Sv. Simeons Jaunais Teologs – 14. vārds

Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs

(1.) Ko Dievs gaida no kristieša?
(2.) Kādu kaitējumu cilvēks ir pārcietis un cieš no sātana, bet to neapzinās?
(3.) Visu cilvēku dvēseles sirgst un to nesaprot.
(4.) Viņiem vajag iepazīt savas kaites, lai uzmeklētu ārstu.
(5.) Viltīgais sātans izliek ļaužu priekšā savus kārdinājumus kā kādu ēsmu.
(6.) Kādēļ ne visiem kristiešiem veicas tikumu izkopšana?

Turpināt lasīšanu “Sv. Simeons Jaunais Teologs – 14. vārds”

Starp rembrantisko tumsu un dievišķo gaismu

Piemineklis V. Irbem Rīgā, Brīvības ielas malā pie Dailes teātra

Muļķītis, naivs grēcinieks vai varbūt svētais? Šķiet, ko vēl jaunu varētu pateikt par baskāji Irbīti jeb mākslinieku Voldemāru Irbi (1893-1944)? Un tomēr Irbīte joprojām ir un paliek noslēpums. Neliksim viņu nevienā no šiem rāmjiem. Lai gan, manuprāt, ticības prizma, konkrētāk – pareizticīgais askētisms – palīdz vistuvāk ieraudzīt un saprast viņa attieksmi pret dzīvi un mākslu.

“Irbīte – pieder pie Rīgas mīlestībām. Āgenskalna, Iļģuciema, Mīlgrāvja, Purvciema vecākā paaudze atceras mākslinieku, kas aukstajās dienās skrējis kā liels, bezpalīdzīgs putns, kam salauzts spārns un kas nevar aizlidot uz siltajiem dienvidiem.” Šī poētiskā alegorija uzjundī dvēselē tiešām smeldzīgu viņa personības skaistuma un traģiskuma sajūtu.“

Pasteļkrītiņi viegliņām uzberzti uz tumša papīra — sniegots lauks, vakars, pakalnā mājiņa un logā uguntiņa, pa auksto vakaru cilvēks atnācis, lai rastu pajumti, visapkārt sniegi un tumsa. Daudz šādu darbu radījis Voldemārs Irbe, “mājiņa” ar ziemas ainavu pārtop sarežģītā alegorijā, kura mudina pēc līdzcietības, iejūtības, patvēruma, kas vajadzīgs basajam māksliniekam un katram cilvēkam,” tik izjusti un netipiski padomju laikam 1968. gadā runājis rakstnieks, publicists un mākslas recenzents Aivars Kalve (1937-1994), kad norisinājās plaša Irbes retrospektīva izstāde.

Jā, tā ir tā īstā Irbītes sajūta, jo runa nav tikai par pavarda siltumu, kā viņam būtu mūždien pietrūcis, vai par vilnas mēteli plecos. Irbīte nebija nabags. Daži pat stāstījuši, ka viņam bija lieli naudas uzkrājumi, jo izdevās pārdot ne tikai skicītes, ko viņš zīmēja ar pasteļiem un atdeva par “mazu, melnu naudiņu”, bet reizēm arī lielus un vērtīgus darbus.

Man gribas turpināt A. Kalves domu un teikt, ka stāsts par Irbīti ir stāsts par to, cik trausla un viegli ievainojama ir cilvēka dvēsele. Un cik daudzi no mums cīnās ar šo salauzto spārnu visu mūžu, tā arī vairs nespēdami nokļūt dvēseles dienvidos. Un laime vai dzīves piepildījums ir tad, kad, nesot savu krustu, izdodas vismaz pietuvoties šai ilgotajai vietai, kur dvēsele jūt mieru un dziedinājumu…Šodien par baskāji Irbīti joprojām runā kā par Rīgas leģendu, par pasteļu meistaru, bez kura ekscentriskā tēla un dīvainās uzvedības nav iedomājama pagājušā gadsimta 20. un 30. gadu Rīga un kura darbi joprojām atrodami daudzās mājās un kolekcijās. Par viņu sarakstītas vairākas grāmatas, desmitiem publikācijas, kā arī vēl nesen Dailes teātrī bija skatāma izrāde “Zibeņu domas. Irbīte”.

Turpināt lasīšanu “Starp rembrantisko tumsu un dievišķo gaismu”

Dogmatu un tikumu vienotības būtiskums

Centīsimies glabāt savās dvēselēs veselīgus dogmatus, un līdz ar to aizvadīsim pareizu dzīvi, lai gan dzīve liecinātu par dogmatiem, gan dogmati sniegtu dzīvei stiprumu. Kā tādā gadījumā, ja mēs, paturot pareizus dogmatus, sāksim dzīvot nolaidīgi, mums nebūs no tiem jēgas, tā arī tad, kad dzīvosim tikumīgi, bet vairs nerūpēsimies par pareiziem dogmatiem, neko negūsim savai pestīšanai.

Sv. Jānis Zeltamute

Turpināt lasīšanu “Dogmatu un tikumu vienotības būtiskums”

Rouzs – Par ticīgo sapulcēm

Tēvs Serafims Rouzs

Tēvs Serafims Rouzs par īstenās Ortodoksālās Kristietības saglabāšanu nākotnē pirms 45 gadiem rakstīja:

“Mums pašiem ir sajūta, kas pagaidām vēl nebalstās ne uz ko ļoti noteiktu, ka labākās cerības saglabāt patieso Ortodoksiju turpmākos gadus būs tādās mazās ticīgo sapulcēs, kurās cik vien iespējams būs “vienotība prātā un garā”. 20. gadsimta vēsture mums jau ir  parādījusi, ka mēs nevaram vairs gaidīt neko daudz no “Baznīcas organizācijas”; tur, nemaz nerunājot jau par herēzēm, pasaulīgais gars ir kļuvis ļoti spēcīgs. Arhibīskaps Averkijs un arī mūsu pašu bīskaps Nektārijs ir mūs brīdinājuši gatavoties gaidāmajiem katakombu laikiem, kad Dieva svētība var tikt atņemta no “Baznīcas organizācijas” un paliks tikai atsevišķās ticīgo grupās. Padomju Krievija jau sniedz mums paraugu tam, ko  varam sagaidīt – tikai sliktāko, jo laikmets nekļūst labāks.”

No tēva Serafima Rouza vēstules dakterim Aleksandram Kalomirosam 1976.g. 21.jan./3.feb.

Turpināt lasīšanu “Rouzs – Par ticīgo sapulcēm”

Sv. Filarets – Dieva Parādīšanās

Dieva Parādīšanās (Tā Kunga Kristības)

Svētītājs Filarets Voznesenskis (1903.-1985.),
Ņujorkas un Austrumu Amerikas metropolīts,
Krievu Aizrobežu Baznīcas virsgans (1964.-1985.).

Dieva Parādīšanās jeb Tā Kunga Kristību svētkos, ikvienam pareizticīgajam kristietim nebūtu lieki atcerēties par citu kristību, par to kristību, kura norisinājās ar katru no mums, pareizticīgajiem kristiešiem, kurā katrs no mums deva ar savu krustvecāku (vai savām) lūpām apsolījumu Dievam tajā, ka viņš vienmēr atsacīsies no sātana un viņa darbiem un vienmēr savienosies, “sasaistīsies” ar Kristu.

Tas, atgādinu, it īpaši piedien šo svētku dienā. Lūk, tagad notiks svinīgā lielā ūdens iesvētīšanas kārta. Tās centrs, var sacīt galvenā daļa ir dižena lūgšana, kurā pagodinās Tas Kungs un piesauc Svētā Gara svētību uz iesvētāmo ūdeni. Šī lūgšana sākas ar brīnišķīgiem vārdiem: “Dižens esi, Kungs, un brīnumaini Tavi darbi un neviens vārds nav pienācīgs Tavu brīnumu apdziedāšanai.” Tie, kuri bija klāt kristību noslēpuma veikšanā un bija uzmanīgi klātesoši, zina, ka ūdens  iesvētīšanas lūgšana, kurā tiks kristīts cilvēks, sākas ar tiem pašiem vārdiem, un šīs lūgšanas pirmā daļa ir pilnībā tāda pati gan lielajā ūdens iesvētīšanā, gan arī kristību noslēpumā. Un tikai pēc tam, pēdējā daļā, lūgšana kristību noslēpuma laikā izmainās, piemērojoties šim noslēpumam, kad tiks kristīta jauna cilvēka dvēsele.

Turpināt lasīšanu “Sv. Filarets – Dieva Parādīšanās”

Svētīgus Kristus Piedzimšanas svētkus!

Svētīgus Kristus Piedzimšanas svētkus!

Radītājs, redzēdams bojā ejam cilvēku, ko Viņš ar Savām rokām radījis, debesis nolaidis, kāpj zemē un paņem visu viņa dabu, tik tiešām miesu pieņemdams no dievišķīgas šķīstas Jaunavas; jo Viņš ir paaugstinājies.

Kristus Dievs, Tēva Gudrība, Vārds un Spēks, Dēls un Atspīdums pirms visiem debesu un zemes spēkiem neizprotamā veidā par cilvēku tapis, mūs atjaunoja: jo Viņš ir paaugstinājies.

Visuaugstākais! Tu pasaulē esi atnācis kā līdzīgs mirstīgiem cilvēkiem, labprāt no Jaunavas miesu pieņemdams, lai iznīcinātu čūskas galvas indi; un lai Dievs vestu visus no tumsības vārtiem pie dzīvudarošas gaismas.

(no Kristus Piedzimšanas svētku dievkalpojuma)

Mūsu Vissvētās Valdnieces Dievadzemdētājas un Mūžamjaunavas Marijas ievešana Templī

Mūsu Vissvētās Valdnieces Dievadzemdētājas un Mūžamjaunavas Marijas ievešana Templī[1]

Savukārt kad Viņa sasniedza trīs gadu vecumu, dzīvesbiedri nolēma piepildīt apsolījumu un veltīt meitu Tam Kungam. Joakims uzaicināja meitenes no labākajām jūdu ģimenēm, lai tās nostātos ar gaismekļiem ceļā uz Templi. Tad Marijas skatienu piesaistītu gaisma un Viņa negrieztos atpakaļ pie Saviem vecākiem. Bet Vissvētā Dievadzemdētāja bija dzimusi visšķīsta un kopš dzimšanas Dieva paaugstināta ar tādu tikumību un mīlestību uz Debešķīgo, kas pārsniedz visu radību. Tāpēc Viņa Pati sāka tecēt uz Templi. Viņa apsteidza Viņu pavadošās meitenes un, neuzmetot nevienu skatienu uz atstāto pasauli un vecākiem, aizsteidzās pie augstā priestera Zahārijas, kurš gaidīja Viņu Tempļa priekšā ar vecajiem.

Turpināt lasīšanu “Mūsu Vissvētās Valdnieces Dievadzemdētājas un Mūžamjaunavas Marijas ievešana Templī”

Sv. Simeons Jaunais Teologs – 13. vārds

Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs

Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs

(1) Dvēseli dziedinošās zāles ir vienas, nevis to ir daudz.
(2) Cilvēki grēko četros veidos.
(3) Visu pestīšana ir Dieva vienotajā gribā; savukārt cilvēkam pašam nepiemīt nekas tāds, ar ko viņš pats varētu glābties.

Turpināt lasīšanu “Sv. Simeons Jaunais Teologs – 13. vārds”

Sv. Simeons Jaunais Teologs – 12. vārds

(1.) Savus grēkus nožēlojošais negūs nekādu labumu, ja nesaņems zāles no Kunga Kristus savai nevarībai, kuras dēļ grēko. – (2.) Lai ko cilvēks šajā dzīvē darītu, velti to dara, ja tas neveicina viņa dvēseles veselību. – (3.) Kā mēdz būt grēks ar mūsu gribu un bez mūsu gribas?

Turpināt lasīšanu “Sv. Simeons Jaunais Teologs – 12. vārds”