turpināt lasīt

Pilnveidošanās un Krusta Noslēpums Bībelē un Tēvu uzskatos

Protopresbiters Jānis Romanidiss

raspyatie-novgorod

Jāuzsver, ka pretēji franku-latīņu[1] sistēmām vispār, bibliskā un patristiskā[2] mācība par pilnveidošanos nav statiska. Pēc pirmajām dievišķošanās jeb Dieva redzēšanas pakāpēm, eņģeļu un cilvēku attīstīšanās uz augstāku pilnveidošanās stāvokli ir bezgalīga. Tādējādi eņģeļi un cilvēki tika radīti nosacīti pilnīgi, lai tie varētu kļūt mūžīgi un bezgalīgi pilnīgāki. Tas nozīmē, ka eņģeļu mūži (realitātes dimensija, kurā mājo eņģeļi – tulk. piez.), kā arī cilvēku laiks, netiks atcelti par spīti Dieva Godības[3] spožumam, jo vienmēr būs pilnveidošanās stāvokļu pēctecīgums. Turpināt lasīt

Pasludināšana

25. marts / 7. aprīlis

Rublev_blagoveshenie__02633.1382106263

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Pasludināšanas svētki ir Tā Kunga un Dievmātes svētki. Tie ir Tā Kunga svētki, jo tie attiecas uz To Kungu Kristu, Kurš bija ieņemts Dievadzemdētājas miesā, un Dievmātes svētki, jo tie attiecas uz personu, kurai bija loma Dieva Vārda[1] ieņemšanā un iemiesošanā, tas ir, uz Vissvēto.

Dievadzemdētājai Marijai ir liela nozīme un svarīga vieta Baznīcā, tāpēc ka tieši viņa bija persona, kuru gaidīja visas paaudzes, un tā bija viņa, kura deva Dievam Vārdam cilvēcisko dabu. Tādējādi Dievadzemdētājas persona ir cieši saistīta ar Kristus Personu. Un Vissvētās nozīme ir nevis tikai viņas tikumu dēļ, bet, pirmkārt, viņas miesas Augļa dēļ. Šī iemesla dēļ Teotokoloģija[2] ir cieši saistīta ar Kristoloģiju[3]. Kad mēs runājam par Kristu, mēs nevaram ignorēt to, kura deva Viņam miesu, un kad mēs runājam par Vissvēto, mēs tajā pašā laikā atsaucamies uz Kristu, tāpēc ka Dievmāte no Viņa smeļas žēlastību[4] un nozīmi. Tas ir skaidri parādīts Sveicināšanas kalpojumā, vai akafistos Dievmātei, kuros Dievadzemdētāja tiek cildināta, bet vienmēr saistībā ar faktu, ka viņa ir Kristus Māte: „Priecājies, jo tu esi Ķēniņa tronis; priecājies, jo tu nes To, Kurš nes visu.”

Šī saistība starp Kristoloģiju un Teotokoloģiju ir arī redzama svēto dzīvēs. Raksturīga iezīme svētajiem, kuri ir patiesi Kristus Ķermeņa locekļi, ir tas, ka viņi mīl Vissvēto. Ir neiespējams, lai būtu svētais, kurš viņu nemīlētu.

Turpināt lasīt

Sirdsskaidrā Ēģiptes Marija

764b159d5050b7519190cc5a5a9a5bacKādā Palestīnas klosterī Cēzarejas apkaimē dzīvoja sirdsskaidrais mūks Zosima. Jau bērnībā atdots klosterī, viņš tajā bija vadījis garīgo cīņu līdz 53 gadu vecumam, kad viņu samulsināja iedoma: ”Vai pat vistālākajā tuksneša vietā atrastos kāds svēts vīrs, kas mani pārspētu atturībā un darbos?”

Kolīdz viņš tā bija iedomājies, viņam parādījās Kunga Eņģelis un teica: ”Tu, Zosima, priekš cilvēku mēra neesi peļami cīnījies, taču starp cilvēkiem nav neviena taisnā (Rom. 3, 10). Lai tu saprastu, cik daudz vēl ir dažādu un augstāku glābšanās veidu, izej no šīs mītnes kā Abrahāms no sava tēva mājas (1.Moz. 12, 1) un ej uz klosteri, kas atrodas pie Jordānas.”

Tūlīt pat avva Zosima izgāja no klostera un, sekojot Enģelim, nonāca Jordānas klosterī, un apmetās tur dzīvot.

Šeit viņš ieraudzīja sirmgalvjus, kas patiesi atmirdzējuši ticības varoņdarbos. Avva Zosima sāka atdarināt svēto inoku garīgo darbību.

Tā pagāja daudz laika un pietuvojās Lielais gavēnis. Klosterī pastāvēja tradīcija, kuras dēļ Dievs tad nu arī bija atvedis šurp sirdsskaidro Zosimu. Lielā gavēņa pirmajā svētdienā igumens kalpoja Dievišķo liturģiju, visi saņēma Kristus Visšķīsto Miesu un Asinis, pēc tam ieturēja vieglu maltīti un atkal sapulcējās baznīcā.

Pēc lūgšanām un noteikta skaita paklanīšanās līdz zemei veikšanas, sirmgalvji, izlūgušies viens otram piedošanu, saņēma igumena svētību un, kopīgi dziedot psalmu ”Tas Kungs ir mans Gaišums un mans Pestītājs: no kā man bīties? Tas Kungs ir manas dzīvības Sargātājs: no kā man baiļoties? (Psal. 26, 1),” atvēra klostera vārtus un devās tuksnesī.

Katrs no viņiem ņēma līdzi pieticīgu ēdiena daudzumu, cik kuram bija vajadzīgs, citi neņēma līdzi tuksnesī pilnīgi neko un pārtika no saknēm. Inoki pārgāja pāri Jordānai un izklīda tuksnesī pēc iespējas tālāk viens no otra, lai neredzētu, kā kurš gavē un cīnās.

Kad beidzās Lielais gavēnis, Pūpolu svētdienā inoki atgriezās klosterī ar savas garīgās cīņas augļiem (Rom. 6, 21.-22), veikuši savas sirdsapziņas pārbaudi (1. Pēt. 3, 16.). Turklāt neviens nevienam nejautāja, kā kurš pūlējies un veicis savu garīgo cīņu.

Tajā gadā arī avva Zosima pēc klostera ieražas pārgāja pāri Jordānai. Viņš vēlējās ieiet dziļāk tuksnesī, lai satiktu kādu no svētajiem un dižajiem vecajiem, kas tur glābās un lūdzās par visu pasauli.

Viņš gāja pa tuksnesi 20 dienas un reiz, kad viņš dziedāja 6. stundas psalmus un veica ierastās lūgšanas, pēkšņi pa labi no viņa parādījās it kā cilvēka ķermeņa ēna. Viņu pārņēma šausmas, domājot, ka redz dēmonisku rēgu, taču, pārkrustījies, viņš atmeta bailes un, pabeidzis lūgšanu, pagriezās uz ēnas pusi un ieraudzīja pa tuksnesi staigājošu kailu cilvēku, kura ķermenis bija melns no saules svelmes, bet izdegušie īsie mati izbalojuši kā jēra vilna. Avva Zosima kļuva priecīgs, jo šo dienu laikā nebija redzējis nevienu dzīvu būtni, un tūdaļ pat devās viņa virzienā. Turpināt lasīt