Sv. Nikolajs (Velimirovičs) – Ko rakstīja Kungs Jēzus Kristus ar pirkstu smiltīs?

Un agri rītā Viņš atkal atnāca svētnīcā, un visa tauta sanāca pie Viņa. Un Viņš apsēdās un mācīja tos. Te rakstu mācītāji un farizeji atveda sievieti, pieķertu laulības pārkāpšanā, un to vidū nostādījuši. Sacīja Viņam: “Mācītāj, šī sieviete tikko pieķerta laulības pārkāpšanā. Bet Mozus bauslībā mums pavēlējis tādu sievieti nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?” To tie sacīja, Viņu kārdinādami, lai varētu Viņu apsūdzēt. Bet Jēzus, uz priekšu noliecies, ar pirkstu rakstīja smiltīs. Kad nu tie turpināja Viņam jautāt, Viņš piecēlies sacīja tiem: “Kas no jums bez grēka, lai pirmais met akmeni uz viņu!” Un Viņš, atkal noliecies, rakstīja zemē. Bet tie, to dzirdējuši, sākot ar vecākajiem, cits pēc cita aizgāja. Palika Jēzus viens un sieviete, vidū stāvot. Tad Jēzus piecēlies sacīja viņai: “Sieviet, kur ir tie, kas tevi apsūdzēja? Vai neviens tevi nepazudināja?” Viņa sacīja: “Neviens, Kungs!” Tad Jēzus sacīja: “Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!”

(Jāņa Evanģēlijs 8:2-11)

Pienāciet tagad, lai būt klāt vienam no visgodāmākajiem skatiem un iemācītos. Lai iemācītos un saprast, Dieva bērni, Kas ir neizsakāmā prieka avots, tā prieka, par kuru priecājās Kristus apustuļi un mocekļi.

Pienāciet arī jūs, grēcinieki, tā kā tas uz jums visvairāk attiecas. Pieejiet pie lūpām,  kuras  jūs nenosoda, pieejiet pie labās rokas, kura jūs apžēlos, un acu priekšā, kuras jūs apraud. Pieejiet pie Ķēniņa, visi jūs, lai Viņš jūs paceltu uz garīgajā pilsonībā, apģērbtu jūs ķēnišķajās purpursārtajās drānās, un vainagotu jūsu galvas ar ķēniņu vainagiem, apsēdinātu jūs blakus Sev mielastam kopā ar Saviem svētajiem enģeļiem. Pienāciet, paklausieties un ieraugiet kā Viņš, Visžēlīgais, rīkojās ar grēciniekiem, lai prieks apgaismotu jūsu sirdis.

Turpināt lasīšanu “Sv. Nikolajs (Velimirovičs) – Ko rakstīja Kungs Jēzus Kristus ar pirkstu smiltīs?

Sv. Simeons Jaunais Teologs – 17. Vārds

Sv. Simeons Jaunais Teologs

1. Lai kādu labumu cilvēks darītu, viņam pašam no tā mēdz būt labums.
2. Kā uzzināt, vai Dievs ir pieņēmis mūsu gavēšanu, lūgšanu un žēlastības dāvanas?
3. Kā ir jādzied un jālūdzas?
4. Iesvētījums un brīvība dvēselei tiek sniegta caur ticību.
5. Psalmu dziedāšanas dvēselei ir jābūt lēnprātībai.
6. Ar ko tiek apslāpēta Dieva svētība?

Turpināt lasīšanu “Sv. Simeons Jaunais Teologs – 17. Vārds”

Sv. Simeons Jaunais Teologs – 16. Vārds

Sv. Simeons Jaunais Teologs

1. Kurš ir īsts kristietis?
2. Kristietis, kurš mīl slavu, baudu vai naudu, nav īsts kristietis.
3. Kristiešiem ir nepieciešams panest sajūtamus liegumus un cīnīties, lai atbrīvotos no savām kaislībām.
4. Jebkurš labs darbs jāsāk darīt ar tādu mērķi, lai pieņemtu Kristus svētību un svētumu.
5. Lūgšanās ar uzmanību ir Dieva dāvana.
6. Grēcinieki ir Dieva ienaidnieki, no kuriem Viņš novēršas.

Turpināt lasīšanu “Sv. Simeons Jaunais Teologs – 16. Vārds”

Svētītājs Filarets (Vozņesenskis) – Kunga ieiešana Jeruzalemē

Kunga ieiešanas Jeruzalemē ikona

Mēs ar jums lūgsnās un svinīgi atceramies Godības Ķēniņa, Kunga Jēzus Kristus ķēnišķo ieiešanu Viņa “ķēnišķajā troņa pilsētā”, Viņa galvaspilsētā – svētajā Jeruzalemē.

Jūdu tauta skaļi satraucās, kad Kristus iegāja tur pirms Pashas pienākšanas. Šajos svētkos uz Jeruzalemi satecēja miljoniem ļaužu, un tā jau bija tautas piepildīta, kad notika svinīgi ķēnišķā ilgi gaidītā Mesijas – pasaules Pestītāja satikšana.

Turpināt lasīšanu “Svētītājs Filarets (Vozņesenskis) – Kunga ieiešana Jeruzalemē”

Sv. Simeons Jaunais Teologs – 15. Vārds

1.) Ir septiņi cilvēku veidi, kuriem vajadzīga Baznīcas lūgšana par viņu glābšanos.
2.) Kuri lūdzas Dievam, bet tajā pašā laikā paši nesaprot, par ko lūdzas, netiekuzklausīti.
3.) Veltīgi pūlas tie, kuri nelūdzas garā.

Turpināt lasīšanu “Sv. Simeons Jaunais Teologs – 15. Vārds”

Sv. Simeons Jaunais Teologs – 14. vārds

Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs

(1.) Ko Dievs gaida no kristieša?
(2.) Kādu kaitējumu cilvēks ir pārcietis un cieš no sātana, bet to neapzinās?
(3.) Visu cilvēku dvēseles sirgst un to nesaprot.
(4.) Viņiem vajag iepazīt savas kaites, lai uzmeklētu ārstu.
(5.) Viltīgais sātans izliek ļaužu priekšā savus kārdinājumus kā kādu ēsmu.
(6.) Kādēļ ne visiem kristiešiem veicas tikumu izkopšana?

Turpināt lasīšanu “Sv. Simeons Jaunais Teologs – 14. vārds”

Starp rembrantisko tumsu un dievišķo gaismu

Piemineklis V. Irbem Rīgā, Brīvības ielas malā pie Dailes teātra

Muļķītis, naivs grēcinieks vai varbūt svētais? Šķiet, ko vēl jaunu varētu pateikt par baskāji Irbīti jeb mākslinieku Voldemāru Irbi (1893-1944)? Un tomēr Irbīte joprojām ir un paliek noslēpums. Neliksim viņu nevienā no šiem rāmjiem. Lai gan, manuprāt, ticības prizma, konkrētāk – pareizticīgais askētisms – palīdz vistuvāk ieraudzīt un saprast viņa attieksmi pret dzīvi un mākslu.

“Irbīte – pieder pie Rīgas mīlestībām. Āgenskalna, Iļģuciema, Mīlgrāvja, Purvciema vecākā paaudze atceras mākslinieku, kas aukstajās dienās skrējis kā liels, bezpalīdzīgs putns, kam salauzts spārns un kas nevar aizlidot uz siltajiem dienvidiem.” Šī poētiskā alegorija uzjundī dvēselē tiešām smeldzīgu viņa personības skaistuma un traģiskuma sajūtu.“

Pasteļkrītiņi viegliņām uzberzti uz tumša papīra — sniegots lauks, vakars, pakalnā mājiņa un logā uguntiņa, pa auksto vakaru cilvēks atnācis, lai rastu pajumti, visapkārt sniegi un tumsa. Daudz šādu darbu radījis Voldemārs Irbe, “mājiņa” ar ziemas ainavu pārtop sarežģītā alegorijā, kura mudina pēc līdzcietības, iejūtības, patvēruma, kas vajadzīgs basajam māksliniekam un katram cilvēkam,” tik izjusti un netipiski padomju laikam 1968. gadā runājis rakstnieks, publicists un mākslas recenzents Aivars Kalve (1937-1994), kad norisinājās plaša Irbes retrospektīva izstāde.

Jā, tā ir tā īstā Irbītes sajūta, jo runa nav tikai par pavarda siltumu, kā viņam būtu mūždien pietrūcis, vai par vilnas mēteli plecos. Irbīte nebija nabags. Daži pat stāstījuši, ka viņam bija lieli naudas uzkrājumi, jo izdevās pārdot ne tikai skicītes, ko viņš zīmēja ar pasteļiem un atdeva par “mazu, melnu naudiņu”, bet reizēm arī lielus un vērtīgus darbus.

Man gribas turpināt A. Kalves domu un teikt, ka stāsts par Irbīti ir stāsts par to, cik trausla un viegli ievainojama ir cilvēka dvēsele. Un cik daudzi no mums cīnās ar šo salauzto spārnu visu mūžu, tā arī vairs nespēdami nokļūt dvēseles dienvidos. Un laime vai dzīves piepildījums ir tad, kad, nesot savu krustu, izdodas vismaz pietuvoties šai ilgotajai vietai, kur dvēsele jūt mieru un dziedinājumu…Šodien par baskāji Irbīti joprojām runā kā par Rīgas leģendu, par pasteļu meistaru, bez kura ekscentriskā tēla un dīvainās uzvedības nav iedomājama pagājušā gadsimta 20. un 30. gadu Rīga un kura darbi joprojām atrodami daudzās mājās un kolekcijās. Par viņu sarakstītas vairākas grāmatas, desmitiem publikācijas, kā arī vēl nesen Dailes teātrī bija skatāma izrāde “Zibeņu domas. Irbīte”.

Turpināt lasīšanu “Starp rembrantisko tumsu un dievišķo gaismu”

Dogmatu un tikumu vienotības būtiskums

Centīsimies glabāt savās dvēselēs veselīgus dogmatus, un līdz ar to aizvadīsim pareizu dzīvi, lai gan dzīve liecinātu par dogmatiem, gan dogmati sniegtu dzīvei stiprumu. Kā tādā gadījumā, ja mēs, paturot pareizus dogmatus, sāksim dzīvot nolaidīgi, mums nebūs no tiem jēgas, tā arī tad, kad dzīvosim tikumīgi, bet vairs nerūpēsimies par pareiziem dogmatiem, neko negūsim savai pestīšanai.

Sv. Jānis Zeltamute

Turpināt lasīšanu “Dogmatu un tikumu vienotības būtiskums”

Rouzs – Par ticīgo sapulcēm

Tēvs Serafims Rouzs

Tēvs Serafims Rouzs par īstenās Ortodoksālās Kristietības saglabāšanu nākotnē pirms 45 gadiem rakstīja:

“Mums pašiem ir sajūta, kas pagaidām vēl nebalstās ne uz ko ļoti noteiktu, ka labākās cerības saglabāt patieso Ortodoksiju turpmākos gadus būs tādās mazās ticīgo sapulcēs, kurās cik vien iespējams būs “vienotība prātā un garā”. 20. gadsimta vēsture mums jau ir  parādījusi, ka mēs nevaram vairs gaidīt neko daudz no “Baznīcas organizācijas”; tur, nemaz nerunājot jau par herēzēm, pasaulīgais gars ir kļuvis ļoti spēcīgs. Arhibīskaps Averkijs un arī mūsu pašu bīskaps Nektārijs ir mūs brīdinājuši gatavoties gaidāmajiem katakombu laikiem, kad Dieva svētība var tikt atņemta no “Baznīcas organizācijas” un paliks tikai atsevišķās ticīgo grupās. Padomju Krievija jau sniedz mums paraugu tam, ko  varam sagaidīt – tikai sliktāko, jo laikmets nekļūst labāks.”

No tēva Serafima Rouza vēstules dakterim Aleksandram Kalomirosam 1976.g. 21.jan./3.feb.

Turpināt lasīšanu “Rouzs – Par ticīgo sapulcēm”