Nikodēms Svētkalnietis – Baznīcas mirdzošā zvaigzne

Piemiņa 14./27. jūlijā

Šī mirdzošā Baznīcas zvaigzne parādījās pasaulei 1749. gadā Kiklādu arhipelāga[1] Naksas salā. Vecāki, godprātīgi un dievbijīgi cilvēki, nosauca viņu kristībā par Nikolaju un veda viņu mācīties pie ciema garīdznieka, lai viņš iemāca puisēnam lasīt. Atšķirībā no citiem bērniem Nikolajs izvairījās no trauksmainām spēlēm un to vietā pastāvīgi nodevās lasīšanai. Tas Kungs apdāvināja viņu ne tikai ar žirgtu prātu, bet arī ar ārkārtīgi labu atmiņu, kura ļāva viņam uzreiz iegaumēt visu izlasīto un nekļūdīgi atkārtot to, kad vajadzīgs.

16 gadu vecumā Nikolaju aizsūtīja uz Smirnu[2] mācīties pie skolotāja Ierofeja Dendrinosa. Tur gan skolotājs, gan skolas biedri viņu iemīlēja par labsirdību un cēlsirdīgu tikumību. Bez pasaulīgajām zinātnēm un dažādām garīgajām disciplīnām viņš pilnībā apguva grieķu valodu visās tās niansēs. Tas ļāva viņam vēlāk piepildīt Tā Kunga sagatavoto misiju: [turku musulmaņu] apspiestajiem pareizticīgajiem grieķiem padarīt pieejamus Baznīcas Mantojuma dārgumus.

Pēc četru gadu skološanās Smirnā, kad pēc kara ar Krieviju turki iznīcināja vietējos grieķus, Nikolajs bija spiests atgriezties dzimtenē – Naksas salā. Šeit viņš sastapa mūkus Gregoriju, Nifontu un Arsēniju, kuri bija izdzīti no Atosa kalna kolivadu strīdu[3] dēļ. Viņi modināja viņā mīlestību pret mūku dzīvi un ievirzīja askēzes un iekšējās lūgšanas pamatos. Jauneklis no viņiem uzzināja, ka Hidras salā dzīvo kāds cilvēks ar sevišķi labiem tikumiem, svētotēvu mācības zinātājs – Korintas metropolīts Makārijs (piemiņa 17. aprīlī). Nikolajs aizsteidzās pie viņa, gluži kā izslāpis briedis pie ūdens avota (Ps.42:2[4]), un atrada pilnīgu domubiedru savos centienos darīt to, kas Baznīcai bija steidzami nepieciešams: izdot un pārtulkot svētotēvu sacerējumus – Baznīcas Mantojuma pamatu. Tur Nikolajs iepazinās arī ar slaveno vientuļnieku Cēzarejas Silvestru, kurš dzīvoja vientuļā cellē netālu no pilsētas. Askēts tik ļoti cildināja vientuļa dzīvesveida prieku, ka Nikolajs nolēma vairāk nevilcināties un uzlikt sev saldo un patīkamo Kristus jūgu.[5] Saņēmis rekomendācijas vēstuli no svētā Silvestra, viņš aizdevās uz Atosu (1775). Continue reading “Nikodēms Svētkalnietis – Baznīcas mirdzošā zvaigzne”

Advertisements

Arhimandrīts Lāzars (Abašidze) “Par dvēseles apslēptajām kaitēm”. Ievads

Piedāvājam arhimandrīta Lāzara Abašidzes grāmatas tulkojumu latviešu valodā, ko publicēsim pa daļām. Tulks anonīms.

Arhimandrits LazarsArhimandrīts Lāzars dzimis 1939. gada 25. augustā Gruzijā. Ieguvis laicīgo izglītību un 80. gados pieņēmis mūka kārtu dzīvo, Betānijas klosterī, netālu no Tbilisi. Šajā klosterī tika nostādīta koncentrēta mūku lūgšanās dzīve, pateicoties mūsdienu svētajiem, arhimandrītam Jānim (Majsuradze) un shiarhimandrītam Jānim (Mheidze), kuri padomju laikos “strādāja par ekskursiju vadītājiem” savā klosterī, slēpjot savus askētiskos gavēšanas un lūgšanās pūliņus. Arhimandrīts Lāzars apgleznoja ar ikonām svētās gruzīnu ķēņinienes Tamāras kapelu. Tāpat tur sarakstījis dažādas grāmatas par lūgšanu, askēzi, pagānu reliģijām un ekumēnismu. Viņa grāmatas raksturo kā uzticības pilnas mīloša un prasīga garīgā tēva sarunas, kuras tiek balstītas Ortodoksālās Baznīcas tēvu mācībā.

* * *

Arhimandrīts Lāzars (Abašidze)
Par dvēseles apslēptajām kaitēm
Grāmatas nozīme

Katrs kristieša garīgās dzīves solis nav nekas cits, kā nožēlojošas sirds, kas redz savus grēkus, kustība. Ar grēku nožēlu ticīgajam atveras durvis uz Baznīcas pasauli, tikai nožēlojot viņam atveras debesu vārti. Īsumā – nožēlas sākums ir sākums ceļā uz pestīšanu. Continue reading “Arhimandrīts Lāzars (Abašidze) “Par dvēseles apslēptajām kaitēm”. Ievads”

Svētais sirdsskaidrais Soras Nils

sv. Nils

Svētais Nils piedzima 1433. gadā kādā dižciltīgā ģimenē Maskavā. Sākumā kalpoja par sekretāru pie Lielā kņaza. Taču, vēl jauns būdams, atteicās no spīdošas karjeras un aizgāja uz sv. Kirilla (piemiņa 9. jūnijā) Belozerskas klosteri. Diemžēl pēc klostera dibinātāja nāves tajā vairs nevaldīja viņa iedibinatais stingrais dzīvesveids. Nils ar to neapmierināts atzīmēja, ka mūki vairāk seko savai gribai, nekā svēto tēvu nolikumiem. Sava garīgā labuma dēļ viņš pameta Belozerskas klosteri un devās meklēt patiesos mūku dzīves avotus. Ar viņu kopā devās viņa garīgais draugs un māceklis sv. Inokentijs (piemiņa 19. martā), nākamais Komeļas klostera dibinātājs.

Viņi apmeklēja Konstantinopoles klosterus un vairākus gadus nodzīvoja Svētajā Atona Kalnā, savā pieredzē mācoties svēto tēvu garīgo mantojumu un askētisko dzīvi, kas toreiz Atonā piedzīvoja uzplaukumu. Sv. Nils iemācījās grieķu valodu, kas ļāva viņam apdomāt svēto tēvu darbus par prāta sargāšanu un sirds lūgšanu. Continue reading “Svētais sirdsskaidrais Soras Nils”

Kristus Krusta un Augšāmcelšanās noslēpums

 

Pasha1+

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) un protopresbiters Jānis Romanidiss

Pēdiņās citētais teksts ir protopresbitera Jāņa Romanidisa lekciju transkripicija, pārējais metropolīta Ierofeja teksts.

Kristus upuris uz Golgātas Krusta, kurš cieši saistīts ar Kristus Augšāmcelšanos, ir Baznīcas dzīves un mācības centrālais punkts. Īstenībā mēs runājam par Kristus Krusta un Augšāmcelšanās noslēpumu[1], kas attiecas uz Kristus uzvaru pār grēku, sātanu un nāvi.

Ir atšķirība starp “iemiesotā Dieva Vārda[2] Krustā sišanu un Augšāmcelšanos ķermenī” un “Kristus Krusta un Augšāmcelšanās noslēpuma spēku, kuram pravieši un daži no apustuļiem bija liecinieki pirms Kristus upura Golgātā”. Tomēr par spīti šādai atšķirībai pastāv cieša saistība starp Krusta noslēpumu un Kristus upuri uz Golgātas Krusta. Continue reading “Kristus Krusta un Augšāmcelšanās noslēpums”

Par paklanīšanos svētajām ikonām

StJohnDamaskin__18167.1424274014

Sirdsskaidrā Damaskas Jāņa[1] vārds par paklanīšanos svētajām ikonām

Tā kā daudzi nopeļ mūs par to, ka mēs paklanāmies un godājam mūsu Pestītāja tēlu un Dieva Mātes tēlu, kā arī citu svēto Kristus kalpu tēlus (ikonas)[2], tad lai viņi zina, ka sākotnēji Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla. Kādēļ mēs paklanāmies cits citam (sveicinām cits citu), kā ne tā iemesla dēļ, ka mēs visi esam radīti pēc Dieva tēla? Dievnesošais un svētais dižais Baznīcas tēvs Vasīlijs Lielais[3] saka, ka tēlam izrādītā cieņa tiek attiecināta uz pirmtēlu. Pirmtēls ir tas, kā līdzība tiek uzzīmēta un kas tiek attēlots ikonā. Un kāda iemesla dēļ Mozus ļaudis paklanījās debesu lietu saiešanas teltij, stāvot apkārt tai, tikmēr kā saiešanas telts izpauda sevī daudzu attēlu līdzības, jo Dievs sacīja Mozum: “Un ievēro, ka tos taisi pēc parauga, kas tev kalnā tika parādīts” (2.Moz.25:40). Tāpat arī altāri apklājošie ķerubi, vai tad nebija cilvēku roku darbs; tieši tāpat arī visgodājamā Jeruzālemes baznīca nebija uzcelta ar cilvēka roku meistarību? Svētie Raksti nosoda tikai tos, kuri paklanās elkiem un kuri pienes upurus dēmoniem. Gan hellēnisti, gan jūdi pienesa upurus: bet pirmie pienesa upurus ļaunajiem gariem, savukārt otrie – Dievam. Hellēnistu upuri tika noraidīti un nolādēti, savukārt jūdu upuri Tam Kungam bija labpatīkami. Lūk, Noa[4] pienesa upuri, un “Kungs saoda tīkamu smaržu” (1.Moz.8:21), jo šis upuris tika pienests no tīras un labvēlīgas sirds; bet hellēnistu elki, kā riebīgi un dievamnīstami, tika aizliegti un nolādēti, jo bija dēmonu dievekļi. Continue reading “Par paklanīšanos svētajām ikonām”

Sirdsskaidrais Siluāns – Ādama raudas

Siluan2

Sirdsskaidrais Atona Siluāns – Ādama raudas

   ĀDAMS, visuma tēvs, paradīzē zināja Dieva mīlestības saldmi, un tāpēc, kad bija izdzīts no paradīzes dēļ grēka un pazaudējis Dieva mīlestību, rūgti cieta un smagi elsodams raudāja pa visu tuksnesi.

   Viņa dvēseli mocīja doma: “Es esmu sarūgtinājis mīļoto Dievu.” Ne tik daudz skuma viņš par paradīzi un tās skaistumu, kā par to, ka pazaudējis Dieva mīlestību, kas neremdināmi katru mirkli aicina dvēseli pie Dieva.

   Tā katra dvēsele, kas Svētajā Garā iepazinusi Dievu, bet pēc tam pazaudējusi svētību, izjūt Ādama mocības. Sāp dvēsele un stipri nožēlo, kad aizvainojusi mīļoto Dievu. Continue reading “Sirdsskaidrais Siluāns – Ādama raudas”

Kristus Piedzimšana

Nativity2_

Metr. Ierofejs (Vlahoss)

25.decembris / 7.janvāris

Kristus Piedzimšanas svētki ir svētku galvaspilsēta, kā saka svētais Jānis Zeltamute[1]. Visi pārējie Tā Kunga svētki – Kunga Kristības jeb Dieva Parādīšanās, Pārveidošanās, Ciešanas, Krusts, Augšāmcelšanās un Uziešana Debesīs izriet no Piedzimšanas. Bez Piedzimšanas nebūtu bijusi Augšāmcelšanās, bet arī bez Augšāmcelšanās dievišķās iemiesošanās nolūks nebūtu bijis piepildīts. Visi šie Kunga svētki ir savstarpēji saistīti. Mēs tos iedalām, lai varētu tos svinēt un ieskatīties tuvāk to saturā. Katrā dievišķajā Liturģijā[2] mēs izdzīvojam visus dievišķās iemiesošanās notikumus. Tādējādi, saskaņā ar Tēvu uzskatiem, vienmēr ir Kristus Piedzimšana, vienmēr Augšāmcelšanās, vienmēr Piecdesmitniece.

Tas, kas notika Labās Vēsts Pasludināšanā, sāka atklāties Kristus Piedzimšanā. Kad mēs to saucam par atklāsmi, mēs ar to domājam, ka ir atsevišķas personas, tādas kā Vissvētā Dievmāte, Jāzeps utt., kuriem tika atklāts, ka Kristus, Kuru gaidīja visos laikmetos, ir nācis pasaulē. Protams, Kristus, kad atklājas, reizē ir arī apslēpts, un kad ir apslēpts, reizē arī atklājas. Mēs to redzam visā Viņa dzīvē kopumā, kā arī Viņa atklāsmē svētajiem.

Continue reading “Kristus Piedzimšana”