Hesihastisks skaidrojums līdzībai par Pazudušo Dēlu

Metr. Ierofejs (Vlahoss)

modern1

 

Runājot par Pazudušā Dēla[1] līdzības jēgu, svētītājs Gregorijs Palama skaidro līdzību hesihastiski[2]. Svētais evaņģēlists Lūka sniedz Kristus līdzību, kurā mēs lasām: “Un pēc nedaudz dienām jaunākais dēls, visu saņēmis, aizceļoja uz tālu zemi; un viņš, izšķērdīgi dzīvodams, izšķieda savu mantu” (Lk. 15, 13). Svētais Gregorijs neanalizē šo līdzību no tikumīgā viedokļa, bet gan no teoloģiskā. Viņš izklāsta tās patiesās dimensijas. Tā kā sv. Gregorijam piemīt Kristus prāts[3] un gara noslēpumu pieredze, viņš saprot tās patieso jēgu. Organiski piederēdams pie Pareizticīgās Tradīcijas, viņš izprot, ka cilvēka Krišana, tā sauktais Pirmatnējais Grēks, īstenībā ir nous [4]aptumšošana, noslāpēšana un nomērdēšana, turpretī cilvēka augšāmcelšana ir mirušā nous atdzīvināšana. No šāda skatpunkta viņš arī skaidro līdzību par Pazudušo Dēlu. Turpināt lasīt

Advertisements

Kas ir Pareizticīgās Tradīcijas kodols?

maxresdefault

protopresbiters Jānis Romanidiss

Mums ir uzticēts dārgums – Pareizticīgās Tradīcijas teoloģija. Pareizticīgā teoloģija ir kulminācija un darba auglis gadsimtiem ilgai pieredzei, ko bija atkārtojuši, atjaunojuši un pierakstījuši tie, kuri ir dažādos laikos pieredzējuši dievišķošanos (teozi). Mums ir Vecās Derības patriarhu un praviešu, kā arī vēlāk Apustuļu pieredze. Mēs saucam visas šīs pieredzes par ‘pagodināšanu’[1]. Teikt: pravietis bija pagodināts, – nozīmē, ka pravietis redzēja Dieva godību (slavu)[2]. Teikt: Apustulis bija pagodināts, – nozīmē, ka Apustulis redzēja Kristus godību. Kristus godības redzēšanā Apustulis pārliecinājās uz savas pieredzes, ka Kristus godība Jaunajā Derībā ir Dieva godība Vecajā Derībā. Tādējādi Kristus ir Vecās Derības Jahve un Elohim[3]. Turpināt lasīt

Miers un spēks

georgios-kapsanis-in-r

Klusā telpā (vēlams pēc kādas garīgās lasīšanas un pēc eļļas lampiņas aizdedzināšanas ikonu priekšā un kvēpināšanas), cik ļoti iespējams attālinoties no trokšņa un bažām, kad esi brīvs no visām domām un apsvērumiem, ļauj savam prātam (nous) noiet sirdī un saki lūgšanu: ‘Kungs, Jēzu Kristu, apžēlo mani grēcīgo’.

Kādu mieru un spēku mūsu dvēseles iegūst no šīs aprimšanas Dievā.

Kā tas palīdz mums citās dienas stundās saglabāt mieru, bez aizkaitināmības, spriedzes un raizēm, harmonijā un saliedētību ar visiem mūsu spēkiem!

Arhimandrīts Georgijs Kapsanis, Gregoriāta klostera igumens Atonā (+2014)

Avots: Pemptousia.com

Jautājums par Dieva zināšanu un Pareizticīgo gnosioloģiju

transfiguration_by_feofan_grek_from_spaso-preobrazhensky_cathedral_in_pereslavl-zalessky_2815th_c2c_tretyakov_gallery29

Jānis Sanidopuloss

Jautājums:

Es saņēmu vēstuli e-pastā, un zemāk ir mana atbilde uz to.

Tēvs Romanidiss mācīja, ja kāds pieredz dievišķošanos (theosis), Dieva neradīto godību un Viņa neradītās enerģijas, tad “pilnība ir atnākusi” un ticība un cerība vairs nav nepieciešamas, un tikai mīlestība paliek (1.Kor.13:10[1]). Romanidiss arī mācīja, ka sirds lūgšana ir pieredze, kurā svētais apzinās Svēto Garu lūdzamies sevī, kas ir eksistenciāls fenomens un empīrisks [fenomens] personai, kas to pieredz.

Kā tas attiecas uz sekojošo tēva Aleksandra Jeļčaņinova ideju viņa grāmatā “Krievu priestera dienasgrāmata”: “Tie, kuri pieprasa pierādījumus, lai ticētu, ir uz nepareizā ceļa. Ticība ir brīva izvēle. Kur ir vēlme (pat no mums pašiem apslēpta vēlme) pēc pierādījuma, tur nav ticības. Dievišķās izpausmes liecības nav jāuzskata par “pierādījumiem” – tā būtu dižā ticības tikuma degradācija un atcelšana.”?
Turpināt lasīt

Divu veidu ticība

patristiskā teoloģija

Protopresbiters Jānis Romanidiss

Cilvēkiem var būt divu veidu ticība. Pirmais ticības veids ir saprātīga piekrišanas ticība, kuras atrašanās vieta ir prāts. Šajā gadījumā persona racionāli kaut kam piekrīt un tic tam, kam tā ir piekritusi, bet šī ticība viņu neattaisno. Kad Svētajos Rakstos ir teikts: “jūs esat pestīti ticībā”[1], tas nenozīmē, ka cilvēks tiek pestīts vienīgi piekrišanas ticībai dēļ. Bet pastāv vēl viens ticības veids – sirds ticība. Šādi to sauc, tāpēc ka šis ticības veids nav atrodams cilvēka saprātā jeb intelektā, bet ir atrodams sirds (nous[2]) apvidū. Šī sirds ticība ir Dieva dāvana, ko nevar iegūt, ja vienīgi Dievs nenolemj to dāvāt. To sauc arī par ‘iekšējo ticību’. Tā ir ticība, kuru Evaņģēlijā mēnessērdzīgā bērna tēvs prasīja Kristum viņam iedot, kad viņš teica: “Es ticu, palīdzi manai neticībai!”[3] Protams tēvs jau ticēja ar savu saprātu, bet viņam nebija dziļās iekšējās ticības, kas ir Dieva dāvana. Turpināt lasīt

Pareizticība kā terapija

p-met

Protopresbiters Georgijs Metallinoss,
Atēnu universitātes godājamais teoloģijas profesors

Ja mēs gribētu vispārpieņemti nodefinēt pareizticīgo kristietību, mēs varētu teikt, ka tā ir Neradītā[1] (Dieva) klātbūtnes pieredze vēsturē, kā arī iespēja radītajam (cilvēkam) kļūt „ar svētību” par dievu. Dotajā pastāvīgajā Dieva klātbūtnē Kristū vēsturiskajā esamības realitātē kristietība piedāvā cilvēkam iespēju dievišķoties[2], gluži kā medicīna piedāvā viņam iespēju uzturēt vai atjaunot veselību, īstenojot konkrētu ārstniecību un ievērojot nosacītu režīmu. Turpināt lasīt