Svētais sirdsskaidrais Soras Nils

sv. Nils

Svētais Nils piedzima 1433. gadā kādā dižciltīgā ģimenē Maskavā. Sākumā kalpoja par sekretāru pie Lielā kņaza. Taču, vēl jauns būdams, atteicās no spīdošas karjeras un aizgāja uz sv. Kirilla (piemiņa 9. jūnijā) Belozerskas klosteri. Diemžēl pēc klostera dibinātāja nāves tajā vairs nevaldīja viņa iedibinatais stingrais dzīvesveids. Nils ar to neapmierināts atzīmēja, ka mūki vairāk seko savai gribai, nekā svēto tēvu nolikumiem. Sava garīgā labuma dēļ viņš pameta Belozerskas klosteri un devās meklēt patiesos mūku dzīves avotus. Ar viņu kopā devās viņa garīgais draugs un māceklis sv. Inokentijs (piemiņa 19. martā), nākamais Komeļas klostera dibinātājs.

Viņi apmeklēja Konstantinopoles klosterus un vairākus gadus nodzīvoja Svētajā Atona Kalnā, savā pieredzē mācoties svēto tēvu garīgo mantojumu un askētisko dzīvi, kas toreiz Atonā piedzīvoja uzplaukumu. Sv. Nils iemācījās grieķu valodu, kas ļāva viņam apdomāt svēto tēvu darbus par prāta sargāšanu un sirds lūgšanu. Continue reading “Svētais sirdsskaidrais Soras Nils”

Advertisements

Kristus Krusta un Augšāmcelšanās noslēpums

 

Pasha1+

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) un protopresbiters Jānis Romanidiss

Pēdiņās citētais teksts ir protopresbitera Jāņa Romanidisa lekciju transkripicija, pārējais metropolīta Ierofeja teksts.

Kristus upuris uz Golgātas Krusta, kurš cieši saistīts ar Kristus Augšāmcelšanos, ir Baznīcas dzīves un mācības centrālais punkts. Īstenībā mēs runājam par Kristus Krusta un Augšāmcelšanās noslēpumu[1], kas attiecas uz Kristus uzvaru pār grēku, sātanu un nāvi.

Ir atšķirība starp “iemiesotā Dieva Vārda[2] Krustā sišanu un Augšāmcelšanos ķermenī” un “Kristus Krusta un Augšāmcelšanās noslēpuma spēku, kuram pravieši un daži no apustuļiem bija liecinieki pirms Kristus upura Golgātā”. Tomēr par spīti šādai atšķirībai pastāv cieša saistība starp Krusta noslēpumu un Kristus upuri uz Golgātas Krusta. Continue reading “Kristus Krusta un Augšāmcelšanās noslēpums”

Par paklanīšanos svētajām ikonām

StJohnDamaskin__18167.1424274014

Sirdsskaidrā Damaskas Jāņa[1] vārds par paklanīšanos svētajām ikonām

Tā kā daudzi nopeļ mūs par to, ka mēs paklanāmies un godājam mūsu Pestītāja tēlu un Dieva Mātes tēlu, kā arī citu svēto Kristus kalpu tēlus (ikonas)[2], tad lai viņi zina, ka sākotnēji Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla. Kādēļ mēs paklanāmies cits citam (sveicinām cits citu), kā ne tā iemesla dēļ, ka mēs visi esam radīti pēc Dieva tēla? Dievnesošais un svētais dižais Baznīcas tēvs Vasīlijs Lielais[3] saka, ka tēlam izrādītā cieņa tiek attiecināta uz pirmtēlu. Pirmtēls ir tas, kā līdzība tiek uzzīmēta un kas tiek attēlots ikonā. Un kāda iemesla dēļ Mozus ļaudis paklanījās debesu lietu saiešanas teltij, stāvot apkārt tai, tikmēr kā saiešanas telts izpauda sevī daudzu attēlu līdzības, jo Dievs sacīja Mozum: “Un ievēro, ka tos taisi pēc parauga, kas tev kalnā tika parādīts” (2.Moz.25:40). Tāpat arī altāri apklājošie ķerubi, vai tad nebija cilvēku roku darbs; tieši tāpat arī visgodājamā Jeruzālemes baznīca nebija uzcelta ar cilvēka roku meistarību? Svētie Raksti nosoda tikai tos, kuri paklanās elkiem un kuri pienes upurus dēmoniem. Gan hellēnisti, gan jūdi pienesa upurus: bet pirmie pienesa upurus ļaunajiem gariem, savukārt otrie – Dievam. Hellēnistu upuri tika noraidīti un nolādēti, savukārt jūdu upuri Tam Kungam bija labpatīkami. Lūk, Noa[4] pienesa upuri, un “Kungs saoda tīkamu smaržu” (1.Moz.8:21), jo šis upuris tika pienests no tīras un labvēlīgas sirds; bet hellēnistu elki, kā riebīgi un dievamnīstami, tika aizliegti un nolādēti, jo bija dēmonu dievekļi. Continue reading “Par paklanīšanos svētajām ikonām”

Sirdsskaidrais Siluāns – Ādama raudas

Siluan2

Sirdsskaidrais Atona Siluāns – Ādama raudas

   ĀDAMS, visuma tēvs, paradīzē zināja Dieva mīlestības saldmi, un tāpēc, kad bija izdzīts no paradīzes dēļ grēka un pazaudējis Dieva mīlestību, rūgti cieta un smagi elsodams raudāja pa visu tuksnesi.

   Viņa dvēseli mocīja doma: “Es esmu sarūgtinājis mīļoto Dievu.” Ne tik daudz skuma viņš par paradīzi un tās skaistumu, kā par to, ka pazaudējis Dieva mīlestību, kas neremdināmi katru mirkli aicina dvēseli pie Dieva.

   Tā katra dvēsele, kas Svētajā Garā iepazinusi Dievu, bet pēc tam pazaudējusi svētību, izjūt Ādama mocības. Sāp dvēsele un stipri nožēlo, kad aizvainojusi mīļoto Dievu. Continue reading “Sirdsskaidrais Siluāns – Ādama raudas”

Kristus Piedzimšana

Nativity2_

Metr. Ierofejs (Vlahoss)

25.decembris / 7.janvāris

Kristus Piedzimšanas svētki ir svētku galvaspilsēta, kā saka svētais Jānis Zeltamute[1]. Visi pārējie Tā Kunga svētki – Kunga Kristības jeb Dieva Parādīšanās, Pārveidošanās, Ciešanas, Krusts, Augšāmcelšanās un Uziešana Debesīs izriet no Piedzimšanas. Bez Piedzimšanas nebūtu bijusi Augšāmcelšanās, bet arī bez Augšāmcelšanās dievišķās iemiesošanās nolūks nebūtu bijis piepildīts. Visi šie Kunga svētki ir savstarpēji saistīti. Mēs tos iedalām, lai varētu tos svinēt un ieskatīties tuvāk to saturā. Katrā dievišķajā Liturģijā[2] mēs izdzīvojam visus dievišķās iemiesošanās notikumus. Tādējādi, saskaņā ar Tēvu uzskatiem, vienmēr ir Kristus Piedzimšana, vienmēr Augšāmcelšanās, vienmēr Piecdesmitniece.

Tas, kas notika Labās Vēsts Pasludināšanā, sāka atklāties Kristus Piedzimšanā. Kad mēs to saucam par atklāsmi, mēs ar to domājam, ka ir atsevišķas personas, tādas kā Vissvētā Dievmāte, Jāzeps utt., kuriem tika atklāts, ka Kristus, Kuru gaidīja visos laikmetos, ir nācis pasaulē. Protams, Kristus, kad atklājas, reizē ir arī apslēpts, un kad ir apslēpts, reizē arī atklājas. Mēs to redzam visā Viņa dzīvē kopumā, kā arī Viņa atklāsmē svētajiem.

Continue reading “Kristus Piedzimšana”

Laiks un Baznīca

 

indiktion-IN

Profesors Georgijs Mantzaridiss

Georgijs Mantzaridiss, Tesaloniku Aristoteļa Universitātes Teoloģijas Skolas profesors. Viens no pasaulē vadošajiem speciālistiem svētītāja Gregorija Palamas teoloģijā.

Kristus atnākšana ienesa pasaulē Dieva valstību. Baznīca ir vieta, kurā atklājas Dieva valstība. Baznīca ievada vēsturē mūžību un sniedz vēsturei mūžības perspektīvu. Baznīca ir Kristus Ķermenis, kas pārsniedz laiku un telpu, savienojot ļaudis kopībā ārpus laika, kur viss ir klātesošs Svētajā Garā. Baznīcā laiks un viss visums tiek atpestīts. Viss, ko Dievs sniedz pasaulei, ir atrodams Baznīcā un tiek dots cilvēkiem viņu pestīšanai un atjaunošanai.

Dieva valstība nav gaidāma tikai nākotnē, bet ir uztverama arī tagadnē. Un cilvēku augšāmcelšanās un atdzimšana Kristū arī nav gaidāma tikai nākotnē, bet ir pieejama arī tagadnē: “Nāk stunda un viņa ir jau klāt, kad mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi un, kas būs dzirdējuši, dzīvos”[1]. Kristus balss, kura jau tika sadzirdēta un ir izsaukusi cilvēkus no nāves dzīvībā, izsauks arī kapos esošos un atkal atdzīvinās tos. Stunda, kas tuvojas, bet arī ir jau klātesoša, ir Kristus klātbūtnes stunda. Tas ir Pats Kristus. Eshatons[2], pēdējās lietas, eksistē pēdējā Ādamā – Kristū. Gaidāmais jau ir sniegts Viņa Personā. Viņa klātbūtnes periods un Viņa Baznīca ir ‘pēdējo dienu’[3] periods. Tas ir periods, kurā Dievs un Viņa valstība ir izpaudusies vēsturē.[4] Tas ir mūžīgās dzīves sākums, kuru nevar pārtraukt nāve. Continue reading “Laiks un Baznīca”

Priekšteču grēka pārmantojamība

Arhimandrīts Maksims Panagiotu

creation-of-adam-and-eve-st-paraskevi-greek-orthodox-shrine-church-greenlawn

Mēs neiemantojam vainu par iedzimto jeb priekšteču grēku, bet gan tā sekas. Tādējādi, mūsu attālinātības no Dieva dēļ, visa cilvēku dzimta ir kritusi un sabojāta ar tiekšanos uz ļaunu. Var sniegt šādas paralēles piemēru: ja mūsu dabiskā vide mūsu pašreizējās nesaprātīgās lietošanas dēļ ir neatgriežami izpostīta, nākamās paaudzes nebūs atbildīgas par šo ļaunumu, kādā viņas ir piedzimušas, bet viņas iemantos dabas sabojātību. Continue reading “Priekšteču grēka pārmantojamība”